MIŠELA DE MONTENA (MICHEL MONTAIGNE) ESEJAS LATVIEŠU TULKOJUMĀ

Mišels de Montens. Esejas I. Fragmenti no 1. sējuma. No franču valodas tulkojis Pēteris Zvārgulis. Rīgā: Zvaigzne. 1981. 175 lp.
(Ser. Avots)

Mišels de Montens, Esejas III. Fragmenti no 2. un 3. sējuma. No franču valodas tulkojis Pēteris Zvārgulis. Rīgā: Zvaigzne. 1984. 227 lp.
(Ser. Avots)

 

Lasot Montena Esejas pavirši, var likties, ka viņš ir praktisks filozofs, kas, gan studēdams antīkos filozofus un vēsturniekus, gan vērodams sava laika notikumus, nonāk pie ētiskām atziņām par to, kā cilvēkiem vajadzētu dzīvot un rīkoties. Šo ētisko atziņu galveno pamatojumu viņš atrod pats savā saprātā un pieredzē. Esejās viņš apskata visdažādākos jautājumus - viņš runā par bērnu audzināšanu un vecāku pieķeršanos saviem bērniem, par grāmatām un dzeju, par paradumiem un ieražām, par zināšanām un gudrību, par varu un tās pielietāšanu, viņš analizē cilvēciskās īpašības, piem., gļēvulību, iedomību, nežēlību, bailes u.c., un lielu vietu viņa domās ieņem nāve. Daudzos jautājumos viņa uzskati var likties konservātīvi, bet daudzas viņa idejas ir pilnīgi modernas un pat aktuālas arī šodien.

Montena Esejās daudz antīko domātāju citātu, un bieži vien tos nevar atšķirt no viņa paša domām, bet viņš nekādā gadījumā nav kompilātors, kas citu domas pasniedz it kā savējās. Viņš tās tikai izmanto meklēdams patiesību, un pārņem, ja tās saskan ar atzinumiem, pie kuriem viņš pats nonācis. Un ja arī pats par sevi un savām spējām viņš mēdz izteikties kritiski, tad tomēr viņš atzīst, ka viņam piemīt spēja izsijāt patiesību un brīvdomīgais paradums nepieskaņot savus uzskatus citu viedoklim."

Iedziļinoties Esejās atklājam, ka to nolūks nav dot pamācības un ka tās nav seno filozofu un vēsturnieku izteikto atziņu kompilācija, bet, ka senajos domātājos viņš meklē metafizisko un ētisko pamatu savai personībai. Grāmatas sākumā, uzrunā lasītājam, Montens saka, ka Esejās pirmām kārtām grib zīmēt pats savu portretu - patiesu un neskaistinātu, ko atstāt draugiem pēc savas aiziešanas, bet uzruna ir rakstīta, Esejas nobeidzot 1580. gadā. Sākot tās rakstīt 1572. g., pēc daudzu Montena pētnieku atzinuma viņa nolūks bijis tikai nodoties antīko filozofu studēšanai un kommentēšanai, bet rakstīšanas gaitā pamazām viņa paša domas izvirzās Eseju centrā, un lektīra paliek tikai šo domu illustrācijai vai arī saplūst ar tām. Rodas nodoms Esejās atstāt savu portretu - ne tikai ārējo, ko cita starpā viņš zīmē spilgti un uzskatāmi, bet galvenām kārtām - garīgo - parādīt sevi kā cilvēku ar vispārcilvēciskām īpašībām, kā visuma daļu un kā sabiedrības locekli, bet reizē arī kā individu, kā kaut ko pašu par sevi veselu un vienreizēju. Un tas, kas vieno esejas par tik dažādiem jautājumiem, tad nu ir šis nolūks - visa centrā nostatīt cilvēku, izejot pašam no savas individuālitātes. Un par raksturīgākajām līnijām Montena portretā var uzskatīt viņa brīvdomību, t.i., spēju domāt brīvi, nepiemērojoties citu uzskatiem, un humānismu - cilvēka nostatīšanu savu domu centrā.

Montens atkārtoti apgalvo, ka Esejās grib tēlot tikai pats sevi un ka tur izteiktās domas ir tikai viņa personiskie prātojumi, kas nepretendē uz pareizumu un kam nav pievēršama pārāk liela uzmanība, jo viņam nav ne pietiekamu zināšanu, ne autoritātes. Šis pieticīgums attiecībā uz domu nenozīmīgumu un iespējamo kļūdainību liekas esam zināma piesardzība šo domu bieži vien kontroversālā rakstura dēļ - Esejās atrodami izteikumi, it īpaši attiecībā uz reliģiju un kristīgo ticību, kas 16. g.s. rakstītāju varēja novest pat līdz sārtam.

Montena Esejas oriģinālā aizņem trīs biezus sējumus. Tulkojumā, kas arī izdots trijos sējumos, tās ir izdotas fragmentāri - ir izlaistas gan veselas esejas, gan to daļas. 1. latviešu sējums satur fragmentus no oriģināla pirmās grāmatas, 2. - no oriģināla pirmās un otras grāmatas un 3. - no oriģināla otrās un trešās grāmatas. Varētu domāt, ka izdevums vēl nav noslēgts un ka gaidāms vēl 4. sējums, jo 3. sējumā ir tikai viena eseja no oriģināla trešās grāmatas, kas Montena iepazīšanai ļoti svarīga. Jāpiezīmē, ka šo rindu rakstītājai nav bijis pieejams tulkojuma 2 sējums, tāpēc te izteiktas domas tikai par 1. un 3. sējumu.

Attiecībā uz fragmentu izvēli grūti spriest, no kā tulkotājs tanī vadījies. Vietām liekas, ka viņš tikpat labi vai vēl labāk būtu varējis izvēlēties kādu citu eseju vai fragmentu un izlaist šo to no tulkojumā uzņemtā, bet, tā kā Esejās nekādas noteiktas kompozīcijas nav, tad arī izvēle var būt ļoti brīva - nav jābaidās no kādas stingri uzbūvētas celtnes saārdīšanas. Nevar arī noliegt, ka izvēlētie fragmenti nedotu skaidru un neviltotu ieskatu Montena domu pasaulē.

Esejas tulkojis Pēteris Zvārgulis, bet apceri par Montenu un viņa laikmetu, kā arī par Montena uzskatiem par zināšanām un gudrību sniedzis Vilnis Zariņš. Trešā sējuma beigās pats tulkotājs apskata Montena domas un stilu. Apceres rakstītas lietpratīgi, cieši pieturoties pie teksta, bet bez kāda svaiguma un spilgtuma. Būtu gribējies, lai tanīs būtu aizskarts arī Eseju sacerēšanas un kompozīcijas jautājums. Nekādu jaunu atziņu neatrodam, bet to jau arī no šāda izdevuma nevar prasīt. Bez tam par Montenu sarakstīts simtiem grāmatu un apcerējumu. Montena Draugu Biedrība jau gadiem ilgi izdod žurnālu, kuŗā publicēti jaunākie pētījumi, rīkoti Montenam veltīti simpoziji, tā kā pateikt par viņu kaut ko jaunu vispār liekas diezgan neiespējami.

Sējumu beigās atrodam kommentārus par tekstā minētajām personām, par notikumiem un citātiem. Protams, ja kādam antīkā pasaule gluži sveša, tie tam daudz skaidrības neradīs. Pretējā gadījumā tie lasītājam daudz palīdz. Vēlams, manuprāt, būtu bijis franču vārdiem iekavās atzīmēt oriģinālrakstību, jo latviešu transkripcijā pat franču valodas pazinējam tie liekas svešādi.

Pārtulkot Montena 16 g.s. franču valodu plūstošā un reizē veclaicīgi skanošā latviešu valodā ir grūts uzdevums, un jāatzīst, ka tulkotājs to veicis ļoti labi, kaut arī gadās pa neskaidrībai un neveiklībai. Tikai viens piemērs - Latv. 3. sēj. 49. lp. (11.8) lasām: "Tajā pašā laikā man grūti pārliecināties par to, ka dabiska pieķeršanās, kuŗai mēs piešķiram tik izcilu nozīmi, ir ļoti vājām saknēm." Oriģinālizdevumā lasu. tulkojot latviski: "Bez tam viegli redzēt, ka šī dabiskā pieķeršanās, kam mēs piešķiram tik ļoti lielu nozīmi, ir ar ļoti vājām saknēm. "Ir arī atsevišķi vārdi, kuŗus gribētos redzēt tulkotus savādāk, nekā P. Zvārgulis to darījis, piem. "kā pretstatu mērenībai nevis pārpilnību, bet pārmērību (excess), par nepilnībām gribētos teikt nevis "strīdīgas", bet apstrīdamas: "nepilnības ir strīdīgas un apšaubāmas." Tādu piemēru varētu atrast vairāk. Traucē arī "mūsu" lietāšana "sava" vai "savu" vietā, bet, ievērojot darba apmērus un grūtumu, šādas atsevišķas neveiklības jāuzskata par sīkumiem.

Montena personība ir tik spilgta un viņa Esejas tik domu bagātas, ka arī šīsdienas lasītajam tās var noderēt par pārdomu grāmatu, pie kuŗas vērts vienmēr no jauna atgriezties. Un, ja viņš par savu laikmetu saka "Pat tās manas īpašības, kuŗas ir nevainojamas, šajā gadsimtā nav vajadzīgas. Manu lēnprātību nosauks par gļēvulību un vājumu, ticību un sirdsapziņu par sīkumainību un aizspriedumainību, bet vaļsirdību un brīvības mīlestību par nejēdzību, neprātu un pārdrošību." Vai, dzīvodams šodien, viņš nevarētu teikt to pašu?

 

Ofelija Sproģere