35.

Simptomi, simptomi, simptomi...

Vesels knišļu, moskītu mākonis! Es atgaiņājos, bet tie atrod neaizsargātas vietas un kož. Es situ nost tuvākos, bet vienmēr ierodas atvietotāji. Un kož. Es ierīkoju sietus, bet veikls pašnāvnieku avangards tiem izzogas cauri. Kož. Es vidi un sevi sedzu ar aerosoliem, kas garantē tādas gnīdas iznīcināt, vismaz atvairīt. Uz kādu laiku varbūt... bet tad atkal tie pulcējas, piķē un kož no jauna.

Simptomi. Tos kaut kur ražo. Ar tiem tik nepārtraukti jākaujas, ka par cēloņiem nav laika domāt.

Es slimoju ar parastām vasaras iesnām. Man dod zāles. Uz zāļu kārbas skaidri rakstīts − šās te atvieglinās iesnu simptomus. Par iesnu izārstēšanu ne vārda. Un kā var izrakstīt − visu gaisa dzesināšanas iekārtu novākšanu? Vai var pieteikt kaŗu laika pareģotājiem, kuŗu muļķības dēļ esmu vairākkārt izmircis? Jā − un kā būtu ar to mieru un atpūtu? Lūdzu, kur gan tādas svētīgas mantas mūsdienu burzmā varētu iegādāties?

Kādēļ jāgaida rindā, lai varētu naudu bankā noguldīt?

Satiksmes sastrēgums. Pārāk daudz mašīnu − vai idiotisms šosejas labojumu plānošanā? Sēdi tik un cepies...

Es mokos ar aizdomām, ka mūsu kultūras dzīvē kvalitāte ir izputējis jēdziens. Simptomu netrūkst, tie pat atkārtojumā liekas noguruši. Nogurušas teātŗa izrādes, noguruši rakstnieku cēlieni, nogurušas dziesmas... atkal un atkal. Bet mēs pie visa tā esam tik pieraduši, esam pie simptomiem pieraduši, ka ejam un pieņemam tā, kā ir. Bez zālēm. Tikai − zālēs. Tajās labi būt kopā un ciest vienlīdzīgi, jo tad par simptomiem nav jādomā, tie liekas normāla parādība, pat plānota. Noteikti svētki nav tā reize, kad vajadzētu domāt par mūsu valodas izmiršanu, par mūsu dziesmas novecošanu, par mūsu kultūras pāreju krāmu tirgu un ballīšu apmēros... Bet tad jau steigšus tuvojas nākošie svētki, un tie paši simptomi atkal klāt. Nav laika tos nosist. Un tā joprojām.

Cēloņi paliek aizsegā − un pret mums raida simptomus.

Es nenoliegšu, ka kultūras dzīvē vispār − ne tikai mūsu tautiskā stūrītī − iestājies banalitātes laikmets. Ja jau cilvēks vairāk stundu nedēļā pavada pie televīzijas − kas piespēlē lētas domāšanas un uzvešanās gatavus modeļus − nekā darbā, nekā kaut ko atšķirīgu vai oriģinālu meklējot, nekā kopjot vērtības, kas varbūt vēl nav galīgi izgaisušas... tad ko tur daudz kremsties? Esam pasīvi noņēmēji, kam izslēgtas visas kritiskās fakultātes. Mēs nespējam vairs salīdzināt − un vairs nemeklējam ar ko. Tā ir normāli. Tāda ir ikdiena. Slogs jau tā pietiekoši smags. Lai mūs mierā liek tie, kas grib citādi. Lai tie dara paši, ko vien grib.

Bet... kāpēc? Kāpēc vēl tādas šaudīgas aizdomas? Kur tas stāv rakstīts, ka tā vajag būt? Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, − varbūt vēl viens simptoms − ka mēs sākam šķiŗoties. Jo ir un arvien būs cilvēki, kas grib ko labāku, kas grib kvalitāti, kas ar vidusmēru nesamierinās personīgu un profesionālu iemeslu dēļ. Gribot negribot tie velk pārējos līdz, bet tas nav viņu galvenais motīvējums. Runa ir par − pašcieņu. Par meklēšanu. Par iešanu tālāk. Par neatkārtošanu. Pārvarēšanu. Tādi gājieni redzami visādās, galīgi nesavienotās vietās − savienojumi nav jāmeklē, jo impulss pret kvalitāti ir tikpat universāls, kā masveidīgā noņēmēju kultūra, piemēram, svētku rokkoncertā, ansambļu un izlases koncertos, privātās dzeju lasīšanas stundās, mūzikas nometnēs, agri kāda pazīstama centra izveidošanā, nesenā kuģa braucienā, jau gadus visādās „reizrēķinu” nometnēs, mūsu fondā, vasaras vidusskolās... Re, ir tomēr tāda darīšanas elite, kas mums sagādā visādas grūtības, jo ar tās pasākumiem jārēķinās. Varbūt pienāks tā diena, kad tā rīkosies tikai sev par labu un mūs pametīs − jo esam vezums, kas aug smagumā? Ko tas varētu nozīmēt? Kādēļ krietna daļa trimdas labāko autoru publicējas Latvijā? Ko tas nozīmē? Vai esam jau tuvu „katrs par sevi” aizejas punktam? Nē, pulcēsimies atkal nākošos svētkos un par tādām lietām − par tādiem simptomiem − nedomāsim. Ir pietiekoši daudz darba, pietiekoši daudz pienākumu...

Simptomi.

Varbūt mēs šķiŗojamies − ražotājos un noņēmējos. Kāpēc?

Varbūt mēs šķiŗojamies − ej nu sazini kā. Dzīvajos un mirušajos? Redzamos un neredzamos?

Kas ir tas, kas liek vienam bērnam − visai ģimenei − turēties pie latviešu valodas? Kas ir tas, kas ļauj − vai mudina − no tās aiziet? Jā, mēs to visu redzam, pakratām galvas, momentā pametam aci uz personīgo bilanci, bet − kādēļ tas notiek tā? Nepietiek ar simptomu konstatēšanu. Ar uzskaiti. Mēs esam simptomu nesēji, mēs slimojam ar simptomiem, un ārsts − ja viņa telefona numuru zinām − uz zvanu neatbild. Varbūt uz zvanu neprotam, negribam zvanīt. Varbūt tāda ārsta vispār nav.

Vesels simptomu mākonis mūs apsēž... apsēž un kož un neliek mierā. Un − iemidzina.

Bet visbīstamākā reakcija ir − tikai simptomus ārstēt. Tās iesnas, pēc zāļu iztecēšanas, atgriezīsies. Tie dziesmu svētki, un visi svētki, atgriezīsies. Mēs slimosim tālāk. Mēs varbūt jau būsim sevi pārliecinājuši, ka nemaz neslimojam. Ka tā ir labi un ka tā piederas. Ka, apstākļus ievērojot, citādi − vai labāk − nevaram.

Status quo sastāv no simptomu ignorēšanas. Organisms ir tik pieradis pie simptomu kodieniem, ka tie liekas gluži saprotami, daļa no vides. Mēs apsimptomojamies, tos asimilējam. Tie asimilē mūs.

Un tomēr, tomēr − jo tādam „tomēr” ir arī jābūt − viss progress sastāv no simptomu novākšanas no ceļa tieši pie cēloņiem. Kā būs?

Ausim kājas! Ceļš atpakaļ ir ļoti ļoti garš.

 

Juris Mazutis