Jaunā Gaita nr. 160, decembris 1986

 

 

Henrijs Moors

DEBESIS VAR GAIDĪT

 

Bija jau vēls. Viesi sāka izklīst. Lielajā viesistabā un blakus telpās vēl kavējās tikai tuvākie draugi. Klavieres bija apklusušas. Pēteris izgāja laukā pa sānu durvīm, lai nebūtu jāpļāpā ar dažiem, kas vēl tērzēja pie ēkas galvenās izejas. Bija silta septembra nakts. Pavisam tālu dūmakā mirkšķinājās pilsētas ugunis. Bija norunāts, ka viņš ar kādu viesi kopā atgriezīsies atpakaļ - tur, pie daudzajām gaismām. Vēl varēja pakavēties, ieelpot nokritušo lapu smaržu, uzmest skatu iemigušiem vītoliem.

Pēteris pēkšņi ieraudzīja vīrieti, kas sēdēja tumsā uz kāpnēm. Svešais pacēla galvu un, kā atvainodamies, sacīja:

- Iznācu ātrāk. Pēc pusstundas nāks mans ātrais autobuss. Vajag tikai dažu minūšu, lai noskrietu lejā pa kalnu un iekāptu.

Pēteris klusēja, kaut ko domādams.

- Es jūs redzēju viesu pulkā.

- Tas varēja būt, - svešinieka balsī bija smaids. - Es visu vakaru sēdēju pie klavierēm. Biju tāds - pusē ciemiņš, pusē samaksāts klaviernieks. Mājas mātei patīk daži gabali.

- Zinu. Vai esat mācījies mūziku?

- Nekā daudz, - svešais nožāvājās. - Gāju kolledžā, bet nebeidzu. Iemīlējos kādā skuķē, nelaimīgi. Bija sācies kaŗš Vietnamā, un es nokļuvu frontē. Biju tur ļoti viens. Nenāca vēstules, nebija, kam tādas rakstīt. Bija gan viens draugs.

- Labs draugs?

Svešais neatbildēja, klusēja labu brīdi, tad turpināja:

- Viss bija tik nepaticami. Kā brīnums. Izrādījās, viņš ir mans tautietis, no Ņujorkas. Fredijs bija viņa vārds. Kļuvām tuvi kā brāļi, turējāmies kopā. Klusajās stundās runājām par Ņujorkā skatītām filmām, par meitenēm un ko darīsim, kad tiksim atpakaļ. Būsim jau veci?

- Nekad nav par vēlu būt jaunam, Fredij, - es smējos.

- Citreiz bija elle. Liesmu lupatas plīvoja visapkārt, tumsā kāds vaidēja. Visi gulējām saspiedušies bedrēs. Un pat tādā baiguma brīdī kādam blakus iegribējās iekliegt citam ausī: „Debesis var gaidīt!” Vai tas bija karātavu humors?

Tad nāca cita nakts. Vēl nejaukāka. Automātiskie ieroči izklausījās, it kā nāve te klabinātu zobus. Mūsu vienība bija nogriezta, sadrupināta. Daļa mūsējo gulēja krūmos, citi tuvējā, sagrautā ciema ēku paliekās. Arī mēs ar Frediju tur tupējām blakus. Pretiniekam šīs drupas nepatika. Ložu brāzmas pacietīgi šalca pāri mūsu galvām. Daži puiši vairs nekustējās. Saļima arī Fredijs. Asinis tecēja no viņa matiem un kakla. Ambulance te nekad nepiekļūtu. Nevarēju ļaut draugam noasinot. Es noplēsu krekla piedurknes, apsēju tās un spiedu cieši pie viņa vainas. Likās, ka tas līdzēja. Man notirpa pirksti, uznāca vājums. Tad kļuva gaišāks, šaušana norima. Es izvilku draugu no drupām. Arī ambulance bija pienākusi, sāka vākt ievainotos, arī Frediju.

Dažas dienas vēlāk sameklēju pagaidu slimnīcu tuvējā skolā. Meklētais mani pazina, saņēma manu roku un kaut ko čukstēja, tad izmocīja vārgu smaidu.

- Paldies.

- Man likās, tā viņš teica. Tad mēs pazudām viens otram.

*

Atgriezos savā pilsētā - Ņujorkā. Jutos kā pazudis. Pazudis pats sevi meklēdams. Viss bija svešs, arī cilvēki uz ielām likās citādi. Nebija arī zinu no Fredija. Bija grūti būt vienam.

Aizgāju uz disko klubu, bet nemācēju lāgā kratīties dejā. Meitenes to manīja. Pienāca kāds puisis ar dziļi atpogātu kreklu, pavilka mani sānis un rādīja mazu plastikas maisiņu ar baltu pulveri. „Gribi? Divdesmit dolāru.” „Nevajag,” es teicu, „neprotu pat, kā to lietot.” „Nu, tad mācies. Zini, kā visvienkāršāk? Pavelc īkšķi virs plaukstas, virs pirkstiem. Radīsies maza bedrīte. Iebērtajā pulveri un pieliec pie nāss.”

Astotā avēnijā vēl vienmēr bija „Adonis” kino teātris. Stāvēju otrā ielas pusē un brīnījos. Vai tiešām tas bija „Adonis”? Kas bija tā jaukā filma, ko tur reiz skatīju? Tagad virs ieejas zibeņoja sarkans uzraksts All the Way, atzīmēts ar diviem krustiņiem. Un tālāk, devītā avēnijā atradās pareģotājas, laikam čigānietes, istaba ar aizvilktu drānu durvju vietā. Brīdi apstājos un vēroju zīlētājas trūcīgo telpu aiz loga. Diezko viņa nolasītu manā plaukstā, es domāju.

Tad man cieši blakus piestājas jauna, glīta sieviete. Viņa paskatās manī un smaida, izņem cigareti un jautā: „Vai dosit man sērkociņu?” - ”Nevaru palīdzēt, es nesmēķēju,” saku viņai un eju atpakaļ uz dzīvokli pa tumšām it kā nekad neredzētām ielām.

Vai biju aizgājis par tālu no sevis, lai atgrieztos? Varbūt biju jau aizmirsis atcerēties? Varbūt tikai vēl kādu degošu ēku, varbūt pāri rīsa laukiem bēgošu sievieti ar pie krūtīm pieglauztu bērnu un varbūt ambulances spēkratu iekaukšanos naktī. Kāpēc mums tur bija jāšauj, un kāpēc viņi šāva uz mums?

Man bija bailes no bailēm. No bailēm būt atkal savā istabā. Tur, laikrakstu kaudzītē vairs nevarēja sameklēt Reksa Rīda rakstus un televīzijā vairs nebija ne Hičkoka, ne Džekija Glīsona. Vai tomēr nevajadzēja nopirkt balto pulveri?

Bet, vai vēl labāk nebūtu aiziet dzīvam no šīs pasaules?

*

Strādāju gadījuma darbus. Biju mazliet paskolojies mūzikā. Spēlēju klavieres, dažreiz arī ģitāru - otras avēnijas tā saucamos vientuļo siržu bāros. Pie letes sēdēja sievietes kailām mugurām, bez pavadoņiem. Aiz viņām mīņājās vīrieši, glāzēm rokā, runāja jokus, par kuŗiem paši smējās. Mani sāka aicināt arī mājas viesībās, izklaidēt ciemiņus, kā šovakar. Tas jau bija kāpiens uz augšu. Bet nekad neaizmirsu meklēties pēc Fredija.

Runātājs apklusa. Varbūt gribēja vēl ko teikt, bet pietrūka vārdu. Mums abiem pielipa tumsa un klusums.

- Un nekad viņu neatradāt? - Pēteris jautāja.

- Jā, es satiku Frediju. Šovakar. Svešais nodūra zodu.

- Kā tas notika? - Pēteris klusu jautajā.

- Fredijs stāvēja ar muguru pret mani, runājās ar dažiem viesiem. Redzēju viņa, pēc mēra darināto, uzvalku. Bija palicis krietni resnāks, bet tomēr pazinu. Piegāju pie viņa, saņēmu aiz elkoņa un teicu tikai vienu vārdu: „Fredij! Fredij!”

Viņš paskatījās uz manām pavalkātām drānām, uzmeta skatu blakus stāvētājiem, neērti pamīņājās.

- Redzēju jau redzēju tevi spēlējam. Es visur meklēju tevi, Fredij.

Fredijs pasmaidīja, paskatījās uz manām nosmulētām nošu lapām.

- Nūjā, kas mani var sameklēt. Laikam nezini. Esmu Zelta Dolāra bankas viceprezidents, mūžīgi aizņemts. Bet nu, piedod.

Viņš pagriezās pret saviem sarunu biedriem un pamirkšķināja acīm. Tas bija viss. Nevarēju vairs spēlēt. Likās, ka jutu Fredija asinis savā plaukstā. Dzirdēju viņa čukstu slimnīcā. Nu man vairs nebūs neviena kā meklēt. Un tagad man jāiet.

Viņš piecēlās, pamāja Pēterim ar galvu un aizgāja pa grantaino celiņu. Tad no tumsas atskanēja viņa balss:

- Debesis var gaidīt.

Un viņa soļi apklusa naktī.