BRĪVĪBAS VAI BADA ĒNĀ

Egils Kalme. Brīvības ēnā. Vēsturisks romāns. Autora illustrācijas. Apgāds Gauja. 1985.

 

Romāns tas nu nekādi nav. Autora atmiņas par vēsturiskiem notikumiem, kuros viņš pats piedalījies, par redzētām vietām, par ievērojamiem laikmeta darbiniekiem (piem.. plkv. Janumu) nevar saukt par romānu tikai tādēļ, ka daži aprakstītie tēli ir izdomāti vai mazliet pārveidoti, ka notikumi nav aprakstīti vēsturiski precīzi un ka tie, stāstījuma plūduma dēļ, šur tur pārcelti no vienas vietas un laika uz citu.

Atmiņas toties spēcīgas. Par kaŗa pēdējām dienām. Par gadu ilgo gūstu Vācijā un Beļģijā. Bailes, cerības, vilšanās, sapņi un bads, bads, bads. Nav šaubu, nebūs gandrīz neviena to ceļu līdzgaitnieka, kas grāmatu viegli aizvērs bez izlasīšanas līdz galam. Katra lappuse kliegtin kliedz patiesību, sauktin sauc pēc cilvēcības un vaicāt vaicā, kur ir meklējama jēga tautu un cilvēku likteņiem. Teikums pēc teikuma liek apstāties un jautāt, kā gan spējām Ziemeļvācijas aprīlī un maijā neapgādāti, slikti apģērbti un apauti noiet simtiem kilometru, gulēt bez pajumtes un bieži pat bez segas, dzīvot bez mazgāšanās, tīras veļas. Galvenais – dažkārt dienām ilgi bez ēdiena.

Turklāt kaŗš jau vēl nebūt nebija beidzies. Lielvācija vēl nebija padevusies. Žandarmu briesmas prasīja tādu tālredzīgu un prasmīgu vadību, ar kādu pulkvedis Janums kļuva par leģendu.

Kur nu vēl sapņi. Par amerikāņu paiciņu, par labu apgādi un lielisku apbruņojumu, lai tad nu reiz varētu sist vaņkas pa īstam! Kā smejies, ne vispirms tos utainos un tad tos zili pelēkos, bet otrādi. Kādas tur šaubas? Viss kā uz delnas: mūsu Latvijas lielie draugi – angļi un amerikāni taču nav nekādi muļķi! Viņiem lietas ir skaidras. Tikai tā vācu padarīšana jānokārto. Un tad – ar mums pašā priekšā – uz austrumiem. Par brīvību! Par cilvēcību! Un ciktāl tas attiecas uz mums pašiem – par Latviju!

Kāds briesmīga maldīšanās, kad brīvības ēnā, kā Kalme saka, bija jāpiedzīvo bads, dubļi, pajumtes trūkums. Un kas vēl briesmīgāk – tās lielās netaisnības sāpe. Arī neziņa par dzimteni, piederīgiem, jā, par mīļo meiteni. Ir teikts. ka kaŗavīrs ir civīlists, kas ietērpts uniformā. Var arī teikt, ka kaŗavīrs ir pasaules rupjākais un maigi sentimentālākais radījums. Šai ziņā viņu droši vien pārspēj tikai gūsteknis.

Pāri visam taču bada ēna. "Aprūpes jautājums", kā to toreiz sauca "oficiāli". – Bija jau aizmirsies šis elegantais bada apzīmējums. Kalme atgādināja.

Par daudziem šādiem atgādinājumiem mēs varam būt tikai pateicīgi autoram. Par šīm dziļi cilvēcīgajām atmiņām, patiesām un īsti kalmiskām. Redzu kā šodien Egilu Kalmi (īstā vārdā Jāni Ozoliņu) drūmu, pelēku seju Cēdelghemas nometnē, viņam pat bija grūtības pasmaidīt un papriecāties par atzinīgiem vārdiem sakarā ar viņa lugas Zelts tiešām izjusto, kaut arī vienkāršo izrādi Beļģijas drūmajā novembrī.

Kāds būtu varējis izskatīties romāns par šo tematu? Redzēt, kādi romāna varoņi bija iepriekš, kādi pēc tam? Kas, piemēram, varētu notikt vēlākajā dzīvē ar egoistisko, aizdomu pilno "mazā cilvēka" demagogu Oto? Vai viņš kļūtu bagāts spekulants, vai savas demagoga spējas ieliktu trimdas organizāciju "vēlēšanās"? Vai drīzāk atrastu labu vietu arodbiedrībā? Kas ar Alku, pārdodamo "zelta" gredzenu darinātāju no vara caurules? Un vai nemitīgi nopietnais, nemitīgi koptais, negrozīgi pozitīvais seržants Sils brīvībā sabruktu?

Vai otrādi? Kāpēc Oto nīst virsniekus un uzsver, ka visi tagad gūstekņi? Nu tā – meileriski, kā "Plikajos un beigtos" (The Naked and the Dead). Kas tad īsti veidojis šos tipus, kādi viņi ir? Kāpēc tie dara to, ko viņi dara?

Tad vēl būtu derējis tālāk risināt "burlakromānu" ar Artūra tēlu. Vai viņš stāsta patiesību par darba norīkojumu Vācijā pie sevišķas, slepenas bumbas ražošanas, par ko būtu jāzina ASV prezidentam?

Tā – paldies nu jau mirušajam kaŗa un gūsta biedram Egilam par sirds asiņu rakstītām atmiņām. Žēl, ka neiznāca laika un spēka uzrakstīt to, kas vēl jāuzraksta: liels, plaši tverts vēsturisks romāns par sapņiem, maldiem, mocībām un arī – smiekliem tais neaizmirstamajās 1945.-46. gada dienās. Un par to, kur tas viss novedīs vai varētu būt novedis. Kaut vai ar Cedelghemas lielo sapni – Daugavas Vanagiem.

 

Brunis Rubess