Jaunā Gaita Nr. 16, 1958. g. jūlijā, augustā

 

Dažus vārdus par dusmīgiem cilvēkiem. Ņujorkā nesen satiku divus. Viens no viņiem bija patiesi dusmīgs. Redzēju viņu 45. ielas un Brodveja stūrī. Nujorkietis nu zinās, ar ko te darīšana, bet pārējiem jāpaskaidro, ka tas bija Džimijs Porters, varonis angļu „jaunās zvaigznes” Džona Osborna lugā „Raugies atpakaļ dusmās”. Otrs dusmīgais, kuŗa dusmas izrādījās mākslīgas, bija cienīgs un cienījams latviešu kungs. Labi pazīstams. Labi ģērbies. Materiāli nodrošināts dienām un nedienām, bet dusmīgs uz Jauno Gaitu un jaungaitniekiem. Lieki minēt, ka viņam pietrūka tieši trīs dolāri un 75 centi...

Dažus vārdus par abiem dusmīgajiem kungiem.

Cilvēki palaikam ir dusmīgi. Sevišķi jauni cilvēki. Angļu rakstnieks, labklājības valsts produkts − un jaunās paaudzes saniknotā balss nr. 1., Džons Osborns, ir viens no dusmīgākajiem un neapmierinātākajiem. Stāsta pat, ka viņa automašīnas numurs esot AYM 1 (Angry Young Man 1). Luga „Raugies atpakaļ dusmās”, kas Londonā un Ņujorkā piedzīvojusi lielus panākumus, satur daudz autobiogrāfisku datu un brīžiem liekas, ka ar Džimija Portera muti runā pats autors. Džimijs ir ieguvis augstāko izglītību, bet ar labklājības valsts palīdzību. Tādēļ arī tipiskā angļu vidusšķira neatveŗ viņam savas durvis. Džimijs nenāk no Kembridžas vai Oksfordas; viņš ir provinces augstskolas produkts. Bez tam viņa vecāki ir strādnieki. Džimijam neatliek nekas cits kā jumta istabiņa un savas dusmas, ko viņš izgāž ne tikai pret mietpilsoņiem, izglītības sistēmu, monarchiju, reliģiju un sievieti, bet arī pret savu sievu Alisoni. Sievasmātei, savukārt, viņš veltī tādus vārdus kā: „Manis dēļ šī vecā ragana varētu nosprāgt! Tārpiem vajadzēs labu porciju sāls pēc tam, kad tie izēdīsies viņai cauri.”

Pavisam nejēdzīgi! − teiks lasītājs. Taču Osborna varonis Džimijs nav tik nesimpātisks. Viņš vismaz ir − patiess pret sevi un citiem, un viņa dusmas ir īstas. Protams, Osborns un viņa Dzimijs nav vienīgie dusmīgie cilvēki. Anglijā vien ir vairāk nekā ducis jaunu, spējīgu rakstnieku, kas „dusmojas” (Džons Breins, Kingslijs Amis, Džons Ueins, Dorisa Lessinga u.c.). Šie 25 un 30 gadīgie gandrīz visi nāk no strādnieku aprindām. Nav viņu vidū komūnistu. Vēlēšanās viņi balso par sociālistiem, bet tikai tāpēc, ka „sociālisms dodot vairāk intelektuāļiem” un „konservatīvie esot vēl sliktāki par strādnieku partiju”. Katrā ziņā jauno dusmīgo cilvēku interese par politiku ir niecīga. Partiju, kas viņiem deva iespēju apmeklēt augstskolu un mācīties, viņi vairāk vai mazāk ignorē. Pagaidām tie tikai protestē pret visu mākslīgo, liekuļoto, sastingušo, cietsirdīgo un mietpilsonisko.

Savā protestā un dusmās jaunie angļi nav vieni. Gandrīz katrā zemē šodien ir jauni autori, kas saceļas pret pastāvošo. Komūnistiskās valstis nav nekāds izņēmums. Bet jaunie dusmīgie nesaceļas tikai pret komūnismu vien. Viņi jūt, ka pasaulē šodien ir daudz vairāk dabīgu un nedabīgu audzēju un sastrutojumu. − Jaunie dusmīgie cilvēki mēģina cīnīties pret visiem ļaunumiem reizē. Tas neesot prātīgi. Varbūt arī tādēļ jaunie dusmīgie neko nepanāks un savās dusmās, garā un miesā kļūs veci. Nomierināsies.

Tipisks dusmīgais „otrā pusē” ir poļu jaunākās paaudzes literāts, „pazudušais dēls” Mareks Hlasko, kuŗš nav īsti pieņemams ne komūnistiem, ne sociālistiem, ne dedzīgajiem katoļiem,ne izteiktajiem nacionālistiem. Hlasko sludina: Klausi sirdsapziņas balsi! Esi cilvēcīgs! Mīli! Meklē patiesu draudzību! Hlasko notēlotā mīlestība parasti nelaimīga. Tā stāstā „Mūsu dzīves svētākie vārdi” jauneklis ir ļoti laimīgs par savas meitenes vārdiem: „Cik ļoti es tevi mīlu!” Bet vēlāk viņš darba vietā dzird, ka tā pati meitene tos pašus vārdus sacījusi arī viņa darba biedriem.

Poļi vienmēr bijuši dumpinieki un romantiķi. Drosmes tiem nav trūcis, spītības arī nē. Laikam tādēļ arī studenti, kas pierakstīja un rediģēja „Po Prostu”, nepiekāpās ne „sociālistiskā” ne „nacionālistiskā” reālisma priekšā, bet pārtrauca žurnāla izdošanu.

Tā nu lēnām nonākam atpakaļ pie Jaunās Gaitas. Jo arī tā ir solījusies nest sarkanbaltsarkano karogu, vai apstāties un nenest neko. Protams, lai žurnāls iznāktu, ir vajadzīgi prāvi līdzekļi, par darbu nemaz nerunājot. Vajadzīgi jauni lasītāji − lielāks metiens. Tādēļ arī runāju ar cienījamo latviešu kungu Ņujorkā. Ļoti pieklājīgi, protams. Piedāvāju viņam žurnālu, bet dusmīga atbilde nobira pār mani kā krusa. Vecais kungs domāja, ka ir dusmīgs. Tāpat kā Osborns un Hlasko. Tikai viņa dusmas bija mākslīgas. Varēja manīt, ka viņš atzīst jauno tiesības būt savādākiem − kritizēt, taujāt un pētīt, tomēr viņš nevēlējās atzīties. Bija ierāvies sevī, dzīvoja atmiņās. Ticēja, bet kam? Taču ne latviešu jaunatnei, jo Jaunās Gaitas pasūtinājuma kartīti atdeva atpakaļ − neparakstītu. Tad viņš iekāpa pelēkā Oldsmobīlī un aizbrauca. Neesot laika. Svarīga sēde.

Noskatījos mašīnai pakaļ. Izveicīgi viņš to vadīja. Avēnija izstiepās priekšā taisna un gaŗa. Spēkratu un satiksmes gaismu bija daudz, bet vecais kungs vienmēr piebrauca krustojumam tad, kad tur dega zaļā gaisma. Nekad nepiestājoties, viņš veikli pazuda pusdienas tveicē. Bet es sev jautāju: Vai tur aizbrauca tauta projām no savas jaunatnes vai vecāks kungs aizbēga no tautas?

Lzs

LATVIEŠU JAUNATNES APGĀDA „CEĻINIEKS” pajas ◊◊ ļauj īpašniekam aktīvi piedalīties darbā, kas veltīts latviešu bērniem, latviešu jaunatnei, latviešu kultūrai ◊◊ dod īpašniekam 20% atlaidi uz visiem apgāda izdevumiem ◊◊ tiek, pēc pieprasījuma, atmaksātas VIENA PAJA MAKSA TIKAI $30,00 Tuvāka informācija un iestāšanās veidlapas pie: Mārtiņa Štauvera, 13 Clayton Dr., St. Vitai, Winnipeg 8, Man., Canada Valtera Nollendorfa, P.O. Box 2121, Ann Arbor, Michigan, USA

Ar sešpadsmito numuru Jaunai Gaitai jauns izdevējs: latviešu jaunatnes apgāds „Ceļinieks”.

Ir pagājuši trīs gadi, kopš ALJA’s 4. kongresā Klīvlandē parādījās Jaunās Gaitas pirmais numurs. Pēc tam notikušas lielas pārmaiņas visā latviešu jaunatnes darbā, Jaunajai Gaitai krietni vien piepalīdzot. Pirmos trīs gadus oficiāli Jaunā Gaita gan bija ALJA’s izdevums, bet jau no paša sākuma tās mērķis bija kalpot latviešu jaunās paaudzes interesēm visā pasaulē. Ļoti lēni, bet noteikti Jaunā Gaita ir atradusi lasītājus un līdzstrādniekus visās pasaules malās. Kaut arī šis meklēšanas process nav noslēdzies, varam droši teikt, ka Jaunā Gaita ir palīdzējusi trimdas jaunatnei sasaukties un saprasties kopējam darbam Latvijai. „Ceļinieka” apgādā šis darbs kļūs vēl nozīmīgāks un plašāks.

Pats „Ceļinieka” apgāds ir viens no jaunās paaudzes sadarbības rezultātiem. Ar to nekas netiek nojaukts, jo jaunā apgāda dibināšanā piedalījušās visas trīs latviešu jaunatnes apvienības: ALJA, ELJA un LNJAK. Un ikkurai citai latviešu jaunatnes organizācijai ir iespēja kļūt par jaunā apgāda līdzdalībnieci un līdznoteicēju.

Par apgāda biedriem vai veicinātājiem biedriem aicināts kļūt arī katrs Jaunās Gaitas lasītājs. Tas izdarāms, iegādājoties atmaksājamas apgāda pajas $30,− vērtībā. Tuvākas zinas iegūstamas Jaunās Gaitas redakcijā.

5. jūlijā notikušajā „Ceļinieka” pagaidu padomes sēdē piedalījās priekšsēdis M. Štauvers, sekretārs V. Nollendorfs, kasieris A. Priedītis un loceklis A. Zaļinskis. Atzina, ka bez Jaunās Gaitas un Ceļinieka Rakstiem Jaunatnei − kas kļūs par rakstu krājumu tieši jaunatnes vajadzībām − jādomā nopietni par jauno latviešu zinātnieku darbu izdošanu. Jaunajiem zinātniekiem netiek pievērsta vajadzīgā vērība, kaut daudziem ir gatavi zinātniski darbi un disertācijas par Latviju un latviešu kultūru. Tāpat uzmanību veltīs jauno latviešu autoru daiļliteratūras darbu publicēšanai.

Pirms šos nodomus var īstenot, vajadzīgi līdzekļi, bet vairāk nekā līdzekļi − aktīva interese un līdzdalība. „Neaizmirsīsim tomēr, ka Ceļinieka apgāds nav peļņas pasākums − pašos pamatos tam vēlēšanās kalpot latviešu bērniem, jaunatnei un latviešu kultūrai. Jūs varat iesaistīties šai svētīgajā pasākumā, ieguldot darba vietā 30 dolārus. Vai − ja Jums šī summa būtu par lielu − pretim ņemts tiks arī darbs. Bet trīsdesmit dolāri nav daudz darbā Latvijas nākotnei un − tā nezudīs.” Tā saka apgāda informācijas vēstule.

 

JAUNAS GAITAS redakcijai: Tā kā pašlaik Jaunās Gaitas slejās ļoti plaši runā par preses brīvību, gribētu kautko teikt un kautko jautāt. Vai Jums neizliekas, ka preses brīvība ir līdz šim tikusi izmantota tikai mūsu pašu vecākās paaudzes darbinieku kritizēšanai, mūsu pašu latviešu brīvības laika kļūdu meklēšanai, mūsu pašu „veļas mazgāšanai”? Es gribētu dzirdēt latviešu brīvi izteiktās domas par Jaltas konferenci, kaŗa noziedznieku tiesāšanu u.c. līdzīgām lietām, kas komūnistiskās Krievijas varai un iespaidam palīdzējuši pacelties līdz pašreizējam augstam līmenim, un kas, bez šaubām, ir pamats mūsu ieilgstošai trimdai. Vācu ievērojami profesori brīvi izteikuši savas domas šajos jautājumos grāmatā „Schicksals Fragen der Gegenwart”, (1957. g.).

Tāpat derētu salīdzināt dzīves standartu ASV dienvidu štatos ar dzīves standartu Latvijā Ulmaņa laikā. Un vēl šo to attiecībā uz pavalstniecību, stipendijām u.c. lietām, par kuŗām labprāt neviens nerunā, lai gan viss esot brīv, viss atļauts. Esmu dzirdējusi tikai pozitīvo par Amerikas pavalstniecības pieņemšanu. Vai šai lietai negatīvās puses nemaz nav? To derētu apskatīt no vairākiem viedokļiem, jo tieši jaunatnei būtu ļoti svarīgi iepazīties jo sīki ar tik nopietnām lietām. Bet nekur nekad ne vārds par to. Ja jau lieta pati par sevi tik skaidra, kam tad vēl vajadzīgi latviešu žurnāli, latviešu skolas, draudzes u.c. iestādījumi? Jaunie tak visi prot angliski. Ja kāds, kļuvis Amerikas pavalstnieks, vairs neabonē latviešu žurnālu, par to nav ko brīnīties, drīzāk jābrīnās, kāpēc viņš vēl abonē.

V.T. Ņujorkā.