Mārtiņš Lasmanis
DAŽI VĀRDI PAR JĀŅA LIEPIŅA DAŽĀDAJIEM DARBIEM
Foto: J. KrieviņšJāni Liepiņu Latvijā pazīst visvairāk kā publicistu, bet viņa darbs un devums īstenībā ir ļoti daudzpusīgs. Viņš ir mediķis, speciālists diētoloģijā. Kā eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta ilggadīgs līdzstrādnieks Liepiņš ir vasaras ekspedīcijās krustu, šķērsu izstaigājis savu zemi, pētīdams lauku iedzīvotāju uztura paražas, veselību un paralēli arī dažus dzimstības jautājumus. Šos zinātniskos pasākumus viņš vērtē par sava mūža lielo uzdevumu (ievadvārdi īsprozas grāmatai Vasarlaiks, 1977).
Līdztekus zinātniskajam darbam Jānis Liepiņš raksta ne tikai publicistiku, bet arī dzejoļus, stāstus, kritiku, apceres un esejas. Tieši pēdējos gados parādījušās vairākas viņa daiļliterārās grāmatas: bez jau minētā Vasarlaika vēl stāstu sējums Zaļš mutulis (1980) un dzejoļu krājums Balzamīne (1981).
Nopietnās publicistikas un apraksta izvirzīšanās priekšplānā ir vispār viena no raksturīgākajām iezīmēm Latvijas septiņdesmito gadu literātūrā, pie kam svarīga šeit ir lasītāju plašā atsaucība, gluži vienkārši fakts, ka debatētie jautājumi atbalsojušies tautā un dokumentālie apraksti spontāni atzīti par citkārt tik bieži izskaistinātajai īstenībai atbilstošiem. Par tādas rakstītāju un lasītāju tuvināšanās sekām, par publicistikas spēju ne tikai saviļņot un izraisīt pārrunas, bet arī ietekmēt sabiedrību dziļākā nozīmē var domāt dažādi. Jānis Liepiņš pats neliekas lolojam lielākas cerības. Esejā Rakstīšanas indeve (Kritikas gadagrāmata VI, 1978) viņš izsaka savu skepsi, bet reizē apliecina pienākuma sajūtu, kas liek publicista darbu turpināt; pienākuma sajūtu, ko rada rūpes par tautu, vistiešāk − apziņu par latviešu drūmo demografisko situāciju. To negatīvi ietekmē arī tādi faktori kā zemā dzimstība, ģimeņu nestabilitāte, dzeršanas sērga un nevajadzīgi sliktas uztura paražas. Tās ir problēmas, ko pētī Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta zinātniskās ekspedīcijas, un tie ir jautājumi, kam veltīti daudzi Jāņa Liepiņa raksti.
Viņš neapmierinās ar faktu konstatēšanu un kommentēšanu, bet metas debatēs ar pilnu jaudu un stipru pamācīt gribu, kas reizēm izpaužas saasinātos pārmetumos visāda veida vaininiekiem. Strīda karstumā bez tam gadās paša vārdiem sakot −, ka nav laika vai pietrūkst savaldības ieklausīties pretēju domu paudējā. Skaidrs, ka tā var nokaitināt iedomīgos, aizvainot pārlieku jūtīgos un izaicināt smējējus, kam nav uzaususi lietas nopietnība. Jāņa Liepiņa mudinājumu un pēlumu izraisītās reakcijas ir bijušas dažādas, bet atbalss viņa vārdiem nav trūcis, un tā liekas, ka runātājam pašam viedokļu un afektu ķīviņa troksnis nebūt nav tikai nepatīkams. Lai kā, mazliet provokatīvajai nostājai ir bez tam savs pozitīvs pamatojums. Aiz dedzīgajiem un durstīgajiem vārdiem nav ārējas pozes, bet īstena rūpe par tautas pastāvēšanu un, kā drusku subjektīvāks dzinulis, pareizas dzīvošanas ilgas. Eseja par pareizu dzīvošanu (Literatūra un Māksla 1977, 28) nav, diemžēl, vēl izdota grāmatā. Tie, kas pārmet Jānim Liepiņām paštaisnīgumu, var šeit atklāt kādu citu kaiti, kas viņam patiesi piemīt − sūrste par mūsu dienu nepilnīgumu.
Kam vārdi par tautas pastāvēšanu liekas par skaļiem, var tos aizstāt ar neitrālāko jēdzienu − demografijas problēmas. Pazīstamais zinātnieks Bruno Mežgailis, grāmatas Padomju Latvijas iedzīvotāji galvenais autors, kādā rakstā septiņdesmito gadu vidū saka: Nevar nesatraukt tas, ka mūsu republikā jau ilgāku laiku nenotiek pat vienkāršā paaudzes atražošana, ka, sākot ar septiņdesmito gadu, republikas laukos vairāk cilvēku nomirst nekā piedzimst. Tanī pašā apcerē, aicinādams rakstniekus vairāk pievērsties demografijas problēmām, Mežgailis priekšzīmei min Jāni Liepiņu un Jāni Mauliņu, kuŗi ar savām publikācijām par šiem jautājumiem spējuši ne tikai ieinteresēt lasītājus, bet arī ietekmēt citus autorus.
Ir svarīgi demografiski aspekti, par kuŗiem Latvijā grūti izteikties. Tā, piemēram, lielās pārmaiņas pilsētu iedzīvotāju nacionālajā sastāvā rakstnieku darbos nav attēlotas, pat ne īsti pieminētas, jo par tām atklāti runāt nevar. Ja šolaiku Rīga ir darbības vieta dažā labā romānā un stāstā, tad tā ir Rīga bez vaibstiem, bez savas krieviskās atmosfairas. Septiņdesmito gadu daudzinātā publicistika ir pa lielākai daļai pievērsusies daudz latviskākajai dzīvei laukos. Tā tas ir ar Imanta Ziedoņa Kurzemīti gadu desmita pirmajā pusē (un kā iesāktās tematikas turpinājums un izvērsums 1983. gadā seko Grāmata par Madlienu), tā tas ir ar Andreja Dripes Vēstulēm no kolchoza uz astoņdesmito gadu sliekšņa.
Rakstnieki, dzīvi pilsētā attēlojot, var šo to neredzēt, šo to neteikt un tomēr radīt vērtīgus darbus. Zinātniekiem līdzīgā situācijā ir grūtāk. Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta vasaras ekspedīciju dalībniekiem gan par to galvas nav daudz jālauza, jo viņi pētī apstākļus laukos.
1930. gadā Lubānā dzimušais un tanī pašā Vidzemes pusē augušais vēlākais rīdzinieks Jānis Liepiņš dodas Latvijas lauku vasarā ar aizrautīgu prieku. Ne tikai kā pētnieks, bet arī kā cilvēks, kam dzimtenes zeme un daba ir nepieciešamas, neatsveramas vērtības. Viņa vasaras gaitu atmiņas, iespaidi un pārdomas ir devušas vielu krājumam Vasarlaiks, kuŗa saturu autors nosaucis par atcerēm un apcerēm, un pa lielai daļai arī stāstu grāmatai Zaļš mutulis. Nedz vienā, nedz otrā gan nav meklējama vispusīgāka aina par šodienas apstākļiem Latvijas laukos. Tādu sniegt nav bijis autora nolūks, un te nav nekā ko pārmest. Lauku ļaužu dzīvi svarīgos vispārīgos aspektos Jānis Liepiņš pētī plaši un pamatīgi zinātniskajā darbā, kas atspoguļojas arī viņa publicistikā. Savā daiļprozā viņš var mierīgu sirdi iet citas takas, būt subjektīvs un intims, attēlot mirkļus, nianses un noskaņas. Un, kad prāts uz to nesas, ļaut vaļu bezrūpībai, žirgtai jestrībai un nelielai pārgalvībai. Kāpēc gan ne? Ne velti kāda tēlniece viņā saskatījusi kā askētu, tā čigānu.
Nianšu un noskaņu raksts Vasarlaikā un Zaļajā mutulī nerada trausluma sajūtu, un no saldenuma te nav ne jausmas. Raksturīgs abām grāmatām ir diezgan neparasts sensibilitātes un svaiguma apvienojums, pie kam svaiguma šaltis reizēm liekas ļoti mērķtiecīgi iesviestas, lai neļautu nepārprotamam, dabīgam jūtīgumam gūt pārsvaru. Ja cilvēku vientulības, viņu raižu un sadzīves likstu skicējumiem dažos stāstos ir pat nedaudz skarbs blakustonis, tad te savukārt jādomā par autora otru nodarbošanos, par vēso distanci, kam sava vieta mediķa un ārsta profesionālajā attieksmē pret sirdzējiem. Ar žēlošanu nevar daudz līdzēt nedz citiem, nedz sev. Nepaļauties, izturēt, saraut, kamēr spēks kaulos, tādas ir Jāņa Liepiņa ieteiktās un paša lietotās zāles un terapija.
Kā spilgts un drusku negaidīts akcents Zaļajā mutulī izceļas drastiskā vecpuisības karikatūra Varēji jau nu gan precēties. Jau agrāk manītā ironija un dzēlība te aizsvilst ar burleska humora dzirksti. Šim vecpuisim nebūtu ko kaunēties Vizmas Belševicas stāstu grāmatā Nelaime mājās sastopamo dūšīgo sievu vidū. Salīdzinājumā ar Belševicas vitālajiem smiekliem Jāņa Liepiņa zobgalīgā ironija ir agresīvāka un tiešāk tēmēta, kā to jaunā pavērsienā apliecina viņa Saruna vēstulēs ar aktrisi Dinu Kupli (Karogs 1983, 4). Tā ir īsināts un reizē papildināts nedaudz agrāk sarīkota autorvakara satura atkārtojums. Kaut arī šī saruna par vietējo literātūras un mākslas dzīvi vislabāk ir zinātājiem saprotama, tad tomēr katrs var šeit nopriecāties par it prāviem oļiem, kas pāršķeļ un vismaz uz brīdi sakustina pašapmierinātības, pašslavēšanas un provinciālisma gludo līmeni.
Pa jokam un amizantam epizodam ir arī Vasarlaikā, bet svarīgākais šinī grāmatā ir esejistiski ievirzītās apceres un atskati, kas reizē soli pa solim izveidojas par autora pašportreta līnijām, atklājot arī to, kas viņam savā zemē un tautā ir sevišķas cienības un mīlestības vērts. Vismaz daļu no tā, jo Vasarlaika nelielās lappuses dod kontūras un atbalsta punktus, atstājot savienojumus un secinājumus lasītāja ziņā. Lasītājam turklāt pienākas šķietami paradoksālā kārtā pamanīt arī to, par ko autors nerunā, konsekventi nerunā. Tā ir vispārēja atziņa, pašsaprotama un tomēr bieži neievērota. Latvijas rakstnieku darbi šinīs laikos runā arī klusējot.
Kritika Vasarlaikam un Zaļajam mutulim nav bijusi sevišķi atsaucīga. Pieminētajā Sarunā vēstulēs Jānis Liepiņš tā pa vidu atgādina, ka Rakstnieku savienības pirmais sekretārs viņa grāmatas savos pārskata referātos vispār nepiemin. Sekretāra nevērībai varbūt ir sevišķi iemesli, bet kritiķu viedokļa šaurība pārsteidz. Atsevišķu darbu kvalitāti šeit sīkāk nepārrunājot, tomēr jājautā, vai vērtētāji aiz kokiem meža neredz, vai nemana integritātes, kas izpaužas šī rakstnieka darbu kopumā?
*
Balzamīnes dzejoļi ir radušies daudzu gadu, varbūt pat vairāku gadu desmitu laikā. Dzejnieks saka, ka šo krājumu ir rosinājusi dabas harmonija, cilvēku attiecību gaišums un pa daļai arī rezignācijas svētīb(a), kādu nepieļauj nedz medicīna, nedz prozas rakstīšana.
Rezignācijas svētība? Starp grāmatas izteiksmīgākajiem dzejoļiem ir laba tiesa tādu, kuŗos paužas drūma samierināšanās, dzīves aplamības domas un neatpestīts pesimisms, kas reizēm pārvēršas ironijas vai pašironijas grimasēs. No svētības te daudz nav, ja ar to nav domāta atvieglojuma sajūta pēc padarīta dzejnieka darba.
Ironija ir jau sastapta Jāņa Liepiņa prozā. Pesimisma toņi, kas apdraud un reizēm pat nomāc Balzamīnes zaļumu, citos darbos tādā stiprumā neparādās. Bet bez tiem kopiespaids par dzejnieku un rakstnieku ne tuvu nebūtu pilnīgs.
Drūmumu nereti izraisa sajūta par savu centienu veltīgumu, it sevišķi, ja tie ir iekšup vērsti. Dzejolis Savā sprostā norāda iespējamu glābiņu:
Sitos kā putns būrī,
Kā zivs, uz sauszemes mesta.
Gatavs vai ceļos mesties,
Bet svētbildes sen vairs nav stūrī
Un cilvēks blakus man nestāv.Varbūt nu sevī meklēt
To, pēc kā tiecos citos ?
Glābties tā nevar no pekles.
Rimstu vai durvīs sitos, −
Pastāvu tikai citos.Vēl nav iznākusi grāmata, kuŗā būtu sakopotas periodikā izkaisītās Jāņa Liepiņa esejas, kaut gan pamatoti var teikt, ka tieši šinī žanrā viņa devums ir visnozīmīgākais. Eseju vairums ir latviešu mākslinieku un rakstnieku portreti. (Šīs rindas rakstot, nule kā publicēts ir paprāvais Lūkojums uz Dinu Kupli. Tas vedina uz nelielu, gan citai reizei pataupāmu polemiku par eksaltāciju).
Visu vajag darīt ar vēsu prātu un karstu sirdi, tad vedīsies. Tā teikts Vasarlaika apcerē Dažas ierosas Pācē un Svitenē. Protams, šo labi domāto norādījumu grūti pēc savas gribas izpildīt. Sirds, kā zināms, iedegas pati − pēkšņi vai kā zagšus tik lēnām. Jāņa Liepiņa esejas ir pārdomātas, bet to savdabība īsteni atklājas kvēlojumā, sprieguma sajūtā, kas sakņojas rakstītāja neparasti intensīvajā mākslas darbu pārdzīvojumā, vai tas būtu strauji un spontāni gūts, vai lēnām iedziļinoties nobriedis. Raksturīga tām ir arī dziņa atklāt svarīgas saiknes starp mākslinieka personu un viņa darbiem. Šinī triviālu un bīstamu klupšanas akmeņu piebārstītajā laukā Liepiņu vada psīcholoģisks vēriens un droša intuicija.
Vislielākā vieta eseju un apceŗu klāstā ir tēlotājai mākslai, kas Jānim Liepiņām ļoti tuva. Viņš ir rakstījis par Hildu Vīku un Jūliju Madernieku, par Jāni Pūpolu un Margu Lielkrasti, par Dzidru Ezergaili, Mirdzu Dreimani un Margitu Melnalksni. Ievadrindas esejai par Jāni Pūpolu, vienu no pirmajiem Purvīša ainavu glezniecības meistardarbnīcas audzēkņiem, var illustrēt rakstītāja izteiksmes spēku un uztveres spriegumu, kuŗa izraisītais patoss liekas gluži dabīgs:
Melni, dažviet ar pelēkām skrandām salāpīti rudens mākoņi veļas pār Cenas tīreli, un rūsganā zeme ir kraukļu un kovārņu pilna. Putni ar traku joni ceļas debesīs, kā mākoņus saplēst gribēdami, kā sauli vēl aizkavēt cerēdami, bet zemē tupošo putnu skumīgajos stāvos jau viežama drūma nepieciešamība samierināties ar ziemu, kas nāk. Taču no mākoņiem pa lāpījumu izdilām spriežas asas gaismas strēles un it kā ar nokaitētu īlenu uz melnvioletajiem spārniem raksta dabas lielo pavēlējumu: izturēt!
Jāņa Liepiņa rakstu dažādībā viens no kopējiem elementiem ir nemiers. Visus tā cēloņus izdibināt nemēģinot, var vēlreiz minēt divus: sūrsti par cilvēka dienu nepilnību un raizes par kollektīvo likteni. Sūrste ir nedziedināma un rosinās vēl dažu labu daiļliterāru darbu. Arī raizes dzen darboties, stāties pie publicista pults, bet raižu cēloņi nav reizi par visām nemainīgi doti un nepārvarami. Apziņa par to var stiprināt šaubu un klusēšanas laikā.
Jāņa Liepiņa apcerei par Jāni Pūpolu ir nosaukums Izturēt. (1983)
Mārtiņš Lasmanis
