RAKSTNIECE AR ZELTA ASINĪM

Zinta Aistara. Ievainots zelts. Stāsti. Bruklinā: Grāmatu Draugs. 1985. 150 lp.

 

Latviešu pasaules kopienas dilstošajā literātu saimē ir ienākusi jauna rakstniece ar izcilu talantu un vērā ņemamām spējām. Šoreiz tā ir patiesi jauna rakstniece, dzimusi Amerikā, un nevis viena no neskaitāmajām dzīves saulrieta "jaunajām" spalvas cilātājām vai rakstāmmašīnas klabinātājām, kam pēkšņi nekā labāka vairs nav ko darīt un sirds vecumdienās kūsā pāri malām. Nē, paldies Dievam, Zinta Aistara ir patiesi jauna kā miesā, tā garā.

Tāpēc var saprast to vecās paaudzes tautieti, kas Laika lasītāju vēstulēs atzinās, ka pēc Zintas Aistaras grāmatas izlasīšanas viņš raudājis prieka asaras par jauno rakstnieci. Jāpriecājas jau patiesi arī ir, vai nu ar asarām vai bez tām, bet reizē māc arī bažas: cik ilgi vēl mums Rietumos būs latviešu lasītāju tādiem talantiem kā Zinta? Tā vien šķiet, ka lasītāju skaits mums sarūk daudz straujāk nekā rakstītāju skaits. Un dažkārt liekas, ka vēl daudz bēdīgāk iet ar lasītāju kvalitāti.

Varētu arī vēl sacīt tā: viens cīrulis vēl nenozīmē pavasari. Viena jauna rakstniece vēl nenozīmē atdzimšanu latviešu literātūras vīstošajam zaram ārpus Latvijas. Arī tas ir tiesa, - Zinta nesaglābs jau kopš sākuma neglābjamai nokalšanai lemto zaru, bet spilgtākie ziedu čemuri no šī zara nezudīs un dzīvos tālāk vēl ilgi pēc tam, kad paša zara sen vairs nebūs - kamēr vien dzīvos un plauks pats latviešu kultūras koks mūsu tēvzemē.

Krājumā Ievainots zelts ietverti seši stāsti - divi gaŗāki un četri īsāki. Viens no īsākajiem, "Vasaras pēdējā nakts", īstenībā nav nemaz stāsts, bet skice. Stāstu tematika ir mīlestība dažādos izpausmes veidos un starp dažādiem partneriem - zēnu un meiteni, sievu un vīru. māti un bērnu u.t.t. No satura viedokļa Zintas Aistaras spēks un arī vājums rodas apstāklī, ka viņa ir ideāliste, kādas mums šobrīd literātūrā trūka. Vārdu "ideālists" parasti Rietumu sabiedrībā attiecina uz dažādu nokrāsu kreisajiem, pretbumbistiem, zaļoksnīšiem (greenies), dažreiz pat uz sirmgalvjiem ar lodes palīdzību. Nē, Zintas Aistaras ideālisms nāk no tieši pretējā pola. Viņa savu dzīves filozofiju smēlusies no Einas Rendas (Ayn Rand), pazīstamās amerikāņu rakstnieces un domātājas darbiem. Tiem lasītājiem, kas viņa nepazīst, pietiks, ja Einu Rendu raksturošu kā Zentas Mauriņas absolūto pretstatu. Rendas dzīves laikā viņu uzlūkoja it kā par kapitālisma tempļa jeb citadeles augsto priesterieni. Šeit nebūtu vietā izklāstīt Rendas filozofijas pamattezes. Lasītāji šo to no tās apgūs, izlasīdami krājumā Zintas Aistaras stāstus "Ieguldītājs" un "Ievainots zelts". Armands pirmajā stāstā ir it kā gara radinieks Tomam Saradinam otrā. Intriģējoša ir Aistaras doma, ka cilvēki dalās trīs grupās - tādos, kam dzīslās rit vai nu asinis, vai zelts, vai inde. Un atkal citā vietā viņa saka: "Zelts ir cilvēka vērtības simbols" (pasvītrojums mans I.B. 124. lp.). Vai atkal: "Zelts un sapņi, tie nenoveco. Ar laiku tikai kļūst vērtīgāki" (137. lp. ). Visnotaļ šķiet, ka ir no formas, ir satura viedokļa stāsts "Ievainots zelts", kas devis nosaukumu visam krājumam, ir tajā pats izcilākais. Theo monologs 137. un 138. lp. ļoti labi definē autores pamatdomu stāstā.

Ja autores ideālisms vietvietām vēl ir arī viņas vājā puse, tad tikai tāpēc, ka Aistara nespēj pretoties kārdinājumam no rakstnieces lomas pārsviesties uz didaktiķi jeb skolmeistarieni, lai arī cik laba būtu kāda dzīves mācība vai filozofija, rakstnieka uzdevums nav sprediķot lasītājam. To lai dara tikai garīdznieki un akadēmiķi talāros. Novilkt pareizo robežu starp mākslas darbu un sprediķi ir gaužām grūti, kas to iespēj, tas top jo lielāks mākslinieks. Kā paraugu varētu minēt Šarla de Kostēra Tilu Pūcesspieģeli beļģu literātūrā.

Par autores latviešu valodu var tikai priecāties. Tas tomēr nenozīmē, ka viņai kā katram latviešu rakstniekam nav kāda neveiklāka vārda vai nepiemērotas izteiksmes. Tam parasti divi iemesli: vai nu anglisko terminu lietošana, vai pārspīlēta latviskošana, kas neatbilst sarunu valodai. Kā piemērus varētu minēt: "turzas" (57. lp.). "zupas un augļu kannas" (59 lp.) - bundžas jeb skārdenes, "kabīnē" (82 lp. ) - būdā vai vasarnīcā, "gāzes audums" (111. lp. ) - marles vai cits caurspīdīgs audums, "kompānija" (124. lp. ) - sabiedrība un nekas cits u.t.t.

Krājumam piedienīgas ilustrācijas devis Viestarts Aistars. Var tikai nožēlot, ka to nav krietni vairāk.

 

Inārs Brēdrichs