JG159 Vaira Vīķe-Freiberga. Brīvība un latviskā dzīves ziņa

Vaira Vīķe-Freiberga

BRĪVĪBA UN LATVISKĀ DZĪVES ZIŅA

Reliģiskās tradīcijas un morāles sistēmas, kādas mēs tās modernā pasaulē pazīstam, ir formāli, apzināti sistematizēti mēģinājumi jēdzieniski izskaidrot pasaules jēgu un kārtību un situēt tajā arī katra atsevišķa cilvēka dzīves gājumu. Šādu tradīciju pirmais un galvenais nolūks ir ne tikai sniegt atbildes uz tā sauktajiem mūžības jautājumiem, bet darīt to iekšēji sakarīgas, intellektuāli izstrādātas sistēmas ietvaros, kas tad veido attiecīgās reliģijas dogmu vai deklarēto patiesības atklāsmi.

Reliģiskā domāšana ir radniecīga zinātniskai domāšanai par tik, cik abas cenšas sniegt intellektuāli apmierinošus pasaules esmes izskaidrojumus. Atšķirība, protams, ir tā, ka reliģiskie izskaidrojumi savas patiesības autoritāti situē transcendentālā plāksnē, bet zinātne − materiālā plāksnē. Zinātne ir apzināti cilvēcīga, savā konkrētā izpausmē tentatīva, atvērta jēdzieniska sistēma, kuŗā katrs formulējums ir jāpārbauda ar empīriskas, kontrolētas novērošanas palīdzību, un kas neizbēgami pārveidojas, zināšanu bazei paplašinoties. Reliģija, turpretim, ir sevī nobeigta un slēgta sistēma, kuŗas sniegtie formulējumi atsaucas uz augstāku, pārcilvēcīgu, dievišķu autoritāti. Zinātne mēģina atklāt, kā pasaule darbojas un no kā tā sastāv. Reliģija pievēršas plašākiem jautājumiem par to, kādēļ pasaule pastāv un kāda nozīme ir cilvēka dzīvei un darbībai.

Pasaules visizplatītākajām „lielajām” reliģijām − kristiānismam, jūdaismam, musulmanismam, budismam, hinduismam ir zināmas iezīmes, kas visām tām kopīgas. Vispirms, intellektuālā plāksnē to dogmas ir tik izsmalcinātas un sarežģītas, ka vienkāršajam „mirstīgam” tās nav vairs tiešā veidā saprotamas vai pieejamas. Tādēļ ir attīstījusies īpaša priesteru šķira, kas profesionālā veidā nodarbojas kā vidiniece starp dievišķo patiesību pūru, kas glabājas svētos rakstos, un vienkāršo tautu, kuŗu priekšā priesteri stājas dievišķas autoritātes vārdā. Otra lielo reliģiju īpašība ir tā, ka to priesteri tipiski darbojas kāda laicīga valdnieka varas paspārnē, tā izveidojot abpusēji labvēlīgu simbiozi: priesteri apveltī valdnieka laicīgo autoritāti ar garīgas dievišķi atvasinātas autoritātes aureolu, bet valdnieks priesteriem nodrošina zināmas laicīgas privilēģijas, kā: zemi, ienākumus vai sabiedrisko godu. Beidzot, ar lielām reliģijām bieži saistās mesiāniska sūtība, kas prasa sevis atzīto patiesību sludināt un nest pasaulē vai nu ar labu, vai ar varu. Arī šai plāksnē formalizēto reliģiju intereses parasti lieliski sakrīt ar laicīgo valdnieku interesēm, jo arī valdnieki, par cik tie sekmīgi, vienmēr domā par savas hegemonijas paplašināšanu.

Vēstures gaitā ļoti bieži vērojama ir ļoti cieša, abpusēja saistība starp to, ko mūsdienās saucam par reliģiju un to, ko saucam par polītisku ideoloģiju. Tā, piemēram, vidus laiku Rietumeiropā kristīgā ticība veidoja reizē reliģisku un laicīgu ideoloģiju, kas ietekmēja kristīgo zemju valdnieku ārpolītiku un viņu iekšpolitikas prioritātes. Toties mūsu gadu simtenī komūnistiskās valstīs marksisma politiskā teorija un tās dažādie atvasinājumi, kaut arī uzsvērta materālistiska un ateistiska ideoloģija, tiek formāli nostādīta reliģiskas dogmas līmenī. Dieva vietā ir stājusies Partija un absolūtas, neapšaubāmas Patiesības nosaka centralizēta autoritāte. Novirzīšanās no pareizās dogmas jeb ortodoksijas ir tikpat nopietni nosodāma vai vajājama abās sistēmās, un reakcionāra domāšana komūnistiem ir tas pats kā ķecerība kristīgajiem. Komūnistu partijas hierarchija imitē katoļu un pareizticīgo baznīcas hierarchisko struktūru, un polītiskās indoktrinācijas mītiņi spēlē to pašu lomu ideoloģiski pareizas domāšanas nostiprināšanā, ko ticīgajiem dievkalpojumi. Pat svētbilžu kults ir abām sistēmām līdzīgs. Ļeņina bistēm un portretiem Padomju Savienībā atvietojot cariskās Krievijas pareizticīgo ikonas. Visumā varētu teikt, ka laicīgās varas iestādēm un formalizētām reliģiskām sistēmām ir ļoti liela līdzība tieši formālā plāksnē, un zināmi elementi viegli var pāriet no vienas uz otru. Ne jau par velti komūnisms atrada kristīgās baznīcas formālā uzbūvē (nemaz jau nerunājot par carisko impēriju) neapzināti uztvertu un imitētu paraugu laicīgai autoritārai varai. Galu galā baznīcas pašas struktūra taču sākotnēji tika izveidota, ķeizaram Konstantīnam pārņemot kristiānismu kā valsts reliģiju, un baznīcai attīstoties un veidojoties pēc svētās Romas impērijas struktūras parauga.

Tomēr blakus reliģijām kā formāli īstenotām ideoloģiskām sistēmām un blakus baznīcām kā organizētām sabiedriskām iestādēm ir atrodama arī vēl pavisam cita reliģijas izpausme, kas attiecas uz visu to, kas vada un ietekmē katru vienkāršu cilvēku ikdienas dzīvē. Vēstures gaitā katra tauta attīsta pati savas atbildes uz tiem mūžības jautājumiem, kas tai liekas it īpaši nozīmīgi, bet tādā līmenī, kas katram bez īpaši ieceltiem starpniekiem pieejamas. Tā veidojas īpatnēja tai tautai, tās videi un dzīves veidam pakāpeniski pielāgota dzīves ziņa un pasaules uzskats. Šāda dzīves zina, protams, vispirms sakņojas ikdienas praktiskā īstenībā un ietveŗ vispārējas zināšanas un atziņas par dabas likumiem, lauku darbiem un sadzīves ieražām, respektīvi tāda veida zināšanas, ko šodien mēs iekļautu vispārējas izglītības, zinātnes un technoloģijas jomā. Bet tradicionālai dzīves ziņai piemīt arī izteikti garīga kompozante: tā sniedz ētiskas vadlīnijas par to, kā praktiskā ikdienā sava dzīve vadāma un darināma, kas ir labs un kas ļauns dažādās cilvēku izrīcībās, neaizmirstot arī abstrakti filozofiskas atziņas par pasaules jēgu un uzbūvi.

Latviešu tautai Laima ir lēmusi to likteni, izveidot pašai savu oriģinālu, autentisku, tautā sakņotu dzīves ziņu, kas vēstures gaitā ir nonākusi abu Rietumu pasaules lielo ideoloģisko sistēmu dominācijā. Kā šis gads, tā pagājušais iezīmē vairākas apaļu skaitļu atceres svarīgiem pagriezieniem mūsu tautas vēsturē, kuŗu gala rezultāts ir bijusi vai nu Rietumu vai Austrumu tautu pārspēka uzvara. Tā gadu simtiem ilgi, tiklab senatnē kā tagadnē, svešas tautas, katra ar savu īpatnējo ideoloģiju, ir bijušas noteicējas pār latviešu tautas likteņiem.

Nav patīkami to atzīt un sev atgādināt, bet lielāko daļu no pagājušiem astoņiem gadu simteņiem latvieši ir bijuši iekarotas, pakļautas un apspiestas tautas lomā. Latviešu materiālo izmantošanu vēl pasliktināja garīga pazemošana, jo svešinieki attaisnoja savu varmācību kā latviešu glābšanu, pestīšanu un atbrīvošanu. Nepietika ar to ļaunumu vien, ka svešas tautas postīja un šaustīja tautu, lai iegūtu tās zemi, ostas, stratēģisko stāvokli un lētu darba spēku. Pazemota tika arī latviešu garīgā integritāte, deklarējot latvisko dzīves ziņu kā kaut ko nepilnīgu, neattīstītu un dziļi maldīgu, tai pretstatot savējo kā īsto gara gaismu un patiesību. Neatkarīgi no tā, kuŗa no šīm „patiesībām” tik tiešām būtu pārāka par otru, lielā latviešu nelaime ir bijusi tā, ka svešu ļaužu izvēlētas gaismas un patiesības ir latviešiem vienmēr ar uguni un zobenu, ar brutālu varu uzspiestas. Tās nav bijušas ne pašu atklātas, nedz arī dabīgas attīstības gaitā labprātīgi no citiem pārņemtas un sev pielāgotas. Līdz ar to latviskā dzīves ziņa nu jau gadu simteņiem ilgi ir bijusi spiesta attīstīties vai nu kā slepeni ar personīgu risku un briesmām piekopta pretkultūra, vai nu kā zināmās robežas ignorēta un pieciesta blakus kultūra (blakus, tas ir, oficiālas varas un iestāžu atzītajai).

Ironiskā kārtā latviešu tautas nebrīvība savā ziņā ir bijusi tā, kas atļāvusi īpatnēji latviskai dzīves ziņai saglabāties pārsteidzoši senatnīgai un nemainīgai cauri gadu simtiem ilgiem svešu kultūru un ticību iespaidiem. Vācu iekaŗotāji gan iznīcināja gandrīz vai visas valdnieku un labiešu dzimtas līdz ar īpašiem zintniekiem vai krīviem, kādi, spriežot no skopām chroniku liecībām, baltu ciltīm senāk bijuši. Bet kamēr vien mūsu senči turpināja dzīvot kā zemkopji lauku apstākļos, viņi saglabāja savu īpatnējo dzīves ziņu vienkārši tādēļ, ka tā nebija atdalāma no šīs lauku dzīves un ka citādi dzīvot viņi nemaz nemācēja Vācu kungiem tai pašā laikā nevarēja daudz interesēt zemnieku gara dzīve, jo principā zemniekiem tika pierakstīta iedzimta garīga aprobežotība. Kā sabiedriskās šķiras, tā valodas plaisa tātad radīja divas gluži atšķirīgas pasaules, kas garīga plāksnē viena otru maz ietekmēja. Kamēr vien zemnieki pildīja klaušas un nodevas kungiem nebija sevišķi svarīgi, ko tie juta un domāja. Baznīckungiem gan baznīca prasīja gādāt par zemnieku dvēselēm, bet tā kā mācītāji visi bija vācieši, tad valodas šķērslis tiem parasti neļāva darīt to kaut cik iedarbīgā veidā.

Neskatoties uz gadu simtiem ilgu nebrīvību, latviskā dzīves zina tātad bija spējusi dabīgi saglabāties tautā, ģimenes un saimes lokā kā tautas garīgās kultūras nedalāma sastāvdaļa. Bet par cik, sākot ar 19 gadu simteni, latvieši sāka izrauties no savas apspiestības, straujāk modernizēties un aiziet no savas tradicionālās zemnieciskās vides, par tik bija jāsāk apzināti savas tautas mantojumu izvērtēt, pārvērtēt un pielāgot modernajiem apstākļiem. Un tā jau kopš atmodas laikmeta latviešu tauta atrodas zināmā konflikta stāvoklī attiecībā pati uz savu senču dzīves ziņu. No vienas puses − tiklab ‘domājoši’ latvieši, kā redzīgi sveštautieši ir norādījuši uz mūsu garīgās kultūras savdabību, senumu, bagātību. Bet tieši par tik, cik mums pūrā ir nācis līdz kas īpatnējs un īpašs, kaut kas citāds nekā tas, kas ierasts un atzīts citām tautām, par tik tad arī nonākam vērtību konfliktā: kam nu ir taisnība − mums vai viņiem? Kuŗam dodama priekšroka, mums vai viņiem? Kuŗām vērtībām lai īsteni sekojam, mūsējām vai viņējām? Kā lai attīstām un izveidojam pieņemamu sintēzi no senčiem mantoto un no citiem aizgūto elementu starpā?

Šāds vērtību konflikts vēl tagad ir jāpārdzīvo katram latvietim, vai nu attiecībā pret kristīgo ticību, komūnistisko ideoloģiju vai vienkārši gluži dabīgo vēlēšanos būt progresīvam, kulturālam, laikmetīgam un garīgi attīstītam. Militantiem kristiešiem ne par velti grūti ir atsijāt laicīgi „latvisko” no reliģiski „pagāniskā” mūsu tautas tradīcijās, jo abi tik organiski cieši ir saauguši kopā. Līdz ar to dažiem dedzīgiem kristīgajiem dažkārt grūti ir izvairīties no nicinošas un nosodošas nostājas pret mūsu tautas garīgo mantojumu visā tā kopumā, tā pētīšanu, kopšanu un godā celšanu. Militantiem komūnistiem grūtības ir vēl lielākas citu iemeslu dēļ, jo latviskais mantojums ietveŗ sevī metafiziskās domāšanas un nacionālisma dubultgrēku. Un beidzot, pat ikdienišķam „modernam” latvietim, neatkarīgi no jebkādas formālas ideoloģijas, var likties grūti saskatīt ko vērtīgu tādā mantojumā, kas tikai mutvārdu un sadzīves tradīcijās saglabāts un par ko citām tautām tikpat kā nav zināšanu.

Tā nu iznāk, ka latviešiem kā mazas un vēsturiski apspiestas tautas locekļiem, pat brīvā pasaulē dzīvojot, ir dažkārt ļoti grūti pieņemt domu, ka mūsu senčiem varētu būt bijusi kultūra un dzīves zina, kas ir vairāk nekā tikai senatnīgi gleznaina, neparasta vai krāsaina, bet kas ir arī dziļākā nozīmē vispārcilvēcīgi un pārlaicīgi vērtīga.

Viens no aizspriedumiem, kas daudziem traucē izvērtēt latviskās dzīves ziņas paliekošo vērtību, ir pieņēmums, ka garīgā kultūra ir tikpat kā neiespējama fiziskā nebrīvībā, ka tā nevar attīstīties bez drošiem pamatiem vismaz minimālā materiālā labklājībā, un ka garīgo vērtību galvenie pārnesēji ir sabiedrības augstākie slāņi, īstenība ir tāda, ka brīvība, labklājība un sabiedriskais stāvoklis ir gan garīgās kultūras attīstībai it īpaši labvēlīgi, bet ne pilnīgi nepieciešami faktori. Mūsu pašu tauta ir labākā lieciniece tam, ka ir iespējams dzīvot burtiski šausminošos apstākļos savu cilvēcīgo pašcieņu saglabājušam, savu garīgo kodolu nezaudējušam.

Labs piemērs tam ir klaušu laiki, kad, (ja mēs vārdu pa vārdam ticētu Garlībam Merķelim un citiem apgaismības ideju polemiķiem), latviešu tauta bija spiesta dzīvot gluži vai dzīvnieciskos apspiestības apstākļos. Bet, kā liecina tauta pati savās dziesmās un tradicijās, pat šie drausmu laiki nespēja pilnīgi iznīcināt mūsu tautas radošo garu un garīgo pasauli. Klaušu laiku pārdzīvojumus tauta iekļāva savā vispārējā pārdzīvojumu skālā un apdziedāja tos gluži tāpat, kā tā bija apdziedājusi visu ko citu, kas nozīmīgs tās dzīvē un pieredzē. Klaušu laiku dziesmas ienesa gan neparasti tumšu noti dainu visuma gaišajā un dzīves priecīgā diapazonā. Taču tieši tautas tradicija bija tā, kas palīdzēja arī šiem pārdzīvojumiem atrast savu vietu blakus jau agrāk izveidotajām sērdieņu, grūtdieņu un bēru dziesmām. Klaušu laiku dziesmās skaidri redzams, kā tautas dzīves ziņa un mākslinieciskās tradicijās palīdz pārdzīvot šķietami nepanesamo, sniedzot emocionālu katarsi dusmām un naidam, garīgu stiprinājumu un mierinājumu, kas nāk no līdzcietēju izpratnes un atbalss.

Klaušu laiku dziesmas satriecoši pārliecinošās, precīzi novērotās detaļās liecina par smagos darbos izdeldētiem, salauztiem, pāragri novecojušiem augumiem:

Aiz ko man līkas kājas.
Aiz ko kupris mugurā?
To man dara kunga rijas.
Kunga lieli tīrumiņi.

Elle, elle kunga rija.
Elle kunga piedarbiņš:
Tur izbāla sārti vaigi.
Tur salīka augumiņš.

Atturīgā, lietišķā un lakoniskā stilā dziesmas liecina par kungu un viņu vagaru nežēlīgu brutalitāti pret latviešu zemniekiem:

Sīvi kungi ļaudis pēra,
Deviņām rīkstītēm;
Deviņām rīkstītēm.
Pie matiem piesiedami.

Dziesmas liecina par nožēlojamiem mitekļiem, kādos latviešiem bija jādzīvo, jo klaušu apstākļi neļāva mājas atjaunot vai pienācīgi pielabot. Un tomēr dainu dziesminieks spēja par to runāt atjautīgi tēlainās dzejas gleznās ar ironisku, melna humora piesātinātu, pārspīlējumu:

Nāciet, kungi, skatīties.
Kāda mūsu dzīvošana:
Ūdens tek caur istabu.
Vardes lec gultiņā.

Dziesmas liecina arī par ļoti skaidru savas situācijas izpratni un apziņu par to, kas ir visa šī posta cēlonis un sakne:

Kur, vācieti, tava zeme,
Kur tie tavi kumeliņi?
Kam tu nāci šai zemē
Manus grūtus sviedrus ēst?

Šai apziņai, diemžēl, ilgu laiku nav iespējams rast atrisinājuma vai izejas no neciešami smagiem apstākļiem, kas gribot negribot tomēr ir jāpārcieš:

Ai Dieviņi, kur līdīšu.
Pilni meži vilku, lāču.
Pilni meži vilku, lāču.
Pilni lauki muižinieku.

Šādi un simtiem līdzīgi teksti skaidri norāda, ka neatkarīgi no fiziskiem apstākļiem, kādos viņiem bija jādzīvo, mūsu senči nekad garīgi nebija noslīguši tik dzīvnieciski zemā līmenī kā Garlībs Merkelis (gan tikai labu vien domādams) tiem savā laikā pierakstīja. Dainas liecina, ka latvieši paturēja asas un kritiskas novērošanas spējas, trāpīgu savas situācijas izvērtējumu un mākslinieciskas tieksmes un spējas, ko nekas nespēja iznīcināt. Zīmīgi vēl ir arī tas, ka tieši vissmagākajā apspiestības laikā latvieši, par franču revolūciju padzirdējuši, sāka apzināties savas cilvēcīgās tiesības un reizē ar tām savu tautisko piederību un sūtību. Otrs dziļš pārpratums attiecībā uz mūsu tautas garīgā mantojuma izvērtēšanu un novērtēšanu ir doma, ka īpatnēji latviskais tik nedalāmi ar pagātni un zemnieku dzīves apstākļiem ir saistīts, ka modernam, progresīvam, izglītotam, „sofistikētam” cilvēkam nekas vērtīgs un laikmetīgs tur nav atrodams. Šeit atkal īstenība ir gluži pretēja: latviešu tauta, savos īpatnējos vēsturiskos apstākļos dzīvodama, ir saglabājusi un attīstijusi tieši tādas vispārcilvēcīgas vērtības, kādu pietrūkst mūsu modernajā pasaulē un kādas Rietumu pasaule pēdējos gadu desmitos ar lielām mokām un pūlēm ir mēģinājusi izgudrot no jauna. Viszīmīgākā no šīm vērtībām ir noteikti mūsu tautas attiecība pret dabu. Latviešu pasaules uzskatā cilvēka mūža gaitas atklājas kā tikai viens ritenītis loku lokiem un kārtu kārtām atkārtotos esmes ritmos Cilvēka dzīves mērķis ir atrast sev piederīgo noti, ar ko ieskaņoties Visuma kopējā harmonijā un dzīvot tā, lai izjustu sevi kā neatdalāmu sastāvdaļu no kosmisko ritmu plūdiem un atplūdiem, no pasaules esmes elpas. Senais latvietis izjuta sevi kā daļu no dabas, ne kā tās kungs un pavēlnieks, kas no dabas pilnīgi atšķirts.

Viena no modernās, technoloģiskās civilizācijas visnegatīvākajām blakus parādībām ir tendence cilvēku pielīdzināt paša rokas radītām mašīnām. Modernam cilvēkam ir neapzināta tieksme apieties pašam ar sevi it kā cilvēka augums būtu pulkstenim līdzīgs smalkmechanisms, kam jātikšķ vienmērīgi un nemainīgi Rezultātā cilvēka attieksme pret savu miesu un garu ir tikpat tiranniska un vardarbīga kā pret pārējo pasauli. Ja veselībā rodas traucējumi, tad sāpošā vieta vai nu jāizlabo ar zālēm, vai jāizgriež. Ja jūtas noguris, tad jāņem stimulanti, lai sevi dzītu uz priekšu. Ja uzbudinājums par lielu vai ja nenāk miegs, tad jāsit sev kā ar bomi pa galvu ar nomierinātājām vai miega zālēm. Ja ir bēdas vai sirdēsti, tad to nepārdzīvo bet izdzēš vai noslīcina ķīmiskā veidā. Cilvēks dzīvo illūzijā, ka pilnīgi kontrolē dabas spēkus, kas viņā pašā izpaužas. Un izklausās jau ļoti iedarbīgi un parocīgi: kā kaut kas novirzās no strīpas, piespied tik pareizo pogu, pavelc pareizo sviru, ieņem pareizo tableti un tā mašīna ripos atkal uz priekšu bez traucējumiem. Bet cilvēka organisms nav pulkstenis, tas ir attīstījies miljoniem gadu evolūcijas ceļā, harmonijā ar dabas ritmiskām parādībām. Mūsu nomoda un miega posmi sakrīt ar diennakts cikliskiem ritmiem, mūsu gara stāvokļi ir saules gaismas un gada laiku iespaidoti, mēs esam un paliekam cikliski mainīgas būtnes cikliski mainīgā fiziskā pasaulē, ko pat modernā technoloģija vēl nav pārvērtusi par līneāri nemainīgu.

Dzīves ziņa, ko latvieši attīstījuši savās lauku sētās noteikti daudz ko var mācīt modernam pilsētu un rūpnīcu cilvēkam, kas, neskatoties uz brīvību, pārticību un materiālo labklājību pārāk bieži slīgst izmisumā, gaŗlaicībā un ķīmisku vielu atkarībā. Cita starpā viena no vērtīgām īpašībām, ko latvieši kopš senseniem laikiem saglabājuši, ir agrārām sabiedrībām raksturīgā spēja ik pa laikam tā īsti izpriecāties augstos svētkos. Kad latvieši strādā, viņi strādā ar visu spēku, ar pilnu krūti. Bet kad latvieši svin un priecājas, viņi to dara tikpat intensīvi, nedalīti un dzīvi. Tāpat latviešiem piemīt vēl mūsu dienās vairs retā spēja smelties garīgu spēku savā kopībā, savā kopā sanākšanā, kā tik spilgti tas izpaužas dziesmu svētkos.

Tautisko piederību kā tiešu, subjektīvu pārdzīvojumu atklājam tai mistiskā pacilātībā, kas pārņem katru svētku saviļņojuma brīžos. Kopējā priekā, kopējā sajūsmā mēs katrs kļūstam kā šūna kādā gluži vai taustāmā supraorganismā, kas ir mūsu tauta. Savu novadu tērpu krāšņumā, savu seno rotu mirdzumā, savu deju ritmā un dziesmu skaņās mēs jutāmies, ka visi sākam vibrēt uz tās pašas frekvences, ka visas mūsu maņas ir nostādītas uz tā paša viļņu garuma. Mēs sakustam vienā, kopējā pārdzīvojumā. Mēs zaudējam atšķirības, kas mūs atsvešina, un pretišķības, par kuŗām citādi cīnāmies. Mēs jūtam virmojam ap sevi radniecīgas būtnes, kas visas radušās un veidotas no tās pašas, kopējas genu krātuves. Tās acis, sejas, augumi, kas mums ir visapkārt, ir tādi paši kā mums vai mūsu tuviem radiem. Tie ļaudis visapkārt, ko nepazīstam, bet kas tomēr nav sveši ļaudis, kā lauztas virsmas spoguļu bumbā atspoguļo dažādas fasetes no mūsu katra fiziskās esmes. Un gluži tāpat garīgā plāksnē viss tas, kas tautas kopējā pūrā sakrāts, ir kā spogulis, kuŗā atklājam savas dziļākās jūtas, savus nozīmīgākos pārdzīvojumus, savas dvēseles dziļākos slāņus.

Mūsu tauta ir bagāta ar kultūras mantojumu, kas atstājis maz pēdu materiālās liecībās un vēstures dokumentos, bet kas pārdzīvojis gadu simtiem ilgi ļaužu sirdīs un atminās. Mūsu tautas sensenajās tradicijās atrodam kompozītu, daudz un dažādu mūžu un paaudžu kopējās pieredzes destilātu. Latviskā dzīves gudrība ir palēnām uzkrāta, pārbaudīta un izveidota. Mūsu dziesmās, tradīcijās un atziņās atrodams senču krāts mantojums, kas ir līdzvērtīgs labākajam, ko citas tautas ir varbūt redzamākā un pazīstamākā veidā saglabājušas. To mazāk vērtīgu nevar padarīt ne svešu tautu nicināšana, ne nievas, ne fiziskās apspiestības žņaugi, ne latviešu pašu nedrošība un šaubas. Priekos, asarās, pārdomās dzemdētas, paaudžu paaudzēs sirdīs auklētas, no mutes mutē caur aizlaikiem gājušas, mūsu tautasdziesmas un mūsu tautas gudrība tikpat ir mūsu kā asinis, kas rit mūsu dzīslās. Tā ir mūsu tiesa, tā ir mūsu daļa. Viss, kas mums jādara, ir pasniegties tai pretim. Ja atvērsim acis un ausis pret to, kas mums ir atstāts, ja uzņemsim to dāvanu un ļausim tam ieskanēt sirdī, tad lēnām un klusi arī mums atvērsies durvis uz mūsu senču pasauli un radu rados laiku laikiem pāri mēs atklāsim tās dziļās, savdabīgi īpatnējās saknes savai esmei, kas ir reizē latviskas un vispārcilvēcīgas.

Piederības sajūta pie savas tautas, pietāte un cieņa pret tās garīgo mantojumu un dzīves ziņu var būt viens no dažādiem iespējamiem ceļiem, kā cilvēkam izprast, ka mēs nedzīvojam tikai vieliskā, bet arī garīgā pasaulē. Cilvēkam kā garīgai būtnei ir pavērtas iespējas apzināties savu piederību Visuma radošajai attīstības kustībai un, saplūstot ar šo virzītāju spēku, atklāt sevi kā transcendentālu esmi. Katram cilvēkam ir iekšējais dīglis un potenciāls kļūt par kaut ko vairāk kā savu cilvēcīgo ikdienišķumu, kļūt par Dieva dēlu vai Saules meitu. Garīgā apziņa un garīgā attīstība ir kopējs mērķis visām reliģijām, lielām un mazām, organizētām un neorganizētām. Bet šī attīstība ir organisks process, ko var gan veicināt, kopt un vadīt, bet nevar uzspiest ar varu vai pavēlēt ar likuma spēku. Tai jāattīstās pašai, brīvas gribas un izvēles vadītai. Vairākas lielās, organizētās reliģijas garīgo attīstību dažkārt nostāda kā visu laicīgo prieku upurēšanu, gandrīz kā sodu. Latviskā dzīves ziņa tuvošanos dievišķajam nekad nav uzskatījusi kā ko bēdīgu vai grūtu, nedz arī kā pasaulīgai dzīvei diametrāli pretēju. Senajam latvietim visa pasaule bija dievota, dievi visur cilvēkam bija klāt un dievišķais nebija izolēts kaut kur tālos debesu troņos, kā laicīgais valdnieks un kakla kungs ir izolēts no saviem ļaudīm. Šī izpratne ir saskaņā ar sensenu atziņu, ka augstākā brīvība, ko cilvēks var cerēt sasniegt, ir dvēseles stāvoklis, kuŗā nonākam kontaktā ar savu iekšējo ES ESMU apziņu. Tajā nonācis, cilvēks izjūt savu iekšējo ES kā nesalīdzināmi pārāku un labāku par to, ko savā ikdienas apziņā bija pazinis, jūtas atbrīvots no savām vājībām un maldiem, un atklāj sevi kā nedalāmu daļu un atspulgu no Visuma dzīvās, radošās, neiznīcināmās esmes.