Iedomājieties tādu bildi, kas rāda kādu mirkli tautas dzīvē, manuprāt varbūt pašu skaistāko latviešu tautai no trīsdesmito gadu sākuma: sava valsts, daudzveidīgi pulsējošs ikdienas ritms un brīnumains nākotnes apsolījums. Dinamiska, optimistiska, skaista bilde!

Un tad vēl viena tā laika bilde − Litenes jauneklis Bruno Rozītis (Cēsu fotografa Vizlas fotodarbnīcā), sastingušiem pirkstiem skalo filmas, jauc ķīmikālijas ... Strādā, lai taptu brīnums − bilde, fotografija. Bet brieduma gados Ņujorkā mazliet pasmīnēja, ja kāds nospieda jaunākās japāņu fototechnoloģijas produkta slēdzi, aiznesa filmiņu uz tuvējo veikaliņu un lepni dēvēja sevi par mākslas fotografu. 40% talanta un 60% amata prasmes bija Rozīša formulēta fotomākslas recepte

Portrets bija Rozīša fotografijas serde un lielā mīlestība. Portreta fotografijā viņš uzskatīja, ka svarīgi ir izprast, kā modelis sevi vēlas redzēt. Ne savdabīgs skatījums, bet skaistuma atklāsme bija viņa lielais fotoportreta mērķis. Par latviešu fotoportreta tēvu Bruno uzskatīja Kārli Bauli un skaidroja, ka pirms viņa Rīgā lietotas nejūtīgas filmas un dienas gaismas, un radītā fotodokumentācijā Baulis ieviesis jūtīgākas filmas un elektriskās gaismas − gaismas spēles radīšanai, un rezultātā radies māksliniecisks fotoportrets.

Savā krāsainajā dzīvē Bruno Rozītis portretējis gan skaistas francūzietes Parīzē, gan latviešu meitenes un dāmas Ņujorkā. Visplašāk pazīstami ir Rozīša latviešu kultūras darbinieku portreti, no kuŗiem viņš pie savas plašās darbnīcas sienas bija izveidojis iespaidīgu kollāžu, ko it bieži mainīja. Ja prasīja, kuŗi no šiem darbiem viņam vismīļākie, tad atbildēja it kā nelabprāt − varbūt diplomāts Dinbergs, grafiķis Vilhelms Krūmiņš, dramaturgs Mārtiņš Zīverts un gleznotājs Jānis Zuntaks. Daudz mīlestības darba Rozītis veltījis, fotografējot savu kollēgu − citu mākslinieku darbus. Tā vēl 1984. gada beigās viņš rakstīja:

Man šī vēstule nokavējusies, bet tas tamdēļ, ka nevarēju un nevarēju uztaisīt labu reprodukciju no Treiberga bildes. Mēģināju visādi, bet rezultāti bija vāji. Treibergs mālē ar vienādas intensitātes pervēm, kas, pārslēdzot to uz melnbalto fotografiju, rada nedzīvu monotoniju. Noliku savus neizdevušos rezultātus līdz ar pašu gleznu sev priekšā un funktierēju vairākas dienas. Fotografēju vēlreiz. Ņēmu oriģinālu laboratorijā Tas viss apmēram tā, kā tulkot dzeju no vienas valodas otrā.

Varētu jau arī stāstīt par Bruno Rozīša romantisko dabas skatījumu, par aviācijas pulka fotografa gaitām Rīgā (kopā ar Oto Grebži un Ģirta Puriņa tēvu), par grūto uzdevumu fotografēt slaveno katedrāļu interjerus Francijā, bet iecerētais raksts ar plašu fotoreportāžu tā ir palika nepiepildīts. Šī gada maijā Bruno Rozītis pārcēlās uz mūžīgo katedrāli, kur tagad var daudzus šīs saules dzīves epizodus pārcilāt ar saviem portretu galerijas modeļiem no mūžības perspektīvas.

Un tomēr vēl viena bilde. Bruno Rozītis latviešu preses fotografs. 1954. gadā Ņujorkā no Parīzes ierodas elegants četrdesmitgadnieks. Ja pirms tam korporāciju ballē bildi kopā ar savu sirdsdāmu kommilitonis varēja iegūt par 40 centiem, tad Bruno sarīkojumā ieradās smokingā ar „Miss Latvia” kā savu asistenti, bet dolārs vien bija jāmaksā. Strādīgs, humāns, draudzīgs, bet arī dzīves mākslinieks!

 

* * *

 

Pirms divi nedēļām no Insbrukas ziemeļu ķēdes galotnes kā pasakā vēroju Itālijas Alpu sniegotās galotnes un tikai mazliet pagriezies − mākoņu spēli virs izdaudzinātā Eiropas tilta. Tad izskatīju Venēcijas biennāli, nosvinēju Toronto latviešu dziesmu svētkus un nupat steidzos apdarīt neapdarīto. Mūsu steidzīgais laikmets Indriķa sindroma zīmē. Un tā pa galvu pa kaklu steidzamies uz Rīgu, un rīdzinieki atkal ar pilnu programmu un blīvi pierakstītām kalendāra lapiņām uz Sidneju, Toronto, Kērbeku vai Ķelni! Regīna Ezera kādreiz rakstīja, ka lielākais mūsdienu cilvēka deficīts esot savs ritms. Man šķiet, ka mazas tautas locekļiem šī drāšanās ar Indriķa burvja zābakiem ir krietni vien bīstamāka kā vāciešiem vai krieviem. Mūsu taču ir tik maz un varbūtība, ka paskrienam cits citam gaŗām arī ciemos atbraukuši, tik daudz augstāka. Un tad man jādomā par vācu televīzijas seriālu „Heimat”. Režisors Edgars Reics (Edgar Reitz) šo 15 stundu 40 minūšu un 10 sekunžu lenti par vācu tautas likteni caur vienas sievietes dzīves stāstu esot veidojis 5 gadus. Tur ir kāds epizods, kur pēc Otra pasaules kaŗa no Amerikas uz savu Reinzemes ciemu ir atbraucis Pauls. Pauls lēnām soļo pa ciema ielu (Hitler Strasse, Ļeņina iela vai Brīvības iela?) un aiz viņa seko ciemā vēl nekad neredzēts melns limuzīns ar tikpat melnu šoferi pie stūres. Un tad Pauls ciema iedzīvotājiem amerikāņu kantīnē pērk Heršija šokolādi, kondensēto pienu un patiesi − arī kokakolu! Paula elements Indriķa sindromā! Un vai nav ikvienā no mums, kad braucam uz Rīgu? Varbūt mums visiem − visiem, visiem būtu jāmācās vismaz dažas nedēļas Imanta Ziedoņa apstāšanās skolā kaut kur pie Lakstienas kalna!

Un tad atceros, ko Valdis Kupris stāstīja un rādīja jaunatnes sarīkojumā ŠMIJA Toronto februārī par savu iepriekšējā gada izstādi. Valdis no tādas mazas formiņas atlej eņģelīša galviņu ģipsā. Rīgā viņš izdalījis 20.000 (!) šo savu miera un mīlestības simbolu. Dalījis savā izstādē, uz ielas, tramvajā. Izstādē viņš pavadījis visu laiku no atvēršanas līdz slēgšanai katru dienu. Izcilas atsauksmes gan viesu grāmatā, gan īpašā kastē. Cilvēki stāvējuši rindā 3 stundas, lai iekļūtu skatē. Intervija radiofonā, atsauksmes presē. Valdis dedzinājis kadiķus, dalījis maizi, līmējis pie sienas prātulas un dzeju. Personīgi savācis sava krustdēliņa ekskrementu čupiņu, pazaudējis daudz svara, bet bijis ļoti ļoti laimīgs. Džemma Skulme skates atklāšanā teikusi apmēram tā: Tava māksla man nav īpaši tuva, bet mēs Tevi mīlam, jo Tu varēji atliet ziloni. Un zināmā ziņā mēs taču visi gribam atliet ziloni.

 

* * *

 

Nesen bija iespējams skatīt diapozitīvus no gleznotajās Aijas Zariņas personālizstādes Rīgā. Savos lielformāta darbos māksliniece skatītāju uzrunā ļoti savpatnējos mākslas tēlos, kas droši izteikti mūsdienu glezniecības idiomā.

Nupat saņemtajā Rīgas žurnāla Māksla 1986. gada 2. numurā par mūsdienu mākslas problēmām un trīsdesmitgadnieku lomu to risināšanā ar augstu atklātības koeficientu raksta gan Aija Zariņa, gan 3 viņas vienaudži. Piemēram daži citāti. Aija Zariņa: „Lielākā dala sabiedrības spēku saistīta ar materiālo vērtību radīšanu savas labklājības vairošanai, maz vērības pievēršot garīgām vērtībām. Māksliniekam maldīgi gaidīt direktīvas no ārpuses... Galvenais mākslinieka uzdevums visos laikos ir pašaizliedzīga savas programmas realizācija... Pašā glezniecībā vissvarīgākais man ir process. Tad es varu atslēgties no visa liekā, nomācošā un nepatīkamā un savienoties ar kaut ko ļoti svarīgu.”

Frančeska Kirke: − „Mani saista parafrazes un citēšana, kā arī parodijas iespēja, kā tas, piemēram, redzams darbā „Brokastis” (variācija par Manē temu). Būtībā jau visa glezniecības vēsture ir variācijas par temu... Gruntēšanas rituāls: absolūta audekla sterilitāte reizē pievelk un atgrūž − iekšējās koncentrēšanās mirklis.”

Ģirts Muižnieks: − „Izstādēs bieži dzirdu jautājumus, vai mākslā vajag taisīt tik „lielu lēcienu”, jo tauta tādas bildes nevarot saprast. Arī man labāk patiktu, ja Rīgā brauktu tikai ar ormaņiem... Bet savu laiku nevar izteikt ar cita laika līdzekļiem. Forma ir ne tikai satura, bet arī laikmeta izteicēja, un ja mēs mākslā gribam redzēt šodienu, tad tā ir jārada ar mūsdienīgu formu.”

Iepriecina šo mākslinieku neatkarīgā domāšana un drošā valoda. Šī garīgā nostādne rāda, ka viņi nepavisam netaisās kļūt par maziem potzariņiem uz ierastās mākslas tradīcijas koka lielajiem zariem vai zariņiem.

 

* * *

 

21. jūnija pēcpusdienā viesojos gleznotāja Kārļa Neiļa dzīvoklī un studijā Zalcburgā. Vēl šodien prātā patiesi izcili uzgleznotā Neiļa kailfigūra, ko ar apbrīnu skatīju Rīgas mūzeja fondos 1980. gadā. Šogad mūksalietim − latviešu māksliniekam apritēs 80, un augustā uz Rīgas muzeju ceļos 3 viņa gleznas. Tātad Milta, Treiberga, Anšlava Eglīša viengadnieks. Ar meistaru tiekos pirmo reizi, bet viņš ir laipns un draudzīgs un stāsta labprāt un interesanti. Austrieši skatoties ar ausīm, un labākie pārceļoties uz Parīzi. Par savu atkāpi no reālisma, par savu daudzplākšņaino gleznošanas veidu sācis domāt jau pēdējos gados Rīgā, kad atturējies no piedalīšanās izstādēs, bet to īstenojis Austrijas periodā. Neiļa darbnīcā vairāk kā pāris simtu darbu, kas pēc viņa nāves novēlēti Tukuma muzejam. Pēdējos gados mazāk ceļojot, jo tik daudz vēl jāglezno. Lielākā ietekme uz viņu kā mākslinieku neapšaubāmi nākusi no Voldemāra Tones. Lielāko nepatiku radījis Jānis Roberts Tilbergs. Seko interesants stāsts par cīņu ar Tilbergu studiju gados. Kā Tilbergs mēģinājis viņu no Akadēmijas izslēgt, kā Arturs Jūrasteters, būdams studentu pārstāvis Akadēmijas padomē, palīdzējis noturēties, kā pārgājis pie Kugas uz dekoratīvo darbnīcu, bet beigās (1932) nobeidzis figūrālo pie Eliasa. Tāds interesants epizods no bagātā atminu pūra, kas fiksēts plašā manuskriptā, par kuŗa publicēšanu Amerikā rūpējas viņa bijušā Tukuma ģimnāzijas skolniece Ilga Dinberga Bostonā.

Zalcburga ir skaista pilsēta straujās Zalcachas krastos, un Kārlis Neilis tur vada savas dienas intensīvā mākslinieciskā darbā. Un tomēr projām ejot nezkādēļ jādomā, kā vācu režisors Reics skaidrojis, ka vārds „Heimat” nozīmējot to īpašo sajūtu par kaut ko dārgu un pazaudētu, kas atkal jāatrod atmiņās.

 

Nikolajs Bulmanis

 

 

 

Gleznotājs Valters Lindbergs 1986. g. aprīlī iekārto savu izstādi Madrides mesā – ARCO 86

VALTERA LINDBERGA GLEZNAS MADRIDES MĀKSLAS MESĀ − ARCO 86

Līdzīgi kā Venēcijā, Diseldorfā un Bāzelē, arī Madridē nu jau piekto gadu pēc kārtas notiek internacionālās mākslas mesa jeb tirgus. Šogad „ARCO 86” mesa turpinājās no 10. līdz 15. aprīlim. Grandiozajā komerciālo izstāžu parkā „Casa de Campo”, tā sauktajā Kristalla pilī, ēkā ar stikla sienām, trijos stāvos bija sablīvēti turpat 300 mākslas galeriju izstāžu stendi. Galerija „Tossan-Tossan”, kas atrodas Ņujorkas lepnajā austrumu daļā, Madrides skatei bija izvēlējusies tikai viena mākslinieka darbus un šis mākslinieks bija latviešu jaunās paaudzes gleznotājs Valters Lindbergs.

Lindbergs dzimis 1959. gadā ASV galvaspilsētā Vašingtonā un turpat beidzis Džordža Vašingtona universitāti. Maģistra gradu mākslā Valters ieguvis 1983. gadā Prata institūtā Ņujorkā, kur viņš tagad dzīvo un glezno.

Madrides izstādē bija redzamas viņa trīs liela formāta gleznas un vairāki zīmējumi. Lindberga gleznas ar savu stingro uzbūvi, vīzionāro skatījumu, īpatnējām formām un krāsām atšķīrās un izcēlās pašreiz populāro un daudzgalvaino neoekspresionistu pulkā. Tā, piemēram, viņa gleznā tēlotais izlīstošais spainis ar gaisā sasalušo šķidrumu šķita kā tīra, laba duša gleznotājiem mošķiem, kas blenza no citu galeriju būceņiem...

„Tossan-Tossan” galerijas skrejlapā Madrides mākslas vēsturniece un kritiķe Karmena Bernardeza raksturo Lindbergu kā maģisku sirreālistu. Bernardeza atzīmē, ka Lindbergs savos darbos lieto kā dabiskas formas un parastu priekšmetu attēlus, tā pats savus izdomājumus − īpatnējus veidolus ar nenosakāmām funkcijām. Viņa Lindberga mākslā saskata kosmosa karikatūru ietekmi. Pats mākslinieks Bernardezai atzinies, ka viņu interesē gan neparasti parasto priekšmetu salikumi, gan sapņos redzēta nerealitāte. Šī nerealitāte varētu būt kāda cita − varbūt nākamā pasaule, nākotnes vīzija, domā mākslinieks.

Pēc Madrides, Lindberga zīmējumi tika izstādīti Spānijas dienvidos „Palace de Arte” galerijā Granādā.

 

Voldemārs Avens