NACIONĀLISTS UN ARISTOKRATS

Haralds Biezais. Šķautnes, Meditācijas par dieviem, cilvēkiem un tautu. Gaujas apgāds. 1983. 239 lp.

 

Mūsu izcilais teologs un senlatviešu reliģijas vēsturnieks Dr. Haralds Biezais grāmatā Šķautnes ir sakopojis meditācijas par E. Virzas reliģisko dzīvi, dāņu dzejnieku Kaju Munku, grieķu "Dieva glābēju" Niku Kazandzaku (Nikos Kazantzakis) un par latviešu nacionālām problēmām dzimtenē un trimdā. Tie nav zinātniski apcerējumi vārda šaurākā nozīmē, bet dziļa kultūras cilvēka pārdomas - izkristallizētas ilgā meklētāja un vispārpieņemto normu apšaubītāja mūžā. Dr. Biezais ir dumpinieks un ķeceris, kas nekad nav gribējis mīļā miera dēļ servēt uzsildītus vairākuma uzskatus. No otras puses - viņš arī nepieder pie radikāļiem vai fanātiķiem, kas gatavi upurēt saprātu uz kādas privātas, pašam vien pieejamas, iedvesmas altāra. Šis sava ceļa gājējs ir rūdījies akadēmiskās skepses un kritikas gara lēnīgajā ugunī, kālab viņa izvēlētais ceļš ne tikai negaŗlaiko, bet arī iedveš uzticību, ka te izsakās kāds, kuŗā ir vērts paklausīties. Haralda Biezā personā mēs satiekamies ar retu parādību kā latviešu, tā pārējās Vakareiropas kultūras dzīvē: vēsa prāta un nemierīgas iztēles saliedējumu.

No grāmatā sakopotajām esejām recenzentam ir grūti izlobīt Biezā personīgos uzskatus vienā vai otra jautājumu kompleksā, jo autors ar nolūku atturas paust savu līniju, lai gan var puslīdz droši pieņemt, ka viņa apceres lielā mērā izsaka arī paša domu galveno ievirzi. Tāpēc arī šo rindu rakstītājam neliekas svarīgi polemizēt ar Biezā traktējumu. Daudz auglīgāk ir mēģināt saprast, kas šeit teikts un saprasto konfrontēt ar lasītāja nostāju katrā attiecīgā jautājumā. Šādā gaisotnē tad arī rakstu šīs neizbēgami fragmentārās un subjektīvās "meditācijas".

Visgaŗākā un manuprāt visinteresantākā meditācija ir par Zorbas autoru Kazandzaku ar viņa trim ideoloģiskā ceļa rādītājiem: Kristu, Budu un Ļeņinu. Šie vārdi, izņemot vidējo, izsaka Kazandzaka dzīves dominējošo domu uz mesiānismu. pasaules glābšanu, iesakņotu Vecās Derības etniskajā jūdu reliģijā, bet kā to pats grieķu pravietis un arī Biezais atzīst, ne jūdiem, ne kristiešiem, ne komūnistiem nav vēl izdevies pasauli izglābt. Gotama Buda šai trijotnē, protams, nekādi neiederas, jo viņa aicinājums bija daudz vienkāršāks un reizē daudz, daudz grūtāks: iekāms glābt pasauli, ikvienam individam ir "jāglābj" pašam sevi, jo "izglābta" pasaule, ja tāda vispār kādreiz iespējama, var sastāvēt tikai no izglābtiem individiem. Tāda ir budisma dzelzs loģika, bet tā kā ir vieglāk glābt citus nekā sevi, cilvēks safantazē dažādas ideoloģijas, kas pēc būtības nav nekas cits kā kolosāli, traģiski mēģinājumi bēgt pašam no sevis. Kazandzaks, kas savu traktātu par Budu iznīcināja komūnistisko ideju uzplūdu laikā, liekas arī ir ieskatījis kaut ko līdzīgu, kad viņš lika Budam teikt: "Pestīšana nozīmē atbrīvošanos no visiem pestītājiem. Tā ir augstākā brīvība, augstākā, kuŗā cilvēks dzīvo ar grūtībām" (105. lp.). Biezais šeit pareizi piebilst, ka Kazandzaka žests - sadedzināt savu manuskriptu par Budu - "varētu likt domāt, ka pēc tā sadedzināšanas rakstnieks bija sadedzinājis atbilstoši Indijas tradicijai arī savu jauno pestītāju" (ibid.). Tas, ka viņš vēlāk atkal it kā atgriežas pie Budas tēla, uzrakstot scēnāriju un traģēdiju par to, manuprāt nav izšķiŗoši. K. taču bija un palika rakstnieks: tomēr dziļāks nekā rakstnieks un radītājs viņā ir meklētājs. Tas varbūt skan romantiski, bet K. to tā nedomā. Viņa "pēdējais meklējumu auglis" ir ciets kā dimants (ne rūgts, ne salds): "Kad meklēšana beigsies? Vai varbūt mans mērķis ir tikai pati meklēšana. t.i., iešana no punkta uz punktu? Varbūt tā ir īstā nonākšana pie Dieva? Pati meklēšana - ... varbūt tas ir universa mērķis. Mērķis un līdzekļi kļūst identiski..." (90. lp.). Ceļš vai ceļa mērķis un iešana ir viens un tas pats. Budisma valodā - nirvāna ir samsara. Tāda ir augstākā viedība un augstākā brīvība. Dievs ir izglābts, jo cilvēks ir izglābts. Tikai cilvēks var izglābt Dievu (sevī), nevis otrādi - Dievs cilvēku. Nedomāju, ka Biezais te gribētu daudz ko principā iebilst par spīti viņa kristiānismam. Ir taču visādi kristiānismi, kaut arī es neuzdrošinos apgalvot, ka Biezā veids būtu klasificējams, teiksim, kā ezoterisks vai mistisks.

Dāņu dzejnieka un mācītāja Kaja Munka dzīves un darba galvenā iezīme ir vecuvecais cīniņš starp ļaunā (Sātans) un labā (Dievs) principiem, ja šie abi spēki tiek uztverti kā vienlīdzīgi, tad filozofiski nonākam pie duālisma - visums tiek sašķelts divos absolūti nesamierināmos sektoros. Ne racionāli, ne emocionāli šāds atrisinājums nav pieņemams, jo cilvēka dziļākā tieksme ir pēc vienības un samierināšanās. Munks izvēlas monismu jeb vienismu, bet tādā gadījumā viņa, tāpat kā veselai rindai citu domātāju (mūsdienās te tipiskākais būtu Karls Gustavs Jungs), neatliek nekas cits kā darīt Dievu atbildīgu par ļaunuma eksistenci. Junga psīcholoģijā Sātans ir Dieva ēna. Viņa tumšā puse, kas nav jāsajauc ar ļauno tīri morāliskā nozīmē. Citiem vārdiem, Dievs nav ne labs, ne ļauns, bet viņpus šīm cilvēka prāta izperinātām alternātīvām. Šāda Dieva uztvere sagādā nepārvaramas grūtības kristiešiem, bet ne Vecās Derības jūdiem (sk. Rudolfa Otto Das Heilige), nemaz nerunājot par indiešu reliģijām, kuŗās dievība viscaur tiek tēlota kā pretstatu apvienojums (coincidentia oppositorum). Termīns "monisms" šeit lāgā neiederas, jo tas izslēdz plūrālismu. Varbūt labāk tāpēc būtu lietot sanskrita vārdu advaita ("ne-divi") vai advaitisms. Lieta ir tā, ka vienība vai vienotība, saprasta mistiskās apziņas gaismā, ne tikai nav pretrunā ar daudzību, bet taisni padara pēdējo par nepieciešamu. Advaitisms un politeisms (vai labāk: neoteisms vai katenoteisms) nav šķiŗami.

Pēc Biezā domām visdziļākos vārdus par Kristu un kristiānismu Munks liek teikt Krustā sistajam: "Vai tu tici man, vai ne, nav svarīgi, es ticu tev" (62. lp.). Tā, protams, ir protestantisma centrālā atziņa: cilvēks ir jau izpestīts, viņam tikai jāpieņem šis fakts. Neesmu drošs, vai Biezais tam pievienotos, bet man liekas, ka kaut kas līdzīgs bija zināms austrumu reliģijās ļoti sen pirms Mārtiņa Lutera cilvēks savas būtības pamatos ir dievišķīgs (atmans) un viņa "grēks" pastāv tikai nezināšanā (avidya), ka viņš tāds ir. "Grēks" slēpjas neviedībā, viedības projienē. Rietumniekam acīmredzot bija vajadzīgs Kristus, lai viņš pietuvotos šai patiesībai, taču ja uz brīdi ignorē kristiānisma pārspīlēto uzsvaru uz vēsturi, uz Kristus notikuma (Christ-event) faktiskumu utt., tad jau būtu iemesls saredzēt Kristus figūrā vienu no neskaitāmām dievības inkarnācijām (avatariem), kas nolemtas Rietumu cilvēka pestīšanai. Pirms tam, protams, būtu jānoveļ no viņa kapa tie masīvie akmeņi, ko sauc par baznīcām.

Esejā par E. Virzu Biezais uzsveŗ, ka šis dinamiskais sievietības kulta kopējs un franču dzejā skolotais aistēts pāri visam aicina atgriezties pie seņču dieviem. Virza ir pareizi ieskatījis, ka seno latviešu politeisms nav elkdievība, jo "viņi redzēja aiz katras lietas, kas viņus baroja un sildīja, dievības spārnus" (12. lp.). Šo Virzas domu apstiprina prominentā reliģiju vēsturnieka Mirsea Eliades (Mircea Eliade) darbi, kuros viņš pārliecinoši pierāda, ka t.s. elkdievība ir pastāvējusi galvenokārt agro misionāru iedomā. Eliades techniskais termīns šai sakarībā ir hierophany (sakrālās reālitātes manifestācija): visas dabas parādības bez izņēmuma t.s. archaiskās reliģijās tiek uztvertas to caurspīdībā kā norādes uz kaut ko sakrālu un nav tik svarīgi, vai šo sakrālo reālitāti sauc par Dievu, Dievību, Dievestību vai kā citādi. Kā to Biezais atzīmē, tad "Viens no tipiskākiem latviskās reliģiozitātes vilcieniem ir Dieva immanences izjūta" (22. lp). Taču šī immanences izjūta (tāpat kā senajā Indijā) neizslēdz Dieva transcendenci. Taisni otrādi, varētu teikt, ka Dievs ir transcendents caur, un cauri tieši tāpēc, ka Viņš ir immanents caur un cauri. Senlatviešu reliģija ir sava veida dabas misticisms - ne monisms, ne monoteisms, ne politeisms, bet kaut kas līdzīgs advaitismam. Man gribētos to saukt par mistisku henoteismu nevis par animismu, kā to dara Biezais (sk. 26 lp.)

Dr. Biezais arī pieskaŗas Virzas simpatiskajai nostājai iepretim katoļu baznīcas Dievmātes kultam, kas pēc viņa domām "izskaidrojams ar Virzas pozitīvo nostāju pret sievieti vispār" un "nedod pietiekama iemesla apgalvot, ka viņam būtu bijis kāds tiešāks sakars ar katolismu vispār" (29. lp.) Lai man atļauts šeit tikai piebilst, ka Dievmātes kults katoļu baznīcā no Junga psīcholoģijas viedokļa tā saprot kā kompensācija kristietības vienpusīgajam uzsvaram uz vīrietības aspektu Dieva jēdzienā. Svētā Marija - sevišķi Melnā Madonna - simbolizē tumsas un irracionālitātes komponentu dievībā un kā tāda tā ir faktiski ceturtā persona Svētajā Trīsvienībā. Jungs (protestants) ir rakstījis, ka Marijas (miesīgās) debesīs uzņemšanas dogma, ko pasludināja pāvests Pijs 12. ir vissvarīgākais simboliskais notikums kopš reformācijas.

Nodaļā par latviešu nacionālām problēmām Dr. Biezais pieskaŗas daudziem "sasāpējušiem jautājumiem un viņa piebildes šai jomā, kā to varam sagaidīt, ir konsekventi provocējošas, ierosinošas, kontroversālas. Rakstot par Ulmaņa režīmu. Biezais neparādās nedz kā šī režīma apjūsmotājs, nedz kā tā ass noraidītājs. Latvietis pēc viņa domām ir "demokratijas pabērnis". Vārdu pabērnis (nevis pabērns) mūsu valodā "lieto ar kādu sevišķi maigu niansi", jo tam nāk līdz apziņa, ka pabērnim nav bijis dots augt normālā vidē (sk. 137. lp.). Latviešiem kā tautai demokratijas nav bijis līdz savas valsts nodibināšanai, "nav bijis iespējas augt kā polītiskai demokratijai" (138. lp.). Rezultātā pirms Ulmaņa apvērsuma latvieši bija sašķēlušies nevis partijās, bet "pulkos" (Ulmaņa lietots vārds). Runājot Biezā vārdiem, "latviešu tauta ir viena no nedaudzajām, kuŗā brāļi ar ieročiem rokā ir cīnījušies pret brāļiem, pie tam atkārtoti īsā laikā (139. lp.).

Nav šaubu, ka Biezā simpatijas pieder demokratijai šī vārda labākā nozīmē - demokratijai, kas nenonivelē visu līdz zemākam kopsaucējam.

Bet vai kaut kas tāds ir iespējams, ievērojot apstākli, ka cilvēku (un latviešu) vairākums ir padots vulgāritātes (materiālisma, pašlabuma meklēšanas) gravitācijas spēkam? Ar šo jautājumu nav gribēts teikt, ka situācija ir bezcerīga un vēl mazāk. - ka demokratijas ideāls latviešiem būtu atmetams. Arī Biezā darbā nav norādījumu, ka demokratijas vietā būtu jāatgriežas, teiksim, pie apgaismota despotisma vai autoritārisma. Mūsu teologs nav aizsapņojies ūtopiskā domāšanā, viņam nav sveša seno grieķu mēra izjūta. Savu credo viņš, liekas, izsaka sekojošos vārdos: "...demokratija nekad nav pastāvējusi un nepastāvēs: arī demokratiskas Latvijas nebūs, arī tad ne, ja mēs krievus izdzītu un aizbrauktu mājās. Tās nebūs līdz tam, kamēr mēs nebūsim sapratuši, ka mūsu dzīves ziņai, mūsu dzīves uzskatu centram ir jābūt cilvēka cieņai." (143 lp.)

Nobeidzot liekas būtu piedienīgi attiecināt uz Dr. Biezā personu tos pašus vārdus, ar kuŗiem viņš raksturo Kazandzaku: nacionālists un aristokrats. Biezais ir gara aristokrats - cilvēks, kas sagaida, ka citi respektēs viņa "šķautnes" tāpat kā viņš respektē citu "šķautnes". Tādam cilvēkam nav viegli dzīvot. Taču plūsa kontā jāieskaita fakts, ka tikai tādi cilvēki dara dzīvi (ieskaitot demokratisku dzīvi) panesamu un brīžiem pat interesantu.

 

Roberts Avens