LATVIEŠU TEĀTŖA FANTASTS

Visspilgtākā personība līdzšinējā latviešu teātŗa vēsturē neapšaubāmi ir Eduards Smiļģis. No viņa dzimšanas šī gada novembrī paiet 100 gadu. Par Smiļģa darbu, sevišķi sakarā ar Dailes teātri, izteikts daudz pretrunīgu uzskatu, taču arī negatīvo vērtējumu autori nekad nav varējuši noliegt viņa veikuma lielo nozīmi.

Sava darba principus Smiļģis pats nekad nav apgaismojis plašākā teorētiskā rakstā, viņš pats sev tos skaidrojis skatuves darba praksē. Teātŗa vēsturnieki un kritiķi lūkojuši minēt, kur meklējami Smiļģa teātŗa idejiskie sākumi. Visticamākā viņiem šķiet hipotēze, ka Smiļģis sācis no Tairova, jo abu viedokļos var saskatīt kopējas līnijas. Taču Felicita Ertnere, kas ar Smiļģi sadarbojusies jau kopš sākuma gadiem, loti šaubās, vai viņš kādu Tairova izrādi jebkad redzējis.

Šķiet, ka vispareizāk Smiļģa teātri uzskatīt par viņa paša darbu − no idejiskā plānojuma līdz skatuves praksei. Jo Smiļģis visvairāk baidījās no svešiem iespaidiem. Brīvvalsts laikā viņš ne reizi nav pārkāpis Latvijas robežu, lai pavērotu, kas notiek Vakareiropas teātŗos. Vācijā vispārīgu ievērību bija guvuši viņa laikabiedri Reinhards un Piskators. Smiļģis, lai gan teicami prata vācu valodu, nekad pat neizteica vēlēšanos iepazīties ar savu slaveno kollēgu sasniegumiem. Viņš, liekas, sargājās saskarties ar svešiem iespaidiem, lai nepakļautos to ietekmei. Vēl vairāk − šķiet, ka viņš baidījās pat ietekmēties pats no sava darba. Ikviens režisors pēc sava iestudējuma pirmizrādes allaž mēdz iegriezties teātrī, lai pavērotu, kā norit kārtējās izrādes, jo aktieŗi drīz vien sāk atļauties izrādes papildināt ar dažādām vaļībām, tāpēc zināma kontrole vajadzīga. Smiļģis turpretī pēc pirmizrādes nekad negāja vēl skatīties savu iestudējumu, it kā baidītos, ka padarītais darbs varētu bremzēt nākamā iestudējuma izdomas svaigumu.

Un tā bija pareiza metode. Divdesmito gadu izrādēs vēl bija daudz lieku elementu, nevajadzīgas pozēšanas un stilizācijas. Bet viss liekais pamazām atkrita, ar katru nākamo sezonu izrādes kļuva vienkāršākas un tīrākas. Tai pašā laikā ar palēto raibumu teātris iemantoja lielās publikas simpātijas, kas teātŗa kasei bija visnozīmīgākais faktors. Dailes teātris kļuva par populārāko teātri, kaut arī ne gluži pelnīti, atstājot aiz sevis Nacionālo, un šāds stāvoklis turpinās vēl tagad. Trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito sākumā Smiļģis ar saviem inscenējumiem bija sasniedzis kulminācijas punktu monumentālā vienkāršībā un stila tīrībā. Bet briesmas sāka draudēt no citas puses: Smiļģa inscenējumi sāka pietuvoties reālpsīcholoģiskajām Nacionālā teātŗa izrādēm. Kad skatītāji salīdzināja, piem., Jūlija Cēzara vai Marijas Stjuartes iestudējumus ar Dona Karlosa izrādi Nacionālajā teātrī, tad, tās vērtējot, kritiskais skatītājs varēja lietot vienu un to pašu mērauklu.

Smiļģis ir darbojies septiņu dažādu režīmu apstākļos, un viņam vajadzēja sadarboties ar visiem, ja gribēja saglābt teātri un saglabāt tā identitāti. Smiļģim bija daudz draugu, bet arī daudz pretinieku, pat naidnieku − un tādās aprindās, kam bija vara un kas varēja teātrim naudu piešķirt vai arī atraut. Par Smiļģi visur jau bija zināms, ka viņš esot despotisks un teātri vadot kā brutāls tiranns. Pretiniekiem tas bija spēcīgs dūzis. Bet Smiļģis bija dzimis aktieris, spēlmanis caurcaurēm, dzīvē pat labāks nekā uz skatuves. No režīma vīriem viņš neubagoja tikai naudu. Naidnieks tika tik smalki apspēlēts, ka pat nemanīja, ka cīņu zaudējis. Tā 1943. gadā no vācu okupācijas varas viņš izspieda atļauju repertuārā uzņemt Uguni un nakti, kas tolaik likās neiespējama lieta. Bet Smiļģis to paveica. To nepaguva realizēt tikai tāpēc, ka visās frontēs notikumi risinājās neparedzēti strauji.

Smiļģis nebija pirmklasīgs aktieris, nebija arī teicams režisors, jo ar aktieri viņš nestrādāja − to darīja Felicita Ertnere. Bet viņam piemita lieliska intuīcija − izraudzīties tādus aktieŗus, kas, izstrādājot lomu, varēja tikt galā paši saviem spēkiem Ertneres vadībā. Smiļģis nodevās vienīgi inscenējuma vīzijām un fantāzijām par skatuves efektiem. Un šai ziņā viņa fantāzijas avoti bija neizsmeļami.

Vai latviešu teātris vēl kādreiz tādu fantastu piedzīvos?

 

MZ

 

 

EDUARDS SMIĻĢIS

Š. g. 23. novembrī apritēs 100 gadu, kopš dzimis slavenais latviešu režisors un aktieris Eduards Smiļģis (1886-1966). Domājams, ka par viņa simtgadi rakstīs teātŗa mākslas speciālisti, bet dažas atmiņas ir arī šo rindu autoram. Kaut Smiļģis savā aktieŗa mūžā Dailes teātrī tēloja gandrīz visus galvenos Raiņa varoņus (atskaitot Antiņu), manā atmiņā ļoti nostiprinājušās divas citas Smiļģa lomas: Gēsta Berlings un Steņka Razins. Ne vien visa Rīga dziedāja slaveno Gēstas Berlinga dziesmu (B. Sosāra mūzika), bet tanī pašā laikā arī jūsmoja par mūžīgā meklētāja, paklīdušā mācītāja Gēstas Berlinga skatuves tēlu Smiļģa atveidojumā. Bet visa Vidzeme un Latgale zināja un nereti dziedāja arī populāro Volgas dziesmu par Donas kazaku atamanu Stenku Razinu. Senas refleksijas pazib arī manā atmiņā un ja lasītāji uz īsu brīdi mani atvainotu...

Vairākus gadus zēnību pavadīju Malienas apvidū, kur pagasta ziemeļu stūrī bija lieli meži, pauguri un skaisti ezeri. Tur dzīvoja arī interesanti cilvēki, kam bija mūzikas instrumenti (skripkas, kontrabasi, ermoņikas, balalaikas, cītaras, flautas un taures). Tā tur bija izveidojusies arī taktīga danču kapella, kas spēlēja pagasta ballēs ne vien valšus, polkas, reinlenderus, bet arī nupat modē nākušo „šīberi”. Tāpat te dzīvoja trīs brāļi Svempi, no kuŗiem viens esot liels vīrs Rīgā − zvērināts advokāts un gleznotājs. Es jau toreiz puslīdz pieklājīgi spēlēju klavieres, un laiku pa laikam muzikanti aprunājās arī ar mani par vienu otru aranžējumu. Kādā reizē kontrabasists, vecs 1905. g. revolucionārs, mani palūdza uzspēlēt dažas dziesmas no laika sadzeltējušām nošu lapām. Tur bija man svešas dziesmas gan latviešu, gan krievu valodā, kuŗas tikai vēlāk varēju identificēt ar 1905. g. un 1919. g. notikumiem Latvijā. Kādā citā reizē kapella spēlēja un dziedāja Stenkas Razina dziesmu (Volga, Volga, makrodnaja) ar lielu izjūtu, izsaucieniem un smeldzi. Bija jau arī latviskais tulkojums, ko bieži redzēja pamatskolnieču kladēs. Varbūt, ka šai danču kapellai bija arī sava polītiska nokrāsa, jo pēc kādām Saeimas vēlēšanām atklājās, ka par 21. listi nobalsojuši apm. ceturtā daļa no visiem pagasta iedzīvotājiem. Te jāpaskaidro, ka 21. liste bija strādnieku − zemnieku partijas resp. komūnistu, kam Saeimā bija 5-6 legāli ievēlēti deputāti. Ceturtā daļa tomēr bija par daudz. Pēc pāris dienām ieradās polītiskā pārvalde un pratināja pagasta valdes priekšsēdi un skrīveri. Pēdējie, gan zinādami, no kurienes balsotāji nāk, izskaidroja, ka pagasta vienkāršos cilvēkos zināmu apmulsumu rada vēlēšanu sarakstu lepnie nosaukumi, kā piem.: miera un kārtības apvienība, nacionālā apvienība, demokrātiskais centrs, kristīgā apvienība, ražotāju bloks, 18 martā cietušie ut.t. , u.t.t. Vajadzētu tiešāk, skaidrāk un noteiktāk, piem.: namiķi, muižnieku draugi, pilsētas slaisti, baznīcas vīri, andelmaņi, kerenku glabātāji, ulmanīši, zociķi, komūnisti un citi „hroģagi”. Tad zinātu īsti, par ko jābalso.

Pateicos par pacietību un nu pie Stenkas Razina izrādes. Minētajā Jāņa Grota drāmā Smiļģis tēloja Pievolgas kazaku vadoni bez ārējas bravūras, bet ar dziļu iekšēju spēku. Jāpiemin, ka arī komponistam Aleksandram Glazunovam (1865-1936) ir simfonisks tēlojums orķestrim − Stenka Razins. Šai Volgas dziesmai nav tipiski krieviska akcenta, tā ir loti „zinģiska”. Taču tai ir stipra ietekme arī latviešu mūzikā un vairākos gadījumos t.s. patriotiskā mūzikā varam pamanīt „vecās labās Volgas” pieskaņas.

Savā laikā, dzīvojot kādas skolas internātā, katru dienu iznāca gaŗām iet Eduarda Smiļģa savdabīgajai savrupmājai Āgenskalnā. Gaŗās kāpnes veda it kā uz kādu noteiktu templi, bet nekad mājas iekšpusē nenokļuvu. Toties visai bieži gadījās redzēt Smiļģi vienu pašu vai kompānijā 28. autobusā parasti ap pusnakts stundu. Tos laikos ievērojamas personas nekautrējās no publiskiem satiksmes līdzekļiem. Smiļģi varēja satikt arī dažos priekšpilsētas krogos, jo no smalkākajiem restorāniem laikam izvairījās. Reiz karstā vasaras dienā pie kādas katoļu baznīcas ārdurvīm uz kāpnēm gulēja galējās pazemības pozē mūsu slavenais režisors. Rudenī žurnālā Atpūta sabiedrības lappusē mākslinieki lielījās, kā katrs pavadījis vasaru. Smiļģa atbilde bija loti lakoniska: „Vasaru pavadīju lūgšanās.” Tā laikam arī bija. Dailes teātrī Smiļģis ievērojamu nozīmi piešķīra mūzikai. Te viņa rīcībā atradās toreiz modes pēdējais kliedziens − Vurlicera ērģelītes. Pie tām nu rīkojās gan Sosārs, gan Marģers Zariņš, gan Alberts Jērums, gan Indulis Kalniņš. Vienreiz visi bija slimi vai arī kas cits gadījies, un manai miesīgai personai bija jāpiedalās Slavina lugā Intervencija. Tas bija 1940.-41. g. sezonā un toreiz novēroju, kā publika „dzen vellu” ar lugas ideoloģiju. Līdz ko parādījās interventi (t.i. franči un angļi), zālē izvērsās lieli aplausi. Turpretī, parādoties sarkanarmijai, publika pilnīgi klusēja. Citā reizē Smiļģis muzikantiem pieprasīja „miglu”, vēl citreiz pusi orķestŗa aizsūtīja mājās, jo jāspēlē klusāk. Taču to visu labi aprakstījis Marģers Zariņš savā „enciklopēdijā”.

Smiļģis necieta viduvējības. Arī atsauksmes viņa darbu vai nu cildināja vai pilnīgi noraidīja. Visa viņa dzīve piederēja teātrim. Vēl vairāk. Arī dzīvē viņš jutās kā teātrī. Uz viņu varēja attiecināt Aspazijas vārdus:

Mūža gaisma tam tik mirdz,
Kam no dzīves šķirta sirds,
Dievu ugunī tam kvēlot,
Dzīvi nedzīvot, bet tēlot.

 

Imants Sakss