RAKSTNIEKS UN IZSTRĀDES NORMA
- Imants Auziņš, Alkas, dzejoļi. Rīgā: Liesma, 1983; 132 lp.
- Egils Plaudis, Lietuvēna spēle, dzejoļi. Rīgā: Liesma 1984; 113 lp.
- Jānis Baltvilks, Tu esi glābts, dzejoļi. Rīgā: Liesma, 1984; 81 lp.
- Leons Briedis, Nidas. (Rakstnieki par literātūru.) Rīgā: Liesma, 1982; 951 lp.
Izlasot šīs četras pieticīgi izdotās grāmatas, gandrīz vienlaicīgi nostiprinās iespaids, ka mūsdienu Latvijas rakstnieki tiešām "dzīvo citādā pasaulē". Ar zināmām parādībām, ko mēs skatām no tālienes, viņi sastopas pavisam tieši, redz sīkdaļas tuvskatā. Lai gan Latvija ir mainījusies, šie rakstnieki dzīvo zemē, kur samērā daudzi saprot viņu dzimto valodu un kultūras dzīvei ir latvisks iekrāsojums. Taču - cik ilgi tas tā vēl būs? Pārāk atklāti par visu to runāt viņiem laikam nav ieteicams. "Dzīvot var," kā Imants Auziņš konstatē vienā no sava jaunā krājuma dzejoļiem; bet cilvēks - īpaši jau rakstnieks - grib arī atvērt muti, nevis tikai daudzmaz ērti un apdomīgi dzīvot... Padomju sistēmā literāti mēdz kļūt par tādiem kā valsts ierēdņiem:
Bet kā gan citādi? Mana iedvesma - manas rakstāmspalvas galā, manā tintes pudelītē. Iemērc arī tu savu mazo pirkstiņu tintnīcā un, ja tā vēl nav pietiekoši, tad visu savu roku; visbeidzot ielien iekšā pats... Vai tad ir laiks gaidīt 'dievišķās dzirksts' parādīšanos, ja līdztekus pastāv gan saistības ar izdevniecību, gan ikdienas 'izstrādes norma'? Pienācis laiks izsvītrot iedvesmu no mūsu daiļrades vārdnīcas. Profesionāla rakstnieka darbs pielīdzināms galdnieka darbam - galds pēc galda, kumode pēc kumodes... Bet kā gan citādi?
(Leons Briedis, Nidas, 17. - 18. lp.)
Šādu "ierēdni" valsts iestādes atalgo, un viņam nav (financiāli) jāmaksā par dzejoļu krājuma izdošanu; bet viņam nopietni jārēķinās ar "priekšniecību" un "izstrādes normu". Emigrācijas literāti dzīvo citādā gaisotnē (lai gan šad tad uzrodas kāds pārāka vieduma vadīts kungs, kas suņiem grib uzlikt uzpurni vai neļaut kaitēt tantes Amālijas un onkuļa Jēkaba sirsnīgi koptajām neaizmirstulītēm...). Bez tam var manīt, ka mūsdienu Latvijas relātīvi pajaunos dzejniekus latviešu literātūra ir ietekmējusi daudz pamatīgāk nekā līdzīga vecuma autorus trimdā! Vārsmās dažkārt pavīd kaut kas it kā no Raiņa, Friča Bārdas, Plūdoņa, Ziemeļnieka, varbūt Sudrabkalna, Medeņa u.c. Šo latvisko lektīru papildina krievu un citu Austrumeiropas tautu autori, kā arī šis tas no Rietumu pasaules rakstiem.
Imanta Auziņa jaunais krājums liek domāt gan par talantu, gan par "izstrādes normu". Autoram netrūkst dabisku veidošanas spēju un profesionālas izveicības. Rodas tomēr iespaids, ka viņš nereti rakstījis pārāk daudz un pārāk ātri un savu produkciju uzņēmis jaunajā krājumā gandrīz bez vētīšanas. Blakus labiem dzejoļiem ir arī tādi, kas vai nu neliecina par iedvesmu, vai šķiet mazliet pavirši darināti. Auziņam ir neapšaubāms ķēriens uz satiru; viņš palaikam rāda notikumus, kas saskan nevis ar ideoloģiskām priecas vēstīm, bet gan ar cilvēka iedabas sančopansiskiem, makiavelliskiem, putrasdauķīgiem variantiem. Šai sakarā citēšu dažas ļoti iezīmīgas rindas:
Jā, cerējām:
vismaz kolchozu cels,
kauč arī bez tiesas sados...
Draudziņ, pats nodzēra, nolaida dibenā
kolchozu tieši trīs gados! ...
- Ko tad jūs dusējāt,
klusējāt?
- Ē, pats būtu pamēģinājis
pieķerties klāt:
aizstāvji pakaļā, priekšā!
Nu gan, dzird, izmests
no visa, kur bijis iekšā! ...
(110. lp.)
Ir daudzi, kam tik nediplomātiska izteiksme nepatīk (Tādu nebūt netrūkst arī mūsmājās - un Virza jau sendienās vārsmoja: "No Juvenāla guns prom latviets bailēs diedz, / Tam tīkas sājais joks, ko alus glāze sniedz.") Auziņam tas jāierauga:
Sauc tie, kam bilde šķiet jau klāra:
'Viņš taču, dullais, ziepes vāra,
Ne debesmannu cerēto!'
Tie, zinot gana, nepamana:
Der dažam vīrāks, daudziem - manna,
Bet ziepes - visiem derētu!(104. - 105. lp.)
Auziņa vairāk liriskās vārsmas šad tad itin poētiskas, bet viņa "nopietno" dzejoļu izteiksmē nereti jūtams oriģinalitātes trūkums, vietām pat kaut kas no pastiča.
Egils Plaudis var atgādināt gleznotāju, kas apguvis techniku un daudz sagleznojis, bet palaikam nespēj izdarināt pietiekami svaigu, saskanīgu "iekšējo formu". Reizēm viņam tomēr veicies, piemēram:
Ķirši tādi caurspīdīgi -
Kā no stikla.
Pāri upei ceļas, veļas
Migla mikla.Tava roka uzticīga
Manā kļaujas,
Mēnesnīcā piesiets melnis
Projām raujas.Ķirši tādi caurspīdīgi,
Tādi sārti.
Padebešos vaļā darās
Rīta vārti.(66. lp.)
"Ordināra" viela šeit veidota sekmīgāk nekā tas parasts Plauža vārsmās; rezultāts tiešām sniedz īpatnēju dzejas pārdzīvojumu, ja lasītājs nav briesmīgi izvēlīgs. Tas pats sakāms par dzejoli 28. lp. (ar sākuma rindu "Jaunības dzelkšņainā paradīze"). Ir jau vēl citi labi dzejoļi, poētiskas rindas. Diemžēl, netrūkst arī tādu sacerējumu, kas vairāk vai mazāk līdzinās "šlāgeriem" - sendienīga, pārāk salda romantika... Citur izteiksme liekas modernāka, bet dažviet pārāk hermetiska. Kaut ko šis krājums sniedz kā veselums: mēs te ieraugām paguruša, bezillūziju romantiķa irstošo pasauli.
Jāņa Baltvilka krājumā izmantota it kā parasta, reizēm tieši banāla viela bez iezīmīgi eksotiskām piedevām; bet skatījums visumā svaigs, atklāj patiesību no neparasta viedokļa. Negaidītais parādās gaidītajā. Mākslinieciskais veidojums bieži sekmīgs, bet ne jau vienmēr. Šķiet, ka visumā Baltvilks rakstījis lēnāk un rūpīgāk nekā Auziņš un jau izveidojis samērā individuālāku "rokrakstu". Krājuma saturā paužas mākslinieka un intellektuāļa situācija valstī, kur dzīve pakļauta "pareizajiem uzskatiem". Skatījumā nozīmīga loma intellektam, nevis tikai izjūtām, nojautām, jutekliskajai uztverei, bet izteiksme parasti neiebrauc allegorijas grāvī, dzejolis neizvēršas par servīlu domas illustrāciju, jo doma mēdz saplūst ar citiem pārdzīvojuma elementiem. Autoram neapšaubāmi ir talants. Pagaidām gan tas neizskatās pēc diezcik liela talanta: nav tā, ka samērā ar autora lietoto vārdu skaitu būtu dota reizē prāva, daudzveidīga, spēcīgi rosinoša "pārdzīvojumu masa". Iespējams, ka Baltvilks īpatnējo apstākļu dēļ ir atturīgs, dažā ziņā it kā ierāvies sevī. Citādā situācijā viņš varbūt dzejotu atklātāk ar tiešāku un spēcīgāku rosinājumu.
Leona Brieža grāmatā uzņemtie īssacerējumi, ko autors nosaucis par rakstu galiem, piezīmēm, domu zibsnījumiem, dažviet interesanti un asprātīgi. Traucē tas, ka autora izteiksme reizēm it kā pārāk gaisīga vai orākuliski dziļdomīga.
Lasītājam, kas ieradis par literātūru un dzīvi vispār domāt lietišķīgā veidā, Brieža gaisīgā izpausme laikam gan tā īsti neies pie sirds. Par laimi šai grāmatā ir arī lietišķīgākas lappuses. Autora prātojumi par dzeju un dzejnieku šķiet dažā ziņā visai trāpīgi. Īsta dzeja tiešām lielā mērā ir - kā Briedis izsakās - mūžīgs jautājums, bet nav tā, ka "dzeja nedod atbildi un nekad necenšas neko izskaidrot". Īsta dzejnieka pieeja ir pētnieciska, nevis iepriekš izlemtā veidā dogmatiski pamācoša; bet jāsaprot, ka dzeja patiesībā ir aistētiski organizēta īstenības interpretācija, tādēļ dzejnieks nereti formulē atbildes, nepaliek pie jautājuma zīmes. Tiesa, šīs dzejiskās atbildes mēdz būt spontānas un subjektīvas; tās nav ortodoksas audzināšanas rezultāti, jo citādi dzejdarbs sastingtu; bet dzeja mēdz būt iztulkojums ar jautājumiem un atbildēm, nevis tikai neizvētīti "svešzemju ceļojuma iespaidi", skaistuma baudīšana, peldēšana izjūtās. Otrkārt, diezgan naīvs vai neprecīzs šķiet apgalvojums, ka dzejnieks ir bērns. Patiesībā līdzība ir drīzāk ar dzimuma hormonu ietekmētiem padsmitniekiem, kas vēl nav zaudējuši spraigu, nenotrulinātu uztveri. Ir lasīti apgalvojumi, ka jaunos gadiņos ikkatrs daudzmaz normāls cilvēks esot "māksliniecisks", bet par māksliniekiem kļūstot vienīgi tie, kas it kā nepieaugot un paliekot šai attīstības fazē. Lai nu kā, tas, protams, neattiecas uz visu personību, jo īsta mākslinieka intellekts var būt itin "pieaudzis" un dzīves pieredzes rezultātā mākslinieks dažā ziņā maz vien atgādina savu jauno dienu personu. Permanentais jauneklīgums attiecas uz svaigāku uztveri, vairāk eksplorātīvu pieeju īstenībai nekā tas paužas statistiski normālāku pieaugušo izdarībās un izteikās. Apmēram šādā virzienā Briedis tiešām stūrē, bet viņa izteiksme neliecina par sevišķi izveicīgu navigāciju. Šai grāmatā tomēr ir lappuses, kur autors izteicies visai trāpīgi, atvairīdams greizus apgalvojumus par dzejnieka lomu sabiedrībā un lūkodams izgaismot daiļrades būtiskās iezīmes. Krājuma nosaukums saistās ar seno īslandiešu pulgu dziesmām, bet grāmatas ievadpiezīmēs Briedis norāda, ka viņš lūkojis arī slavēt, nevis tikai pelt:
... autors centies savu iespēju robežās godīgi izsacīt to, kas tam šimbrīd sāpējis, šķities aplams un nereti aizdevis pat dusmas un sašutumu, vienlaikus vēloties apliecināt arī to, ko viņš uzskatījis par svarīgu, īstenu un būtisku.
Gundars Pļavkalns
