SĀPES

Tāds rudens.

Jau kuŗo dienu

lapas melnē vienmuļā lietū,

jau kuŗo nakti

sveces izdeg pirms zvaigznēm,

jau kuŗo sapni

apmaldos Tavā tumsā, kur balti pirksti

tikai pagaidām vēl

melnu grāmatu auklē.

Zinu:                                                       Un tad?

gan jau reiz pūtīs                                            gribēju tālajos laukos vēl iet

mitri vēji,                                                      satumsa nakts

gan jau reiz izsprāgs                                  vai nē?

pavasaris                                                      gribēju tālajos laukos - -

no pumpuru sveķainām čaulām,                    jāklusē, jāklusē

gan jau reiz naktī

uzstaros narcise Tavās mājās un manās.       Ai, kur Orfejs, kur dievi?

Andrejs Pablo Mierkalns

VĪZIJA

Viduslaicīga tumsa

zema, melna

noklāj gaisu.

Pretim parožaina celtne,

kuŗas sētsvidū cilvēka augumā,

gaŗš, košbiksains gailis.

Spilgts, žilbi brūns, starojošs, prāvs, it kā spuldzes apspīdēts

ar pārgailisku izteiksmi

visā savā tērpā (un uzstāšanās!)

Pa kreisi otra celtne, it kā staduļa - -

tās priekšā liela vista tumšā izskatā

ziņkārīgi ielūkojas acīs.

Aiz puspavērtiem, pazemiem cetrrūšu logiem

un durvīm, rožainajām sienām -

iegrimst dīvainā, noslēpumainā mājvieta.

Vai šis gailis ir mans ciltstēvs,

kas parādās sapnī,

un izskatās ģimenei draugs?

Jeb tas ir teiksmainais

ābeces vāka gailis

un ne tas lielais baltais, spalvainajām kājām,

Kurš mani, baltgalvainu puiku, saplucināja,

mazam esot?

Eduards Silkalns

ĀRĒS

I

Nesapņosim vairāk ārēs
Vienatnē, bet līksmos pāŗos,
Raudzīdamies rieta spārēs;
Jo - ja vieni iesim ārēs,
Spāres mūsos iekost kāros.
Bet, ja divi būsim kopā,
Skries tās kaunā savā stropā.

II

PARKĀ

I

Neklejosim vairāk parkā
Divatā, bet līksmā trio,
Dziedādami „Sole mio!”
Jo - ja divi iesim parkā,
Amors slepu uzbrukt var kā
Skudra mistiskajai Rio.

II

IZDEGUMS

Skujas putekļi kļuva,
un spodrās oglēs
pārvērtās koki.
Tad melni kā spoki
zilajās debesīs vērās.

Mūžības rasā

jaunaudžu lapas un skujas

melnu pārklāj ar zaļu.

LATVIJAS VASARA

Dzeltenos liepu ziedos dūc bites,

uz meldriem (šaipus ūdensrozēm)

sēd spāres.

Es guļu un lūkojos debesīs;

visapkārt ir saule

un Dievs.

PAGĀTNES SAJŪTAS

Lapas

sarkanas, brūnas un zaļgandzeltenas -

zūdošais skaistums un gadi

aizslīd un saplūst daudzkrāsu dūmakā,

tad izgaist

pelēkā miglā.
 

SPĪTS

Katrs solis ir grūts

un katram seko vēl grūtāks,

nesot atziņas sāpes;

savas un citu.

Un tomēr

soli pēc soļa,

ļodzīgiem ceļiem, kaut rāpus

tu nes -

nes, lai nebūtu akls.

Valdis Krāslavietis

VĒSTULE NO KAŖA DRAUGA

Bads

Nu - sveiki, vecais!

Vienmēr,

kad laiks tā taisās uz lietu
(jūtu, kā šķemba rūs plecā),
un Melnais grib mani tirdīt,
gribas uzrakstīt draugam
un izkratīt sirdi.

Jā.. kur tas laiks jau,

kopš pēdējo reizi tikāmies Gronā...

Tad noskaidrojās,

ka šāvuši bijām tikai uz gojiem.

un vārti uz Leiputriju plaši atvērās, -
cik priecīgi toreiz mēs sakāpām galērās! –

Jā;

zini,

mums, letiņiem,

traki savāds ir niķis:
tiklīdz kur spēlē ko līdzīgu maršam,
mēs kājas stulmeņos bāžam,
pirmo sitamo tveŗam un drāžam

un - gāžam!
Bet par ko?

un kādēļ?

un kāpēc? –

vai to vairs kāds prasīs! -
kaut tikai principa pēc -
dēļ kompānijas -
krāmē starp acīm!

Jā - tas mums tāds nelāgs niķis,

un vēstures pliķi

mūs neizmācīs.

Kā sakrājas rūgtums,

tā - tankš! -

krievs tas vai vāciets ...

Bet naidu, kā tādu, sen nepazītu
(liekas, viņš īsti man nav nekad bijis)
šodien viss aizmirsts un dzijis;
bet,

teiksim,

ja rītu man atkal kāds teiktu: -
Nāc, Mārtiņ, krieveļus mācīt! -

vadzi' - tas būtu tiešām ko vērts!

Zini - tāpat bez naida -
tikai tīrā principa pēc,
jo kārtībai pasaulē jābūt,
un viņa būs,

lai saprot to vaņkas!

Vienreiz būs jāiztīra

tas sarkanais zaņķis.

Bet -

par naidu pret tautām -

par to nevar būt runa!

Vai tad netikām burzījuši

Grietiņas,

Duņas?

Jo visu rasu un krāsu

meitenes vienādi glaužas
(un melo un laužas),

bet citādi, draudziņ,

ir bads!

Viņš totāls un galīgs,

kaut vēderam netrūkst nekā

(esmu bosam palīgs

un lādēju desas pie A & P).

Jā;

nu beidzot zinu:

- ir bads!

Cedelheima?

Tas jau bij nepārtraukts rauts!
Sirdi jau nomērdēt nevar,
un sirdij jau nevajag daudz...

Tā;

nu atkal vieglāk man tika -

tā kā pēc bikts -

un nemoka mani vairs krika un ģikts.

Bet,

velns,

kas tie par ērmīgiem putniem

priecīgi čivina krātiņos,
ja kārtīgam vanagam šeit

vienmēr

jācieš ir

- bads?

Sveiki!

Tavs Mārtiņš.

Jānis Klāvsons

TUMŠĀS IELĀS
 

Es staigāju tumšās ielās;
Vēl migla to nemieru glabā.
Bet pašam man negaisi krūtīs,
Un nezinu ļaunu no labā.

Es staigāju tumšās ielās.
Pat zvaniem skaņa ir klusa.
Bet atmiņā skumīgi vārdi;
Un bēdās aizdzīta dusa.

Es staigāju tumšās ielās,
Pie pelēkiem mūriem placis.
Bet sāpīgu dzīvību jūtu -
Mani dedzina tavas acis.