MALĒNIETIS SASAUCAS AR MALĒNIEŠIEM

Jānis Mauliņš. Malēnieši. Rīgā: Liesma. 1983. g.

 

Jānis Mauliņš, Veclaicenes pagasta lauksaimnieka dēls, dzimis 1933. gada 16. jūnijā. Pamatskolas gados (1939. - 1948.) lāgā nepaguva iestādīt ne vadonības garīguma bērziņu, ne laicīgo sapņu kāposta sēkliņu. Pārāk ātri iedrāzās Staļina tanku un čekistu "revolūcija", pēc tam Hitlera S.D. žīdu un komisāru šāvēji. 1952. gadā Mauliņš pabeidza Alūksnē vidusskolu, Staļins atkal bija tronī, bet 1948.-49. gadā no malēniešiem uz Sibiriju aizdzina desmitreiz vairāk nekā 1941. gada jūnijā. Ar Veclaicenes Mauliņu dzimtu mazliet iepazinos 1925.-26. gadā, kad skolojos Apes lauksaimniecības skolā kopā ar tagadējā rakstnieka tēvoci - arī Jāni Mauliņu. No viņa mutes pirmo reizi dzirdēju par Veclaicenes Tortuzi un viņa dzīves pieredzi. Tas daļēji likās radinieks manas puses Boltuo Rainam. Mans skolas biedrs pazuda čekas nagos 1940. gada rudenī.

Ievadījumā Malēniešu autors debatē ar trīs saviem draugiem - laiceniešiem: Valdi, Sigurdu un Olafu, lai padziļinātu vienotību, kopizpratni. Uzrunā balstījies malēnietības pacildināšanā, iedzirkstinot pašiem savējību, bet tikko aizsācis par Glika tulkoto Bībeli, tā ir puikas ragos. Četreta strīdēšanās uzrakstīta vieglā humorā. Atdzīvina "gaismas nešanu ar maisiem" (gan nepieminot rakstītāju Zvaigznīti), bet malēniešu domu un pieredzes dažādība atveŗas sen mirušajā un tomēr mūžīgi nemirstīgajā Tortuzī... Reiz, mūsu pagasta vecos laikos, muižkungam bijis nozagts vislabākais zirgs. Šis izsludinājis, ka zagļa uzrādītājam samaksās trīs zelta rubļus. Gaidījis - nesagaidījis. Malēnieši visi klusē kā kaps. Tad vecais Tortuzis kungu pamācījis: Raksti tā: zagļa uzrādītājam tiks paskaidrots, kas ir lapekļu tupeklis.

Paklausījis. Otrā rītā skatās - visi zemnieki muižā un nikni strīdas, kas īsti var būt lapekļu tupeklis, un nemaz neskatās sētmalā, kur virvē sasiets guļ zirga zaglis.

Kādus astoņus kilometrus no Mauliņu mājām Kalnadzeguzēs saimniekoja Ozola Mārtiņš. Viņa dzīvības sēkliņu iesēja vecpuisis Sūdancis, īstā vārdā Stērstu Indulis. Dzīvības tīrumiņš bija Ozolu Elfrīda. Ļaudis uzreiz arī sacīja: "Vainīgs tas dzegūžtēviņš." Bet kad Indulis beigās gribēja vecpuiša brīvību zaudēt, puikam Mārtiņam jau 8 gadiņi, Elfrīda, spītīga malēniete, nepiešķīrusi Sūdancim pielaulāta vīra pasi. Vīri nu smējušies: "Dzegūžindulis nu lien pie saimnieces kā suns uz vēdera."

Mārtiņš audzis spraunāks par sprauno. Zirgu jājējs kā čigāns, bet zirgi arī tēva vājība. Tortuzis sacījis: Nu vecais Indulis ar savu cepuri pēc Elfrīdas pavēles slauka dēlam zābakus." Mārtiņš pieauga, bija jāiet obligātā karadienestā. Tur nesapratās ar seržantu. Vēlāk mainījās divējādas armijas. Bija apsievojies. Ieradās dēls Ivars. Pašam gan savas zemes vairs nebija, bet bez Mārtiņzoss nekad neiztika un Ivars - bez konfektēm. Pat tanī rudenī, kad vācieši aizdzīti prom un pašu kūtiņa bez zosīm palikusi, tie Mārtiņnaktī kopā ar dēlu Izpildkomitejas noliktavā "nopirkuši" ir Mārtiņzosi, ir konfektes.

Man personīgi ļoti pazīstama, izjūtama "Kārļa Prinduļa biografija". No palielās Prinduļu dzimtas atceros Prinduļa Ēriku. Skaista un kustīga meitenīte. Vēlāk viņa mācījās Feldmaņa aktieŗu kursos un bija aktrise Jelgavas teātrī. (Tagad Ērika ir sirma večukiņa - Kolorado štatā.)

Vienam no vecajiem Prinduļiem bija visai mājīgs krodziņš Apē tajos gados, kad skolojos Apes lauksaimniecības skolā. Vēlāk aizbraucu uz sava izlaiduma svētkiem, tad ne vien pārstaigāju smilgainos Vaidavas līcīšus, bet vienu naksniņu pārgulēju draudzīgajā Prinduļu krodziņā... Tā Mauliņa Tortuzis saka: "Ja lieta prasa, nav ko tūmaļoties un kasīties."

Vēl veco malēniešu gars paviz stāstā "Sutaku dzīve un mīla", kur Sutaka Jānis ar sievu Vilhelmīni nespējuši paslēpties no Tortuza acīm. Viņš skaidri zinājis, ka pēc kaŗa pie Sutakiem ieradies kāds aumaļgudrs režisors un Sutaki (īpaši Vilhelmīne) pielipuši kā mizu vabolītes pie sveķaina celma. Aizbraukuši līdz uz Rīgu. Atnākusi ziņa, ka Sutaka sieva tur iecelta par organizātori, bet Sutakam pašam tikusi otra sieva. Tad Vilhelmīne abus izmetusi ārā kā bleķa korķus. Veco Tortuzi papildinājis tagadējais Zizaks: "Tā tas esot, cilvēks kā dumjš auns piedzimstot un sirms kā aita nomirstot."

Malēniešu romance "Mežsarga sieva", par Edmundas Silamītes un mežsarga Olģerta Bandenieka saprecēšanos. Te Zizaks gados vēl pajauns, pamāca Olģertu: "Neviena sieviete nezina, ko viņa grib. Tāds krusts vīriešiem uzkrauts un jānes lēni un pamazītēm līdz kapiņam. Krusta koks, lūk, punains, jo vairāk ērzelēsies, jo tie puni negantāk muguru sajās. Saprati?"

"Purva mīlestība" ir bez laiceniešu humora ļoti nopietns stāstījums par jauniešu - kolchoznieku reālajām vēlmēm, lai paši sev sameklētu neatkarīgāku stūrīti. Vēl ar Malienas pusi saistīti stāsti: "Sūnu purva balss", "Var kādreiz noderēt". "Nakts pie savādniekiem", "Briedings" un "Mantojums". Pēdējā autors īsi, bet patiesi parāda savas puses likteņu traģēdijas starp Staļina un Hitlera nāves idejām. Vecais, sarkanais Staļina jaunsaimnieks Smilšlauks mūža galā saka: "Piedošana ir vienīgais, kas neļauj pārvērsties pasaulei par nebeidzamu atriebības asinspirti - bezprātu."

Malēnieši izbeidzas grāmatas vidū. Tālāk romāns Spriegums. Vienīgi galvenā persona Atis Odītis varētu būt vecā Odītiņa dēls? Vecajam kādreiz bija vidēja lieluma lauksaimniecība blakus Mauliņiem. Tikai viņš visu mūžu gaidījis Marksa brīvestību tīrumiem un pļavām, bet nesagaidījis. Romānā darbošanās sociālisma ekonomijā, darba psīcholoģijas pētīšanā "zinātniskās labarotārijās", arī kāzošanās un šķiršanās u.t.t. Autors visur, cik vien polītiskie redaktori atļauj, cenšas būt totāli patiess.

Pēc Alūksnes vidusskolas beigšanas Jānis Mauliņš sameklēja bezpolītiskāku nodarbību - Fiziskā Sporta institūtā. Te bez paša vainas cieta nelaimi. Pēc viņš studēja juridiskajā fakultātē. Pabeidza 1959. gadā. Strādāja Rīgas sociālās nodrošināšanas nodaļā, vēlāk kā ekonomijas jurists kādā uzņēmumā. Viņa pirmais romāns "Kājāmgājējs" 1974. g. Karogā tika Staļina ēnā sadīgušo kritiķu visai bargi kritizēts.

Kāda būs viņa nākošā grāmata, nezinu. Iecerēts romāns par kolchozniekiem. Pirmā daļa uzrakstīta. Tālāku padomu prasīt Tortuzim vai arī jaunākajam malēniešu polītiķim Zizakam - bīstami.

 

Valentīns Pelēcis