Jaunā Gaita nr. 159, septembris 1986

 

KOMMENTĀRI ● PIEZĪMES ● AKTUĀLITĀTES ● REPLIKAS ● ĪSRECENZIJAS

 

 

IESPAIDU DRUSKAS PAR DZIESMU SVĒTKIEM RĪGĀ 1985 GADA

 

 

Rīgā zied liepas Mēs − no dienvidu Ontario − izbaudām dzimtenes gaŗos, gaišos un smaržīgos ziemeļzemes vakarus. Tā ir vide, kas sagaida tiklab mūs − ciemiņus no visām pasaules malām, kā vietējos no visiem Latvijas novadiem, kuŗi ierodas gan ar vilcieniem, gan appušķotiem autobusiem, gan privātām mašīnām un pat kājām.

Salīdzinot ar mūsu pirmā Rīgas apciemojuma iespaidiem 1981. g., iepriecina svētku noskaņa visā pilsētā. Kaut arī tikai uz dažām dienām, ielās vairākumā dzird latviešu valodu. Cilvēku sejās mirdz neredzēts gaišums un smaids.

 

*

 

Ejam uz tautas mūzikas koncertu, kas notiek universitātes lielajā aulā piektdienas vakarā. Ieejas kartes grūti dabūjamas, jo ir tikai ap 400 sēdvietu. Šo koncertu neatkārtos, tāpēc daudziem dzirdētgribētājiem tas aiziet secen. Tanī pašā laikā daudz plašākajā Operas namā notiek tautu draudzības koncerts.

Ieeja aulā no parka puses slēgta − jāiet caur durvīm no Raiņa bulvāra. Priekštelpā cilvēku drūzma Bet kas tad tas? Skan balsis, kokle, vijole, stabule un trijdeksnis... Uz kāpnēm nostājusies folkloristu grupa sagaida mūs ar dziesmām. Pēc laiciņa ejam cauri mēteļu nolikšanas telpai. Te atkal jāapstājas, lai noklausītos pāris dziesmu. Tā bija klausītāju saņemšana, kas deva jauku ieskaņu gaidāmajam.

Tautas mūzikas koncertam, salīdzinājumā ar vēlāk dzirdēto kopkoncertu, maz krievu ietekmes. Izņemot programmas pieteikšanu, kas notiek abās valodās, nedzird nekā nelatviska. Mazajā telpā ļoti intīma sajūta, klausoties pazīstamās tautasdziesmas. Rodas pat illūzija, ka esmu atgriezies mājās! Un tomēr cik bezgala dziļa plaisa starp mani un blakus sēdošo tautieti! Viņam šeit jānes ikdienas nejēdzību slogs. Viņš nevar izrauties uz brīvo pasauli, kuŗā atgriezīšos jau pēc dažām dienām. Dziedot koncerta nobeigumā kopējo „Pūt, vējiņi”, aizlūzt balss.

Pēc koncerta, izejot no aulas, mana sieva jūsmo par labajām dziedātāju balsīm. To dzird blakus ejošā tautiete, kas saka „Balsis jau mums ir, bet nevaram dziedāt visu, ko vēlētos.” Uz to mana sieva atbild: „Mēs gan varam dziedāt, ko vēlamies, bet mums sāk trūkt balsu.”

 

*

 

Dziesmu svētku gājiena laikā netiekam laisti uz viesnīcas otra stāva jumta, no kurienes būtu lielisks panorāmisks skats uz gājienu. Tādēļ stāvu ielas malā, cenšoties gājējus fotografēt pēc labākās iespējas Kāds izdarīgs „ārzemnieks” tomēr ticis uz blakus ēkas (izstāžu zāles) jumta. Ar paštaisīta papes megafona palīdzību viņš sveicina un sumina garāmejošās koŗu un deju grupas. Tad pēkšņi dzirdu saucienu no koristiem: „Lai dzīvo atbraucēji!”

 

*

 

Dziesmu svētku nobeiguma koncerts (ceturtais pēc kārtas) sākas svētdien piecos vakarā. Vakars ir vēss, un debesis apmākušās. Līst viegls lietutiņš. Mežaparkā estrādes laukumā tomēr viļņo cilvēku jūŗa. Visapkārt dzirdam tikai mūsu mīļo valodu − tas vien sasilda pietiekami.

Koncerta programmā daudz sveštautiešu un pasūtinātu polītiska rakstura dziesmu. Par to viņi paši debatējuši periodikā pēc Dziesmu svētkiem.

Programma vairuma tomēr izvēlēta no mūsu bagātīgā tautasdziesmu krājuma un klasiskā oriģināldziesmu repertuāra. Šīs dziesmas publika pieprasa atkārtot. Ievērojot milzīgo dziedātāju skaitu, jāapbrīno augstais atskaņošanas līmenis. Pēc dziesmu nodziedāšanas sumina diriģentus, sumina komponistus. Pastarpēs uzstājas dejotāji, spēlē pūtēju orķestŗi. Tā tas iet līdz pusnaktij. Krāšņs un bagāts ir šis nobeiguma koncerts. Tauta svin savus svētkus.

 

*

 

Un tad vēl šī pēdējā iespaidu druska: dziļa cieņas un pateicības sajuta pret tautiešiem dzimtenē, kas tik nesavtīgi darbojas daudzajās deju un koŗu grupās un piedalās lietiskās mākslas un etnografijas kopšanā. Smagajam pārkrievošanas slogam par spīti, ar to viņi uztur dzīvu un kopj tālāk mūsu tautas gara mantojumu. Pārfrazējot mūsu tautietes sveicienu mums „atbraucējiem”, gribu beigt ar „Lai dzīvo latvieši, mājinieki!”

 

Dr. Ilgvars Upmalis

 

 

Pēdējā vakara izskaņa Foto: Imants Prēdelis

 

 

---

 

 

AIZMIRSTS ESPERANTO DZEJNIEKS − LATVIETIS

 

Trimdas latviešu vidū esperanto valoda nav populāra. Apmešanās zemju valodu apgūšana prasījusi daudz pūļu un eksistences nodrošināšana likta pirmajā vietā. Kaut arī esperanto praktiski varētu kalpot mazo tautu kultūru aizsardzībai, tomēr, kā pret visu jauno, pretošanās tās ieviešanai starptautiskā satiksmē līdz šim bijusi stipra.

Neatkarības laikā darbojās Latvijas Esperanto biedrība. Tā izdeva žurnālu Ondo de Daugava (Daugavas vilnis). Esperanto kustībai simpatizēja arī Rainis un Aspazija. Rainis, vēl Šveicē dzīvojot, dienasgrāmatā izsacījies labvēlīgi par šo valodu. Dzejoļu krājumā Ave Sol viņš kādai nodaļai par vadmotīvu licis izteicienu „En ago venko nia” (Darbībā mūsu uzvara), ko Latvijas Esperanto biedrība vēlāk pārņēma par savu saukli. 1933. gadā biedrība izdeva esperanto valodā pārtulkotu Raiņa lugu Mīla stiprāka par nāvi. Tulkojuma ievadā iespiests šai valodai veltīts pants, ko rakstījusi Aspazija:

Nav valoda kā valoda tik vien.
Tā dvēsle, kas organismu sien.
Un kad tā vienos visas pasaules.
Tā pirmā palma būs, kas mieru nes.

1934. gadā Budapeštā iznāca esperanto literātūras žurnāla Latvijai veltīts numurs. Šajā izdevumā iespiestos latviešu autoru darbus pa lielākai daļai tulkojis jauns dzejnieks − Nikolajs Ķurzēns. Tanī pašā gadā dažus savus dzejoļus, rakstītus latviešu valodā, Ķurzēns nosūta Aspazijai. Viņa atsaucas atzinīgi. Vēlāk viņi tiekas arī personīgi. Ar Aspaziju viņš sarakstās gandrīz līdz viņas nāvei 1943. g.

Nikolajs Ķurzēns dzimis 1910. gada 25. jūnijā, Alūksnē, skolotāja ģimenē, un 1985. gadā viņam piepildītos 75. dzimšanas diena. Tajā laikā latviešu valodu Alūksnes ģimnazijā māca rakstnieks Augusts Baltpurviņš, ieaudzinādams skolēnos cieņu un mīlestību pret literātūru. Ģimnazijā darbojas arī literātūras pulciņš. Ģimnazijas direktors Aleksandrs Aizpurītis ir aktīvs esperantists, un regulāri rīko šīs valodas kursus. Tā jau ģimnazijas apmeklēšanas laikā Ķurzēns apgūst šo valodu un paliek tās atbalstītājs visu mūžu.

Ģimnaziju Ķurzēns beidz Rīgā un sāk strādāt kādā valsts iestādē. Vēlāk iestājas arī universitātē un studē tautsaimniecību. Blakus darbam un studijām viņš tomēr ar visu sirdi nododas esperanto kustībai, gan darbodamies Latvijas esperanto biedrības valdē, gan rediģēdams tās žurnālu.

1938. gadā Budapeštā iznāk viņa dzejoļu krājums esperanto valodā Mia Spektro (Mans spektrs), kuŗā 59 dzejoļi. Par to viņš saņem daudz cildinājumu no esperantistiem dažādās zemēs. Bet sākas Otrs pasaules kaŗš, starptautiskie sakari un esperanto kustība sabrūk.

Par Ķurzēna darbošanos kaŗa un pēckaŗa laikā drošu un pārliecinošu ziņu trūkst. Nedaudzos sameklētos faktus var savirknēt apmēram šādi.

Esperanto kustība pa kaŗa laiku apstājas pilnīgi. Aktīvos esperantistus Hitlers liek koncentrācijas nometnēs. Ķurzēnu 1944. gadā mobilizē un nosūta apmācībā uz Sudetiju. Tur viņš arī sagaida kaŗa beigas. Vēlāk viņu soda ar izsūtījumu uz Krievijas ziemeļiem. Pēc izsūtījuma viņš atgriežas Latvijā, bet esperantistu kustībā gandrīz nepiedalās. Literātūras žurnāls Verda Prizmo Stokholmā šinī laikā iespiež tikai vienu viņa tulkotu dzejoli − Valža Luksa „Rīts” (Mateno). 1959. gada 3. augustā viņš labprātīgi šķiŗas no dzīves. Iemesli jāuzmin.

Tagad, pēc Otra pasaules kaŗa, esperanto kustība gan atjaunojusies, bet Eiropas dalījuma dēļ pirmskaŗa līmeni nav atguvusi. Nikolaja Ķurzēna piemiņai tomēr privāti Toronto Esperanto kopas atbalstā iznākusi grāmata, kuŗā sakopoti visi pieejamie viņa darbi: 59 oriģināldzejoļi esperanto valodā. 38 citu latviešu autoru darbu tulkojumi un 9 viņa dzejoļi, kas oriģināli rakstīti latviski. Pēdējos pārtulkojusi cita latviešu esperanto dzejniece − Elvīra Lipe. Šķiet, darbu viņš atstājis maz, bet to iespaids un nozīme esperanto literātūrā bijis un joprojām ir liels. No daudziem cildinājumiem pieminēsim tikai skotu esperanto dzejnieka Viljema Olda vērtējumu:

„Mia Spektro radījis jauns latvietis − Nikolajs Ķurzēns. Šos dzejoļus viņš sacerējis 21-25 gadu vecumā. Kāda noslēgta cietēja dvēsele atstājusi mums vienreizēju, neatdarināmu mantojumu.”

 

Krišs Smilga

 

 

SĪKAS PIEZĪMES PAR DZIESMU SVĒTKIEM TORONTO

 

Sekojot tradicijai, svētki koncentrējās vecajā Jorka hotelī. Kilometru uz vienu pusi − modernās architektūras cepure, Roja Tomsona halle simfoniskajam koncertam. Kilometru uz otru − vecā hokejspēļu arēna koŗu kopkoncertam un tautas deju lieluzvedumam. Arēnas latviskās dekorācijas šoreiz veidotas no dzeltenām zvaigznēm uz melna fona, ar vidū iespraustu karogu. Labi derēja saules brilles, nesaderīgo „noformējumu” vērojot. Kur bija palicis dekorators Kārlis Langenfelds?

 

*  *  *

 

Vislielākā rosība, kā parasti, vērojama viesnīcas liftos. Acīs dūrās milzu izmēru latviskās rotas: karekļi, sudrabs, dzintars. Dažai dāmai rotu skaits un lielums atgādināja Ziemsvētku dekorācijas, citai auto lipekļus un citus ornamentus”. Lietiskās mākslas izstādē redzamas „dinozauru krelles”, kas prasās muskuļota kakla. Kāda gaŗa auguma dāma virs krūtīm nēsāja plāksni kārtīgas pankūkas platumā. Kopiespaids: jo lielāks, jo labāks.

 

*  *  *

 

Savdabīgākie ļaudis sastopami mākslas izstādē, bet tur izcēlās tracis: kāda pircēja vēlējās iegādāto gleznu nest projām pāris stundu pirms izstādes slēgšanas. Jābraucot tālāk. Likumu sargs − iekaisis, kokains „Latvja” pārstāvis − to neatļāva: bildi nedrīkstot aiztikt līdz „beigām pašās beigās”. Pircēju izglāba citi „Latvja” biedri, mākslinieki, kas vecīti pārbalsoja, tā pierādīdami, ka ne visas organizācijas trimdā ir ar nelokāmu stāju.

 

*  *  *

 

LaRAs (Latviešu Rakstnieku Apvienības) istabā apgrozījās rakstnieki, bet tur izvairījās ieiet žurnālisti, jo, lūk: pēdējie bija noorganizējuši divus svētku rakstnieku cēlienus bez konsultēšanās ar LaRu. Nu − kas tur liels? Amatieŗi nelaiž pie „šprices” profesionāļus − ne pirmā, ne pēdējā reize! Bet kā būtu, ja, piemēram, „Runči” izvēlētos simfoniskā koncerta programmu un orķestra personālo sastāvu? Te mēs esam: vēl „mērnieku laiku” mentalitātē...

 

*  *  *

 

Koŗu kopkoncertā, kā parasti, laida pie pults arī galvenos „vadoņus”: lai dzied! Bet tie nedziedāja: „nesa” tikai sveicienus, rūca, teica vēlēšanu runas... Arī citādi tikai gurdināja un gaŗlaikoja dziedātājus un klausītājus, pat no mozaikkanadiskā viedokļa. Labi, ka šoreiz vairs nebija ne tulku, ne pieteicēju: dziesmu kārtība taču programmā! Vismaz, kāds nieks progresa.

 

*  *  *

 

Lielā balle − varbūt, viss dziesmu svētku baļļu kokteilis − ir kļuvusi par latviešu „stampēdi”: satracinātāko pulcēšanos, kur jauni un veci, resni un tievi, visi maisās kā java vai cilpo apkārt, īsti nezinādami, kāpēc un uz kurieni. Taču te laba iespēja redzēt dārgus vakartērpus, smokingus, pārdrošus dekoltē... īsi sakot, tā tagad ir bagāto modes skate un kā tāda − priekšzīmīga. Nekas te nav deficita prece un tas − trimigrantiski likumsakarīgi. Rīgas publika par to brīnītos, tad pasmietos un teiktu: var jau arī tā...

 

Tālivaldis Ķiķauka