Jaunā Gaita nr. 16, 1958. g. jūlijā, augustā
Paldies par sveicienu, labajiem vārdiem!
Draugi, jā - draugi: Ir jau pa kādam. Tavu balsi vakarā siltā:
Dzeltens mēness, lūk,
tāpat kā roze man matos!
rasainā dābolā grieze griež vālu -
būs saule - Man matos ...
- Tev matos: Ir dziļa, ir plūstoša, ir tumša straume Kā palu ūdeņi naktī - kuŗos var noslīkt, lēcot pēc dzeltenas rozes: Mēness, dzeltena mēness spīduma straumē. Varbūt ir labi tā noslīkt ne ūdenī, ne palos, ne naktī, bet tavos matos?
|
MĪLESTĪBA
Mani vēstneši klajumam pāri,
Pasaule sarūk par sēklu sausu.
|
PĀRVĒRTĪBA
Nodzeltē zaļie kalni,
Mute, kas nepazīst Tevi,
|
Tāds rudens. Jau kuŗo dienu lapas melnē vienmuļā lietū, jau kuŗo nakti sveces izdeg pirms zvaigznēm, jau kuŗo sapni apmaldos Tavā tumsā, kur balti pirksti tikai pagaidām vēl melnu grāmatu auklē.
Zinu: Un tad? gan jau reiz pūtīs gribēju tālajos laukos vēl iet mitri vēji, satumsa nakts gan jau reiz izsprāgs vai nē? pavasaris gribēju tālajos laukos - - no pumpuru sveķainām čaulām, jāklusē, jāklusē gan jau reiz naktī uzstaros narcise Tavās mājās un manās. Ai, kur Orfejs, kur dievi?
Viduslaicīga tumsa zema, melna noklāj gaisu.
Pretim parožaina celtne, kuŗas sētsvidū cilvēka augumā, gaŗš, košbiksains gailis.
Spilgts, žilbi brūns, starojošs, prāvs, it kā spuldzes apspīdēts ar pārgailisku izteiksmi visā savā tērpā (un uzstāšanās!)
Pa kreisi otra celtne, it kā staduļa - - tās priekšā liela vista tumšā izskatā ziņkārīgi ielūkojas acīs.
Aiz puspavērtiem, pazemiem cetrrūšu logiem un durvīm, rožainajām sienām - iegrimst dīvainā, noslēpumainā mājvieta.
Vai šis gailis ir mans ciltstēvs, kas parādās sapnī, un izskatās ģimenei draugs?
Jeb tas ir teiksmainais ābeces vāka gailis un ne tas lielais baltais, spalvainajām kājām,
Kurš mani, baltgalvainu puiku, saplucināja, mazam esot?
|
|
ĀRĒS
I
Nesapņosim vairāk ārēs
II
Bet vēl labāk līksmot ārēs |
PARKĀ
I
Neklejosim vairāk parkā
II
Bet vislabāk klejot parkā |
|
|
Tikdaudz iets, Tikdaudz skriets, Iets, skriets - skriets, iets.
Noguris sēdot redzi:
|
IZDEGUMS
Skujas putekļi kļuva,
Mūžības rasā jaunaudžu lapas un skujas melnu pārklāj ar zaļu.
|
LATVIJAS VASARA
Dzeltenos liepu ziedos dūc bites, uz meldriem (šaipus ūdensrozēm) sēd spāres. Es guļu un lūkojos debesīs; visapkārt ir saule un Dievs.
|
PAGĀTNES SAJŪTAS
Lapas sarkanas, brūnas un zaļgandzeltenas - zūdošais skaistums un gadi aizslīd un saplūst daudzkrāsu dūmakā, tad izgaist
pelēkā miglā.
|
SPĪTS
Katrs solis ir grūts un katram seko vēl grūtāks, nesot atziņas sāpes; savas un citu. Un tomēr soli pēc soļa, ļodzīgiem ceļiem, kaut rāpus tu nes - nes, lai nebūtu akls.
|
|
VĒSTULE NO KAŖA DRAUGA
Bads
Nu - sveiki, vecais! Vienmēr,
kad laiks tā taisās uz lietu
Jā.. kur tas laiks jau, kopš pēdējo reizi tikāmies Gronā... Tad noskaidrojās, ka šāvuši bijām tikai uz gojiem.
un vārti uz Leiputriju
plaši atvērās, -
Jā; zini, mums, letiņiem,
traki savāds ir niķis:
un - gāžam! un kādēļ? un kāpēc?
vai to vairs kāds prasīs! -
Jā - tas mums tāds nelāgs niķis, un vēstures pliķi mūs neizmācīs. Kā sakrājas rūgtums, tā - tankš! - krievs tas vai vāciets ...
Bet naidu, kā tādu, sen nepazītu teiksim,
ja rītu man atkal kāds teiktu: - vadzi' - tas būtu tiešām ko vērts!
Zini - tāpat bez naida - lai saprot to vaņkas! Vienreiz būs jāiztīra tas sarkanais zaņķis.
Bet - par naidu pret tautām - par to nevar būt runa! Vai tad netikām burzījuši Grietiņas, Duņas? Jo visu rasu un krāsu
meitenes vienādi glaužas
bet citādi, draudziņ, ir bads! Viņš totāls un galīgs, kaut vēderam netrūkst nekā (esmu bosam palīgs un lādēju desas pie A & P).
Jā; nu beidzot zinu: - ir bads! Cedelheima?
Tas jau bij nepārtraukts rauts!
Tā; nu atkal vieglāk man tika - tā kā pēc bikts - un nemoka mani vairs krika un ģikts.
Bet, velns, kas tie par ērmīgiem putniem
priecīgi čivina krātiņos, vienmēr jācieš ir - bads? Sveiki! Tavs Mārtiņš.
|
KARNEVĀLS
Uzliksim
maskas! Būsim reiz tie, kas
Šonakt neprātam dziedāsim odas, - kam vairs šīs drānas ? - Lai silda mūs vīns! Trīsas ap tavu plecu ja lodās, sagūstīs viņas mans serpentīns ...
Mirkli
nozib kā glodenes naskas, - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
- Vakar
vēl lakām rāvu no kaskas,
|
ATZĪŠANĀS
Par cilvēkiem vairāk kad attaisa knābjus, - tie dzied! bet zivis - zivis tur vienmēr savu mazo mutīti ciet.
|
|
TUMŠĀS IELĀS
Es staigāju tumšās ielās;
Es staigāju tumšās ielās.
Es staigāju tumšās ielās,
|
.
|
|
Ārija Elksne
SMAIDS NO AIZJŪRAS
Mazais fotoattēls, darināts aiz jūrām, Tavu smaidu atved man pēc gariem gadiem, Maniem mīļiem draugiem, rakstīts tam uz stūra.
Ilgi pētu foto - tevi pazīt grūti, Kaut gan kādreiz bijām tuvākas par radiem, Tolaik pratu lasīt tevī katru jūtu.
Redzu tagad atkal tavus plecus smulgos, Redzu tavas lūpas, kuras līksmi smejas, Tikai acu dzīlēs prieks vairs neatspulgo.
Nebija tev agrāk tāda tukša smaida, Toreiz gaišas domas atstarojās sejā, Tumšo skropstu ēnā slēpās lielas gaidas...
Vai varbūt ar smaidu, kas tev stindzis vaigā, Gribi tu mums aizsegt ilgu smeldzi aso, Sapņus, kuri sadrūp bezcerībā baigā?
Ilgi pētu foto - tevi pazīt grūti, Velti tavām lūpām atbildi es prasu: Kādēļ tukšu smaidu dzimtenei tu sūti?
|
Viņš nebij mans pazina, biedrs, nedz draugs,
Es sacīju toreiz: Cik pelēka daba!
Viņš atteica: Daba ir krāšņa arvienu,
Šos vārdus es sevī nēsāju ilgi Un pētīgi vēroju dabu un ļaudis Un meklēju cilvēkos tās pašas ilgas, Ko zaļajos asnos nes dīgstoši graudi...
Nu jaušu, cik daudzveidīgs cilvēka gars,
PŪRS
Un kad aiz loga atausa mans kāzu dienas rīts,
Lai mierīgi un gludeni Man dzīve rit pret rudeni.
Ko savai meitai došu es?
Es došu viņai nemieru, ko jūra vētrā dveš, Lai rudens rāmo dienu miers tai mūžam būtu svešs.
Vai tu neredzi: es tagad esmu cita, Bet tu gribi runāt vēl tāpat, - Tad mums nesaprasties vairs nekad.
Ar tevi kopā ejot, daudz ko iemācījos:
Spurainam cinim pieglaužu seju,
(Literatūra un Māksla, 1958.) (Karogs, 1958.) |