* 

Ansambļu koncertā piedalījās „Kolibri”, kamerkoris „Auseklis” un 5 latv. jaunatnes dziesmu svētku kamerkoris. „Kolibri” repertuārā bija plašāki vokāli instrumentālas formas darbi. Visiem darbiem illustrātīvs raksturs, izmantojot arī putna dziedāšanas skaņas. Bez parastiem orķestŗa instrumentiem „Kolibri” izmanto arī tautas instrumentus un sintezatoru. Vispirms dzirdējām P. Aldiņa „Mēs nepārnācām (V. Dreimane), tad I. Mežaraupa „Vasaras ainas”, M. Aldiņa „Putnu dzīšana” un Anitas Kuprisas „Dun bungas” (I. Auziņš). Mūzikālā avangardā visvairāk nostājušies Pēteris Aldiņš un Imants Mežaraups, idejiski visrevolucionārākā ir Anita Kupriša, nosvērta miera un pārliecības pilna ir Mārtiņa Aldiņa jaunrade. Aprakstīt šo mūziku ir grūti, tā ir jāklausās. Ja kāds to būtu nokavējis, jāatgādina, ka apgrozībā ir „Kolibri” skaņu kasetes: „Kolibri dzied ... un spēlē arī!” Katrā ziņā „Kolibri” mūzika izpelnījās lielu piekrišanu. Kamerkoris „Auseklis” reprezentējas ar 9 dziesmām, iesākot ar I. Mežaraupa „Laudes Deo” latīņu valodā, kam sekoja A. Jansona „Ūdensmeitu dziesmiņa” (Fr. Bārda) un M. Aldiņa „Avotāi guni kūru” (tdz .). A. Jansons savā dziesmā pierādīja, ka mūsu laikos iespējams komponēt pat Frici Bārdu un − tīri sekmīgi. Bez šīm dziesmām, kuŗas diriģēja I. Mežaraups, vēl dzirdējām viņa vadībā jaunā komponista Andreja Liziņa dziesmas „Vējš” un „Šķiros un satiekos” (abas ar V. Mežaraupa tekstu). Liziņa dziesmās jau pamanām patstāvīgus muzikālus vaibstus, par ko autors saņēma publikas atzinību, pats atrazdamies koŗa dalībnieku vidū. I. Mežaraupu vēlāk nomainīja Ralfs Augstroze, kuŗa vadībā atskanēja A. Šturma „Rudzīšu labad” (tdz.). L. Apkalna „Teci, manu kumeliņu” (tdz ), un V. Baštika „Pārnāk zosis klaigādamas (tdz ) Pirmā daļa nobeidzās ar Alfr. Kalniņa „Ave sol” (Rainis), kas labāk izskanētu lielā korī. Augstrozes muzikālā vadība pārliecinoša, pārskatāma un iejūtīga. Tīkamu solo dziedājumu veidoja Silvija Augstroze. Diemžēl, šīs daļas beigās atskanēja arī blakus telpu balles skaņas, kas traucēja koncerta priekšnesumus.

Otrā daļā 5. latv. jaunatnes dz. sv. kamerkoris dziedāja H. Pavasaŗa „Spīdēj manis vainadziņis” (tdz ) ar Skaidrītes Lejas soprāna solo. Dziesma pārāk gaŗa. No nākošām dziesmām jāizceļ T. Ķeniņa nu jau pazīstamā „Jaunības dziesma (tdz vārdi) un jo sevišķi P. Dambja dziesmas no cikla „Jūŗas dziesmas” (tdz vārdi). Ievērojamā Latvijas komponista dziesmas radīja lielu publikas sajūsmu, un tās vajadzēja atkārtot. Koncerta nobeigumā visi apvienotie ansambļi vienojās trīs J. Graubiņa tdz apdarēs: „Kur gaismiņa zila ausa”, „Kas tie tādi” un „Silmala trīcēja”. Sirsnīgi publikas aplausi nobeidza šo interesanto koncertu, īpaši jau mazāk dzirdētu jaundarbu dēļ.

 

Imants Sakss

 

 

Garīgā koncerta tradīcija mūsu dziesmu svētkos jau stingri iesakņojusies. Varētu teikt ar psalmista vārdiem: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm!„ Tā daudziem garīgais koncerts ir viena no svētku virsotnēm. Svešumā vairāki komponisti ir kopuši, faktiski izveidojuši latviešu garīgās mūzikas repertuāru, piem., V. Baštiks, A. Purvs, H. Pavasars, T. Ķeniņš un no jauniem šinī koncertā Lolita Ritmane. Mūzikas atskaņošanā lielu darbu veic Brigita Alka, Rūdolfs Kalnmals, Anita Rundāne un daudzi baznīcu, sevišķi baptistu, koŗi ASV un Kanadā.

Šajā koncertā apvienoto kopkori diriģēja: Brigita Alka, Rūdolfs Kalnmals, Arvīds Purvs. Bija trīs solisti: Ileāna Pētersone (mecosoprāns), Pauls Berkolds (baritons) un Anita Rundāne (ērģeles). Koncertā svarīgu uzdevumu pildīja svētku simfoniskais orķestris.

Šoreiz koncerts notika Sv. Paula anglikāņu baznīcā, vienā no lielākām Toronto, kas bija pārpildīta, liecinot par lielu interesi. Tomēr baznīcas akustika nelabvēlīgi iespaidoja koŗa un vokālistu dikcijas skaidrību, zināmā mērā vājinot koncerta kopiespaidu.

Ievadā bija Lolitas Ritmanes pasūtinājums − pirmatskaņojums „Poēma ērģelēm” Anitas Rundānes veiksmīgā priekšnesumā. Šis skaņdarbs, kā arī viņas „Rozes zem sniega” atklāšanas koncertā liecināja par nopietnāku ievirzi un noskaņu bagātību viņas pēdējā laika darbos.

Pēc šī jaunuma sekoja vecmeistaru A. Jurjāna, J. Vītola un Ā. Ābeles darbi B. Alkas un R. Kalnmala pārliecinošā vadībā. Retāks sniegums bija J. Vītola liturģiskais dziedājums korim, baritonam (P. Berkolds) un ērģelēm.

Pārējā programma sastādīta ja ne no jaundarbiem, tad no pēdējā laikā radītiem darbiem. Bez H. Pavasara skanīgā dziedājuma „Slavēsim Dievu” (L. Muškins) korim un ērģelēm R. Kalnmala vadībā un A. Purva laikmetīgās „Zvanu sasaukšanās (I. Vīksna) Dzirdējām T. Ķeniņa trīs daļas no viņa korāļu pārveidojumiem „Partitas stīgu orķestrim”, kā arī viņa pirmatskaņojumu „Dziesmas Visaugstākam” (V. Mora un M. Čuibe) Ileānas Pētersones solo dziedājumā ar orķestri Arvīda Purva vadībā. Pēdēji minētais skaņdarbs kontemplātīvs ar emocionāliem kāpinājumiem, sevišķi solistes partijā, ko Pētersone veica ar uzslavu.

Gaŗāks skaņdarbs bija V. Baštika sešdaļīgā kantāte „Slava” ar Bībeles tekstiem. Komponista klasiski skaidrā skaņu valoda bija nepārprotami raksturīga katrā tekstā soprāna un baritona solo un koŗa dziedājumā. Labi izdomāts nobeigums, kas ļāva publikai saplūst ar labi atskaņoto un izteiksmīgo mūzikas straumi, bija A. Purva „Teici to Kungu” pakārtojums korim, draudzei un orķestrim.

Ja rietumu pasaule var lepoties ar tūkstošgadīgās baznīcas mūzikas kultūru, tad ar šo svētku koncertu latvieši pierādīja, ka vismaz pēdējos gados viņi aktīvi darbojas līdzi šīs tradīcijas kopšanā un veidošanā. Kā koncerts liecināja, komponisti un atskaņotāji nav ierobežojušies ar a capella īsdarbiem, bet ir sekmīgi tiekušies pēc lielāko formu skaņdarbiem, lai jo varenāk „dziedātu Tam Kungam jaunu dziesmu”.

 

* 

Izlases koncerts

Daudz šķēpu lauzts par simfoniskā koncerta nepieciešamību latviešu dziesmu svētku ietvaros. Kanadas dziesmu svētku gadījumā atbildi deva svētku apmeklētāji. Izlases koncertā jaunā Roja Tomsona (Roy Thompson) zāle bija pārpildīta. Nereti lielo pasaules zvaigžņu koncertos šī telpa ir bijusi pustukša, tātad interese par latviešu simfonisko mūziku nav mazinājusies, bet, kā redzams, pat pieaugusi. Šī interese varētu būt ceļa zīmes turpmāko dziesmu svētku veidošanā un organizēšanā.

Šoreiz sarīkojums bija nosaukts par „Izlases koncertu” sakarā ar mūsu izciliem solistiem: Ileānu Pētersoni, Anitu Rundāni un Arturu Ozoliņu (trīs solisti vienā koncertā varbūt ir tā kā par daudz), kā arī paredzētā izlases koŗa dēļ. Šis koris, diemžēl, nedziedāja un tam paredzētie skaņdarbi − izvilkumi no A. Kalniņa Kantātes „Jūŗa”, A. Jurjāna kantāte „Līgojiet, līksmojiet” un I. Ramiņa pasūtinātais darbs „Psalms” korim un orķestrim − netika atskaņoti. Šķiet, neveiksmīga bija šo skaņdarbu aizstāšana ar Jāņa Mediņa miniatūrām.

Uzmanības centrā bija T. Ķeniņa jaundarbs − pirmatskaņojums „Astotā simfonija” ērģelēm un orķestrim ar solisti Anitu Rundāni, diriģējot Alfrēdam Štrombergam. Pēc formas ierastā trīsdaļīgā formā – Moderato, Largo, Tokāta − skaņdarbs pauda nopietnas un pārdomātas noskaņas komponista personīgā skaņu rakstā. Meistarīgi izmantotas orķestŗa krāsas un sitamo instrumentu iespējamības, īsi atgādinājumi no mūzikas pagātnes (korāļu fragmenti) mijās ar laikmetīgām aleatoriskām pasāžām. Ērģeļu loma brīžiem patstāvīga, brīžiem tembrāli saliedējās ar orķestri. Solistu un orķestŗa priekšnesums ļoti slavējams.

Citā raksturā, bet ar līdzīgu pieeju bija J. Kalniņa jaundarbs − pirmatskaņojums „Koncerts klavierēm un kamerorķestrim” ar solistu Arturu Ozoliņu. Izņemot īsus brīžus, klavieŗu daļa visumā pakļauta orķestŗa darbībai. Lēnā vidus posmā (Hypoaeolian mode) klusināti ievadīta „Tek, saulīte, tecēdama” tema reminiscences noskaņā, bet pirmā un pēdējā daļa asākā, gandrīz vai draiskulīgā raksturā.

Tīkams ievads koncertam bija J. Vītola pazīstamā „Dramatiskā uvertīra”. Atklātu tautisku elementu koncertam deva J. Mediņa „Četras latviešu tautasdziesmas” balsij ar orķestri ar solisti − Ileānu Pētersoni. Apdares simpātiskas, bet pārāk atšķīrās no pārējās koncerta noskaņas. Mediņa „Trīs latvju dejas”, A. Štromberga nenogurstošo roku enerģiski vadītas, deva skanīgu, kaut arī ne pārāk jūsmīgu nobeigumu šim koncertam. Publikas ilgie aplausi izteica prieku par noklausītiem skaņdarbiem, solistiem un vairāk kā lietderīgo svētku orķestri ar tā diriģentu.

Jānis Beloglāzovs

 

 

Kopkoŗu koncerts

Kopkorī dziedāja apm. 760 dziedātāju, tātad mazāk kā iepriekšējos svētkos. Kopkori diriģēja Viktors Bendrups (Austrālija), Ernests Brusubārdis III (ASV), Vizma Maksiņa (Kanada) un Arvīds Purvs (Kanada). Piedalījās arī simfoniskais orķestris, kuŗu attiecīgās dziesmās un kantātēs kopā ar kopkori vadīja A. Purvs. Viņš diriģēja J. Vītola „Beverīnas dziedoni”, Bruno Skultes „Dziesmu vairogu”, Andreja Jurjāna „Tēvijai”, kā arī J. Norviļa „Ej, saulīte” sieviešu korim un pats savu „Kas kaitēja man dzīvot”. V. Bendrups vadīja Jēk. Graubiņa „Tek saulīte”, Rutas Brožes „Trīs priedītes”, J. Cīruļa „Maldus”, J. Vītola „Gaismas pili” un A. Jurjāna „Kur tu skriesi, vanadziņi”. Vizmai Maksiņai piekrita J. Norviļa „No tās zemes”. E. Dārziņa „Lauztās priedes”, I. Mežaraupa „Šūpo mani, māmulīte”, H. Pavasara „Apsegloju biržu sesku”, E. Melngaiļa „Tumša nakte” un Daces Štauveres „Ziedi, ziedi, rudzu vārpa”. Pēdējā bija jāatkārto. E. Brusubārdis III vadīja šādas dziesmas: V. Ozoliņa „Latvija daiļā”, J. Kalniņa „Dziedam visi vienu dziesmu”, E. Dārziņa „Mirdzi kā zvaigzne”, I. Saksa „Pie Staburaga” un E. Melngaiļa „Gaismiņa ausa”. E. Dārziņa dziesmu „Mirdzi kā zvaigzne” vajadzēja atkārtot. Visumā dziedātāji savas dziesmas zināja, tāpat diriģenti bija uzdevumu augstumos. Visam kopkorim cauri skanēja brašās vīru balsis, līdz ar ko jāpiemin skandalozā skaņu sistēma, kas dažā brīdī draudēja izjaukt visu priekšnesumu. Te nu galvām vajadzētu ripot.

Imants Sakss

 

 

Vēl par kopkoŗu koncertu

 

Visumā kopkoŗa koncerts iepriecināja. Dziedātāju un diriģentu nodošanās dziesmai bija pilnīga, un rezultātā koncerts noritēja raiti un pacilājošā garā (Neviena dziesma nesajuka!). Vairākums diriģentu (trīs no četriem) pirmoreiz stājās Kanadas latviešu dziesmu svētku kopkoŗa priekšā, kas varbūt bija viens no iemesliem vingram priekšnesumam.

Tomēr problemātiska bija skaņu sistēmas iekārtošana. Tā deva metallisku pieskaņu balsīm, pastiprinot šņāceņus, kā arī krietni mainīja balsu līdzsvaru. Varēja labi saklausīt vīrus, bet brīžiem soprānu meldija tika galīgi aizēnota. Radās sašutums gan klausītāju, gan koristu pusē. Kopkoŗa koncerts, sevišķi, ja notiek tādā mucā kā „Maple Leaf Gardens”, nav kaut kāda vienkārša sadziedāšanās. Liekas, ka sarīkojuma norise būtu rūpīgi jāpārdomā un jāsagatavo, lai varētu viens otram sniegt to labāko.

Dziesmu izvēle bija prātīga, tika dziedāti klasiķi un arī jaunāki darbi, kas visi, tautas valodā runājot, bija „skanīgi” un apmeklētājiem patika.

Šķiet, ka mūsu komponistiem būtu vēlams rakstīt dziesmas un apdares tieši kopkoncertam, izmantojot, piem., kanonus, unisonus un citus līdzekļus, kas atsvaidzinātu kopkoŗa skanīgumu, dodot tam lielāku dažādību. Šoreiz vispār netrūka tautasdziesmu apdaŗu, bet nebija nevienas līgo dziesmas. Melngaiļa dziesmas „Gaismiņa ausa” vietā būtu bijis labāk viņa šedevrs Jāņu vakars”, kas Latvijā pēckaŗa gados atskaņots katros dziesmu svētkos.

Kādreiz ir dzirdētas pārrunas par to, kas diriģentam būtu jādara, lai nopelnītu virsdiriģenta godu. Vienos svētkos nekad neizdosies piesaistīt visus, kas ir spējīgi to amatu izpildīt. Apsveicams bija Kanadas dziesmu svētku rīcības komitejas nodoms − aicināt šoreiz tos virsdiriģentus, kas Kanadas svētkos nebija agrāk uzstājušies. Ernests Brusubārdis III un Vizma Maksiņa pierādīja, ka panākumi rodas ar neatlaidību un mērķtiecību neatkarīgi no vecuma vai citiem kritērijiem. Imponēja koncerta sākums, kad E. Brusubārdis panāca dramatiskus momentus no citādi vienkāršās V. Ozoliņa dziesmas „Latvija daiļā”. Sekoja V. Maksiņa ar lielisku frazējumu un spēcīgiem kāpinājumiem šais divās dziesmās − J. Norviļa „No tās zemes” un E. Dārziņa „Lauztās priedes”. Austrālijas viesim V. Bendrupam, likās, gāja ilgāk nodibināt ciešu kontaktu ar kori. Viņa labākais veikums, šķiet, bija niansētā Jurjāna dziesma „Kur tu skriesi, vanadziņi”. Solisti I. Pētersone A. Jurjāna kantātē „Tēvijai” un P. Berkolds B. Skultes „Dziesmu vairogā” bija iespaidīgi. A. Purvs bija lietaskoks savā jau rutinētā amatā kā kantāšu diriģents.

Kopkoŗa koncerts pierādīja, ka koŗi un koristi, kaut arī samazinātā skaitā un visumā novecojušies, ir vēl gribīgi un spējīgi sadziedaties. Ja koncertā trūka zināmas dažādības, tas tomēr pārliecināja, ka latviešu dziesmu garam ir vēl liels spēks.

 

Jānis Beloglāzovs

 

 

Kopkoŗa koncerts citā vērtējumā

Mans visspilgtākais iespaids par kopkoŗa koncertu Toronto dziesmu svētkos bija − latvieši vēl mokās ar divdesmito gadsimteni. Mēs vēl neprotam pareizi izmantot technoloģiju, un mūsu mūzika ir iestrēguši vecās romantiskās skaņās.

Zinām, ka „Maple Leaf Gardens” nav ideāla vieta koŗa koncertiem un ka šajā ziņā mūsu iespējas atrast piemērotākas telpas ierobežotas. Tādēļ arī rīkotāji bija parūpējušies par attiecīgu atskaņojumu amplifikāciju. Diemžēl, teikšana par kopkoŗa balsu līdzsvaru un kopskaņu nebija diriģentiem, bet tam kanadietim, kas kontrolēja mikrofonu skaļumu. Viena mikrofona tuvumā bija saujiņa basu, kas labi pārvaldīja notis un skaisti un skanīgi dziedāja. Šie basi dominēja koncerta pirmajā pusē. Arī kāds tenors šad tad izcēlās, bet nevarēja dzirdēt tos soprānus un altus, kas dziedāja kopkoŗa abās malās. Starpbrīdī skanu inženieriem tika norādīts par nenormālo stāvokli. Stāvoklis uzlabojās, un skaņa bija labāka otrā koncerta daļā. Kādam mūziķim, kas pārvalda koncerta repertuāru, būtu vajadzējis visu laiku būt klāt pie skaņu inženieriem.

Par spīti visām elektroniskām trauksmēm kopkoris un diriģenti bija ļoti labi, un koncerts bija īpaši labi sagatavots. Biju jau sagaidījis, ka mūsu meistari Arvīds Purvs un Vizma Maksiņa teicami novadīs savas dziesmas. Priecājos arī redzēt Austrālijas Viktoru Bendrupu mūsu krastā, bet ar vislielāko baudu novēroju, kā jaunais Ernests Brusubārdis III drošsirdīgi un smalkjūtīgi veica savus pienākumus. E. Dārziņa „Mirdzi kā zvaigzne”, I. Saksa „Pie Staburaga saule riet” un V. Ozoliņa „Latvija daiļā” īpaši labi izskanēja viņa vadībā.

Citas dziesmas kas, manuprāt, izcēlās bija D. Štauveres-Aperānes „Ziedi, ziedi, rudzu vārpa”, E. Dārziņa „Lauztās priedes”, J. Cīruļa „Maldi” un A. Purva „Kas kaitēja man dzīvot”.

Dažas minora dziesmas: „Beverīnas dziedonis”, „Gaismas pils” un „Tumša nakte, zaļa zāle” likās pasmagas un pārāk tumšas. Latviešu minors ir gaišāks un vieglāks nekā slāviem, būtu jāizvairās no pārspīlēta smaguma.

Korī dziedāja apmēram puse to dziedātāju, kas bija gaidīti un varbūt tādēļ tas arī tik labi skanēja. Būtu īpaši jāizceļ skaisto un gandrīz mīlīgo soprānu tonis. Bija prieks dzirdēt mūsu klasiskos koŗu darbus tik labi atskaņotus, bet žēl, ka gandrīz visi darbi, kas bija dažos pēdējos gados rakstīti, kaut arī baudāmi, par daudz iekļāvās mūsu vecās koŗa tradīcijās. Ne viss, kas moderns, ir grūts un nepieejams.

Ir pēdējais laiks šo to pārmainīt, pārgrozīt un arī paspert dažus soļus uz priekšu. Ir jāapbrīno, cik ilgi mēs esam spējuši kopt savas tradīcijas trimdā, bet galu galā, kas ir tas iemesls, ka tik maz redzam savus bērnus un bērnu bērnus koncertos un koŗos?

Pēteris Aldiņš