Jaunā Gaita Nr. 16, 1958. g. jūlijā, augustā

 

 

JAUNĀ INTELIĢENCE NEPADODAS

Daļa jauno autoru Latvijā cenšas izmantot intelektuālo brīvību pēc Staļina degradēšanas, kaut gan šī brīvība pēc rietumu pasaules mēroga ir smieklīgi niecīga. Dažkārt tiem pat izdodas nākt klajā ar darbiem, kas zināmā mērā parāda realitāti tādu, kāda tā ir. Oficiālajā presē gandrīz vai katru dienu parādās pārmetumi nepaklausīgajiem literātiem par to, ka tie neparāda „padomju realitāti tās revolucionārajā attīstībā” (tie neraksta tā, kā partijas vadība vēlas) un novēršas no galvenās tēmas − „strādnieku dzīves atspoguļošanas literatūrā”.

Latvijas Padomju rakstnieku savienības sapulcē, 1957. g. 19. martā, E. Sokols vēršas pret „nezālēm” J. Laganovska un P. Pētersona dzejas darbos. „Pēdējā laikā”, saka Sokols, „ietiepīgs bezpartejiskums literatūrā iegūst karojošas pozīcijas. Tas ir bīstami”. Komjaunieša Laganovska grāmatā „Kad vēji šalc” sarūgtinātais kritiķis saskata partijas polītikas un partijas vadības lomas apšaubīšanu. R. Sēlis paziņo: visām „nebūšanām” pamatā esot tas, ka jaunie nepietiekoši apguvuši marksismu-ļeninismu. „Literatūras un Mākslas” redaktors, V. Kalpiņš, rakstā „Ļeņina skaidrībā augt es gribu”, uztraucas par to, ka „jaunie autori... noklīst dogmatisma un šablonisma neceļos”, 1* 1957. g. 15. jūnijā „Literatūras un Mākslas” ievadraksts sūdzas, ka „parādās ne mazums lirisku dzejoļu, par kuŗiem lasītājs nevar pateikt, kādā laikmetā tie radušies”. Kāds cits runas vīrs kritizē A. Imermaņa poēmu „Debesis bez zvaigznēm” un H. Heislera lirisko dienas grāmatu „Nepabeigtā dziesma”, kas stāsta par deportācijām un divu jauniešu mīlestību, piemetinot, ka „dzejnieki, nespēdami atrauties no gluži personisku pārdzīvojumu loka, vienpusīgi atspoguļo dzīves īstenību, vulgārizē nozīmīgas tēmas”. 2*

Kad „jaunais autors” Juris Birzvalks kādā poēmā aizrāda dzejniekiem, ka „ne jau tā ir sniedzams lielums: slavēt, ko citi − pelt, ko citi peļ”, piemetinot, ka īsts dzejnieks nedrīkst meklēt vielu „avotā, no kuŗa daudzi smeļ”, partijas rakstnieks Ignats Muižnieks neizprot, ko Juris Birzvalks gribējis pateikt, jo „mūsu labākie dzejnieki taču visi slavina padomju dzīvi un smeļ vielu no viena avota”. (Lit. un Māksla)

Kas notiktu Staļina laikā ar šādiem „nepaklausīgiem” autoriem, mums nav nekāds noslēpums. Tagad partijas varas vīri cenšas atgriezt „paklīdušos” literātus uz „pareizā ceļa” ar dažādu sanāksmju, preses, u.c., propagandas līdzekļu palīdzību. 1957. gada augustā publicētajās direktīvās, kas maz atšķiras no Staļina „kultūras vadītāja”, A. Ždānova, 1946. gada „vēsturiskajām” direktīvām, partijas „boss” Kruščevs pasaka gala vārdu. Viņš uzbrūk tiem padomju rakstniekiem un dzejniekiem, kas „brīžiem zaudē pamatu zem kājām, nomaldās no pareizā ceļa... kas runā par dzīves negatīvajām parādībām”. Kruščevs atkārtoti aicina visus literatūras un mākslas darbiniekus kļūt par „aktīviem cīnītājiem par komūnismu” un sekot uzticīgi partijas noteikumiem, jo „partijas lēmumos par ideoloģiskajiem jautājumiem noteikti partijas svarīgākie uzdevumi un pamatprincipi literatūras un mākslas jomā”, pie kam, viens no svarīgākajiem principiem esot „padomju literatūras un mākslas nesaraujamie sakari ar Komūnistiskās partijas polītiku, kas ir padomju iekārtas vitālais pamats”. 3*

Šīs jaunās direktīvas, kas aicina noklīdušās avis atpakaļ uz ortodoksā partijas ceļa, tiek nekavējoties bazūnētas okupētās Latvijas periodiskā literatūrā un apspriestas dažādos mītiņos. Latvijas Padomju Rakstnieku savienības pirmais sekretārs, Valdis Lukss, pateicas Kruščevam par viņa „rūpēm par mūsu padomju literatūru”, piemetinot, ka publicētie priekšnoteikumi māca „skatīt dzīvi visā tās milzīgajā plašumā un varenībā, saredzēt padomju cilvēka lielumu un skaistumu viņa pasakainajās uzvarās, sajust partijas gudro politiku un tās cildenos jaunu uzdevumu auklējumus”. 4* Vilis Lācis, Rakstnieku savienības orgānā „Karogs” (1957. g. novembŗa burtnīcā), apzīmē partijas vadoņa priekšnoteikumus padomju rakstnieka radošajam darbam kā „principiālu sarunu no sirds, kas nevar nesaviļņot jebkuŗu Padomju Savienības rakstnieku”. 1957. g. 28. oktobrī, Rīgas pilsētas radošās inteliģences sanāksmē vietējie partijas biedri rīko pateikšanās vakaru Kruščevam par tā „vērtīgajiem norādījumiem” un asi uzbrūk tiem literātiem, kas izrāda tendenci aprakstīt „mūsu dzīves ēnas pusi... kas cenšas dzīvē izmeklēt vienīgi negatīvus faktus un ļauni priecājas par to, mēģina nomelnot padomju kārtību”. 5*

Lai gan sociālistiskā reālisma monopolu Kremlis pašreiz atkal bazūnē kā vienu vienīgo pieļaujamo radošo māksliniecisko metodi, un pēc-Staļina laiku „atkusnis” ir atkal gandrīz sasalis, jāšaubās, vai komūnistu hierarchija spēs vairs ieviest totālu
padevību kā kultūras, tā arī citās padomju dzīves sfērās. Atkārtotie saucieni un mudinājumi ievērot lielāku ideoloģisko disciplīnu un būt lojāliem pret marksismu-ļeņinismu ir lieks padomju režīma vājuma pierādījums. Jākonstatē, ka okupētās Latvijas literāti, to skaitā daudzi agrākie komūnisti, bet jo sevišķi jaunie autori, tāpat kā rakstnieki un pedagogi Polijā, nekavējoties izbēgtu no komūnistu ideoloģijas absurdās loģikas, ja vien rastos iespēja. Katrā ziņā, pat daļa to viņu darbu, kuŗus iespiež valsts kontrolētajā periodiskā literatūrā vai grāmatās, pierāda, ka padomju režīmam nepavisam nav izdevies radīt „homo sovieticus” okupētajā dzimtenē.

Rolfs Ekmanis

1*− LIT. UN MĀKSLĀ (1957.g. 20. apr.).

2*− LIT. UN MĀKSLĀ (1957. g. 20. jūl.).

3*− „Par literātūras un mākslas ciešām saitēm ar tautas dzīvi”. KAROGS, No. 9 (1957. g. sept.), pārspiests no žurnāla KOMMUNIST, 1957. g. 12. num.

4*− LIT. UN MĀKSLĀ (1957.g. 7. sept.).

5*− LIT. UN MĀKSLĀ (1957.g. 2. nov.).

 

Redakcijas piezīme: Šis nelielais raksts ir ieskaņa Rolfa Ekmana plašākai apcerei par komūnistu mechanizētās literatūras iezīmēm. Apcere tiks ievietota nākamajā numurā.