PUT, VĒJIŅI... BALI SALĀ

Kārlis Zvejnieks. Baltā Pils, romāns. 251 lp. Grāmatu Draugs. 1984. Gvido Brūveŗa vāks.

 

Mūsu maigais "Pūt, vējiņi, dzen laiviņu..." jau četrus gadu desmitus dzen ilgaino laiviņu no pasaules kontinentiem uz Kurzemi tikai vairs dziesmās. Jau kopš 1940. gada jūnija mūsu Latvijā ir pārmaiņus pūtuši Krievijas, Vācijas un atkal Krievijas okupāciju asie vēji. Tie ir dzinuši latviešu laivas no Kurzemes krastiem arvien tālāk un tālāk projām pasaulē. Par šiem no Kurzemes krastiem aizdzītajiem Kārlis Zvejnieks ir sarakstījis ar traģiskām dzīvēm, sajauktiem likteņiem un ievainotiem raksturiem pieblīvētu romānu - Baltā Pils. Šī ir emocionāli. chronoloģiski un ģeografiski daudzstāvaina grāmata. Ja nu tāds vārds ir pieminēts, tad ir jāpastāsta tas, ka arī šīs grāmatas autors pats ir daudzstāvains: Kārlis Zvejnieks pēc profesijas ir ārsts un ASV, Dakotā, dziedē prērijas farmeru dažādās kaites. Latvijas brīvības pēdējā gadā studējis filoloģiju un Rīgas kultūras gaisotnē jau agri iepazinies ar daudziem rakstu ļaudīm: Aleksandru Pelēci, Veltu Sniķeri, Ingrīdu Reneslāci-Vīksnu. Edgaru Andersonu, Ilmāru Bastjāni-Krastu, Jāni Andrupu, Mārtiņu Zīvertu, Kārli Draviņu, Elzu Stērsti, Jāni Bičoli, Arturu Baumani. Šinī laikā Kārlī Zvejniekā jau tēva - skolotāja mājās gūtā interese par literātūru sazied vēl vairāk. Arī pats jau sāk izmēģināt roku rakstos. Krievu okupācijas gadā studiju lauka izvēle jāmaina, un Kārlis pāriet uz medicīnas fakultāti. Vācu okupācijas gados, kad nodibina Latviešu Leģionu, viņu kā otra kursa studentu iesauc armijā, jaunais palīgārsts kopā ar savu latviešu paaudzi izstaigā visu kaŗa elli. Savu ārsta gradu 1948. gadā viņš iegūst Minsteres universitātē Vācijā. Strādā par ārstu DP nometnēs. Izceļošanai sākoties, viņu norīko par transporta ārstu uz italiešu kuģa "Castel Bianca" (Baltā Pils), kas ved izceļotājus uz Austrāliju. Šis jaunā ārsta ceļojums un tā pēclaiks ir devis šai grāmatai ne vien tās centrālo temu, bet arī nosaukumu. Vēl daži citi "stāvi" Kārļa Zvejnieka dzīvē un darbos: dzimušam ventspilniekam, viņam ir mīksta, līka un smieklos skanīga mēle tāmnieku dialektā. Ar Kuraž Kriša vārdu viņš rakstījis daudzus humora sacerējumus un feļetonus periodikā un grāmatu Ventiņ Pus. 1954. g. iznāca viņa stāstu un noveļu krājums Inese un 1962. g. dzejoļu grāmata Silu šalkas. Kārļa Zvejnieka "daudzstāvos" ļoti nozīmīgs latviešu prozas jaunradei ir fakts, ka viņš ir bijis viens no pirmajiem idejas devējiem Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas fonda radīšanai un pašlaik ir arī šī fonda vadītājs.

Romāna Baltā Pils izstāstījums sākas pēckaŗa Vācijā, kur nometnēs drūzmējas miljoni dažādu tautību eiropiešu - gan vācu kaŗa mašīnas sadzītie strādnieki, gan bēgļi no krievu komūnistu terrora, gan kaŗavīri no Baltijas zemēm. Grāmatas ievada piezīmēs autors pastāsta, ka romānā iestrādāts daudz autentisku, autobiografisku materiālu. Daudzas personas sauktas īstajos vārdos. Šie pazīstamie vārdi un sejas lasītāju ieved tā laika neziņas, bažu satrauktajā ikdienā dziļāk un tiešāk. Autors pats, acīmredzami, ir apsedzies ar jaunā ārsta Māŗa Aizstrauta vārdu. Kaŗa un studiju gadu draugi rīko atvadīšanās iedzeršanas. Atmiņu atkāpē piemin kauju dienu drausmas pie Latvijas robežām. Neziņas nemieru slēpjot par nākotnes dienām, visu mutes ir pilnas ar bravūrīgu karātavu humoru. Nodibina brālību "Fraternitas Flederonia". Tai krāsas ir trīs - melns, melns un melns! Galvenie flederoņi ir pats Māris, draugi: Ēriks. Jānis un Oļģerts. Iedzeŗ ļergu, sauktu "Batāvijas sitamo". Zem jaunekļu bravūras milst smeldze. un visi flederoņi skumji dzied Čaka dziesmu:

Kad apklusīs ilgas un alkas,

Ne raudāt vairs gribas, ne smiet.

Tad es sēdēšu kaut kur uz malkas,

Un ir labi. ka garām viss iet...

Jauno ārstu Māri Aizstrautu kā bijušo latviešu karavīru uz Ameriku nelaiž un tāpēc sākas viņa darba ceļojums ar "Balto Pili" uz Austrāliju. Mēnesi ilgstošo ceļojumu no Bremerhāfenas Vācijā uz Sidneju Austrālijā Kārlis Zvejnieks ieveidojis ciešā, koncentrētā stāstījumā. Okeana tvaikoņa stāvos sablīvēti gandrīz tūkstoš cilvēki. Dodoties uz tālo, nepazīstamo kontinentu, arī viņu jūtas, domas un balsis pieblīvētas neziņas bažām, pat baiļu trīsām. Šo, tā sakot, gaisā pakārto noskaņu autors ir veicīgi parādījis daudzu seju un dvēseļu vaibstos. Atmiņā dzīvo bez ģimenes palikusī latviešu meitene Inta. Bičoļu māte, kaŗavīrs Dominiks Laidzāns, ungāriete Eva Magsay, bulgārs Boriss Petrovs (kas ir angļu slepenajā dienestā). Visur līdz ceļo arī Maskavas KGB gaŗā roka. Petrovu nogrūž okeanā. Ar psīcholoģisku iekšskatu ir parādīta Intas ievainotā dzīve, raksturs un rīcība. Lieliski iezīmēti iestērķelētie angļu raksturi - homoseksuālis Dr. Ričards Redings, angliete Linda. Nekā nedomādams, Māris pieglauž viņas matu cirtu. "Neķerieties man klāt! Ko jūs iedomājaties! Es esmu angliete. jūs tikai DP. kaut arī ārsts!" (100) Atmiņu atkāpē Māris aizdomā uz savu pirmo mīlestību - Lalitu, ko 14. jūnijā aizveda uz Sibiriju. Ir bijusi īsa mīlestības saskare ar Intu, drauga māsu, Vācijā. Tagad to nožēlo, jo, pats to nezinot, trauslo Intu ir ievainojis vēl dziļāk. Paciente (ungāriete) Eva Magsay prasa Mārim dot viņai mīlas nakti humānas izpalīdzības garā. Māris dāvina to Evai pilnā mērā. Epizodiski parādīts tipiskākais no Austrālijas.

Kārļa Zvejnieka romānam Baltā Pils divas daļas. Otra daļa stāsta par atceļu no Austrālijas. Apstāšanās ir Džakartā, Indonēzijā, kas tikko atbrīvojusies no holandiešu virskundzības. Tālāk būtu jālido ar holandiešu lidmašīnu, kuŗai pa ceļam jānolaižas arabu zemēs. Bet Māris nedrīkst lidot. jo: "Jums IRO sarkanajā bezpavalstnieka pasē nav apstiprinājuma, ka neesat žīds..." (155). Tāds ir latviešu kaŗavīra liktenis pēckara gados: vajā par to, ka esi karojis pret Krievijas komūnistiem, vajā arī par to, ka nevari uzreiz pierādīt, ka neesi žīds! Mārim tur kādu laiku jāpaliek. Šī otra daļa no literāra skatījuma dzīvāka, saistīgāka par pirmo, jo stāsta par latviešiem un eiropiešiem vispār nepazīstamu, bet dvēselīgi bagātu kultūru un tautu. Manāms, ka autors tai veltījis pamatīgu izpēti. Otra daļa izstāstīta pirmajā personā. Varbūt tāpēc tā ir siltāka, valodas vijumā dzīvāka. Kāpēc autors nevarēja arī sākuma daļu rakstīt pirmajā personā? Grāmatas iesākuma piezīmēs autors pastāsta, ka otra daļa, atskaitot vietu un Indonēzijas ievērojamo vīru vārdus, ir brīvās fantazijas radīta. Māris Aizstrauts satiek meiteni, medicīnas studenti, vārdā - Teiku. Ar viņu, mīlestības sapnim augot, izceļo skaistās salas, izjūt dabas bērnu brīvību, ierodas viņas dzimtajā Bali salā. Jauniešu nometnē Bedgulā visi lūdz Mārim dziedāt kādu latviešu dziesmu. Kā sapnī aiziedams uz Latviju. Māris dzied "Pūt, vējiņi, dzen laiviņu..." Mūzikālie balieši lūdz atkārtot un drīz visi dungo "Kurzemes vējiņu" Mārim līdz.

 

Jānis Klīdzējs