JG160 Pēteris Ķiķauka. Kā es kļuvu par profesoru?

KĀ ES KĻUVU PAR PROFESORU?

Mana dzimtene ir Latvija, bet mana dzimšanas vieta ir ārpus Latvijas. Pirmo saules gaismu es ieraudzīju Michanovičos, kas atrodas pie Minskas, tagadējās Baltkrievijas territorijā. Mani vecāki bija uz turieni izceļojuši, bargu apstākļu spiesti. Mans tēvs bija tur par dzelzceļa sargu. Mēs dzīvojām nelielā dzelzceļa mājiņā, kādas agrākos laikos bija uzceltas pie krievu dzelzceļiem, lai apsargātu dzelzceļu pārbrauktuves. Mūsu ģimenē mēs bijām pieci: tēvs, māte, mani divi brāļi un es.

Manas atmiņas par šo vietu ir diezgan bālas: es neskaidri atceros plaukstošus bērzus pavasarī un dzeguzes kūkošanu patālajā mežā. Varbūt tāpēc arī tagad man bērzi ir mīļi, un dzeguzes kūkošana modina sērīgas atmiņas.

Mani vecāki, svešumā dzīvodami, jutās kā trimdā un ilgojās pēc agrākās dzīves vietas. Kad viņi bija nodzīvojuši pie Michanovičiem gadus 7 vai 8, manu tēvu pēc viņa lūguma pārcēla uz tādu pašu darba vietu pie Eglaines stacijas.

Par šo vietu man ir jau noteiktākas atmiņas. Mūsu dzelzceļa būda atradās iepretim Grīnvaldes muižai. Tur gaŗām tecēja upīte, kur bija daudz vēžu, un vasarā karstās dienās bija patīkami pa silto ūdeni bradāt. Tur man bija uzlikti jau arī pirmie pienākumi. Ikvienu pasažieru vilcienu vajadzēja sargam vai arī viņa sievai, ja pats sargs bija aizgājis līniju raudzīt, palaist gaŗām ar zaļo karodziņu rokā par zīmi mašīnistam, ka ceļš ir brīvs. Mans uzdevums tāpēc bija sēdēt pie loga un laikus pateikt mātei, ka vilciens nāk. Sevišķu uzmanību prasīja viena puse, kur netālu dzelzceļam bija līkums. Kad pie līkuma redzēju lokomotīves baltos dūmus, es saucu mātei: „Vilciens nāk!”, un viņa tad steidzās uz pārbrauktuvi, lai ar zaļo karodziņu pavadītu vilcienu. Bet gadījās arī tā, ka es, spēlēdamies, piemirsu biežāk acis pacelt uz līkuma pusi un satrūkos tikai tad, kad istabā bija dzirdama dimdoņa. Es tad nu gan saucu: „Vilciens, vilciens!” bet bija jau par vēlu. Kamēr māte izskrēja no istabas, vilciens sveiks un vesels jau bija paskrējis gaŗām. Bet māte bija nobažījusies: ka tik priekšnieks šoreiz nebūtu gadījies; viņš mēdza stāvēt uz pēdējā vagona gala platformas, lai pārbaudītu, vai dzelzceļa sargi kārtīgi pilda savus pienākumus. Par nolaidību varēja saņemt rājienu vai pat sodu.

Bet dzelzceļa būdā pie Grīnvaldes mēs nodzīvojām tikai pāris gadus. Jo vecāki pēc 10 svešumā pavadītiem gadiem nolēma atgriezties vecajā lauku sētā, kur Vīpes pagasta Ezerķiķaukās manam tēvam bija zemes īpašums. Tas gan nebija visai liels, jo mans tēvs bija spiests dalīties ar saviem pusbrāļiem, tomēr pietiekams, lai ģimene varētu eksistēt. Ar šīm tēva mājām arī saistās manas bērnības un agrās jaunības atmiņas.

Mūsu mājas atradās pie ezera, kuŗā ietecēja atteka no Neretas upes. Pa vienu istabas logu bija redzamas ūdensdzirnavu slūžas, caur kuŗām pavasaŗos laida plostus, pa otru logu dienvidu pusē bija redzams upes līcis, kas vasarā ziedēja krāšņiem ziediem, pa trešo logu vakara pusē bija redzama mūsu sēta, tēva dārzs un tālāk kaimiņu mājas.

Visvairāk es biju pieķēries savai mātei, bet līdzās viņai es nevaru neminēt savu vecāko brāli Jāni. Viņš bija 10 gadu vecāks par mani, jo es biju pastarītis.

Jāņa bērnība un agrā jaunība bija sakritusi ar mūsu ģimenes svešumā pavadīto laiku. Tāpēc Jānis bija gājis krievu skolā un krievu valodu viņš arī vēlāk labi pārvaldīja. Bet visa viņa interese bija pievērsta latviešu lietām un grāmatām. Tai laikā bija maz žurnālu un laikrakstu un maz arī abonentu. Mūsu ģimenes turība nebija tik liela, ka Jānis būtu varējis abonēt kādu periodisku izdevumu. Ko tad viņš darīja? No kāda latvieša, kas pazina mūsu ģimeni, viņš regulāri patapināja toreiz iznākošo Mājas Viesi un − lūdzu nebrīnīties, − ikvienu tā numuru norakstīja no sākuma līdz beigām! Viņam bija diezgan glīts un skaidrs rokraksts, un tā viņam sakrājās vairāki Mājas Viesa gada gājumi rokrakstā − un jāsaka vel vairāk − pat illustrējuma, jo viņš centīgi nokopēja arī visus attēlus.

Es bieži Jāni novēroju, sēdēdams uz mūsu vecmodīgās krāsns. Šī krāsns ir godam minama, jo tā bija tā ierīkota, ka tā sildīja ne tikai istabu un bija derīga maizes cepšanai, bet ziemas laikā uz tās varēja arī patīkami sildīties sēžot vai guļot. Tā kā es augumā biju vēl mazs, tad, lai tiktu uz krāsns, man vajadzēja papriekšu uzkāpt uz krēsla, tad no krēsla uz tā atzveltnes un no atzveltnes varēju tikt uz krāsns. Bieži kāpelēdams, es biju tā ievingrinājies, ka uzkāpt un nokāpt varēju ar vāveres veiklību. No augšas, kā no kāda balkona, es tad arī vēroju visu, kas istabā notiek un arī − kā Jānis rakstīja vai zīmēja. Es biju stipri ieinteresēts, kad viņam nolūzīs kāds no krāsainiem zīmuļiem − sarkans, zils vai dzeltens. Kad viņš bija beidzis zīmēt un izgājis no istabas, es mudīgi nokāpu no krāsns un, palīdis zem galda, uzlasīju nolūzušos galiņus. Tā kā man bija arī dažas papīra strēmeles vai neizlietotas puslapas, es arī varēju zīmēt krāsainiem zīmuļiem, un pēc Jāņa parauga es pat iedrošinājos zīmēt Lašu baznīcas altāri ar tā trīskārtīgo gleznu.

Man toreiz neienāca pat prātā, ka es drīkstētu no tēva vai brāļa prasīt krāsainus zīmuļus, man pietika ar nolūzušiem galiņiem. Un mana bērna fantāzija bija pietiekami dzīva, lai varētu itin labi iztikt: es paņēmu skaidienā koka gabaliņu, dažreiz to vēl apstrādāju ar nazi un laidu to kā plostu vai kuģi pa grāvi, kas pēc lietus bija pārvērties par strauju upīti.

Mans vecākais brālis bija reliģiozs, un šai ziņā viņš arī mani ietekmēja.

Mēs bijām luterāņu ģimene, un Jānis tika iesvētīts Minskā. Vecāki un it īpaši Jānis ilgojās pēc iespējas dzirdēt latviešu dievvārdus. Tāda iespēja Jānim radās, kad tēvs tika pārcelts uz jaunu darba vietu pie Grīnvaldes, kādus 6 km no Eglaines, kur atradās Lašu draudzes baznīca. Tur Jānis pirmo reiz savā mūžā dzirdēja latviešu dievvārdus, un šī diena palika neaizmirstama viņa mūžā. Savus iespaidus viņš aprakstīja kādā rakstā, ko vēlāk lasīju es, mana māte un mūsu radi. Tas gadījās kādā jaukā pavasara rītā − tieši Debesbraukšanas dienā, kad Jānis pirmo reizi devās uz latviešu baznīcu. Lašu baznīca atradās uz pakalna, kur auga arī daži koki un krūmi, un tas Jānim atgādināja olīvu kalnu. Viņam bija licies, ka arī viņš garā atrodas olīvu kalnā un ir liecinieks Jēzus debesbraukšanai.

Pēc Debesbraukšanas dienas katru svētdienu Jānis gāja baznīcā un, mājās pārnācis, uzrakstīja teikto sprediķi, vārdu pa vārdam, tā kā tas bija sacīts baznīcā. − Kad mēs pārnācām uz Ezerķiķaukām, viņš katru svētdienu gāja uz Krustpils baznīcu, tad kādu laiku, būdams Rīgā, apmeklēja Rīgas un vēlāk Daugavpils baznīcas.

Drīz nāca smags pārbaudījums: kad man bija 9 gadi, nomira tēvs. Tas bija smags sitiens visai ģimenei, bet it īpaši mātei. Pusgadu viņa raudāja pēc tēva un brida pa dziļo sniegu uz kapa kalniņu, lai, ceļos nokritusi pie tēva kapa, lūgtu Dievu. Bet, vasarai nākot, bija jādomā, kā veikt lauku darbus. Mani abi brāļi vēl bija jauni un pie lauku darbiem nepieraduši. Viss darbu smagums un gādība gūlās uz māti. Arī man bija jāuzņemas sava daļa pienākumu un jāsāk gana gaitas.

Bet rudenī es jau posos uz skolu. Tā bija tāda sagatavošanas skola ar trim klasēm, ko bija atvēris kāds paskolots saimnieks. Tā kā brāļi man bija iemācījuši lasīt un rakstīt un es jau mazliet pratu arī krieviski, tad mani ielika pie otras grupas skolniekiem. Es šai pirmskolā nogāju vienu ziemu, un visspilgtāk manā atmiņā ir palikusi tā koka medaļa, kas tika kārta ap kaklu par runāšanu latviešu valodā, jo skolā vajadzēja runāt tikai krieviski.

Kādā priekšpusdienā, kad mēs, galvas nodūruši, kaut ko rakstījām vai rēķinājām, pēkšņi pavērās klases durvis un uztraukta ieskrēja skolotāja sieva. „Gerbačevskis, Gerbačevskis!” viņa paklusu sauca, un mēs sapratām, ko tas nozīmē. Gerbačevskis bija sengaidītais revidents. „Visas latviešu grāmatas aizkrāsnē, mudīgi!” skolotājs sauca. Klasē izcēlās kņada, ikviens steidza sameklēt savu latviešu lasāmo vai ticības mācību grāmatu un tad meta tās aizkrāsnē. Jo latviešu grāmatu mācīšana skolā bija aizliegta un skolotājs to darīja pats uz savu risku. Tad durvis tika atvērtas, un klasē svinīgi iesoļoja Gerbačevskis, bet mēs visi uzcēlāmies kājās. Apsveicinājies, viņš sarunājās brītiņu ar skolotāju, tad griezās pie dažiem skolniekiem ar jautājumiem. Pienāca arī mana rinda. Nu, maļčik, viņš teica, ar pirkstu uz mani rādīdams, vai tu zini, kā sauc mūsu ķeizaru? Uz tādiem jautājumiem mēs jau bijām iepriekš sagatavoti un pienācīgi iedresēti. Tāpēc es noskaitīju kā no grāmatas: „Mūsu kungs un ķeizars Nikolajs Aleksandrovičs, visas Krievijas patvaldnieks, Polijas karalis, Somijas lielkņazs u.t.t., u.t.t., u.t.t.” „Chorošo, maļčik!” teica revidents un griezās tad pie cita zēna. Drīz revīzija bija galā, revidents palika pie skolotāja uz pusdienām un tad pēc kādas stundas aizbrauca, bet skolotājs, ienācis klasē, priecīgs par revīzijas labu izdošanos, mūs visus atbrīvoja uz vienu stundu no mācībām, un kad mēs bijām ārā krietni izpikojušies un izdauzījušies, tad arī drīz bija jāiet uz mājām.

Nākošā rudenī es vairs negāju uz šo pirmskolu, jo māte bija kopā ar maniem vecākiem brāļiem izlēmusi sūtīt mani Jēkabpils (toreiz Jēkabmiesta) pilsētas skolā. Agrākos cara laikos krievu izglītības ministrija bija nodibinājusi tādus skolu tipus, kas atbilda iedzīvotāju šķirām un kārtām. Zemnieku kārta bija zemākā, un zemnieku bērni varēja vai nu pavisam palikt bez izglītības vai arī iet trīsgadīgā vai četrgadīgā pamatskolā, ko sauca par pagasta skolu. Pilsētnieki (meščaņe) turēja sevi jau mazliet par smalkāku ļaužu kārtu, un tiem bija domāta sešgadīga pilsētas skola. Muižniekiem, augstākiem ierēdņiem un aristokrātiem bija domāta ģimnāzija un tai sekojošā universitāte. Šo skolu programmas bija tā sastādītas, ka nebija pārejas no vienas skolas tipa otrā, bet katrs tips deva nobeigtu izglītību. Tas tāpēc, ka ikvienam bija jāpaliek tai kārtā, kuŗā viņš dzimis un to uzskatīja par iedomīgu nekautrību, ja, piemēram, zemnieka dēls gribēja iet ģimnāzijā. Un tāpēc jūs varat saprast, cik lielu upuri māte uzņēmās nest, sūtīdama mani pilsētas skolā.

Es tiku pielaists pie eksāmeniem un tos izturēju krievu valodā un aritmētikā. Es tiku uzņemts 1. klases vecākajā nodaļā. Kad pēc izturētā eksāmena braucām uz mājām, brālis man nopirka skolas zīmi: krievu iniciāļus ГЧ, kas bija piespraužami pie cepures. Šie divi zeltītie burti uzreiz pacēla manu pašapziņu.

Te tika likti manas izglītības pirmie pamati. Ticības mācību latviešu valodā mācīja vietējais luterāņu mācītājs, pēc tautības vācietis, bet visi pārējie mācību priekšmeti bija krievu valodā. Pārkrievošanas tendence arī te bija manāma, bet ne tik uzbāzīgā veidā kā dažās citās vietās. Vismaz koka medaļas šai skolā nebija. Skolotāji bija krievi, bet izņēmuma kārtā gadījās arī pa latvietim.

Kad biju jau pāris gadu apmeklējis šo pilsētas skolu, negaidot ar plaušu karsoni nomira mans brālis Jānis. Tas bija otrs smags trieciens visai ģimenei, sevišķi tādēļ, ka Jānis arī materiāli mani atbalstīja. No pieciem ģimenes locekļiem mēs tagad palikām tikai trīs. Vidējais brālis tagad ieņēma tēva vietu un strādāja visus lauku darbus, mātei bija jātiek galā ar mājas darbiem, bet es varēju palīdzēt tikai pa vasaras brīvlaiku. Lai gan skolas naudu man atlaida, tomēr bija arī citi izdevumi, un mūsu materiālais stāvoklis nebija viegls. Es nolēmu saīsināt mācības laiku − pārlēkt vienai klasei pāri un tādā kārtā nobeigt skolu gadu agrāk. Man atļāva nokārtot gala eksāmenu pavasarī, un tā es dabūju apliecību par sekmīgu skolas beigšanu.

Bet jau priekš kāda gada es biju sācis domāt par tādu izglītību, kas vairs neietilpa pilsētas skolas programmā. Vasaras brīvlaikā kādu svētdienu mēs aizbraucām pie mātes radiem, kas dzīvoja netālu no Krustpils. Es tur sāku rakņāties pa dažām grāmatām, kas istabas kaktā bija saliktas uz plaukta. Un es atradu kādu krievu grāmatu, kur pa starpām bija vārdi un teksti, iespiesti nesaprotamiem burtiem. Izrādījās, ka tā bija grieķu valodas gramatika. Grāmatai gan trūka titullapas, bet laimīgā kārtā bija vesela tā lappuse, kur bija alfabēts un izruna. Es jautāju radiem, vai es drīkstētu to grāmatu paņemt. Man atbildēja, ka tā esot nevajadzīga grāmata.

Šī vecā grāmata pagrieza visu manu turpmāko izglītību noteiktā virzienā. No tās dienas, kad es grāmatu atradu, stiepjas nepārtraukts pavediens līdz tai dienai, kad es kļuvu par grieķu filoloģijas docentu un pēc tam profesoru.

Aizvedis mājā grieķu gramatiku, to rūpīgi ielīmēju un iesēju vākos un tad sāku mācīties grieķu valodu. Šai gramatikā bija daudz praktisku vingrinājumu, grieķu teikumu un vokābulu tulkojumu. Tajā bija viss ģimnāzijas kurss. Toreiz Krievijā visas ģimnāzijas bija klasiskās ar obligātām abām senajām valodām − latīņu un grieķu. Tas tādēļ, ka pēc krievu izglītības ministra domām aristokrātu bērniem praktiskas lietas nebija jāmācās.

Viena no ģimnāzijā mācāmām valodām man tātad bija tikpat kā no debesīm rokās iekritusi, bet otras vecās valodas, proti, latīņu, mācības grāmatu es drīzumā pats sameklēju un nopirku lietotu grāmatu veikalā. Es pamācījos arī vāciski, un tikai vēlāk, kad vācu valodu sāku uzskatīt par boikotējamu, es vācu valodas vietā liku franču, mācīdamies to Rīgā.

Es nodzīvoju vienu gadu tēva mājās un tiku iesvētīts Krustpils baznīcā.

Bet to vasaru manām studijām nāca klāt vēl trešā senā valoda − ebreju. Sava mirušā brāļa Jāņa ietekmēts, es biju stipri ievirzījies reliģiskā plāksnē un domāju studēt teoloģiju. To ebreju gramatiku es nopirku no kāda žīdu studenta. Tā bija krievu valodā sarakstīta paīsa ebreju gramatika. Man tas bija īsti pa prātam, ka šo ebreju gramatiku bija sarakstījis pareizticīgās teoloģijas profesors, tātad kristietis. Tai vasarā es tai laikā, kad atpūtos no lauku darbiem, čakli mācījos tās trīs vecās valodas, kuŗās kādreiz bija rakstīts uzraksts uz Jēzus krusta. Bet visvairāk es tomēr biju iemīlējis grieķu valodu, kas arī turpmāk visu laiku palika par galveno pamatu un objektu manām filoloģiskām studijām.

Lai īstenotu savus nodomus, es kopā ar māti izplānoju savu nākošās dzīves eksistences jautājumu. Tika nolemts iet pa Jāņa pēdām. Rudenī es pieteicos Rīgas telegrafa skolā, kur mācības laiks bija viens gads. Aizbraucu uz Rīgu un pēc iestāju pārbaudījuma tiku uzņemts šai skolā. Taisnību sakot, lieta, ko mācīja telegrafa skolā, mani nepavisam neinteresēja. Bet vajadzēja nodrošināt eksistenci, lai tad pa vaļas brīžiem varētu mācīties tālāk un nokārtot abitūrijas eksāmenu.

Apmeties Rīgā, es jau pirmajās dienās aizgāju uz Jāņa Freija grāmatu veikalu un apprasījos, vai nevarētu dabūt Jauno Derību grieķu valodā. Glīta dāma noņēma no plauktiem nelielu grāmatu un man to pasniedza. Tas bija Nestles Jaunderības izdevums ar paskaidrojumiem priekšvārdos un kritisko aparātu zem teksta. Šo izdevumu uzskatīja par labāko pasaulē un speciālistu aprindās to augstāk vērtēja par izplatīto britu izdevumu. Nopircis Jaunderību, es to lasīju katru dienu. Teksts bija viegli saprotams, jo saturs jau bija pazīstams. Tātad man arī telegrafa skolā bija dubulta programma: Morzes aparāts un telegrafijas likumi no vienas puses, un gatavošanās uz abitūriju, kā arī pasaules uzskata veidošana no otras puses.

Rīgā es atkal sastapos ar kādu bijušo pilsētas skolas biedru P., ar kuŗu reizē mēs bijā apmeklējuši arī iesvētes mācību Krustpilī. Jau toreiz starpbrīžos mēs debatējām par reliģiskiem un zinātniskiem jautājumiem, tā ka mūsu sarunās dažkārt noklausījās arī citi iesvētījamie. Man kā nākamam teologam bija jāuzstājas pret P., kas bija kļuvis ateists. Vēlāk pa visu Krustpils pagastu gāja valodas, ka iesvētes mācībā esot strīdējušies divi pilsētas skolu beiguši jaunieši, viens esot teicis, ka Dievs ir, otrs, − ka Dieva nav. Bet virsroku ņēmis pirmais.

Reiz minētais P. atveda pie manis viesi, politechnikas studentu − latvieti. Viņš bija vecāks par mums un P. uz viņu zinātniskos jautājumos raudzījās kā uz autoritāti. Pie tējas glāzes mums iznāca dažas sarunas. Redzēdams manas grieķu grāmatas, students man jautāja, kādā nolūkā es mācoties grieķiski. Atbildēju, ka grieķu valoda ir svarīga, piem., teoloģijai. „Bet pati teoloģija nav svarīga,” ar sarkasmu teica students. Man tad iegribējās izšauto bultu mest viņam atpakaļ. Es biju jau agrāk Baznīcas Vēstnesī lasījis kādu apoloģētisku rakstu ar virsrakstu „Vai ir Dievs?” Atcerējos tur minētos argumentus un tos izlietoju šai gadījumā. Students man neatbildēja, bet jautāja, vai es esot lasījis Buchnera Kraft und Stoff (Spēks un viela). Es atzinos, ka neesmu lasījis. Ar to mūsu valodas šai virzienā aptrūka. Acīmredzot, students domāja, ka nav vērts debatēt ar tādu zaļu jaunekli, kas vēl nav lasījis grāmatu Spēks un viela. Kad nākošreiz tikos ar P., es viņam jautāju, ko par mūsu sarunām teica students. Viņš esot sacījis − muļķība galvā. Šis students man likās apdāvināts, bet viņš raksturīgi atspoguļoja toreizējos latviešu studējošās jaunatnes ieskatus (ap 1903./4. g.) un tās tieksmi aizrauties ar sociālisma un materiālisma mācībām. Kopš tā laika ir pagājuši kādi 50 gadi, un šodien zinātnē materiālisms vairs netiek atzīts tādā formā, kā toreiz to mācīja.

Bet tagad man jāstāsta par nākošo dzīves posmu. Beidzis telegrafa skolu, es tūdaļ dabūju vietu: vispirms Sarkandaugavas dzelzceļa stacijā, tad pēc pusgada tiku pārcelts uz Mīlgrāvi.

Mīlgrāvī es nostrādāju un nodzīvoju pavisam kādus 8 gadus, parallēli gatavodamies uz ģimnāzijas beigu eksāmenu. Jūs varbūt jautāsit: kāpēc tik ilgi man bija jāgatavojas. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, man bija darbs un varēju tikai brīvlaikā mācīties. Otrkārt, es nebiju karjerists, kas sev par mērķi spraudis izturēt vidusskolas eksāmenu un tad izstudēt kādu specialitāti, lai varētu būt kādā amatā. Man izglītība bija mērķis pats par sevi, es gribēju izveidot savu pasaules uzskatu. Kāds Andrieva Niedras stāsts iesākas šādiem vārdiem: „Tas bija tais laikos, kas es vēl meklēju patiesību.” Un arī es tai laika posmā, par ko stāstu, meklēju patiesību. Un kā tas ar daudziem jauniem ideālistiem ir bijis, arī es gribēju reformēt pasauli. Šai patiesības meklēšanā man bija jāpārdzīvo daudz iekšēju cīņu, kuŗu rezultātā daži mani agrākie ieskati stipri pārveidojās.

Vispirms, es turpināju joprojām čakli lasīt Jauno Derību, it īpaši evaņģēlijus. Bet tā kā bez paskaidrojumiem es daudzas lietas nevarēju saprast, tad iegādājos (galvenā kārtā vācu valodā) kommentārus un ievadus, piemēram, Ievadu Jaunajā Derībā, Ievadu Vecajā Derībā. Tur es pirmo reizi dabūju zināt, ka, piemēram, I Mozus gr. nostāsts par pasaules radīšanu ir kompilācija no 2 dažādu autoru rakstiem, no kuŗiem pētnieki vienu sauc par Elahistu, bet otru par Jahve, un lasot 1. un 2. nodaļu vēl tagad pēc formas un satura var atšķirt ne tikai ebreju pirmtekstā, bet pat tulkojumā, kuŗš pants pieder Elohistam un kuŗš Jahvem.

No Jaunās Derības ievada dabūju zināt, ka tradicionālais vecais ieskats, ka evaņģēliju autori ir Jēzus mācekļi, ir nepareizs un ka evaņģēliji ir radušies tai laikā, kad Jēzus mācekļi bija jau miruši. Tā, piemēram, vecākais eveņģelijs ir Marka evaņģēlijs, kas sarakstīts Romā tai laikā, kad apustulis Pēteris bija jau miris mocekļa nāvē.

Tāpat mani interesēja grāmatas, kuŗu autori gribēja katrs no sava viedokļa apgaismot Jēzus personu. Tā es izlasīju vācu valodā Renana La Vie de Jesus, Strausa Das Leben Jesu un arī tādus Jēzus dzīves aprakstus, kuŗu autori ir ticīgi kristieši. Šo grāmatu autori, protams, nevarēja locīt manus ieskatus, bet es tomēr biju spiests ievērot daudzus viņu aizrādījumus, kas man agrāk bija palikuši nepamanīti. Un tā es pēc dažu gadu meklēšanas un lasīšanas biju spiests konstatēt, ka man vēl nav skaidrības un drošas pārliecības par daudziem teoloģijas jautājumiem. Bet kā es varētu citiem ceļu rādīt, ja es pats vēl to droši nezinu. Šo apsvērumu rezultātā es nolēmu no teoloģijas pāriet uz filoloģiju, kur risks ir mazāks. Filoloģija un teoloģija viena otru papildina un tāpēc man šķita, ka es arī no filoloģijas varēšu mazliet pārredzēt kaimiņos esošās teoloģijas lauku. Tā tas arī ir noticis. Ir sakāmvārds: vecā mīlestība nerūs. Un tā man līdz šai dienai ir palikusi interese par teoloģiskiem jautājumiem, un ja man laiks un iespēja to ļautu, tad es vēl tagad labprāt tālāk risinātu tās problēmas, kas manu interesi saistīja jaunības dienās.

Pārgājis uz filoloģiju, es, protams, vispirmā kārtā nodevos grieķu filoloģijai: grieķu valodai un literātūrai, kas vienmēr palika par manu studiju galveno bazi. Latīņu valodai jau es ierādīju mazāk vietas. Bet ebreju valodu es pametu. Nodarboties ar šīm divām valodām man bija izdevīgi jau tāpēc vien, ka tā reizē bija gatavošanās uz ģimnāzijas beigu eksāmenu. Mani iemīļotie grieķu dzejnieki bija: Homērs, Sofokls un Lezbas liriķi, bet no Romas dzejniekiem Verģilijs, Ovidijs un Horatijs. Sevišķi Homērs mani dziļi ietekmēja. Es dzīvoju it kā divas dzīves: viena bija reālā ikdienas dzīve un mans amata darbs; otra bija dzejnieka fantāzijas uzburtā pasaule, kur viss bija cēlāks un skaistāks nekā mēs to reālā dzīvē atrodam. Reiz nokļuvis grieķu mūzu gūstā, es no tā vairs neesmu gribējis šķirties.

Šai sakarā man vēl jāatzīmē kāds notikums, kas uz mani atstāja dziļu iespaidu. Gadījās reiz, ka Rīgas pilsētas klasiskās ģimnāzijas 8. klases skolnieki izrādīja grieķu valodā Sofokla traģēdiju Antigona. Sagatavošanas darbus vadīja ģimnāzijas inspektors, kas šai iestādē pats mācīja grieķu valodu. Lomu iestudēšanai pieaicināja labāko vācu teātŗa režisoru. Tika iegādāti sengrieķu kostīmi. Tā kā sengrieķu lugās bez dialoga daļām ir arī koŗa dziesmas un tādas ir arī Antigonā, tad šīs dziesmas tika dziedātas pēc tās mūzikas, ko speciāli Antigonai ir komponējis Mendelsons, ieturēdams šo mūziku sengrieķu stilā.

Izrāde tiešām bija lieliska. Bet man tā bija atklāsme. Tās divas trīs stundas, kad notika šī izrāde, man nevajadzēja fantāzijā pārcelties uz Homēra Olimpu, es īstenībā redzēju seno Grieķiju un kādu pusgadu es pēc tam dzīvoju šīs izrādes iespaidā.

Ka šādi un tamlīdzīgi uzvedumi vai priekšnesumi var atstāt dziļu iespaidu, to es varu apliecināt vēl ar vienu gadījumu, bet tas būs jau no citas operas. Es īsi pastāstīšu, kā manī pamodās nacionāla apziņa. Sākumā es biju internacionālists, jo biju iemācījies starptautisko esperanto valodu. Es tā biju aizrāvies ar šo ideju, ka man tā bija sirds lieta. Šo valodu pārvaldīju tādos apmēros, ka varēju esperantiski runāt un rakstīt. Pēc nupat minētās Antigonas izrādes savus iespaidus izteicu diezgan jūsmīgā esperanto valodā sarakstītā dzejolī. Tai laikā Krievijā iznāca esperanto valodā žurnāls Esperantist, ko abonēja un lasīja ne tikai Krievijas, bet arī Vakareiropas esperantisti. Šim žurnālam es nosūtīju savu dzejoli un nākošā numurā tas tika iespiests. Pārtulkoju arī Poruka „Brūklenāju vainagu”, un šis tulkojums tika izdots Parīzē. Tad sāku tulkot esperantiski Niedras Līduma dūmos un pārtulkoju pusi romāna, bet man bija jādodas uz Tērbatu studēt un tā kopš tā laika vairs neesmu ar esperanto nodarbojies.

Manu internacionālo ideju par vienu starptautisku vispasaules valodu drīz nomainīja nacionālisma ideja. Ierosinājumu un iedvesmojumu tam deva 5. vispārīgie dziesmu svētki Rīgā 1910. g. Jau ieraugot pie svētku ēkas lielo tautas pieplūdumu, kur bija sabraukuši no dažādiem latviešu apgabaliem, klausītāju pārņēma pacilāts noskaņojums. Garīgajā koncertā svinīgs bija tas brīdis, kad pār klausītāju galvām pāršalca varenās korāļa skaņas − Ak Jeruzaleme, modies. Arī laicīgā koncerta daļā tuvu pie sirds gāja tautasdziesmas un Jāņu dziesmas.

Šie dziesmu svētki atstāja uz mani tādu pašu iespaidu kā Antigonas izrāde, tikai citā virzienā. Jau pēc 1905. g. notikumiem es sāku skaidrāk apzināties savu latvietību, bet pēc šiem dziesmu svētkiem manī arvien stiprāk sāka skanēt nacionālā stīga.

Immatrikulējies Tērbatā kā senklasiskās filoloģijas students, es pierakstījos uz kādām 40 lekciju stundām. Dekāns to labprāt man negribēja atļaut, bet manos nodomos bija studēt pirmos pāris gadus pēc iespējas intensīvi. Brīva laika man atlika maz, un es neiestājos ne korporācijā, kuŗas gars nesaskanēja ar manu raksturu, ne arī citā kādā biedrībā.

Bet otrā studiju gadā (1914.) sākās Pirmais pasaules kaŗš. Sākumā tas jūtami netraucēja studijas, jo studentus kaŗā neiesauca. Un tā es pēc trim gadiem, jau noklausījies visas lekcijas un nokārtojis arī pēdējos eksāmenus, ceturtajā gadā varēju brīvi studēt un lasīt zinātnisko literātūru, lai uzrakstītu savu kandidāta darbu, kuŗa temats bija par sengrieķu valodas izrunu. Kad pēc darba iesniegšanas man tika piešķirts senklasiskās filoloģijas kandidāta grāds, universitātes padome pēc profesora Felsberga ierosinājuma 1917. g. rudenī mani atstāja pie universitātes uz 2 gadiem, lai sagatavotos uz profesora amatu. Līdz ar to man piešķīra arī zinātnisku stipendiju. Diemžēl, fronte nāca arvien tuvāk, un universitāte sāka domāt par evakuāciju. Tika nolemts pārcelt universitāti uz Voroņežu. Redzēdams, ka kaŗa apstākļu dēļ nevarēšu strādāt zinātnisku darbu, es aizbraucu uz Krievijas vidieni un pilsētiņā Novij Oskolā (Kurskas gub.) pieņēmu latīņu valodas skolotāja vietu. Tai laikā notika boļševiku apvērsums. Pēc gada es pārgāju uz Voroņežu, kurp bija evakuēta Tērbatas universitāte. Es tur atradu priekšā savus bijušos profesorus, starp tiem latviešu profesorus Osi un Felsbergu.

Mani ievēlēja par Mākslas kabineta asistentu, lai ar piešķirto algu man dotu iespēju turpināt zinātniskas studijas. Bet tās tika atkal traucētas: no dienvidiem nāca ģen. Deņikina baltgvardi, kas padzina boļševikus. Pēc pāris mēnešiem tomēr sarkanais vilnis sāka velties atpakaļ. Kādā oktobŗa svētdienas vakarā, krēslai metoties un lielgabalu kanonadei jau stipri skanot, kopā ar pārējo bēgļu straumi, atvadījies no prof. Felsberga, atstāju Voroņežu. Pēc dažām dienās es ierados Novij Oskolā. Direktors, mani ieraudzījis, jautāja: vai jūs esat brīvs? Mums atkal vajadzīgs latīņu valodas skolotājs. Es labprāt pieņēmu šo priekšlikumu. Bet kad bija pagājuši mēneši 4-5, boļševiki atkal tuvojās. Kādu dienu ģimnāzija saņēma evakuācijas pavēli. Mēs sapakojām skolas dokumentus un archīvu, iekrāvām tos preču vilcienā un tā aizripojām uz dienvidiem līdz pašai Marinpolei, kas atrodas pie Azoras jūŗas. Te es pēc nedēļas dabūju skolotāja vietu kādā grieķu sādžā Sartanā.

Tur es sabiju par skolotāju 2 gadus līdz 1921. g. vasarai. Toreiz Latvija un arī universitāte bija jau nodibināta, to es zināju no krievu laikrakstiem. Pēc miera līguma arī Latvijas bēgļiem bija tiesība atgriezties Latvijā. Bet šāda līguma nebija Latvijai ar Ukrainu. Ar dažādām machinācijām man izdevās nokļūt Maskavā un tur tad es iekļuvu kādā ešelonā, kas devās uz Latviju. Novārdzis un izbadējies es atgriezos dzimtenē. Par savu atgriešanos es rakstīju vēstules prof. Felsbergam, kas toreiz bija L.U. rektors un prof. Endzelīnam, kas bija dekāns. No abiem es drīz saņēmu atbildes, bet pēc īsa laiciņa oficiālu paziņojumu, ka L.U. padome mani ievēlējusi par grieķu filoloģijas docentu. Tas bija apmēram jūnija beigās un līdz lekciju sākumam man atlika vēl pāris mēnešu laika sagatavot savus pirmos kursus − grieķu valodas elementāro kursu un grieķu literātūru. Tā sākās mana darbība filoloģijas fakultātē. Nākošos gados kursi mainījās, nāca klāt grieķu autori, grieķu metrika, grieķu dialekti u.c. Pēc 10 gadiem es Parīzē, Sorbonas universitātē aizstāvēju doktora disertāciju par tematu: „Grieķu monodiskās dzejas pantmēri”. Tai pašā 1931. g. ministru kabinets mani apstiprināja par L.U. profesoru. Tā es kļuvu par profesoru.

Nobeidzot, es gribu Jums vēl pastāstīt kādu atmiņu no savas bērnības. Kad vēl nebiju sācis iet pirmskolā, es kādā jaukā, dzidrā rudens dienā uzraudzīju aplokā lopus un uzsēdies uz kāda resna sētas mieta, raudzījos, kā pa ceļu gāja cilvēki un man gribējās viņiem līdzi iet, redzēt to, kas ir tālāk un tad iet un iet vēl tālāk līdz pašam pasaules galam. Tagad šī mana vēlēšanās ir piepildījusies, es esmu aizgājis līdz pasaules galam. Bet tagad es vēlētos pretējo: iet atpakaļ tik ilgi, kamēr nonāku dzimtenē un tēva sētā. Un tad es uzsēstos atkal uz sētas staba un raudzītos, kā pa ceļu iet gājēji un, pārdomādams arī pats savu dzīves gājumu, domātu par to, kā es dzimtenei varētu vēl būt derīgs.

Te varētu rasties jautājums: vai tie mērķi, ko dažs labs mūsu censonis ir panācis ar lielām pūlēm, bija šo pūļu vērti?

Atbilde uz šo jautājumu lielā mērā atkarājas no tā, ko katrs gaida no izglītības. Kam izglītība ir tikai līdzeklis tikt pie lielākas turības un dzīves ērtībām, tas tiešām bieži var vilties izglītībā. Bet nevilsies tas, kas izglītībā saskata ceļu tikt pie gara bagātības, bez kuŗas dzīve viņam šķiet nožēlojama.

Bieži gadās, ka cilvēki dažādu iemeslu dēļ zaudēdami ticību agrākiem ideāliem, nonāk galējā pesimismā un jautā, kāda jēga ir vispārīgi mūsu dzīvei?

Bet ka cilvēka dzīve var būt arī skaistuma apgarota, to liecina grieķu dzejnieks Pindars, ar kuŗa vārdiem es beigšu savu stāstījumu. Savas 8. pitiskās odas beigās Pinders saka: „Viendienas būtnes, kas esam mēs, kas neesam? Cilvēks ir iras sapnis. Bet kad dievišķais spožums nonāk no augšienes un apstaro cilvēka dzīvi, jauks tad ir viņa mūžs.”