Šodien pasaulē ir apmēram 900 miljonu lasīt un rakstīt nepratēju. Katrs trešais pasaules iedzīvotājs. Es apbrīnoju šo cilvēku spēju koncentrēties un atcerēties, viņu gribu izturēt un nepadoties, viņu augsti izkopto dzirdi un par visām lietām spēju radīt jaunas garīgas vērtības. Vēsturiski viņi ir literātūras iesākums, jo pirms rakstītā vārda un literātūras bija mīts un mīkla, bija šūpuļdziesma, pasaka un dziesma. Tā rakstu par būtiskām mūsdienu kultūras problēmām žurnālā Harper iesāk vācu rakstnieks Hanss Magnuss Encensbergers. Un man jādomā par latviešu folkloras tradiciju un par latviešu tautasdziesmām, kas izauklētas senatnē mūsu senču apziņā, bet uzrakstītas jaunos laikos ar rakstu zīmēm, kas iemācītas un ieviestas no Rietumiem.

Pēdējā gadsimta analfabētisma izskaušanas uzvaras gājiens, autors argumentē, ir cieši saistīts ar pasaules industrializāciju, ar kapitālisma uzvaras gājienu, kas novedis pie cilvēces garīgās nonivelēšanās. Un tagad mēs dzīvojam laikmetā, kad uzvarējis ir otra viļņa analfabētisms. Kad sabiedrības vadībā ir izvirzījušies veiklie manipulatori. Augsti izglītoti analfabēti, kas gan māk lasīt, bet nelasa, jo vieglāk skatīties televīziju. Viņiem ir svešas humānisma idejas, bet viņi sevi uzskata par augsti zinīgiem un labi informētiem, jo veikli māk atšifrēt instrukcijas, kas pavada neskaitāmās un komplicētās šolaiku aparatūras un darba rīkus, atrisināt piktogrammas un formulas, parakstīt čekus un dekrētus.

Manuprāt vācu rakstnieks ir uztaustījis dziļu, skaudri sāpošu un universālu mūslaiku cilvēka problēmu. Bet vai patiesi universālu? Vai sociālisma zemēs kultūra nav iesēdināta goda krēslā? Mākslinieki taču glezno un veido saules pielijušās darbnīcās, aktieŗi spēlē modernos teātŗos un mūziķi muzicē akustiski nevainojamās koncertzālēs. Līdzīgi ievirzīta pozitīva dominante vijas cauri dzejnieka Māra Čaklā analizei „Par aktīvāku latviešu literātūras popularizēšanu citās tautās” (Karogs, 1986,8). „Kad runājam par mūsu kultūras augšupeju, mēs jo bieži domājam par tām iespējām, ko kultūrai pavēris sociālisms ar savu internacionālo tāli...” Tā jau ar pirmo teikumu faktiem bagāts izklāsts par latviešu literātūras tulkošanu daudzās svešvalodās ar respektējamiem, pat iespaidīgiem metienu skaitļiem, grāmatu nosaukumu, autoru un tulkotāju uzskaiti. Ja nu Mārim gadījies savā izpētē uziet kādu negatīvāku vērtējumu (piemēram, par Ojāra Vācieša dzeju Vācijas Demokrātiskās Republikas presē), tas aizbildināts ar „pirmās saskarsmes uztveres grūtībām”. Ir jau tiesa, ka tiek analizētas arī problēmas un ieteikti konkrēti uzlabojumi, bet visumā šķiet, ka izklāsts ir ievīstīts sociālistiskās introversijas mīkstajā aizsargmētelītī un paliek vēlmju domāšanas līmenī bez būtiska kontakta ar mūsdienu pasaules skaudrajām realitātēm. Zināmas grūtības ar „padomju literātūras, tajā skaitā arī latviešu literātūras izeju rietumpasaulē” autors liek uz pasaules sadalītības lēses, bet arī šeit Rietumos par maz izdevušamies atzītus mēģinājumus („Poetry from Latvia” Gulfport, Florida, 1982) ieskaita pozitīvo panākumu ailē. Neraksturīgi asi, lai neteiktu egoistiski arroganti, nespēja latviešu literātūru ienest Rietumu pasaules kultūras tautu valodā uzvelta ārpus dzimtenes dzīvojošo tautiešu pleciem. Varētu jau arī būt, ka mūs ir „ietekmējusi pasaules sadalītība, tāpat emigrantu reakcionāro aprindu šaursirdīgi pārpolārizētā ievirze attiecībā pret kultūru”, bet ja Raiņa lugas vai Ziedoņa Epifānijas kļūtu par bestselleri Amerikā, mēs no visas sirds priecātos tik pat patiesi un sirsnīgi kā mūsu mazās tautas brāļi un māsas dzimtenē. Un vai pasaules dalīšana šobrīd, tāpat kā citos laikos, nav dižtautu monopols (atcerieties polītrakstos bieži pieminētās „kvēlās jūnijdienas”). Un tad atkal no otras puses, vai Māra norātie tautieši ārzemēs nav tā pati saimīte, ko jau pirms daudz gadiem vēstures mēslainē teicās ieslaucījis viņa vecākais kollēga Andrejs Upītis (piem., skat. ievadrakstu žurnālam Māksla ceļu iesākot 1959. g.). Un kā jau Māris pats, pie mums ciemojoties, būs vērojis, kaut kā jau vēl turamies šobaltdien. Esam taču maza tauta un savstarpējie garīgā pingponga mači ir tik pretproduktīvi. Garīgās enerģijas izniekošana. Kuries, turies, bet, brālīt baltais, neniekojies!

Un tā kā arī Māris atzīst (kaut maķenīt patronizējoši), ka daži no mums „vēl samērā labi zina latviešu valodu”, nozīmīgi un ietekmīgi tulkojumi nākotnē jau paliek visai reālu iespēju robežās. Varbūt pat kopīgi ar mūsu jau apciemotiem rīdziniekiem un vēl līdz šim neapciemotiem citiem novadniekiem izveidotas videolentes lielajam otra viļņa analfabētu tirgum. Efektīvi sadarbojoties, piemēra pēc, Imants Kalniņš, Ansis Epners, Ilmārs Blumbergs, Juris Silenieks un Juris Kronbergs varētu radīt šedevru, ar ko salīdzinot Kolberga kriminālromāna krievu tulkojuma rekordtirāža būtu labi ja tāds palielāks krikums. Bet varbūt, lai šādu caursitēju diždarbu radītu, mums vēl jāsagaida latviešu literātūras Sibeliuss, jeb vai latviešu kaut prozas Aitmatovs, jo Indrānes Zemes vēzis, šķiet, te lāga nederēs, kaut augsti prēmēts un daudz un rūpīgi pārspriests un analizēts.

 

*  *  *

 

Džemmas Skulmes un Juŗa Dimitera izstādes atklāšanā „International Images Ltd.” galerijā Sevikli pilsētiņā pie Pitsburgas 19. septembrī piedalījās apmēram pāris simtu cilvēku. Daži kollekcionāri bija ieradušies privātās lidmašīnās no Arizonas un Kalifornijas. No Toronto, gan tikai ar autotransportu, bija ieradusies latviešu grupiņa − „dārdedzieši” Vilnis un Edīte Āpšes, Guntis Liepiņš, mākslinieces Ruta Grāvleja un Inese Jansone, prof. Solveiga Miezīte un vēl citi Skulmes un Dimitera mākslas cienītāji. Tāpat atklāšanas viesu grupā varēja satikties ar Birutu Abulu, Ilgvaru Spilneru un Pitsburgas profesoriem Silenieku, Bērztīsu un Puriņu. Raibi priecīgajā viesu barā sprēgāja kā latviešu, tā angļu un arī krievu valoda. Māksla vieno. Mākslu arī pērk − kāda kollekcionāre teicās esam aizrunājusi 27 darbus. Projām ejot dzirdēju jaunu amerikāņu pāri priecājamies, ka nav palikuši mājās pie televīzijas.

Skates glīti noformētajā brošūrā 9 mākslas darbu krāsu reprodukcijas, mākslinieku biografiskie dati un īsas apceres (arī par Oto un Martu Skulmi un Ojāru Ābolu).

Žurnāla Artnews septembŗa numurā veselas lapas skates reklāma ar divām krāsu reprodukcijām.

Raksts par izstādi Pittsburgh Post-Gazette (20. sept.) vairāk ar sociāla kommentāra iekrāsu, bet abu mākslinieku foto uzņēmumi izstādes telpā ir vareni.

Izstādītā Oto Skulmes 1923. g. kubistiskā klusā daba Rīgas publikai vēl nav rādīta, tā kā šai aspektā Sevikli pilsētiņa Pensilvēnijā ir mazu mākslas solīti priekšā Rīgai.

 

*  *  *

 

Šodienējā atklātības gaisotnē Rīgā izskan līdz šim nemanītas kritiskas piezīmes par dažādiem kultūras dzīves aspektiem.

Mākslas Akadēmijas mācību programmu un pedagoģiskās metodes uz grauda ņēmuši „jaunie turki”, bet aizstāvēt steigušies „paklausīgie teicamnieki” (Literatūra un Māksla, 1986,24).

Interesantā intervijā ar mākslas kritiķi Pēteri Bankovski Akadēmijas rektors Valdis Dišlers cita starpā atklāj, ka „vēl sešdesmito gadu beigās tika izteikti priekšlikumi par mākslas augstskolu reformu. To mērķis bija visu tēlotājas mākslas apmācību koncentrēt Maskavā un Ļeņingradā. Šajā mūsu mākslai kritiskajā momentā pareizu izeju atrada Akadēmijas vadība ar prof. Leo Svempu priekšgalā. Tēlotājas mākslas specialitātes koncentrēja pedagoģijas nodaļā, un tikai pēc četriem gadiem izdevās oficiāli atjaunot tēlotājas mākslas nodaļu darbību” (Padomju Jaunatne 1986. g. 25. jūl.).

Ļoti interesanti par latviešu tekstilmākslu un savu dzīvi stāsta Rūdolfs Heimrāts.

Akadēmijā es ienācu smagā laikā. Tika noliegtas visas parādības, kas it kā neatbilda reālismam.

Mākslas vēstures kursu mums lasīja līdz impresionismam, pārējais bija kaitīgs modernisms. Mākslinieka uzdevums bija maksimāli tuvoties dabai. Atceros, reiz ienāk auditorijā kāds pasniedzējs. Apskata, ko esam uzgleznojuši un saka: ‘Kā tas varbūt, ka klusā daba jums katram iznāk citādāka. Tā taču var būt tikai viena.’ To mēs − studenti − savā starpā vēl ilgi apspriedām un nevarējām tam piekrist. Es it kā neticēju tam, ko mums mācīja, nepieņēmu akadēmijas skaidrojumus. Un te man ļoti palīdzēja lietiskās mākslas vidusskolā gūtās zināšanas. Mums tur mākslas vēsturi mācīja Herta Stepe. Ļoti gudra, daudz redzējusi ar plašām vēstures zināšanām. Kursā ietilpa gan impresionisms, gan 20. g.s. modernā māksla. Viņa tik neaizmirstami runāja par Botičelli, ka, pirmo reizi braucot uz Itāliju, man bija viena vēlēšanās − redzēt Botičelli darbus. Un es nevīlos. (Literatūra un Māksla, 1986,29).

Re, kā skaistā latviešu tekstilmākslas ēka ir celta uz sūriem pamatiem, un arī apmākusies diena nav bez savas gaismas stariņa.

 

*  *  *

Aizgājušā gada maijā Ņujorkā Mārim Bišofam „Adams Books” izdeva jaunu grāmatu The Alien Diaries. Asprātīgs stāsts galvenokārt zīmējumos par citas planētas sievietes viesošanos Ņujorkā. Visumā šī citplanētas viešņa „lielajā ābolā” tiek uzņemta izcili spoži, līdzīgi Rīgas kultūras darbiniekiem, kad viņi viesojas Amerikas latviešu kolonijās. Tad vēl maijā Ņujorkas „Alcove galerijā” Bišofa zīmējumu izstāde un Sv. Pētera baznīcā Leksingtonas avēnijā Ausmas Macātes tekstilmākslas izstāde.

Privātā vēstulē, rakstot par Toronto latviešu dziesmu svētku izstādi aizgājušajā vasarā, Arnolds Treibergs, manuprāt, skaisti noraksturojis Maijas Šleseres mākslu − „tik neuzkrītoša kā tautasdziesma”.

Svētki sen nosvinēti, sen aprakstīti!

Dažas dzejrindas no Ojāra Vācieša Nolemtības”:

Nevar aiz frakas
būt izrūnīts auns.

Nevar karaļkroni
galvā uzlikt blusa.

Nevar, Jāni,
Jānīts būt
vien Līgosvētkos.

Nav ko glaust pa spalvai,
dod man ķepu −
vispirms jābūt galvai,
tad var likt
cepuri.

 

Nikolajs Bulmanis

 

 

Nikolajs Bulmanis

KARIĀTIDES UN ZILI BRĪNUMI PENSILVĒNIJĀ

Džemma Skulme un Juris Dimiters „International Images” galerijā Sevikli pilsētā.

 

Būtiska runa ir par Džemmas Skulmes un Jura Dimitera pēdējā laika gleznu izstādi, bet jaukajā veikala telpas galerijā bija ieblīvēts vēl daudz kas vairāk: četras vecmeistara Oto Skulmes gleznas (no agrīnā kubisma parauga līdz reālā manierē darinātam portretam no trīsdesmitajiem gadiem, 20 kostīmu skices un citi zīmējumi, tēlnieces Martas Skulmes darbu fotografijas, krietns skaits Džemmas Skulmes neielogotu akvareļu lapu, Dimitera plakāti (uz grīdas noenkurotā plastisku lapu pāršķirtenī), piecas Ojāra Ābola gleznas un plaša kollekcija ar laba plaukstas lieluma Jura Dimitera sīkdarbiem un skicēm par redzētiem plakātu un klusās dabas tematiem.

Galerijas direktore un skates kuratore Elena Kornečaka (Kornetchuk) paskaidroja, ka izvēlējusies šo skates daudzveidību, lai saviem klientiem dotu vajadzīgo kontekstu abu Rīgas viesu mūsdienu glezniecības izpratnei. Šķiet, tādēļ arī izvēlēts pretenciozais un vēsturiski neprecīzais izstādes nosaukums: „Latviešu mākslas gadu simtenis − Skulmju mantojums”. Plašāks mākslinieciskais konteksts vai ziedoklis uz komerciālisma altāra? Katrā gadījumā uz noturīgas mākslinieciskās apdares lēses, un, vismaz daļai skatītāju, plašais nepilnīgi izgaismotais konteksts apgrūtināja iefokusēšanos uz izstādes spēka punktiem. Īpaši skumji bija aplūkot blīvajā klāstā it kā apmaldījušos, Oto Skulmes devumu (koloristiski niansēts, tonāli smalks portrets no trīsdesmitajiem gadiem galerijas skatlogā un 1923. gada kubistiska klusā daba − patiesi ar ģitāru un citroniem!). Arī latviešu skatītājam bez īpašām zināšanām par šo nozīmīgo Rīgas grupas meistaru izstādītais būs vairāk mulsuma kā izpratnes avots. Un tad vēl atklāts paliek plašākais jautājums par mātes un dēla kopizstādi kā optimālo kombināciju viņu mākslas popularizēšanai un (būsim godīgi) pārdošanai. Un it īpaši Amerikā un vēl sevišķi amerikāņiem? Šķietami paradoksāli, bet ja izstādes koptēls bija veidots šķietami sadrumstalots, tad skates fokusā visai pārliecinoši pa tīru mākslas ceļu nostājās Džemmas Skulmes glezniecība.

Džemmas Skulmes pašreizējam gleznieciskajam rokrakstam visbūtiskākais ir ekspresīvs otas raksts (arī akvareļglezniecībā). Gleznojot Skulme savus darbus izklāj uz darbnīcas grīdas. Vērienīgiem vēzieniem radītie, droši kārtotie krāsu ieklājumi liecina par à la prima glezniecības piegājienu, kuŗā māksliniece iesaistās ar visa auguma kustību. Prātā kāds intervijas veida raksts Rīgas presē, kur Džemma Skulme, runājot par savas mākslas tuvību ar latviešu folkloras tradiciju, skaidrojusi, ka savā darbnīcā viņa strādājot līdzīgi kā viņas vecmāmiņa dārzā ravējusi. Šai aspektā zināma profesionālā piegājiena tuvība ar Edvīnu Strautmani Menhetenā. Skulmes gleznās ekspresijas pulsējošais radošā momenta fiksējums kāpināts ar skanīgi dzirkstošu krāsu izvēli. Skulme pavisam nebaidās no spektra krāsu lietojuma šai skatē, it īpaši dzīvīgi sarkanā dramatiskā pretnostatījumā ar melno. Priecājoties par Skulmes drošo otas rakstu un krāsu pretmetiem, jādomā par pasaules mākslā piecdesmitajos gados dominējošo abstrakto ekspresionismu, varbūt it īpaši vēl tāpēc, ka līdzīgi šim novirzienam Skulmes glezniecisko laukumu kārtojums ir visumā plaknē bez īpaša telpiskuma vai tiekšanās dziļumā. Atsevišķos darbos, visvairāk akvareļos, zināmu telpiskumu rada gleznas elementu plākšņainais kārtojums. Bet visumā tā ir glezniecība plaknē (kā amerikāņiem − Rosko, Ņūmanim vai Klainam) un kā tāda pretpols raksturīgajam Rīgas skolas gleznieciskajam telpiskumam (jādomā par Induļa Zariņa jūsmīgajām apcerēm par Ed. Kalniņa ainavām, kur gleznieciski apjaušams gaisa slānis starp skatītāju un mākoņiem vai mākoņiem un debess bezgalību u.t.t.).

Pirmo reizi, skatot nozīmīgu Džemmas Skulmes gleznu kollekciju 1980. gada rudenī 10 latviešu gleznotāju izstādē Maskavā, priecājos par viņas „lielajām sievām” (JG 132) un kavējos pie nesen gleznotās „Pārcilāšanas” (reproducēta uz 1981. gadā Rīgā izdotās Skulmes gleznu mapes vāka, gan arī gadu vēlāk Maskavā izdotajā krievu valodas reprodukciju grāmatā). Izteikti kvalitatīvs abstraktā ekspresionisma piemērs, kur fragmentāri figūras elementi patvērušies tikai kā pieturas punkti aizgājušo gadu nu jau tik pazīstamai daiļradei. Un vai tomēr? Tiesa, figūru redzamā daļa reducēta līdz minimam, tai pašā laikā ar savu vertikālo izvērsumu piedodot kompozīcijai ģeometrisku pamatīgumu un saturisku blīvumu. Dziļi respektējot tīrās krāsu ekspresijas lielo spēku, uz mēles atkal Māra Čaklā dzejrinda: − „...jo dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām.”

Skulmes glezniecības tematiskais diapozons ir visai ierobežots. Varētu teikt, ka viņas glezniecība ir par cilvēka figūru, par sievietes tēlu. Un tā viņas tur arī sēdēja Pensilvēnijā izstādītajās gleznās. Pamatīgas, prasmīgi gleznotas ar erudītu ķērienu, ekspresīvi šņāptas un rautas. Un tomēr šādā skatījumā gluži kā formālistiski ievirzītajā izteiksmes līdzekļu analizē neesam pietuvojušies Džemmas Skulmes mākslas kodolam, tās filozofiskam saturam. Lai apjaustu šo būtiskāko, jā, pārlaicīgo viņas mākslā, tā jāskatās plašākā kontekstā. Varbūt pat no mākslinieciski bieži mazasinīgiem, kaut arī techniski prasmīgi īstenotiem pozitīvi sadzīviskiem vai žanriskiem piecdesmito gadu gleznojumiem, cauri sešdesmito gadu būtiski nozīmīgākam novienkāršotam cilvēka tēlam (gan vēl ar vienu otru zvaigzni pie cepures, kroni uz galvas vai tautisko atribūtiku gan tērpā, gan kompozicijas balansēšanai iesēdinātā māla krūzē) līdz kariātidēm septiņdesmitajos gados. Vārdnīcā atradīsit, ka kariātides ir sievietes statujas antīkā architektūrā ar tempļa balsta funkciju. Varbūt Skulme šīs izturīgās sievas, kas balsta templi jau krietni pāri 2000 gadu, pirmo reizi vērojusi izstaigājot Akropoli Atēnās, varbūt citur... Zīmīgi, ka viņas 1981. g. reprodukciju mapē „Kariātides” ir pirmais darbs. Latviešu sievietes balsta un sarga Latvijas zemi patiesi ar „zaļu zāli un zilu tāli”. Šai ainaviskā atvērumā (šoreiz ar panorāmisku dziļumu) dažreiz, arī vienā no Pensilvēnijas skates variantiem, ir it kā gaistošs meitenes tēls skrejošā kustībā. Mūsu senču apdziedātā tautas dvēselīte, ko pamatīgās akmens sievas sarga un noteikti jūtam − arī nosargā. Un ar to jau ir atrasts pats būtiskākais Skulmes daiļradē. Figūra, sievietes tēls, glezniecisks veidols − apdvēseļota forma tautas pastāvēšanas archetips. Liepa ar kroni debesīs, saknēm Latvijas zemē un vienotāju stumbru − pulsējošo dzīvības sulu nesēju. Reizē šodienīga un folkloristiska, nezūdamības kvintesence − laika barjeras pārvarēšana.

Pensilvēnijas skatē divi variantos ir „Marta spāņu tērpā”. Šis sievietes figūras risinājums Velaskēza glezniecības ietekmē („lnfanta Margarita”, „lnfanta Maria-Teresa” vai pazīstamās „Las Meninas” detaļa) košākās krāsās un ar augstāku dekorātīvitātes elementu. Un tomēr atkal šī stingrā vertikālā „ģeometrija” un bērnā ieslēptais jautājums, vai arī viņai līdzīgi savām 17. g.s. spāņu priekšgājēju princesītēm liktenis nav nolēmis vēsturisko misiju − nest savas tautas rūpi?

Ja gandrīz it visas Skulmes figūras ir archetipiski stateniskas, tad šķietams izņēmums bija drastiski novienkāršotā gulošā kailfigūra − varbūt viens no izcilākiem darbiem izstādē. Šis darbs man šķita kā cildinājums Džemmas mātei, pirmajai latviešu tēlniecei, Rīgas grupas loceklei Martai Skulmei. It kā vienā lējienā izlējies. Ar tik maz pateikts tik daudz! Guloša figūra, bet ar vertikāli izcelto kāju dominanti atkal apliecinot par iesākumu un turpināšanos, par pastāvēšanu un tālākiešanu.

Ja jau pat vislielākam meistaram bez visiem spēka punktiem ir arī pa noslīdei un bez šedevriem arī pa viduvējībai un mīnusam, tā arī šīs skates Skulmes komponentā.

Šo rindu rakstītājam (nu taču jau man) tādu kā disonances sajūtu radīja mākslinieces prakse strādāt vairākos variantos. Varbūt tā ir tāda vecmodīga turēšanās pie oriģināla kā patiesās mākslas atklāsmes baušļa (ja nu viņš lasītu, tad Imants Tillers še noteikti iesmietos). Un kāda tad vaina trīs vai varbūt četrām, vai piecām Martām spāņu tērpā? Var jau arī būt, ka vainas nav nekādas, un tomēr zināma nonivelēšanās varbūt, it īpaši akvareļu lapās, bija izmanāma. À la prima gleznotājs jau ir tāds speciāli privileģēts mākslinieku saimes bērns. Kur cits tamborē un mokās gadiem, tur ātrgleznotājam intuitīvi spontānā piegājienā kvalitatīvs darbs it kā izpil no otām. Un tomēr − vai izstādītajā klāstā (varbūt vairāk akvareļos) nebija pa steigas atstātai paviršības pēdai?

Skulmes glezniecības „Lielās sievas” sava pārlaicīgi archetipiskā rakstura pilnīgai izteikšanai pieprasa lielu dimensiju audeklus (kā iepriekš minētā Maskavas skatē). Vairumā Pensilvēnijā izstādīto eļļas darbu mērogos bija izjūtama it kā praktisko apsvērumu diktēta ierobežošanās (Varbūt galerijas šaurība, varbūt Maskavas eksporta aģentūras pārsūtīšanas izdevumu diktēts ierobežojums?). Ko lai dara, bet komerciālu apsvērumu iespīlēta ekspresija zaudē labu daļu savas mākslinieciskās pārliecības. Mēģiniet iedomāties, teiksim, pieticīga formāta Anselma Kīfera gleznu!

Gribētos minēt, ka saviem mākslas tēliem atbilstošā mērogā Džemmas Skulmes māksla godam turētos arī prasīgajās 57. ielas vai So-Ho galerijās, turpretim Pensilvēnijā izstādītais variants šķita vairāk ietēmēts naudīgajai Kornečakas klientūrai.

Ja Džemmas Skulmes savdabība un mākslinieciskais spēks ir spēja izlauzties no latviešu mākslā dominējošā narrātīvisma valgiem, tad gadās arī pa atkritienam. Tāds man šķita pagrieztā mugura glezna „Aiziešana” par mākslinieces dzīvē dziļi traģisku pārdzīvojumu.

Turpretim ļoti pārliecinošu traģisku noskaņu kāpinājumu ar glezniecisku ekspresiju un horizontālu kompozicijas elementu kārtojumu Skulme panākusi darbā „Rekviēms”. Šai gleznai un patiesi visai Džemmas Skulmes daiļrades labākajai daļai piederas citā kontekstā nesen rakstītie Pētera Mārtinsona vārdi: − „Glezniecība nopietna, bez uzskaistinājuma viegluma. Virszemes smukumam gluži vienkārši tur nav vietas.”

 

JURIS DIMITERS Pensilvēnijas skatē pārstāvēts ar 18 viņam raksturīgām mazāka formāta klusām dabām eļļas technikā. Faktiski jau klusā daba ir maldinoša etiķete, jo ikkatrā no savām gleznām mākslinieks mūs vizuāli uzrunā ar vēl nekad neredzētu pilnīgi unikālu sirreālistiski iekrāsotu pasaules skatījumu. Skatoties gluži neviltoti jāizsaucas − zili brīnumi! Ļoti asprātīgi fantastisku formu savijumi. It bieži līdzīgi beļģu sirreālistam Magritam Dimiters piedāvā šķietami neiespējamo, totāli paradoksālo kā savu mākslas realitāti. Skates bukletā Dimiters lieto apzīmējumu fantastiskais reālisms” un kā tāds tad jau tas arī gluži „likumsakarīgi” kļūst par sociālistiskā reālisma daļu. Nereti darba fokusā ir gluži ikdienišķs priekšmets, teiksim, veclaicīga ūdensbļoda, saprotams, pārsteidzošā salikumā ar buru kuģi vai vēl ko citu. Šis vienkāršo priekšmetu demokrātisms veido it kā saskares punktu ar sešdesmitajos gados pasaulē valdošo popmākslu.

Skatoties Dimitera gleznas, autors atklājas reizē kā komponists (varbūt arī izgudrotājs) un arī izcils atskaņotājs mākslinieks. Darbu izpildījumam raksturīga formas skaidrība, harmoniski dzīvu, it bieži pretmetīgu krāsu salikumi un nevainojami precīzs zīmējums. Asprātība, humors precīzi kontrolētā izvedumā un ar to saderīgā mazformāta mērogā.

Ja Dimitera gleznās varētu reizēm saskatīt it kā pārāk mākslīgus sadomājumus, tad tāda jau visumā ir sirreālistiskās mākslas tendence, kas nav izmanāma mākslinieka plakātu mākslā. Juris Dimiters kā plakātu mākslinieks ir liela stila meistars, kā jau to liecina atkārtoti prēmējumi nozīmīgās starptautiskās skatēs (Lahti un Kolorado). Viņa plakātu unikālie veidoli bazēti pasaules vērojumu realitātēs un allegoriskā idiomā ietver pārliecinošu vēstījumu.

 

Nelaiķa Ojāra Ābola piecas gleznas ar savu filozofiskās domas blīvumu un gleznieciski laikmetīgo valodu dod liecību par latviešu mākslas vēsturē vēl neapcerēto šī humānā mākslinieka nostaigāto izaugsmes ceļu no kolchozu brigadieriem piecdesmitajos gados.