DAUDZVEIDĪBA

Sniedze Ruņģe. Ķekars. dzejoļi. Grandrapidos: Aka. 1985: 132 lp.

 

Gadu pirms Sniedzes Ruņģes dzimšanas apgāds "Ziemeļblāzma" laida klajā Annas Dagdas pirmo (un līdz šim vienīgo) krājumu Līdzības. Dagdas pieeja dzejai ir diezgan sendienīgī tradicionāla. Izcilākie minētā krājuma dzejoļi varbūt aizsniedz Virzas vai Skalbes caurmēra līmeni, bet ne jau virsotnes. Dagdas vārsmās izmantotā viela šķiet visai ierobežota, salīdzinot ar to, kas šai ziņā vērojams Virzas, Skalbes, Medeņa, Cedriņa, Strēlertes, Ādamsona produkcijā. Dagdas skatījuma īpatnība ir, teiksim, ļoti neuzkrītoša. Tomēr netrūkst rindu, kas iespiežas atmiņā. Lai gan dažam pantam melodrāmatiska piekrāsa vai pārāk centīgi lietoti tradicionālie izteiksmes paņēmieni ("Cauri caur nakti un nāvi likteņa laiva skrien"). Dagdas dzeja spēj ātri satvert un spēcīgi rosināt pat visai kritiska lasītāja uztveri - kaut vai krājuma pēdējā pantā, kas ar savu klasisko kontroli un regulāro pantmēru var atgādināt Augusta laikmeta romiešus:

Viļņus nemaldīgs krasts vada tumsā un gaismā.
Vētrai cauri bez spīts juras gaigalas skrien.
Tikai dvēselei ceļš apslēpts mokās un baismā.
- Zeme nezin tā teikt, debess klusē arvien.

Lai pienācīgi izvērtētu Sniedzes Ruņģes pienesumu, der Ķekaru rūpīgi salīdzināt ar Dagdas krājumu. Arī Ruņģei bieži gadās itin spēcīgi rosinošas vārsmas, bet viņas pieeja visumā individuālāka, vietām it kā mazliet vaļīgi improvizēta: šai sakarā citēšu dažas rindas no dzejoļa "Pāreja":

un mūžība man būs
šī kobalta debess kur putnu trūkst
un saule steigā projām kāpj koki mēmi
gaida iesakņojušies
nekas nekustas
tik slepus ziema savā slepus ejā
jāj un jāj sava trīsošā
ledus zirga mugurā. (128. lp. )

(Dažs pārgudrinieks te varbūt "skaidri redzētu" sasalušu Aspazijas pasaciņu, bet atšķirība joprojām būtu radikāla!)

Ruņģes vārsmošanas paņēmienos, salīdzinot ar Dagdas metodēm, var manīt gan plūsus, gan mīnusus. Ķekaram daudz svaigāks, interesantāks kopiespaids nekā Līdzībām, bet viens otrs Ruņģes dzejolis lasītāju var arī nepārņemt savā varā. Neaizspriedumains lasītājs reizēm nopriecāsies par īpatnējiem vārdu apvienojumiem un skatījuma atklāsmēm, bet neuztvers stipru emocionālo rosinājumu. Šķiet, ka šīm Ruņģes dzejas iezīmēm sakars ar to, ka Ķekaros autore - lai gan, domājams, iepazinusies ar labu tiesu no mūsu lirikas mantojuma - nav entuziastiski mācījusies tradicionālās dzejas skolā. Jau viņas pirmajā, ar pseudonimu Dina Rauna publicētajā krājumā Pusnakts negātīvi dzejošanas paņēmieni ir gaužām mūsdienīgi. Ruņģes vārsmas šķiet sakņojamies amerikāņu modernās dzejas vairāk kollokviālajā, mazāk tradicionāli literārajā paveidā. Viņai neapšaubāmi ir ciešas saistības ar latviskumu attieksmē uz etnisko cilmi un vēstures notikumiem: par latviskiem tematiem viņa tomēr dzejo daudzējādā ziņā tā, kā to darītu dažs "kollokviāli moderns" amerikāņu liriķis. Latviešu dzeju šāda pieeja dara bagātāku, interesantāku, bet šis pienesums daļēji radies uz neatvairāma pārdzīvojuma lēses... Laikam ir taisnība T.S.Eliotam, kas norādīja, ka poētiskā tradicija spēj dzejniekam palīdzēt gan kvalitātes, gan individuālitātes ziņā. (Sk. Eliota apceri "Tradition and the Individual Talent") Eliots nebūt nepieņēma verdzisku atdarināšanu (novelty is better than repetition): viņš gan uzsvēra visas Eiropas līterātūras kopsakarību, dzejdarbu savstarpējo ietekmi. Līdzīgs viedoklis bija Augusta laikmeta romiešiem (un viņu jaunrade lielā mērā sakņojās grieķu aleksandrīniskās dzejas sasniegumos). No priekštečiem (Eliota the dead poets, ancestors) nereti var daudz mācīties pat tad, ka nav vēlēšanās dzejot "vecmodīgi". Mūsu izcilais modernists Linards Tauns sāka ar tradicionālām (viņa īpatnējās sensibilitātes iekrāsotām) četrrindēm, turpināja ar sonetiem un tankām, un tradicionālās dzejas ietekme ir manāma arī viņa it kā pārdroši modernajās vārsmās, kas var radīt illūziju, ka autors terzē it kā drusku pavirši improvizētā veidā, bet patiesībā ir ļoti rūpīgi veidotas un dziļi sakņojas Eiropas literātūrā (zināmā mērā varbūt arī japāņu tradīcijā) Annas Dagdas pieeja laikam gan bija pārāk konservātīva, bet Sniedzei Ruņģei derētu entuziastiskāka ziņkāre par "seņču" metodēm un skatījumu.

Ruņģes skatījums īsti kaleidoskopisks. Pasaules krāšņumi, līksma vitālitāte, apputējusi ikdiena, dubļi, drupas, pesimisms, optimisms... Īstenība var būt groteski, bet savā ziņā atklājoši pārveidota - reizēm pavīd kaut kas gandrīz tā kā no Dali un varbūt vēl daža sirreālista gleznām. Rotaļīgs humors ar melnām ēnām. Dziļa nopietnība.

Vielas daudzveidības un izteiksmes līdzekļu bagātības aspektā Ruņģe pārspēj Dagdu un nepārprotami atgādina pavisam izcilus dzejniekus - kaut vai to pašu Virzu.

Ruņģes dikcija visai rūpīgi kopta (lai gan paretam var manīt paviršāku skicēšanu). reizēm apbrīnojami trāpīga.

Diemžēl apgāds nav spējis novērst dažas iespieduma kļūdas.

Itin dabiski, ka Ruņģe, kas augusi un dzīvo amerikāņu vidē un Rietummišigenas universitātē studējusi angļu literātūru, šad tad vārsmo arī angliski. Vairākiem aplūkojamā krājuma dzejoļiem ir gan latviska, gan angliska versija. Recenzentam šķiet, ka daža rinda labāk padevusies latviski, cita - angliski.

Šo krājumu derētu izvērtēt detalizētā veidā, bet īsā recenzijā jāapmierinās ar nozīmīgākajiem apveidiem

 

Gundars Pļavkalns