Indra Gubiņa

PIE TELTĪM

 

Fragments no sagatavošanā nodotā romāna Domājiet paši. Fragmenta darbība risinās Gotlandes Dziesmu dienu laikā telšu apmetnē.

Pietuvojies sēdētājiem. Gatis sajuta spēju tuvību ar šiem svešajiem jauniešiem. Būtu pavisam brīvi varējis iet klāt, sēsties zemē un sākt tērzēt, tomēr kautri palika stāvam pie neliela bērziņa. Brīdi viņš klausījās, kā bariņš smējās un jokojās, laizdami pāris alus pudeles no rokas rokā. Paliela auguma puisis atņēma viņa labvakaru un, kad bija nodzēries no alus pudeles, pastiepa to pret Gati, kaut ko teikdams viņam nesaprotamā valodā.

− Hai vecīši. − iesaucās pie telts tuvāk sēdošais, pamatīgu bārdu apaugušais. − runāsim latviski! Šamais, − viņš pamāja uz Gati, − zviedriski laikam neprot. Mums taču ir visiem viena kopēja valodiņa, kam mums lauzīties svešās mēlēs! −

No runātāja balss plūda miers, kaut kas glāstam līdzīgs, bet reizē arī − pavēle. Kaut nosaukts par − šamo −, Gatis nejutās aizvainots. Viņš paņēma pasniegto pudeli, nodzērās un deva to tālāk, nomurminādams klusu paldiesu. Viņš jutās laimīgs, tomēr drusku neveikli. Nevienu tieši jau nepazina, bet − latvieši vien ir, nekādi svešinieki, kāpēc gan lai viņš nevarētu te piestāt un parunāties!

− Tu taču latviski māki? − pudeles saņēmējs viņam uzprasīja.

− Protams! Ko tad es te citādāk meklētu! − Gatis atmeta.

− Nu brālīt, te jau sabraukuši arī tādi, kas latviski ne bū, ne bē. Baigie amīši, nevar apgūt senču valodiņu! −

− Es esmu no Kanadas. − Gatis piezīmēja, ievērodams, ka no blakus telts izlīda divas meičas. Viena uzmeta bārdainajam jaku, lai nenosalstot rasā un tumšajā naksniņā. Vēsāks bija kļuvis, bet gaisma debesīs vēl vizēja pelēki sidrabaina, tikai no meža krita tumša ēna. Arī citi līda teltīs meklēt kādu siltāku apģērba gabalu, bet citi turpināja smiet un runāt. Čalodamas teltij tuvojās vēl pāris meitenes, un Gatim šķita, ka viena ir tā blondā, kas viņam pie lidostas sniedza pirmo magoni. Meitenei uz rokas laistījās zīļainais Nīcas vainags.

− Kur tu to nesīsi? Vainadziņu nepazaudē! − iesaucās kāds puisis, un meiča atcirta:

− Neba tu mans vainaga ņēmējs! Lai nepazaudētu šitādā barā, nesu pie rokas! −

No laukuma stūra nāca dažas meitenes skaļi dziedādamas: „Caur sidraba birzi gāju...”

− Skat, skat, šīs uzņēmušas dziesmu svētkus! −

Gatis grozījās, skatījās un klausījās. Jauno ļaužu dzīvība un prieks te likās savādāks, patiesāks nekā tas, ko viņš bija piedzīvojis vasaras nometnēs vai sporta spēlēs. Lūk, dziedātājas pienāca un apskāva puišus, draiskojās, spiedza un smējās, pa starpām pamezdamas teikumus gan latviešu, gan zviedru valodā. Viena no meičām negaidot apsita Gatim roku ap vidu un parāva sev līdz aplī, tad abi apgāzās. Uzsitās smiekli. Smējās arī Gatis pats, pēkšņi atbrīvojies no neveiklības sajūtas un juzdamies piederīgs šim baram. Arī otra meiča sāka griezt vai apgāzt tuvākos puišus, un ap telti nu sacēlās īsta kņada ar spiedzieniem un saucieniem, ar smiekliem un jokainiem draudiem.

− Negāz, negāz, − kāds kliedza. − zāle slapja, man vēl tautas tērps mugurā! −

− Hei, vecīši, − bārdainais atkal tādā lēnā, bet stingrā balsī ierunājās: − nebļaustieties tik skaļi, man tie sīkie! − viņš ar elkoni māja uz telti.

− Ko viņš ar to domā? − Gatis pajautāja meičai, kas nu sēdēja viņam blakām, bet bārdainais iesmējās:

− Tad nu gan gadījies viens joks, nezinās, kas ir sīkie! Redzi, vecīt, mums te Zviedrijā dzimst bērni. Mēs ne tā, kā jūs Amerikā − vispirms pieci gradi, tad mājas un parādi, un tad uz vecuma dienām, ja vēl var − gadās kāds bērniņš. Mēs gādājam, lai latviešu tauta neiznīkst un lai bērniņi no zīdainu dienām iesūc sevī dziesmu svētku skaņas! − viņš pacēla roku, kā vēstīdams kaut ko sevišķi zīmīgu.

− Jūs te varat trakot, dziedāt vai spēlēt, tikai nespiedziet un nekliedziet, tad sīkie raustās. Pēdējās naktīs arī viņi, nabadziņi, nav neko lāga dabūjuši gulēt. Pažēlojiet maziņos! −

Meitenes, kuŗas pirms brīža spiedza un brēca, nu pusčukstus sarunājās. Bārdainais uzprasīja Gatim: − Kur tu esi apmeties? Un kā tevi īsti sauc? −

− Gatis Brencis, un esmu no Kanadas. Pārguļu viesnīcā. −

− Oi, tik lepni! −

− Senči maksā −

− Tā, tā, senči maksā. Mums, redzi, nemaksā neviens, pašiem par sevi jāgādā. Še, iemet vienu glāzīti, ka nekļūst vēss, nu jau naksniņa būs klāt.

− Ielējis no pudeles kaut ko plastikas trauciņā, viņš sniedza to Gatim, vēl piebilzdams: − Tikai netemp daudz, zini, ka te, Zviedrijā, šņabis baigi dārgs. Pag’, pag’, tu tāds jauniņš arī esi. Cik tad tev būs to gadiņu? −

− Man ir jau astoņpadsmit. −

− Ai, ai, tikai astoņpadsmit! Nu tad, dēls, dod vien man to burku atpakaļ. Zviedru likumi ļauj dzert no divdesmit viena gada. Un patiesībā − turi šitai dzirai muti ciet, bet acis vaļā. − Bārdainais paņēma trauciņu un iztukšoja pats.

− Mēs te tāds skaļāks bars esam, bet visi kārtīgi cilvēki, un pa visiem kopā mums sanācis tāds bariņš mazulīšu, lai. Tad nu katram sava kārta viņus vākt un lolot. Šovakar ir manējā, tāpēc es te sēžu telts priekšā, lai nelien neviens, kam tur nav jālien, man jāgādā, lai bērniņi mierīgi dus. Un kad tu apprecēsies, tad negaidi pastardienu, bet laid bērniņus pasaulē. Mums taču tā tauta būs jānotur, neviens cits to nedarīs. −

Gatis jau gribēja atmest: − Ko tu muldi kā no bībeles, − bet aprāvās. Runātāja balss bija mierīga, ne izsmējīga, un kā tāds mīksts pavediens tā tinās ap pārējiem, arī ap Gati, un piesēja, sasēja, ka ne pakustēties vairs. Bija neizsakāmi labi te sēdēt ar muguru pret bērziņu ar meiču blakām un baru jauniešu visapkārt.

− Kā tevi sauc? − viņš uzprasīja bārdainim.

− Pavisam vienkārši: Kalniņu Jānis. Nedomāju savu vārdu nekādi spokot zviedriem vai amerikāņiem par patikšanu. Mans tēvs bija Kalniņu Jānis, es esmu, un mans dēls ir. Kā teikt, pasaulē Kalniņu Jāņi ir un būs mūžīgi mūžam. −

− Ko tu mūžojies! − iesmējās meitene blakus Gatim.

− Aha. Rigmūra runā! − Jānis piemiedza vienu aci, − jaunais puisis tev patīk gan ko, ka tupat abi blakām kā divi balodīši! −

− Tu, Jānīt, arī man patīc, − Rigmūra atsmēja, tad strauji pielēca kājās un viņam iečukstēja ausī: − Mēs koklēsim, vai drīkst? −

Gaisma bija kļuvusi pelēkāka, bet dīvainā kārtā meiteņu tērpi sāka ziedēt spilgtāk. Brīdi viņas sačukstējās, tad paklīda un pēc brīža atkal bija kopā. Rigmūra izklāja segu. pati apsēdās tās vidū, divas citas meičas viņai piebiedrojās un visas trīs klēpjos turēja kokles. Kāda cita paņēma pie telts durvīm nolikto košo vainagu un uzlika Rigmūrai galvā:

− Būs tā cēlāk! Varat sākt −

Meitene iztaisnoja smago vainagu un brīdi tāpat vien trinkšķināja, tad pievienojās abas pārējās kokles un balsis. Klusi, maigi, bezgala dzidri, tā vismaz Gatim likās, skanēja skaistā tautasdziesma: „Trīs jaunas māsas”.

Brīdi puiši vēl runāja, bet drīz sāka dūkt līdz. Trīs māsām sekoja „Trīs priedītes”, kas ar savu melodiju un skumjo piedziedājumu mežmales tumsā iemeta klusus vaidus. Kad tie izskanēja, kā no senseniem laikiem pār pļaviņu aizlaidās ..Tumša nakte, zaļa zāle”, un visa apkārtne kļuva klusa, klusa.

Kā pārakmeņojies Gatis skatījās meitenēs, acīm iesūkdams sevī viņu sēdošos augumus, kokļu un balsu skaņas, vakara krēslainību, pārējo tuvumu un līdz šim nekad tādā veidā neizjusto nakts burvību. Savādi, viņš pie sevis sprieda, neviens šīm meitenēm nelika ne spēlēt, ne dziedāt. Viņas to darīja sava prieka pēc un likās − tā no visas sirds. Patiešām šķita, ka nokrīt bieza migla, pazūd rīta rasa un viņš, Gatis, ir atradis kaut ko. Ne jau kumeļu, bet kaut ko lielāku, varenāku, kas viņu piepilda ar līksmi un sāpēšanu, ar nemieru un ar milzīgu prieku.

Kāds tuvojās, bet Gatis pat nepaskatījās uz viņu, nespēdams atraut acis no meitenēm ar koklēm.

− Skaisti. − viņam blakām atskanēja tīkama balss. Gatis ātri paskatījās un pamāja ar galvu. Salicis rokas uz krūtīm, stāvēja slaids puisis.

− Tā nemaz nav, ka jaunie trakotu vien, kā dažs labs no vecajiem vaid. − Viņš pieliecās Gatim tuvāk − Vai tu arī esi no Zviedrijas? −

− Nē. Es no Kanadas. Un tu? −

− No Vācijas. −

− Minsterīte, vai ne! −

− Bija. Tagad studēju. Tu vēl ne? −

− Vēl ne, bet rudenī sākšu. Kā tevi sauc? Es esmu Gatis Brencis −

− Pēteris. − kā atjēdzies slaidais jauneklis pastiepa roku, un abi jaunieši ieskatījās ciešāk viens otrā. − Pēteris Lūns − Vai tu esi viens no dejotājiem? −

Gatis papurināja galvu: − Man tās lēkāšanas pietika no pamatskolas laikiem! Tāpat te atkūlos. −

Brīdi viņi abi uzmanīgi klausījās, tad Pēteris tā sapņaini, pusčukstus ierunājās atkal:

− Cik jauki kokles skan tādā pustumsiņā un tieši te, pļavā. Liekas, nolaidusies tāda sencīga nakts. Skat, vienai meičai pat vainags galvā. Vasaras vakara mijkrēslis pāriet ziemeļzemes gaišajā naktī: apkārt pļava, smaržo nopļautā zāle, mēs te no dažādām zemēm, svētku reize − vai nav brīnišķīgi! −

− Ir. − Gatis tāpat jūsmīgi atteica. − man te ļoti patīk. Galvenais, kaut šie te visi man galīgi sveši, es nejūtos svešs! −

Meitenes vairs nedziedāja vārdiem, bet sabalsojumā dūca meldiju, tad novilka pār stīgām dažus akordus un apklusa.

− Tā beigas skanēja kā Pachabels vai Pergolezi. − Pēteris paklusi piebilda, bet Kalniņu Jānis teicienu bija dzirdējis.

− Kas par salīdzinājumu! Pergolezi? Bet vai tu pazīsti mūsu pašu Mediņu, Keniņu, Kalniņu vai Aldiņu? Tāpat aiz patikas sirds mutē sakāps, un ja neturēsi roku mutei priekšā, ielēks tepat šitajā pļaviņā, kur puķītes zied ziedēdamas un meitiņas dzied dziedādamas. Ielēks un paliks jums abiem diviem! Redz, redz , kā Rigmūra acis uz tā kanadieša pusi vien griež. Nebūtu viņai vainaga galvā, varbūt celtu seju pret tevi un smaidītu, bet nu, raug, sēž kā dieviete, nevar izgrozīties, nevar ļaut vainagam ieslidināties slapjā zāles rasiņā! −

Gatis pasmējās, tomēr jutās neērti. Ar meitenēm vēl viņš nebija sācis iet, bet tagad, uz Rigmūru skatoties, viņš jutās savādi satraukts un skaidri zināja, šī meitene viņam patīk. Bārdainais Kalniņu Jānis savā lēnīgajā balsī vēl bubināja:

− Nebūtu nu vecāki iznerrojuši kārtīgu latviešu meitēnu, ielikdami zviedru vārdu. Bez kādas vajadzības, it kā mums pašiem savu vārdu nebūtu. Vai nevarēja tur košajā vainagā ar kokli rokā sēdēt Daina. Laima vai Jautrīte, bet nē − Rigmūra. Kā pret mūri! −

− Es tādu vārdu dzirdēju pirmo reizi, − Gatis iekrita starpā. − un man tas ļoti patīk. −

− Mīļais draugs, − Kalniņu Jānis pacēla abas rokas uz augšu kā vaidelotis, − vārds cilvēkam taču nav tā kā sunim, lai zinātu kā pasaukt! Vārds ir kā vizītkarte, kas uzreiz pasaka, kas tu esi. Vai kāds prātīgs cilvēks domās, ka Rigmūra ir latviete? Taču ne. Piemēram, man, maizīti pelnot, sanāk darīšanas ar visādiem vīriem Uzņēmuma vārdā dažnedažādi pārstāvji sagaidāmi un pavadāmi. Vienu dienu lidostā man jāsatiek Mr. Stenlijs Līrijs no Ņujorkas un arī kaut kāds Čin Čang Lī. Skaidrs, ka ķīnietis. Viegli sazīmēju un viss kārtībā. Bet Mr. Līriju nevaru un nevaru atrast. Beidzot šis pēc firmas zīmes sazīmējis mani, nāk klāt − tāds pats čing čang lī. Bet nē, viņš nesauksies vairs ķīnieša vārdā, labāk un ērtāk tā kā amerikānim, ja jau ir no Ņujorkas, vai ne! Kam tas vajadzīgs? −

Jānis uzsita sev pa ceļgalu un iesmējās − Vēl labāk reiz iznāca ar Mr. Tel Vailiju. Sagaidu, sasveicināmies, runājamies, savu vārdu biju pateicis, bet šis pēkšņi pārprasa, kā mani īsti saucot. Jānis Kalniņš. Šis uzreiz saraujas: − Vai letiņš vai? − Es saku: − Japāņi jau laikam tā nesauksies! − Šis tā kā sastostās, bet tomēr pasaka, ka viņa pilns vārds esot Tālivaldis Vilnītis. Nu padomā − Tel! Skan tā kā saīsinājums no teļa, vairāk nekas.

Sevišķi tur jūsu pusē sabiruši visādi Stani, Džemi, Džordži un Džeramaijas. Bet lielākā daļa cilvēku sagaida, ka ķīnietis sauksies ķīniešu vārdā, anglis − angļu, francis − franču un latvietis − latviešu. Nezinu gan neviena, kam mēle būtu izmežģījusies svešāku vārdu izrunājot. Lai pamācās, lai palauza galviņu, lai saprot, ka katrai tautai ir savi vārdi. Bet mēs allaž tādi mīkstpēdiņi esam bijuši! −

− Gadās tādi vārdi, kas ir visām tautām, tikai katra citādāk to izrunā. − Pēteris pacēla savu balsi. − kaut vai bībeles vārdi. −

− Jā, jā, Jāzeps un Marija, − Kalniņu Jānis bija iekaisis, − nez, vai tautieši paši pirmie nelēktu uz ecēšām, ja radiofonā, piemēram, Anglijā, atskaņotu Džo Medina vai Džozefa Vītola darbus? Un tu students, tev tā bībele tuvāka, saki man, kāpēc mēs mainām vārdus? Citiem ir Pauls, mums Pāvils, kaut gan kalendārā latviešiem gan Pauls, gan Pāvils. −

− Tā agrāk šis vārds latviskots, tā pieņemts. − Pēteris rāmi atteica.

− Olalā! Pieņemts? Gan nekad nedzirdēju kādu sakām: Jāzeps Staļins, bija tikai Josifs! −

Kamēr puiši strīdējās par vārdiem, meitenes sāka spēlēt „Pūt, vējiņi”. Viņu sejas vairs nevarēja redzēt, krēslainajā gaismā iezīmējās tikai viņu silueti pret pelēkajām debesīm. Runātāji apklusa.

Aizdzen mani Kurzemē! Tālu nav, pašlaik tas nav tālu! Kurzeme, kur zeme? Pats nemanīdams, Gatis bija sācis šūpoties dziesmas ritmā, sajuzdams sevī savādas žēlabas. Kalniņu Jānis iedūcās, bet vārdiem dziesmu nedziedāja līdz neviens. Visi it kā iegrima meldijā, savās domās un savās jūtās.