JG160 Dzeja. Lolita Gulbe, Astrīde Ivaska, Aina Kraujiete, Pēteris Cedriņš, Rimants Ziedonis

Lolita Gulbe

PUSDIENAS STUNDA

Tur viņa gulēja, ezeriņa malā, mēģinādama notvert saules starus uz baltajām rokām un sejas, pa pusei ieslīguši zālēs. Cik labi – nebija nekas vairāk kā siltums, tāla laužu čala un pilnīgi atbrīvots prāts. – Bez steigas, bez domām. Cik labi bija iegrimt mierā, zaļumā, kas ikdienā paiet gaŗām un vienīgā saule ir caur biroja logu pretējās stikla sienas atspīdums. Šeit saule bija dzīva, karsta, īsta un stāvēja pašā debesu vidū – bija pusdienas laiks.

Pusdienas laiks arī esot spoku stunda, apburtā stunda, tā kādreiz stāstīja tēva māsa.

Aiz pievērtiem plakstiem viņa redzēja sarkanu gaismu: savas asins ritēšanu, kas likās ieiet caur smilgu saknēm un ieplūst zemē, no kuŗas nāk viss spēks, un atgriežas viņas ķermenī – viņa ir īsta un patiesa daļa no šīs vietas. Un tad – un tad – šinī brīdī saule pakāpās zemāk un – novilka viņai ādu. Viņa nebija vairs viņa, baltām rokām un kājām, bet sarkana zemene, pilna vasaras salduma un nepiederēja cilvēkiem bet mežam. Apburta. Viņas āda nebija gluda bet sarkana, nosēta maziem, zaļiem graudiņiem – nupat, nupat ienākusies un pateicīga saulei par šo brīdi, laimīga savā vientulībā. Pirms stundas vēl viņai bija draugi. Tie, izkāpuši no ūdens un viņu nepazīdami, pat neredzēdami, runādamies pagāja garām. Viņa bija viena starp zālēm, starp zāles čukstiem un nemaz nebija pārsteigta. Viss, viss bija labi.

Pēkšņi starp viņu un sauli kāds nostājās, un zemene, pavērusi savas sīkās, zaļās acis, ieraudzīja ēnu, ko bijā atstājusi ezera krastā. Tikai tagad tā bija maza, sarāvusies un drīzāk izskatījās kā lupatiņa, kas paliek pāri no saplēsta balona.

– Vai tev ir vispār prāts? – Ēna tikko jaušamā balsī vaidēja.

– Ko tu esi izdarījusi, pārvērzdamās zemenē, kur lai palieku es? Tu nemaz nedomāji, ko dari, un atstāji mani kailu un nepilnīgu, un vējš mani gandrīz aizpūta prom! Kā tu tiksi atpakaļ savā ādā? un ja ne, kas mani sameklēs un aizvedīs mājās? Un ja vispār es tur tikšu, ko lai es saku tavam vīram un bērniem, kad mani tādu sačervelējušos noliks viņiem priekšā? Vai tev viņi vairs nerūp? Atbildi taču! – Ēna vaimanāja.

Zemene pagrieza zaļās acis uz citu pusi un pūlējās saprast, ko šī mazā skrandiņa viņai stāsta. Rūp? Nekas viņai nerūp, viņai ir labi! Laikam kādai sievietei kaut kur tādi bija, bet ne zemenes bērni! Zemenei vispār nekā nebija kā tikai miers pie ezeriņa takas, un kas viņai pa daļu, kā citiem iet? Zemene pagriež otrus sānus un nedomā ne pa ēnu, ne domāšanu – tas nav viņas darbs. Viņas darbs ir gulēt saulē un piederēt vasarai. Viņa aizveŗ zaļās acis un iesnaužas savā saldumā.

– – – Saulei priekšā aiziet mākonis. Pusdienas stunda ir pagājusi. Pusdienas stunda ir aiznesusi burvību, un es jūtu, ka locekļos rit asinis, pukst sirds un esmu saules izkarsēta. Laikam biju aizsnaudusies. Pieceļos kājās un nopurinu smiltis, un mana ēna priecīgi lokās man līdz. Izstiepju rokas – cik skaista vasaras diena!

*Astrīde Ivaska* *LOGI*
1	Viņa izkārusies pa logu, kas sāniski atvērts cik tālu vien var, tomēr ne pilnīgi. Izliekusies ar ķermeņa augšdaļu pa atvērto logu pār dzeltējošo miežu lauku, sauc kaut ko kādam, kas iet pa ceļu lauka otrā pusē, ūjā un smejas, izstiepusies pa logu pār miezāju pēcpusdienas saulē, smejas aizrautnēm un kaut ko sauc pār saulē balošo lauku.
2	Viņa pieiet tumsā pie vētras atrautā loga, lai to aiztaisītu. Sīpa aizsit viņai elpu. Stāv brīdi, raugoties aukas plosītajos nakts debešos, tumsas segtajā jūŗas bangotnē; pastiepj roku pēc loga, izliecas ārā pēc tā, ietiecas vētrā – bet loga nav, brāzma to norāvusi, nosviedusi uz jumta, tur tas gul zvīgojot, liekas vēl vesels, un ielogs ir tikai akls vētrains vaļums, pa ko asi sāk sisties lietus. 1986
*ĪRIJAI*
1	Fuksijas, asins pilieni, brūces Īrijas miesā, dzēlīgo melnērkšķu ieplēstas. Fuksijas, Īrijas asaras, asins, kas pil no valodas atstātās tukšās vietas. Akmeņus viņi mums atstāja, akmeņus mūsu ozolu, mūsu valodas vietā. Neraudi, balto gulbīti, peldot zilajā jūŗā, neraudi, manu gulbīti, aizpeldot tālajā jūŗā. Achōn ma āla vōn! Achōn ma āla vōn! (Īrijas gēļu valodas rakstībā: Ochón mo eala bhán) – Vai manu gulbi balto!
2	Stāsti man, balto gulbīti, to, kas sen jau ir zudis, ļaužu mēlēs apklusis, nogrimis jūŗas dzelmē. Senās teikās tu galvu mērc, raudām airējies pāri, dziesmas uz saviem spārniem nes, vārdu dvēseles baltas. Achōn ma āla vōn! Stāsti man, balto gulbīti, to, kas sen sen jau zudis, atnes balsi man atpakaļ, atceries dievreģa zintis. Aizpeld mans baltais gulbītis brīnuma atslēgu meklēt, meklēt to jūŗā zilajā, meklēt tālajā selgā. Achōn ma āla vōn! 1986

*Aina Kraujiete* *STIKLA SIEVIETE, III*
1	Mālu savām urnām senie grieķi ņēma no zemes tad gurnu pie gurna ar tām sagulēja gadu simtus – atraktie kauli, podu lauskas nu mīti un atrakcijas
2	stikla drumslā (cik vēl no manis reiz atliks) neatpazīt vāro gleznaino augumu bet tagad: ovāls spogulis ik rītu apliecina par jaunu ka esmu
3	es, mondēna klusētāja, ar rokām tālu pār galvu aicinot mājot esmu dekoratīvs atdevīgas sievietes ideāltēls katram kas mani uzlūko kaut minūti ilgāk
4	kaut kas tad vienmēr notiek – fantāzijas aug izvijas mani apaug es pārtopu un ne vairs vārīgs vizmojošs stikls esmu, bet kādam kairs un kārs iedomu auglis
5	iztēlē es viņam līdzi staigāju lai mākslas galerijas durvis aizvēris tas visas sievietes salīdzinātu ar manu piemīlīgo augumu.
6	Sievietes! kā gan lai viņas zinātu cik zvērīgas ir nedroša mīlnieka acis – iedomās pārcēlis visas man blakus nu katru pret mani mērī
7	un viņas nobāl sarkst viņa acu priekšā! it kā neredzamas gaismas caurstrāvotas katra no viņām uzrāda nežēlīgajam nekautrajam skatienam savas sīkās – tik nelielās vainas jo viņas nav nemainīgas viņas var tikai tuvoties iedomātai pilnībai ne būt jau tādas kam nepārmainīt ne mata
8	(mīlestības atplūdums – varbūt pat niknākais nāves grēks) viņš neko neizpauž – un viņas kā lai nojauš? – ka es, stikla sieviete, ar savu ideālo nemainību esmu viņu gaužo asaru vaininiece.
9	Un es? rokas augstu gaisā tur it kā aizturētās vienmēr vēl sava mīlētāja atgūšanas gaidās mierīga stinga turpinu smaidīt turpinu smaidīt sfingai līdzīgo vienaldzības smaidu.
10	Neaplīpu ar bēdām čagans noplok arī prieks – gaisma un tumsa neatstāj stiklā pēdas.

Pēteris Cedriņš

(8)

Sfinga – pēc izskata krūtis,

apaļš vēders, mirdzošs

posts, nekas

cits –

tup pilsētas galā, izstiepj

savu miklo mēli kā tepiķi

ielas meitām.

Ir vajadzīga atbilde

bezgalīgai ziemai.

Un tūlīt kāds Edips klāt.

Viņa izplestās kaulu smadzenes

brīnās kā Jānis Atklāsmēs.

Ledainas ogas vējā skan,

Iezvana manus austrumus.

Aukstas saules ceļas

Kā jūŗas manos tuksnešos.

Edips – pēc izskata atbilde,

stikla kalna muļķis, viss

cits –

skatās: kā sfinga, visu ziemu gaidot

ne atbildi, bet atbildēt

ļauj savai pirmajai asarai

pūstošās ķepās iepilēt.

*Rimants Ziedonis*
*SEV. DVĪNIM*	– Uz lejupslīdošā eskalatora augstākā pakāpiena ir diezgan liela laime, – man teica metrostacijas vecais uzraugs. Es metos augšā un uzskrēju līdz pirmsaugstākajam. Tad paklupu un noslīdēju līdz pirmszemākajam. Tepat blakus bija augšupslīdošs eskalators. Viens skrēja pa to lejā. Skrēja, klupa un slīdēja augšā. – Muļķi, – viņš man teica, – kāpēc tu skrien augšā? Vai tad tu neredzi, ka es skrienu lejā? Un ja es skrienu lejā, tātad tur augšā nekā diezgan laimīga nav. Diezgan liela laime ir uz augšupslīdošs eskalatora zemākā pakāpiena. Mēs vēl krietni skrējām sakostiem zobiem, šķielēdami viens uz otru. – Nu, tu vēl tepat, – viņš smējās. – Ha, tu arī vēl tepat, – es smējos.
*** * ***	Viendien ceļoju pa sevi pašu un atrodu vienu svešu. Tādu gudru un skaistu, un mani visur redzošu. – Nāc ārā, ko slēpies, – es saku, – es tev došu pusi sevis. – Man nevajag pusi tevis, – viņš saka, – tu viss esi mans. – Nu tad paliec ar’, – es saku – ja tik viegli manī palikt var. – Pagaidi, neej, – viņš saka, – man te bail vienam.
*TĀ MAN TEICA*	– Jo augstāk mērķēsi, jo augstāk tiksi, – tā man teica vecais augšā kāpējs. – Gribēsi skaistu sievu, dabūsi sievu. Gribēsi sievu, nedabūsi nekā. Gribēsi kosmosā tikt, tiksi līdz mākoņiem. Gribēsi līdz mākoņiem tikt, tepat uz zemes paliksi. Gribēsi pirmais būt, būsi otrais. Gribēsi pēdējais būt, nebūsi nekas.
*** * ***	Es meklēju brilles un nevarēju atrast. Tik neredzīgs es biju! Un man pateica, ka brilles man ir uz acīm. Es meklēju dvēseli un nevarēju atrast. Tik nejūtīgs es biju! Un man pateica, ka dvēsele ir manī. Es meklēju sevi un nevarēju atrast. Tik apmaldījies es biju! Un man pateica, ka manis nav. Bet es esmu!
*** * ***	Prom no šīs vietas, kur viss tik bezkrāsains. Te tā vecā, riebīgā ragana ar to māju uz vienas kājas. Te tas pūķis ar pats nezin cik galvām. Un neviens te pie otra durvīm neprasa, vai drīkst vai nedrīkst ienākt. Un velns apjukušais sirms jau un iztrenkātais te jūtas kā dieva ausī. Es ietu prom no šīs vietas, kur viss tik bezkrāsains, bet jūtu, ka mana māja uz vienas kājas, un pats nezinu, cik man galvu, un neprasu pie otra durvīm, vai drīkst vai nedrīkst ienākt, un jau diezgan sirms un vēl apjucis esmu. (Karogs, 1982, 4)