TILTS BEZ SLIEDĒM

Zigmunds Skujiņš. Gulta ar zelta kāju. ( Vējagalu leģendas). Rīgā: Liesma, 1984. 445 lp.

 

Ļoti ticams, ka Gulta ar zelta kāju ir pēdējos gados visvairāk lasītā latviešu grāmata. Milzīgais metiens (100.000) to vēl pats par sevi nepierāda - ir bijuši vēl lielāki -, bet kopā ar daudzām neapšaubāmām liecībām par publikas un kritiķu interesi tomēr apstiprinās iespaids, ka šis romāns gājis pār Latviju kā vilnis (cik dziļš, ir cits jautājums). Kā dzird, arī svešumā nonākušie eksemplāri staigā no rokas rokā.

1926. gadā dzimušā Zigmunda Skujiņa produktīvitāte ir liela, un viņa populāritāte nav nekāds jaunums. Tā iesākās jau ar atkārtoti izdotajiem Kolumba mazdēliem sešdesmitajos gados. No vēlākajiem romāniem pazīstamākais liekas Vīrietis labākajos gados (1975), kuŗa slavu savā laikā vēl pavairoja prototipu minējumi.

Ja Gulta ar zelta kāju pirmajās piecdesmit vai simt lappusēs vairākkārt samulsina, liek prātot par autora nodomiem, par to, kas te nopietnība un kas joki, kas reālitāte un kas fantazija, tad der ievērot titullapas un vāka teksta paskaidrojumu, ka lasītājam darīšana ar leģendām par Vējagalu dzimtu. Chronikas veidā rakstītas, tās aizsākas zviedru laiku vaku grāmatās, izvēršas plašumā pagājušā gadsimta otrā pusē un turpinās līdz pašām visjaunākajām mūsdienām.

Leģendās mēdz būt runa par brīnumainiem notikumiem. Daudzi autori tos apraksta svinīgā, pamācīgā tonī, citu tvēriens savukārt ir vieglāks un pasaulīgāks. Vējagalu leģendas, kur pārsvarā ir ironiska distance, humors, komiski pārspīlētas avantūras, kas noved dzimtas pārstāvjus dažādās pasaules malās, noteikti pieder pie pēdējās katēgorijas, jā, tām nereti ir itin liela līdzība ar šķelmju garā rakstītiem neticamu un pusnoticamu piedzīvojumu stāstiem. Bet līdztekus grāmatā ir arī sava tiesa nopietnības un veikli pārvaldīts psīcholoģisks reālisms raksturu attēlojumos. Nobeigumā pievienoto dzimtas kuplo ciltskoku vēlreiz aplūkojot, tā gribas pirmām kārtām teikt par daudzu gadu desmitu gaitā tikpat kā monumentālu formātu ieguvušajiem brāļiem Noasu un Augustu un par Noasa meitu Leontīni, kas pati piedzīvo simtgadu mūžu.

Maz Gulta ar zelta kāju dos lasītājam, kas te kopā ar dzimtas chroniku cer sastapt tik ilgi gaidīto tautas likteņeposu vai vismaz kaut ko tam līdzīgu. Nedaudz plašāk atstāstītus un iztēlotus Piektā gada notikumus atskaitot, lielās vēsturiskās norises izvirzās priekšplānā vienīgi kādos īsos epizodos, ir skartas kādos atsevišķos teikumos vai reizēm pat tikai palīgteikumos. Metode ir apzināti izvēlēta un reizēm ar autora eleganto roku līdz šķietamai nevērībai saasināta. Bet par ko ļaunoties te nozīmētu pārprast mērķtiecīgas fineses. Piemēram, lappusi, kur īsos vārdos skaidri un izveicīgi aprakstīta kāda Vidzemes bēgļu pulciņa traģēdija Pirmā pasaules kaŗa laikā.

Kā tad šīs dažādās un atšķirīgās īpašības sader un satek kopā vienā un tanī pašā grāmatā? Uz romāna beigām Zigmunds Skujiņš raksta vārdus, ko varētu lasīt kā viņa darba pamatrecepti: "Tā kā viņa mākslinieka fantazija labāk jutās plašumā nekā nožogotā šaurībā, viņš zināmā mērā jutās pat iepriecināts, paredzot iespēju šķērsot nezināmo pa īstenības un iztēles kopīgi būvētu mēnesstiltu, nevis smagi velkot elpu patiesību pārsleņģētā tramvajā uz neizkustināmu faktu sliedēm."

Protams, tik īsa recepte nevar atklāt visas tik plaša romāna sastāvdaļas. Bet tā gan atgādina, ka nevajag gaidīt tramvaju uz tilta, pār kuru nav sliežu.

Aplami būtu teikt, ka Gulta ar zelta kāju ir iekārta mēness staros vien. Patiesībā šinī grāmatā blakus fantazēšanai ir milzīgs reālistisku, robustu un stingri piezemētu notikumu un izdarību birums. Tas saistās ne tikai ap kuplā Vējagalu ciltskoka ļaudīm, skaitā kādiem četrdesmit. Tiem pievienojas vēl labs daudzums citu personāžu. Tā liekas, ka šis bagātas izdomas un veiklas rokas radītais raibums, šī neizsmeļamā fābulēšana ir viens no romāna populāritātes galvenajiem iemesliem.

Darbība virzās uz priekšu, neskaitāmos atsevišķos epizodos un izlocījumos sadalīta un saskaldīta. Tā ap grāmatas vidu lasītājam var uzmākties apnikums. Kāda visai pārmērībai jēga, ko tā galu galā dod? Tādā brīdī nevajag uzdot. Lielās līnijas pamazām kļūst skaidrākas, galveno raksturu kontūras noteiktākas. Vai vismaz treknāk ievilktas.

Jau pieminētās Leontīnes dēls Indriķis ir viens no Vējagalu dzimtas patumšākajām avīm. Par viņa tapšanas gadiem lasot, rodas nelabas nojautas par tālāko. Kā tad, Indriķis iestājas aizsargos, uzdien pat par rotas komandieri. Vēl pa to pašu līniju uz priekšu no viņa iznāk emigrants. Gadi paiet, un Leontīne tā vienkārši bez grūtībām un sarežģījumiem sarīkojas un aizbrauc ciemos pie dēla uz Angliju. Bet vēl gabalu tālāk romānā starp divām citām personām risinās šāda saruna: - Pauli, Pauli, tev tak nevar ticēt nevienam vārdam. - Ja negribi, netici. Visuzmanīgāk jāklausās melos, aiz tiem slēpjas patiesība. Kā es te stāvu! -

Kādā Literatūras un Mākslas(1985,32) rosinātā sarunā par pēdējo gadu romāniem filozofe Skaidrīte Lasmane apgalvoja, ka Skujiņa romāns ir pielāgots plašam pieprasījumam, ka tas rakstīts "stadiona gaumē". Tāds spriedums šķiet pārāk vienpusīgs. Varbūt tas pamatojas aizspriedumā, ka bestsellerā vispār nekā laba nevar būt. Gulta ar zelta kāju drīzāk ļauj secināt, ka arī ļoti populāram romānam var būt vērtīgas īpašības. Zigmunda Skujiņa prozista spējas un prasme nav noliedzamas. Drusku žēl, ka viņš nav sijājis rūpīgāk un mērķējis dziļāk, ka viņa darbs pārāk lielā mērā paliek virspusē.

 

Mārtiņš Lasmanis