Nokavētais mirklis

atgriezās,

vaicāja, kas viņa

prombūtnē labs noticis

Daži viņu nepazina,

citi runāja, ka tā esot

kāda vēsturiska persona,

kas bez personiska riska

te, tādās vecās skrandās

apkārt blandās

- Jā, jā, tas ir viens no tiem

Tos jau pat sapņos redz

Vasara vairs tikai

durvis bez roktuŗa

Rudens nāk: sarūsējis

autombilis pār zaļo pļavu

Bet šofeŗa acenes

Saules leņķis pret zemi

arvien mazāks

Bet bērna pirmā ābecē

Mēs esam piesieti savam liktenim

kā vasara pie rudens

Rudens iecērtas vasarā

kā skepse entuziasmā

Kā ikdiena mīlestībā

Es augu un sarūku

nožēloju visu nenožēloju nekā

Bet cerību lapas, atrautas no koka

Vasaras katedrāles pret debesīm slienas

neredzamas

kā dziesma

tieši pirms tā atstāj lūpas

Esmu apņēmies

apņemt pasauli ap vidu:

ap platāko vietu,

ap to vietu,

kur nejūt izteiktu valšķīgumu,

ap vietu,

kur saule ir zenītā

un zoles cepas smiltīs

Un, kad mana roka

taustīs zemes ātro pulsu

un, kad mūsu dvašas

veidos dūmu sēnes,

tad ziniet,

ka notikusi atomu

saskaršanās

un mēs, acu plakstus aizspieduši,

pārdzīvojam

pirmo skūpstu.

1986

Divi zeltneši gredzeni,

divas stīpas

muguras atspiedušas

raugās sudraba staros.

Pa gaŗu smilgu

skudra iekāpj debesīs.

Rudens durvju eņģes čīkstina.

Drīz sāpēs kauli.

Govs kūtī maus pēc saules

un pēc slaucenes.

Tavai rokai raupja āda.

Āda, kā tāda, nesvarīga,

uzticība — tā elpo

kamēr apstāsies.

1986

Ērglis, pamezdams zelta rāmi,

pameta darbošanos valstisko.

Ar atomskrošu izšautu aci,

ar mākslīgu stiklu

nav vērts kaŗot pret prusaku baru

un viņu liriku.

(Tie, baltus cimdus uzvilkuši,

kārtojās kabineta sēdei.)]

Un ērglis,

šis putns iznesīgais,

pret gaisu atspiedies

un pret saules iesmu,

stūmās uz augšu, uz augšu...

Uz labāku dzīvi,

uz pirmsākumu,

Uz tīru klinti ar jāņuguns liesmu.

Viss šinī zemē tik prusacīgs...

1986

Ziemā viņa pieder pati sev,

ierokas lapās,

tin un šķetina,

vērpj un auž

savu atmiņu lakatu.

Pār loga stiklu

lēni rit ūdens piliens,

apstājas, rit atkal

saskrienas ar otru,

tek ātrāk, straujāk

kā divi laulāti cilvēki.

Viņa pacel acis

uz gaismas rūti,

noņem acenes

un tās ilgi slauka

flaneļa priekšautā.

Visdziļākā ziemas vidū

Mežs saplaukst sarmas ziedos,

Un zvaigžņota aizdegas nakts.

Ne vēja pūsmas, ne spārnu vēdas.

Ne puksti no stingušās zemes krūts.

Tik klusums uz mēness stariem

Auž sapņus bez skaņām, kas dzied.

Zem sarmā ziedošā koka

Stāv cilvēks atsegtu galvu

Un skatās, un nezina, kur iet.

Tik tālu šķiet trokšņainās ielas,

To apburtais mežs tur ciet.

Trakoja negaiss, un rībēja pērkona dārdi;

Pelēkā dūmakā sāpīgi elsoja mežs.

Baismīgi trokšņi kā ārprātā izkliegti vārdi

Plosīja gaisu, un likās, ka nāvi tie dveš.

Likās, pēc grāviena pirmā vai otrā, vai trešā

Zibeņu ķetnu viss pasaules plašums tiks tverts.

Piespiedis galvu pie akmeņa ceļmalā svešā,

Raudāja cilvēks no negaisa kapāts un pērts.

Tik gaŗi un grumbuļaini dzīvots,

Ka bišu sanoņas vietā

Galvā traktoru basi dūc.

Tik ilgi un bezcerīgi

Rožu laukumi sēti,

Ka rokas bieži vien

Nātru vainagus plūc.

Tā aizvien un joprojām...

Kaut arī kājas nenesās

Valša taktī,

Bet kaprīzas sāpes izraud

Melnajās naktīs,

Tak pleci sapņos

Pēc kalnu klaiduma tiecas,

Un ikdienībā

Zem smagākās bēdu nastas nesaliecas.

Tā joprojām.

Manām rokām maiguma trūkstot,

Var jau patiesi tā būt,

Bij no ausmas līdz vakaram sirmam

Spīvums tām jāizjūt.

Manai gaitai viegluma trūkstot,

Uz to jau neceru es,

Jo uz pleciem nastu smagums

Kādreiz bij jāiznes.

Manai balsij dzidruma trūkstot,

Grūti ar dziesmu man iet.

Kvēpekla gaisma un kvēpekla elpa

Balsi aizžņaudza ciet.

Manām acīm gaišuma trūkstot,

Negrasos trūkuma slēpt.

Dzīves dziju vistumšākās naktīs

Bieži nācies man vērpt...

...Bet man pietiek spītības savas,

Ticības gana man būs.

Un tas tilts, pa kuŗu es eju,

Zem smaguma nesagrūs

Karogs, 1983, 2