Jaunā Gaita Nr. 16, 1958. g. jūlijā, augustā

 

 

TICĒT VIETĀ VĒRTĒT

Zinātniskā, tīri teorētiskā filozofijas daļa pa spēkam tikai filozofiem, bet neviens neiztiek bez sava „pasaules uzskata”, resp. dzīves problēmu formulēšanas un šķetināšanas − atbilžu meklēšanas.

Meklējumos pēc skaidrības, kas ar visu nevaļu reizēm notiek, nevar paiet gaŗām mūsdienu ķecerim, 86 gadus vecajam matemātiķim un filozofam, Nobela prēmijas laureātam Bertranam Raselam (Bertrand Russell), kas turpina aristokrātisko liberāļu − senču līniju savā vīzē. Viņa vectēvs bija angļu parlamentā, kad Napoleons vēl bija imperators − un, kaut vīgs − apmeklēja N. izsūtiuājumā. Šis pats lords 1832. gadā iepazīstināja britu parlamentu ar reformu likumu, kas ir sākums Anglijas paraugdemokratijai. Tā mazais Rasels audzināts kā „teorētiskais republikānis” ar lielām cerībām uz progresu šī vārda tanī nozīmē, ka pakāpeniski cilvēki ar prātu un bez revolūcijām ievedīs parlamentārisko demokrātiju visur un sadzīvos bez kaŗiem. Kad Rasela vecmāmiņa to tā arī pasacīja toreizējās Krievijas sūtnim, pēdējais atbildējis: Lai Dievs nedod! Rasels savās atmiņās saka: Un tagadējais krievu sūtnis sacītu to pašu, tikai bez vārda − Dievs, un turpat rezignēti piezīmē: Tālaika cerības tagad liekas drusciņ absurdas. Tobrīd taču izglītotie angļi pat cerējuši, ka Gētes un Šillera kulturālā ietekme civilizēšot vāciešus ...

Augstskolu pabeidzot, Raselam bija jāizšķiŗas, vai nu sekot Raseļu ģimenes tradīcijām kopš 16. gadsimta − politikā, vai paša interesēm − filozofijā. Tad nāca 1914. gads, kas ar jauno dzīvību asinsupuŗiem šokēja temperamentīgo ideālistu tā, ka pat tolerantajiem angjiem viņš bija jāiepazīstina uz īsu laiku ar cietumu.

Raselam pirmais pasaules kaŗš atklāja, ka „mēs neesam tik inteliģenti, kā domājam”. Neinteliģentā pamatraksturojumā ir − vieglprātīga skaļu, paviršu, klišejisku modes gudrību pielipšana, kas it kā attaisno visu. Ar šo brīdi Rasels pameta objektīvo matemātiku un filozofiju, lai pievērstos audzināšanas problēmām, jo cilvēkam par cilvēku jākļūst. Bet nu atklājās Rasela ienaidnieku lielais skaits un to patiesā kvalitāte, Amerikā tāpat kā Krievijā, jo būdams noteikts komūnisma pretinieks, Rasels tomēr nav arī kristiānisma aizstāvis.

Kāda tad ir šī divkāršā ķecera doktrīna, ar kuŗas palīdzību viņš saredz iespēju pārveidot pasauli bez revolūcijām, inkvizīcijām un kaŗiem? Vienā teikumā to varētu pasacīt šādi: Ir nevēlami ticēt propozīcijai, ja nav pietiekama pamata to pieņemt par patiesu (sīkāk sk. Sceptical Essays). Ar vārdu sakot − ticēt vietā − spriest vai vērtēt, ko mūsu universitātē mācīja loģikas profesors T. Celms. Kāpēc par to brēka vai noklusēšana? (Nav tulkots krievu un latviešu valodās). Tāpēc, ka − „ticēt vietā” ... Uz ticēšanu kā priekšnosacījumu taču balstās baznīca, politiskās partijas un rūpnieku − tirgoņu reklāma. Esam audzināti nekritiski, neskeptiski pieņemt subjektīvu autoritāšu saukļus, neatkarīgi no darbiem. Bet ir vēl kas, ko Rasels būs, šķiet, atklājis tikai mūža galā, proti, cilvēka daba ir par ticēšanu, par vienpusību. Dabiski dīvainā kārtā cilvēks ir piemērots tieši vienpusībai. Varbūt tā ir dabas gudrā ziņa, lai saglabātu veselus (mentāli) cilvēka nelielos gara spēkus, bet reizēm liekas, ka savās bailēs no parallēlēm, no faktiem, no patiesības gribam būt vēl gudrāki par dabu, resp. saudzēt sevi par lieku, kas jau dod ačgārnus rezultātus.

Šai zinā ir kļūdījušies visi „apgaismotāji”, kas sauca: meklējiet rakstos! Masas, kas tika vaļā no analfabētisma un izkaŗoja vairāk brīva laika, rakstos meklēja laika kavēkli vai paviršas gudrības, kas neapgrūtina domāšanu un sirdsapziņu.

Dziņas, instinkti virza vēsturi un nav nekādu pierādījumu, ka cilvēks ir „rational animal”. (Sk. lielisko eseju An Outline of Intellectual Rubbish, krājumā Unpopular Essays). Sabiedrības struktūra arvien vēl ir nelabvēlīga filozofiem: pašā augšgalā ir polītiķi, tad nāk rūpnieki un militāristi, apakšā − zinātnieki, filozofi un mākslinieki.

Ne jau empīrisma pārstāvji pataisīja puspasauli par komūnisma terora paradīzi, bet taisni cerības jaunai ticībai. Jānis Akuraters kaŗa un revolūcijas laika romānā Ugunīgie ziedi toreizējo situāciju raksturo šādi: „Prāts tika samīdīts kājām, loģika apzīmēta par reakciju, un muļķība kļuva par ideālu un dievību.”

Prātu „kājām mīdījuši” gan mistiķi, gan romantiķi gan hedonisti, gan sektanti, gan polītiķi visdažādākajās formās „spēlēdami uz jūtām”. Un sekas? Pietiek atcerēties „necilvēcīgi” brutālo čechu šovinistu (ultrā-nacionālistu) izrēķināšanos ar ievainotajiem vācu gūstekņiem kaŗa beigās, lai saprastu Rasela nostājas, attieksmes svētību iepretī „svēto kaŗu” sludinātājiem. Ja franču kareivji šodien spīdzina arābu nacionālistus, tie paši franči, kas labi iepazinās ar vācu gestapo (to vāciešu, kas savukārt dabūja iepazīties ar krievu čeku utt., utt.), tad tikai − (kam?) var nekļūt skaidrs, ka saprāta nav. Mūsu zemapziņā dzīvo senču dēmoni, velni (pēc K. Junga), resp. psīchiskie spēki, kas tos izraisa „labvēlīgos apstākļos”. Lielākais no dzīvajiem psīchologiem (82 g. vecumā) citu arī neko neizsaka, kā tikai, ka „jācīnās par saprāta spēku stiprināšanu (Essays on Contemp. Events), lai absurdas idejas nerealizētos slepkavībās.

Saprāta spēku stiprināšanā tad nu Rasela, lai cik donkichotiskā cīņa no praktiskā viedokļa, ir cienījama. Rasela esejas par visdažādākajiem jautājumiem ir vienkāršības, skaidrības un loģisma paraugi, humānistiskā tonī un asprātībām stilā. Ir filozofijas profesori, kuŗu domas ir cienījamas tāpat, bet kuŗu stāstīšanas veids ir juceklīgi pretrunīgs un nebaudāms loģikas cienītājiem. Galu galā nedzīvojam vairs Skalbes pasaku pavēnī, bet „sputņiku” ēnā, kas mūsu „dogmatisko miegu” ar lielisko pārākuma apziņu atklāja ļoti svarīgās instancēs un lielā apjukumā.

Dažādu ticību un ideoloģiju bankrota laikā meklētājos ir prasība pēc jauna „garīga skeleta”, un nav teikts, ka Rasela loģika nevarētu palīdzēt. Visas aplamības, kas nāk līdzi t.s. pseudoprogresīvismam (visas kustības iet par tālu, saka R.) nenozīmē, ka būtu jāatgriežas pie „veco, labo laiku” kļūdām.

Patreizējā absurdā situācija pasaulē (atskaitot īstenības metafiziskās, irracionālās puses absurdu, kas nav mūsu prāta noteikšanā) nevar vairot optimismu, kas arī būs viens no iemesliem, kāpēc izslēdzam loģiku. Bet kamēr jaunatne ir drosmīga, intelektuāla un nekonformistiska − vienalga kuŗā pusē dzelzs aizkaram − vēl ir cerības.

H. Sils