Jaunā Gaita nr. 159, septembris 1986

 

 

ARCHĪVS

Divdesmit piektais sējums 1985. gadā Redaktors Ed. Dunsdorfs. Izdevēji: Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība un Kārļa Zariņa fonds.

 

Gadskārtējā Archīva 25. sējums veltīts galvenā kārtā mūsu karavīriem. Sējums satur 18 dažāda gaŗuma rakstus, dzejoļus, attēlus un kartes. Pārstāvēto autoru virkne ir samērā gaŗa, tos visus šinī pārskatā nebūs iespējams minēt, tāpat kā nebūs iespējams pievērst uzmanību visu autoru darbiem. Ar prieku var norādīt, ka sējumā ir daudz vajadzīgas informācijas par mūsu kaŗavīriem divos pasaules kaŗos, it īpaši par leģionāriem un arī par jaunāko paaudžu latviešu vīriem un sievām, kas atraduši vietu rietumvalstu varenajās armijās.

Apskats jāiesāk ar Ed. Dunsdorfa rakstu "Anša Gaiļa pēcteči - Prūsijas un Vācijas ģenerāļi". Raksts ir fascinējošs un tā vēsturisko avotu norādes bagātīgas. Tomēr jāsaka, ka stāsts savā būtībā atbaidošs ar zīmīgu brīdinājumu tagadējām mūsu tautas paaudzēm. Te ir parādīta vesela dzimta tās lielajā sazarojumā un tās izmisuma pilnā bēgšana no savas tautas. Gailis pārvēršas par von Gayl un ja citādi nevar, tad ar viltu piešķiŗ sev dižciltīgā kārtu. Diezin, cik tagad ir tādu "dzimtu" svešatnē, kas sabiedriskā un materiālā stāvokļa dēļ ir aizgājušas no savas tautas, sakropļojušas savus latviskos uzvārdus un pierakstījušas sev vācu, kanadiešu, amerikāņu vai citas tautības. Ļoti jāšaubās, vai von Gayl pēcnācēji par šiem atklājumiem izteiks autoram savu paldies.

Izlaižot Kārļa Kangera rakstu par Napoleona spēkiem Latvijā, apstāsimies pie Rolanda Lappuķes raksta "Strēlnieki: valoda un kultūra". Arī šis darbs ir ļoti vērtīgs. Telpas trūkuma dēļ pieminēsim tikai "Noslēguma" ceturto rindkopu. Autors apgalvo, ka apzina, ka viņi (strēlnieki) ir latvieši, strēlniekiem bija stipra." Protams, ka tā bija stipra, bet kur tā parādās? Rakstā to mēs neredzam. Tā parādās pašu strēlnieku nemākslotajā dzejā, kur jūtu diferencēšanās, naids pret ienaidnieku un mīla pret daudz mocīto tautu nosaka cīņas saturu. Šī lielā jūtu diferencēšanās motīvēja strēlnieku pašuzupurēšanos un varonību. Šo vissvarīgāko aspektu autors no sava raksta ir izlaidis. Daudz vietas ir veltīts strēlnieku "žargonam", bet ko tas dod vēsturei? Dzīvojot nāves ēnā, "žargons" jeb "kaulu zāģa humors" izveidojas ātri. Tā netrūka arī leģionāriem, kaut gan tie latviešu valodu pārvaldīja labi.

Apstājoties pie Kārļa Kangera devuma "Pārskats par latviešu karavīru gūstu Rietumos", jāsaka, ka šis raksts ir tiešām gaidīts. Temu autors iztirzā pasaules lielās polītikas gaismā un dod zināmu sintezi līdz šim tikai fragmentāri apskatītajai. Minētā darba vērtību pavairo apziņa, ka raksts var noderēt kā pamats sīkāku aspektu pētniecībai. Leģionāru gūstniecība Rietumos, kā liekas, ir vienreizēja un ļoti traģisks epizods mūsu tautas vēsturē. Par varonīgām cīņām un izlietajām asinīm dzimtenes brīvībai viņiem nācās saņemt pazemojošo gūstniecības "algu". Raksts satur arī dažas kļūdas. Pieminēsim tikai vienu: autors identificē Januma kaujas grupu ar 33. pulku. Šis pieņēmums ir nepareizs jau no paša sākuma, nemaz nerunājot par Januma kaujas grupas sastāvu Bērlīnes cīņās.

Ar atzinību jāpiemin divi raksti par tvaikoni "Saratov". Par šo peldošo Latvijas pagaidu valdības sēdekli jau bija sākušās veidoties leģendas gan pamatotas, gan nepamatotas, lai pateicība autoriem Kārlim Siljakovam un Heincam fon Bassi (Heinz von Bassi) par sikajiem datiem sakarā a kuģi, kas ieņēma nozīmīgu vietu cīņā par Latvijas neatkarību.

Ar cieņu var pieminēt arī visus citus šī sējuma rakstu autorus. Sējums visā tā kopumā ir ļoti vērtīgs. Liels paldies darba darītājiem.

Archīvu jau gadiem ilgi izdod Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība un Kārļa Zariņa fonds.

 

Tadeušs Puisāns