Jaunā Gaita nr. 16, 1958. g. jūlijā, augustā

 

 

Laimonis Streips

 

NACIONĀLKOMŪNISTS

DIVSARUNAS UZMETUMS

 

Grezna biroja telpa. Istabas vidū, leņķī pret skatītājiem liels rakstāmgalds, apkrauts dažādiem papīriem un piederumiem. J u r i s P a b ē r z s, ģērbies pieklājīgās, pat eleganta piegriezuma drānās, kas tomēr vājas kvalitātes materiāla. L i j a ģērbusies cieši piegrieztā uniformā, bruņota. Pie sienas tikai viens rotājums: Padomju Latvijas vapenis.

L i j a ārkārtīgi uztraukta. P a b ē r z s ir ārēji mierīgs, bet redzams, ka arī viņš tuvu sabrukumam.

L i j a : (bezskanīgās dusmās) Saki, saki, ka tā nav taisnība. Saki man, ka tu niekojies, melo !

P a b ē r z s: (kā nedzirdējis, sniedz papīru, abstrakti) Es zinu, ka nu tas ir pienācis, no kā mēs visu laiku baidījušies, Lija. Tas nu ir pienācis.

L i j a : (nervozi lasa, tad atspiežas pret galdu. Aizžņaugti) Tas... tas taču... nevar... nevar... nedrīkst būt!

Pa b ē r z s : (brīdi klusē. Tad, klusi) Saki man atklāti, vai tu to negaidīji, Lija?

L i j a : (bez domāšanas) Nē ! Nē, nekad. Man tas pat prātā neienāca. Es par to vispār nedomāju, tāpat kā cilvēks nedomā, ka zeme varētu apstāties. Iedomājies, lielā sarkanarmija... Es vēl saprastu, ja rietumi savā aklajā nezināšanas naidā mums uzbruktu, bet tas... tas... ir ārprāts, nesaprotams ārprāts, ka mēs paši sevi... savu dzīvi... savu varu tā salaužam... (šņukst, bet dusmās, bez asarām).

P a b ē r z s: (klāt) Nu, nu, Lija. Var jau būt, ka tā ir pāreja - jauna valsts vadītāja iecelšana vai kā, ar armijas atbalstu...

L i j a: (nost, spītīgi) Nē, tā tas nav. Jaunu valsts vadītāju!... Kas tad vecajam bija vainas?

P a b ē r z s: Tā...

L i j a: (pārtrauc) Nē, nesaki nekā! Es zinu, ka tu nebiji ar Maskavu mierā, vēl pat tad, kad viņi deva Latvijai tik daudz brīvības, ka ir niecīgais Latvijas prezidents sāka pīkstēt par sevišķu ceļu uz sociālismu un kaukt līdzi tiem citiem vilkiem Varšavā, Belgradē un citur. Un nu jūs savu esat panākuši.

P a b ē r z s: (aizskarti) Viņi nedeva tam niecīgajam Latvijas prezidentam tiesības tā runāt un tā darīt aiz mīlestības. Nē, Lija; bailes viņus dzina to darīt. Vai tu neredzēji, ka citādi vairs nevarēja? Vai tu nesaproti, ka es viens esmu izvedis mūsu republiku no tā ... saimnieciskā posta ...

L i j a: (sakustas)

P a b ē r z s: ... kas ar daudzām mutēm aprija mūsu laukus un pilsētas.

L i j a: (ironiski) Bet tu tomēr esi komūnists ...

P a b ē r z s: Jā, tas es esmu ! Bet es vairs neskatos uz sarkano zvaigzni kā uz varas simbolu, bet kā veidu kalpot tautai tad, ja citādi nevar. Tikai tam ir nozīme. Nav lielāka vārda par tautu, un nav lielāka spēka par tautu. Tauta ir viss. Un tam nav nozīmes, vai tauta ir komūnistiska, vai nē, ja tās vadītājs kalpo tautai, kā es to esmu darījis. (Klusāk) Un tikai neģēļi mirst par vadoni; varoņi mirst par tautu.

L i j a: (griezīgi) Es esmu maldījusies! (izsmejot) Tu kalpo tautai! (īgni) Tu esi kļuvis neciešams sapņotājs. Kādu labumu tu sev ceri dabūt?

Pa b ē r z s: (kā izbrīnījies) Kādu labumu sev? Kādu labumu prasa saule no zemes, kam viņa dod dzīvību, sevi sadedzinot?

L i j a: (izsmieklā, kam tomēr cauri skan bailes) Nē, paklausies ! Tu taču sāc runāt kā dzejnieks. Vai tu maz vairs esi tas pats dzelzs virs, kas piecus gadus atpakaļ man teica, 'meit, tu neesi laba komūniste'. (Pauze) Un to pašu tu teici manai mātei. Arī viņa tev nebija laba komūniste. (kā apsūdzot) Mēs nebijām vienādas. Viņa nevarēja, negribēja un nu viņas vairs nav. Es kļuvu komūniste. Tā labākā. Pat piecpadsmit gadu vecai, man nebija grūti redzēt, ka tā būs laba dzīve...

Pa b ē r z s: (saņem galvu rokās)

L i j a: ... ko mans varenais un gudrais tēvs man solīja. Un man ir bijusi laba dzīve! Un tu tagad to esi gatavs aizmest tautas dēļ. Kas notiks ar mani?

Pa b ē r z s: (neatbild).

L i j a: Ā, tas tevi vairs neinteresē! Ō, kā mēs esam mainījušies! Es esmu augusi, bet tu ... tu esi vecs vīrs.

P a b ē r z s: (nereaģē)

L i j a: Ja es tev neinteresēju, vai tu esi padomājis, kas notiks ar tevi?

P a b ē r z s: Ar mani? Kas varētu ar mani notikt? Es vēl nupat biju varonis, kas spēja latviešiem atdot drusku no tā, kā viņiem vairs nebija.

L i j a: Un ja Maskavā valdība tiešām mainīsies un tu vairs nebūsi vajadzīgs?

P a b ē r z s: (satrūkstas, tad) Būs cits. -

L i j a: Būs, bet vai tas (izsmejot) tā kalpos tautai, kā tu to šķieties darām? Tas varbūt pavicinās pātagu, bez kā mūsu mīļā tauta nevar iztikt. (kā pārdomājot) Laikam jau pātaga latviešiem izgudrota, jo bez tās viņi pārāk bieži izraujas no grožiem. Tāpēc ir tik labi grožus īsti stipri pievilkt un dot ar pātagu... (vēl lēnāk) Ir cilvēki noslīkuši graudu kaudzē, un tā esot grūtākā un lēnākā no nāvēm. Un vai tas nav smieklīgi, jo graudi taču ir visiem labi; visiem, tikai ne tam, kas viņos slīkst... Un, ja šim cilvēkam būtu bijusi izdevība graudus iznīcināt, viņš to būtu ar prieku darījis, kaut arī simti citu ciestu tādēļ, ka viņš būtu sagandējis labu mantu. (Pauze) Es esmu partijas vārdā sagandējusi daudz laba, ja tas ir bijis vajadzīgs mūsu mērķu sasniegšanai. Tāda graudu kaudze deg ar spilgti dzeltenu liesmu, kas malās iekrāsota sarkana, un sprakš):, metot melnu dūmu mutuļus no saviem degošajiem atvariem. Pēc laika tur paliek tikai plāna pelnu kārta, (arvien skaļāk) kuŗai var pāriet katrs, kam graudu nav žēl. Un tā var sadedzināt nevien graudus, bet cilvēkus, tautas, jā, visu pasauli! (Ekstazē) Un uz vecās pasaules pelniem mēs celsim jaunu pasauli! Tam, kas negrib, lai to samaļ, pašam jābūt dzirnavniekam.

P a b ē r z s: (ironiski) Tad tāpēc tu valkā garos zābakus...

L i j a: (pārgalvīgi) ... lai varētu izbrist mūsu ugunskuru dziļo pelnu kārtu. Es esmu mācījusies, ka daudz vieglāk pārkāpt līķu kaudzei, nekā gulēt tās apakšā!

Pa b ē r z s: Tu ... tu taču esi izaugusi par briesmoni!

L i j a: (izsmejot) Ej nu ej ! Vai tad tu neredzi, ka tavas mīļās tautas ēnā tava meita izaugusi par pasaules jauno cilvēku? Un vai to var tādā vārdā nosaukt? (Ar sevi apmierināta, brīdi aizmirsusi briesmas, sāņus).

P a b ē r z s: (pie sevis, arvien lielākās izbailēs) Pasaules jauno cilvēku, kas ar nagana spalu piesitis pie civīlizācijas durvīm savu tēzi: ēd, lai tevi neapēstu. Pasaules jauno cilvēku, kam nav vairs neviena Likuma, jo tas atmetis augstāko no likumiem, to par mīlestību. Un atmetis arī augstāko noteikumu cilvēku sadzīvei: cieņu citam pret citu. Un kā pasaulei bez mīlestības pazūd krāsas un telpa, un paliek tikai pelēku noskaņu plāksne, tā bez cieņas cilvēka pasaule sarūk tik maza, ka mazākais no tārpiem var to saspiest. (pēc brīža skaļi) Bet mani viņi neuzdrošināsies aizkārt. Es esmu pārāk daudz laba darījis, es esmu populārs.

L i j a: (atguvusies) Mani neinteresē tava popularitāte. Tu biji tas, kas mani noveda tur, kur es tagad esmu, tu mani nedrīksti atstāt.

P a b ē r z s: Es tevi nenovedu tur, kur tu esi. Tu augi pati. Es zinu, ka es tevi piespiedu iestāties komjaunatnē; toreiz citādi nevarēja. Bet par to, kāda tu esi izaugusi, man nebija kontroles. Tu esi kļuvusi par ļaunu radījumu, un pie tā es vainīgs neesmu.

L i j a: (stāv kā pārakmeņota, kā neticēdama)

(īsa pauze; pie durvīm klauvē; abi saraujas; L i j a ķeŗ pie pistoles).

P a b ē r z s: Ej, paskaties, Lija. Varbūt... ziņojums, ka Maskavā viss labi.

L i j a: (ar piespiešanos, klusējot aiziet līdz durvīm, saņem papīru).

Pa b ē r z s: (izlasa, tad smagi apsēžas, saņemot galvu rokās).

L i j a : (pēkšņi atdzīvojas, klāt) Kas ir.. . kas jauns... vai vēl vairāk, vai Maskavā?. .

P a b ē r z s: (kā transā) Maskavā; nē, tā te nav... te ir tikai atskaņas, atbalsis; tāpat kā neredzamā ezera līcī iemests akmens atsūta savu viļņu apļus un šūpo laivu. (pēkšņi) Lija, mūsu laiva grimst.

L i j a: (izrauj papīru no viņa rokām; lasa, brīžam pie sevis, brīžam skaļi) ... padomju centrālā valdība beigusi eksistēt ... griežamies pie atsevišķajām republikām ... sekojošu ultimātu:
1. nekavējoties atbruņot visas militārās vienības;
2. nekādā veidā nepretoties... okupācijai;
3. internēt visus valdības locekļus.
Ultimāta neievērošanas gadījumā pēc 24 stundām sāksim kara darbību Latvijas territorijā.
(histēriski) Smieklīgi... smieklīgi .... (mēdījot) Centrālā valdība beigusi eksistēt! Centrālā valdība ir mūžīga, tikai tās veidi mainās, un to, lūk, rietumnieki nevar saprast; valdība, kas sastingst, vairs nav darba spējīga, bet mūsējā (gandrīz maigi), kas vienmēr jauna, ir laikmeta garā, jo arī laiks ir vienmēr jauns.

P a b ē r z s: (nedzird)

L i j a: (aizdomīgi) Ko tu darīsi?

Pa b ē r z s: (klusu) Man ir divi ceļi.

L i j a: Tev ir viens ceļš. Nevienam labam komūnistam nav divu ceļu, un tev nevar, ko es saku, nedrīkst būt divu ceļu. Tev ir jāpretojas rietumu suņiem līdz pēdējai asins lāsei!

Pa b ē r z s: Līdz pēdējai asins lāsei. Vai mums vairs ir tik daudz asiņu? Vai tu zini, kas notiks? Vai tu zini, kas paliks pāri no Latvijas, ja tai atkal ies pāri kaŗu dūmakainie debeši? Vai tu jau neredzi latviešu pārvērstās sejas, apdegušos skursteņus, kas stāv kā pieminekļi, un Rīgas parku kokus, kas vaid raķešu saplosītiem zariem. Vai tev nav žēl sabradāto lauku un visas kaŗu sabradātās tautas?

L i j a: (bailēs) Bet tev jācīnās, tu nedrīksti padoties! Vai tu nejēdz, kas būs ar mums, ar mani? Ar rokām mani saplēsis, miesu raus nagiem, un tevi - tevi vazās pelēku seju pa tiesām un cietumu kamerām un kādā rītā pakārs; un tad tu varēsi vaidēt līdzi saviem aplauztajiem kokiem un būsi pārvērstu seju kā tava mīļā latviešu tauta. (Kad tas Pabērzu galīgi neietekmē) Nu ej taču, zvani Semjonovam, pavēli, lai raķetes ir gatavas, lai viņš iziet pozīcijās, ej ...

P a b ē r z s: (neatbild)

L i j a: Tu pamet savu partiju, savus draugus, atsakies cīnīties?

P a b ē r z s: Draugu man vairs sen nav; ja es esmu kādu viltū par draugu saucis, tad tāpēc, lai es varētu tālāk kalpot savai tautai. Tāpēc es biju komūnists. Un partiju ... Vai tu domā, ka es vairs biju labs partijas biedrs tad, kad es atrāvos no Maskavas? Nē; labs partijas biedrs pats nekad nedomā un liek partiju augstāk par visu, atskaitot sevi pašu. Tiklīdz cilvēks saskata, ka par viņa dievu ir cits, lielāks.. .

L i j a: (pārtrauc) Un nu tauta ir tavs lielais dievs?

P a b ē r z s: Jā, tauta! Lielāka par visu citu, par katru elku, ko sev ceļ cilvēks. Un tautas dēļ es esmu ar mieru darīt visu, visu. Nepareizs bija seno romiešu sauciens Cēzaram. Viņiem vajadzēja saukt: Ave, populum, morituri te salutant! Partija ... Augonis tautas miesā, kas bez tautas nevar dzīvot. Kas tad ir lielākais no viņiem?

L i j a: (dusmās) Tu esi nodevējs ! (ķeŗ pēc ieroča).

Pa b ē r z s: Nodevējs ne; es nespēju būt nodevējs, jo esmu uzticīgs tautai, un tikai tas kautko nozīmē. Lai partija rūpējas par sevi, man rūp Latvija. (pagriežas un ierauga, ka L i j a izvilkusi revolveri) Tā tad mana varonīgā meita mani grib piespiest cīnīties! Bet par ko cīnīties? Par visās šuvēs irstošo partiju? (Pauze) Nē, par biedreni Liju man jācīnās! Tev bailes par savu dzīvību, Lija.

L i j a: (kā transā) Man bailes ... vēl tik daudz jādara... man vēl jādzīvo, vēl noteikti jādzīvo ...

Pa b ē r z s: Kāpēc? Ko tu esi darījusi, kas tev ļautu dzīvot, ja būtu jāizvēlas starp kuŗu katru rīdzinieku un tevi? Tu esi vairāk paveikusi jau tagad nekā dažs labs cits visā mūžā, un nekā laba. Nevar pat teikt, ka tu esi sava laikmeta upuris; tādi mēs esam visi, bet tu savu laiku sasteidzināji. Es nezinu, vai kāds cits tēvs savai meitai ir teicis tādus vārdus, bet, dzirdi Lija, tu liki visu uz vienas kārts - uz nepareizās kārts; un nu tu visu esi pazaudējusi!

L i j a: (stāv kā pārakmeņota).

Pa b ē r z s: (pie tālruņa) Ģenerāli Semjonovu. Hallo, ģenerāli, te prezidents Pabērzs. Dodu jums rīkojumu tūliņ atbruņot savas vienības. Jā, jūs dzirdējāt pareizi. Kas pārņems varu? Kam te vara pienākas! Latvieši. Un, ja tautai ļauj, viņa allaž zina, ko ar varu darīt.

L i j a: (sabrūk)

P a b ē r z s: (pieiet Lijai un izņem ieroci no viņas rokām. Klusi) Nu es esmu atdevis tautai visu, kas tai pienākas, visu sevi, visu savu dzīvību.