Futbols ir pasaules populārākais sports. Vecās paaudzes sporta draugi bieži vien runā par Latvijas un Igaunijas un citām satraucošām sacensībām neatkarīgajā Latvijā. Jaunieši savukārt jūsmo par pasaules futbola kausa zvaigznēm un slavenām komandām. Raksturīgs gadījums, kad, piemēram, 1986. g. vasarā Tērvetes nometnes trešajā karogmastā bērni vilka augšā Kvebekas provinces zilās krāsas, 8 gadus vecais puskreisais uzbrucējs no Ontario sajūsmināts prasīja: vai tas karogs tāpēc, ka Diego Maradona Argentīnai ieguva pasaules kausu?

Sekojot vienam no Jaunās Gaitas pamatprincipiem − informēt par to, kas mums, pusotram pilienam pasaules ļaužu jūŗās, sagādā prieku, bēdas vai liek domāt − publicējam Latvijas autora J. Dimanta rakstu par futbolu. Vienam tas varbūt būs stāsts par tukšas bumbas speršanu cauros vārtos. Citiem − par latvisku neatlaidību kārotā mērķa sasniegšanai.

 

J. Dimants

FUTBOLPRIEKS. KUR TU RODIES?

 

Neoficiāli varam uzskatīt, ka „Daugavas” futbolistu treneris Jānis Skredelis tūlīt pēc komponista Raimonda Paula tagad kļuvis otrs populārākais cilvēks Latvijā. Bet sporta aprindās viņš pilnīgi oficiāli atzīts kā 1. numura zvaigzne. Gados vēl pajaunais mūsu futbola speciālists, kas audzis, skolā gājis un sportot sācis tālā Latgales nostūrī, tiek apbrīnots un apjūsmots gluži kā savulaik Viktors Tihonovs, kad viņš trenēja Rīgas „Dinamo” hokejvienību, pakāpienu pa pakāpienam to izveda augstumos, pēc tam pārņēma PSRS valsts izlases vadība, kļuva ar vārdu pasaules mērogā. Jā, daudzkārtējo pasaules un Eiropas hokeja čempionu audzinātājs veidojies Daugavas krastos, spirdzinājumu karjerai ņēmis pie Baltijas ūdeņiem.

Taču Jāņa Skredeļa slavas fenomens var likties ne visai izprotams tālab, ka viņa vadībā komanda šimbrīžam padomju futbolā spēlē tikai otrajā ešelonā. Latvijas hokejs, sievu un vīru basketbols, volejbols pārstāvēts valsts elites klasēs, protams, savējo veiksmēm un neveiksmēm līdzidzīvošana lielu lielā. Tomēr pēdējos gados to lielāko vilni sit futbols. Izskaidrojums pavisam vienkāršs − „Daugava” rāda saturīgu spēli, izceļas ar neparasti augstu rezultativitāti, savā turnīrā ir pārliecinoša līdere, teju teju būs valsts futbola augstākajā līgā.

Par „Daugavas” rezultativitāti komandas līdzjutējos var patiesi apskaust. Un mūs arī apskauž, nereti pat Ukrainā, kur ir tāda superklases komanda kā Kijevas „Dinamo”. Šogad čempionāta turnīrā un PSRS Kausa 52 izcīņas spēlēs rīdzinieku iesisto vārtu skaits jau tuvojas simtam. Bet cik vēl būs! „Daugavai” sezona beigsies tikai 15. novembrī.

Uzbrukuma futbols − tā ir LPSR Nopelniem bagātā trenera Jāņa Skredeļa un viņa audzēkņu stihija. Tāds futbols imponē skatītājiem un tīk arī pašiem spēlētājiem.

Padomju Savienībā, tāpat citās valstīs daudzām, pat augstas klases komandām pastāv pretinieka laukuma problēma, spēles izbraukumā. Daudz prātu likts, praktisku un teorētisku atziņu izteikts, lai sporta spēlēs mazinātu sveša laukuma ietekmi. Bet tas ir tik sarežģīti, arī tīri psiholoģiskā ziņā nepārvarami, un rezultātu virtenes joprojām rāda, ka viesos tikt pie uzvarām izdodas ārkārtīgi reti. Ja izdodas, tad panākums nereti tiek uzskatīts par sensāciju. „Daugava” pēdējos divus gadus vienlīdz veiksmīgi spēlē kā savā, tā pretinieku laukumos. Vienlīdz labi jūtas Vidusāzijas svelmē un Sibīrijas aukstumā, Gruzijā, Armēnijā, Moldāvijā, Maskavā vai še pat pie kaimiņiem Lietuvā. Meklējot izskaidrojumu šim fenomenam, absolūti precīzu atbildi neviens pie mums vēl nav devis. Ja pasacīt vienkāršiem vārdiem, tad ir tā „Daugavas” futbolisti arī viesos iziet laukumā, lai skatītājiem sniegtu futbola baudījumu, lai rādītu savu spēli, savu izpildījumu. Zinām taču, ka izlašu vai arī klubu treneri, gatavojoties kādam atbildīgākam mačam, dažkārt pār trejdeviņām zemēm brauc izlūkot pretinieku, iefiksē sāncenšu darbību videolentēs, tad analizē un pirmām kārtām kaļ plānu, kā neitralizēt to vai citu spēlētāju. Jānis Skredelis tikpat kā neinteresējas, kas otrējiem ievērības cienīgs sastāvā, kādas viņu stiprās un vājās puses, būs vai nebūs laukumā galvenais favorīts. Pirmsspēles laikā treneris ar saviem audzēkņiem kaļ plānus, kā un ko mēs šodien parādīsim skatītājiem, ar ko pārsteigsim laukuma saimniekus. Ja sacensība pašu mājās − un tad kā jau pret līderi Rīgā parasti tiek veidota betona vai pat superbetona aizsardzība − visas sarunas, taktiskie un stratēģiskie varianti tiek cilāti par kombinācijām, laukumu malu izmantošana, lai kaut kā paretinātu no futbolistu kāju biezokņa pilno pretinieka vārtu priekšu. Protams, visur vajadzīga meistarība, viltība, izveicība, spēks. „Daugavā” ir spēlētāji, kas pamatīgi apguvuši futbola gudrības, bet komandas kapteinis A. Starkovs ir patiesi elegants. Puisis lielajā futbolā ienācis no Madonas puses, ienācis, mācoties Rīgas politehniskajā institūtā. Mācoties un spēlējot, ieguvis inženiera celtnieka diplomu. Starp citu, komandā vairums spēlētāju ir ar augstāko izglītību, bet kuriem tās vēl nav, − bez izņēmuma visi mācās. Nupat to pašu politehnisko institūtu absolvēja J. Miļevskis un D. Deglis − viens uzbrucējs, otrs aizsardzības spēlētājs. Abi slaidi zaļoksnēji jaunekļi, publikas mīluļi, arī meiteņu burvīgu skatienu apburti, vien apprecēties tā paša futbola dēļ aizvien nevar un nevar pagūt. Kad tikšot augstākajā līgā, tad varbūt...

Līdz augstākajai līgai − kārotā mērķa sasniegšanai gan vairs daudz nevajag. Tomēr augustā negaidīti kā zibens no šīsvasaras skaidrajām Baltijas debesīm nāca pēc kārtas divi viens par otru nepatīkamāki zaudējumi, abi pašu laukumā. Bet līdz tam kopš pērnā rudens Rīgā bija svinētas tikai uzvaras − vienā laidā pēc kārtas 21 uzvara! Šogad veselu 20 spēļu garumā ilga „Daugavas” bezzaudējumu sērija. Vai jel kāds klubs kaut ko līdzīgu ir spējīgs gūt? Diemžēl tas prasījis pārlieku daudz kā fizisko, tā garīgo spēku, un uz brīdi komandā iestājās pagurums, turklāt vairāki spēlētāji ilgāku laiku dziedēja un daži joprojām turpina dziedēt savainojumus. Par laimi pēc sevišķi smagas traumas atlabis un gluži kā saukts uz atbildīgo nobeiguma cēlienu ierindā ir uzbrucējs Intenbergs − mūsu lielais Jānis, jūras pilsētas Liepājas futbola audzēknis, ar apbrīnojamu izjūtu vārtu gūšanai. Kad spēlēja Liepājas „Zvejniekā” pa zemāko līgu, J. Intenbergs bez saviem vārtiem laukumu neatstāja gandrīz nevienā mačā. Spēcīgāko komandu grupā, kur tagad spēlē „Daugava”, tik spoži gan neiet. Taču ar savām garajām kājām tā taranē pretinieku soda laukumu, ka tie latviešu futbolistu iesaukuši par Vandenbergu, tā pagodinoši viņam piedēvējot Eiropā plaši pazīstamā Beļģijas futbolista vārdu.

Eiropa... Pasaule... Starptautiski turnīri...

Ir vērts iekļūt augstākajā līgā, lai tad cīnītos ne tikai par čempionātu medaļām, bet arī par tiesībām piedalīties Eiropas klubu izcīņās. Mēs ļoti ceram uz iespējami drīzu „Daugavas” iziešanu arī starptautiskajā arēnā. Zināma iziešana faktiski notiek jau kopš 50-ajiem gadiem. Latvijas futbolisti šajā laikā aizvadījuši vairāk nekā 100 starptautisku draudzības spēļu. Pēdējos gados „Daugava” diviem lāgiem bijusi spēļu turnejās Āfrikā un šogad pēc čempionāta beigām atkal dodas tālā ceļā, šoreiz uz Gabonas republiku Centrālajā Āfrikā. Savukārt Rīgā, Jūrmalā, Liepājā 80-ajos gados spēlējuši futbolisti no Bulgārijas, VDR, VFR, Japānas. Divus mačus ar „Daugavu” pirms divām sezonām aizvadīja Gvinejas izlase.

Augsto futbola vilni Latvijā sitis ne tikai J. Skredelis ar savu komandu. Latvijas futbola federāciju vērienīgi vada republikas autotransporta un šoseju ministrs Egons Slēde. Ar savu personisko piemēru enerģiskais vīrs sirmajiem matiem futbolā ierāvis vai visu republiku. Futbols kļuvis ne tikai visu puiku lielais prieks. Bumbu spēlē daudzi jo daudzi. Bet pavasara pusē visā Latvijā tiek organizētas īpašas futbola dienai, kad laukumā dodas jauni un veci, savstarpējos mačos iziet dēli, tēvi un vectēvi. Jauneklīgi un dzīvespriecīgi ik reiz bumbu dzenā un to uz vārtiem raida sirmgalvis Egons Slēde un vienlaikus − tūkstošiem zēnu skolās, pagalmos, lauku ciemos, pat bērnudārzos. Tas ir futbolprieks. Līdztekus arī − lai Jānis Skredelis un citi treneri salūkotu jaunus talantus, lai mums augtu nākamie Starkovi, Miļevski, Degļi, Intenbergi.