PIKARESKS MODERNISMS

Laima Kalniņa. Valentīns un viņa sievietes. romāns. Bruklinā Grāmatu Draugs. 1982. 181 lp.

 

Šī romāna nosaukums laikam gan var modināt cerības, ka saturā būs laba tiesa pamatīgi izklāstītu erotisku piedzīvojumu. pie tam ne bez jauki romantiskas nokrāsas, jo mīlnieka priekšvārds taču ir Valentīns... Patiesībā Kalniņas romāns nav gluži tik aizrautīgi erotisks un romantisks: Valentīnam jau tiešām bijušas un joprojām ir šādas vai tādas darīšanas ar dāmiešiem, bet galvenais šai sacerējumā ir Valentīna un viņa sieviešu raksturojums: viss, ko autore pastāsta par Valentīna piedzīvojumiem, kalpo dvēselisko iezīmju izgaismošanai.

Kalniņas romāns ir, tā sakot, reizē senlaicīgs un diezgan moderns. Senlaicīgs tas ir tai ziņā, ka notikumu risinājums atgādina tā saukto pikaresko romānu, kur centrālais raksturs - kas ir dēkainis, nereti īsts "špicbuks" - epizodiskam stāstījumam piešķiŗ zināmu kopsakarību. Nozīmīgi elementi šai romāna paveidā ir laikmeta fons un satiriski vērojumi. Kalniņas Valentīns gan nav diezkāds "špicbuks", bet viņa biografija ir pikareski raiba: Valentīnam tiešām piemīt kaut kas no spāņu picaro dēkainības rakstura iezīmēm. Moderna Kalniņas pieeja ir tai ziņā, ka viņa pievēršas centrāla rakstura pārdzīvojumu samērā tiešai atveidošanai. Bez tam - Valentīna fantazijās reizēm saskatāma nosliece uz sirreālismu: tā gan ir diezgan neuzkrītoša, ja Kalniņas romānu salīdzina ar dažu Gintera Grasa sacerējumu (teiksim. Die Blechtrommel vai Hundejahre), kas arī šķiet reizē pikaresks un moderns.

Ar Valentīna pārdzīvojumu plūsmu autore pārvietojas laikā un telpā šurp un turp, rādīdama viņa dzīves notikumus, dvēselisko attīstību no tāda kā "pseudobāreņa", t.i., pa daļai novārtā atstāta bērna līdz solīdam pusmūža kungam Savienotajās Valstīs: pavīd sendienu Latvijas vide, bēgļu gaitās skatītā Vācija, tagadnes un nesenās pagātnes Amerika, reizēm arī kaut kas no iepriekšējā gadsimta Amerikas. Uzrodas diezgan daudz ļaužu. Valentīnai tagadnes īstenībā nekas īpaši satraucošs vairs nenotiek: gandrīz visas samērā intensīvās norises ataino viņa atmiņas spogulis vai iztēles ekrāns.

Šāda pieeja var būt mākslinieciski ļoti derīga, ja autoram laimējas atrast interesantu vielu un viņš spēj to labi izmantot. Kalniņai netrūkst interesantas vielas: diemžēl, tā pa daļai ir izniekota. Ne pats Valentīns, ne "viņa sievietes" nerādās diezcik iezīmīgā veidā, lai gan romāna nosaukums un stāstījuma sākums liecina, ka autore pievērsīsies šiem personāžiem. Ārienes aprakstos maz pietiekami individuālizēta skatījuma, tādēļ tie ir diezgan neizteiksmīgi (izņēmumi šai ziņā atrodami 129-131. lp.). Ir tiešām tā, ka metaforiski izsakoties - Valentīna "paša seja vienmēr bija ēnā (7. lp); lasītājam nerodas kaut cik noteikts priekšstats par centrālā rakstura vaibstiem un sejas izteiksmi. Valentīna āriene vispār ir tikai pavirši ieskicēta - viņš patiesībā ir drīzāk apkārtstaigājošs stereotips nekā individs... Var jau iztikt bez daudzmaz precīza ārienes raksturojuma, ja dvēseliskās iezīmes rādītas iespaidīgā un pārliecinošā veidā; bet šādā gadījumā autore atsakās no daudzām izteiksmes iespējām. Valentīna dvēseliskā ģīmetne šķiet tikai daļēji izdevusies. Valentīns ir iedabā diezgan labsirdīgs hēdonists, visai intelliģents un ne pārāk biezādains: viņš nav nekāds svētulis vai reālā dzīvē neiespējamas perfekcijas iemiesojums. Visumā viņš ir simpatiskāks par ļaužu vairumu, bet nav gluži tāds "zelta gabals", par kādu viņu nosauc daža jūsmīga sieviņa. Autorei daudzmaz veicies parādīt, tā sakot, viņa personības augšējos un vidējos slāņus, lai gan raksturojums lasītāju nepārņem savā varā. Katrā bioloģiski normālā vīrietī ir arī tēviņš (the animal in the man), lai gan intellektuālās, aistētiskās, ētiskās ievirzes šo aspektu var modificēt, iesaistīt daudzveidīgākās izpausmēs, darīt samērā neuzkrītošu. Manuprāt, Kalniņai - varbūt itin saprotamā kārtā - nav veicies iejusties šai vairāk instinktīvajā Valentīna personības aspektā. Kalniņai labāk veicas ar dabasskatu un pilsētu tēlošanu nekā ar cilvēku - un īpaši jau vīriešu - raksturojumiem. Tas skaidri manāms, ja aplūkojamo romānu salīdzina kaut vai ar Anšlava Eglīša Es nebiju varonis. Eglītis šķiet aizspriedumaināks par Kalniņu, un šīs aizspriedumainības ietekmē pat viņa centrālie personāži reizēm šķiet pārāk vienkāršoti, mazliet fantastiski stilizēti: bet tie ir iezīmīgi - tādi, kas saista lasītāja uzmanību un paliek atmiņā. Kalniņas cilvēki turpretī ir allaž samērā nondeskripti un līdz ar to ne sevišķi interesanti. Pie tam var nojaust, ka dažs cits autors tos būtu "uzgleznojis" daudz iespaidīgāk, ja Kalniņa iebilstu, ka lūkojusi veidot īstenībai tuvus raksturus, kas nav interesanti pārveidoti aizspriedumainas uztveres manāmi greizajā spogulī, tad recenzentam gribētos aizrādīt, ka "reālu" cilvēku saistīgam raksturojumam nepieciešams ļoti ass un visai subtīls skatījums, kā arī spēja šo skatījumu izteikt un attēlot. Nav jau tā, ka Laimas Kalniņas personāži būtu it kā bez sejas un ka tos vispār nevarētu atcerēties, bet tie nav diezcik iespaidīgi darināti.

Veikumi rakstu mākslā ir pa daļai atkarīgi no izmantotās vielas īpašībām, bet, protams, gaužām lielā mērā arī no autora personības. Kalniņa neapšaubāmi ir intelliģenta, kultivēta dāma: viņa neliekas pārāk aizspriedumaina vai sevišķi konvencionāla: bet šķiet, ka nevarētu viņu pamatoti apzīmēt par tiešām neparastu personību. Tas izskaidrotu viņas ne sevišķi īpatnējo skatījumu un it kā drusku par daudz atturīgo izpausmi. Kalniņas romāna labākās lappuses tomēr liecina, ka viņa varētu rakstīt interesanti un iespaidīgi, ja vien iedrīkstētos un neatlaidīgi censtos.

Grāmata izdota gaumīgi (ar Ilmāra Rumpētera zīmētu vāku). Šķiet, ka nav iespiedumkļūdu.

 

Gundars Pļavkalns