Eva Rubene

TRĪS DIENAS BRĪVĪBĀ

Stāsts

 

1983. gadā Eva Rubene parakstījusi kādu rakstu kā LVU Filoloģijas un žurnālistikas nodaļas III kursa studente. Stāsts „Trīs dienas brīvībā” iespiests LuM tai pašā gadā. Viņas vārds atkārtoti parādās periodikā. 1985. g. vasarā kopā ar vēl diviem jauniem rakstniekiem viņa ir strādājusi skolēnu jaunrades nometnē „Aicinājums”. Neapšaubāmi, viņa pārvalda savus izteiksmes līdzekļus un pārdomāti analīzē problēmas.

Anita Liepiņa

 

 

Pulksteņa man vairs nav, un vakara laiku es tagad mēdzu nosacīt pēc pretējās mājas diviem logiem. Kad nozūd gaisma, ir tieši vienpadsmit. Kaimiņi ielas viņā pusē ir neiedomājami punktīgi ļaudis. Pateicoties viņu precizitātei, arī šovakar es zinu, ka jauna diena ir tepat līdzās. Dīki kustos virtuvē, kur atkritumspainis vienmērīgi izelpo savu šķebinošo aromātu. Apsēzdamās pašā kaktiņā uz krēsla, kurš ir vecs un pie viena moderns, ar lielu maigumu pret sevi es apgraizu kāju nagus un domāju par to, cik nekaunīgs ir miegs, man uzmākdamies. Tomēr es vēl nedrīkstu iet gulēt, vismaz līdz jaunās dienas pirmajai stundai jānogaida, citādi naktsmiera nebūs. Es būšu sadusmota, ja šovakar kāds mani apciemos, bet vēl niknāka tad, ja nudien neviens vairs neatnāks, jo tikai tādēļ vēl esmu nomodā.

Šorīt esmu cēlusies agrā stundā, jo vajadzēja sadabūt pienu. Man ir zināms kāds nomaļš veikaliņš, kur to nospert ir ļoti vienkārši, jo kastes noliktas durvju priekšā. Tāda maza zādzība ir tīrā izprieca, un reizumis es paņemu arī kefīru, bet reti, jo neesmu radusi stiept smagumus.

Atgriezusies no rīta pastaigas, atkal atlaidos slīpi. Mazliet iemigu, bet tad pussnaudā, kurš ir tik salds un tramīgs, es izdzirdēju pieklājīgus klauvējienus pie durvīm. Es izbijos, jo uzreiz iedomājos, ka ir atnākusi klases audzinātāja vai kārtības sargi. Tie ir vienīgie, kuri saudzē mana dzīvokļa durvis, bet pret mani pašu gan izturas pavisam savādāk. Klusie klauvējieni izvērtās nežēlīgā bungāšanā, un man nācās atvērt durvis.

Aiz sliekšņa, viegli līgodamās, stāvēja sieviete nožēlojamā, apnēsātā mētelī, kuram nezin kālab bija nošķērēta apkakle, galva aptīta ar saņurcītu lakateli un kājās vīriešu bikses. Tā bija mana māte. Viņa ir stingra alkoholiķe. Māte bija atnākusi kopā ar kādu man nepazīstamu vīrieti, kurš acīmredzot arī nebija nekāds atturībnieks. Pagrūduši mani sānis, abi iegāja virtuvē. Māte pamirkšķināja apsvilušo skropstu savam vīrietim un, nemākulīgi tēlodama uzstājību, sacīja, lai viņš dodoties uz istabu, jo mums abām it kā esot jāaprunājas divatā vien. Lieliski nopratu, kas tūdaļ notiks. Viņa lūdza izpalīdzēt ar trim rublīšiem. Neko citu viņai nevajagot, vienīgi naudiņu. Viņa pat apsolīja nekad vairs mani neapzagt, goda vārds, lai tikai aizlienējot. Nu, lūdzu, − māte svepstēja, − pēdējo reizīti! Es atteicu, ka naudas man nav, un tā tiešām bija patiesība. Ja arī būtu, nedotu. Reiz jau aizdevu piecus rubļus, pietiek. Šī sieviete man ir tikpat vienaldzīga kā kasiere jebkurā autobusā, un tikai nejauša gadījuma dēļ esmu viņas meita.

Māte, izrādās, kopš tās dienas, kad viņu redzēju pēdējo reizi, bija kļuvusi vēl neatlaidīgāka. Viņa dīca, zumēja, tielējās, viltus balsī pūlējās man pieglaimoties un aprima vien tad, kad uzbrēcu, lai atstāj mani mierā. Viņa lūkojās manī ar iedzēruša cilvēka muļķīgo un bezcerīgo smaidu, un es manīju, ka esmu viņai gaužām vienaldzīga.

Es iegāju istabā un redzēju, ka mātes draudziņš, mazais vīrišķis, ar pārspīlētu centību pūlējās izvilkt lielo spilvenu no manas maziņās spilvendrānas. Pamanīju, ka vīrieša kabatā atrodas arī mana vienīgā ēdamkarote. Jau grasījos to atņemt, taču nepaguvu, jo sajutu mātes belzienu pa vēderu. Man atkal nācās ar viņu spēkoties, kaut zināju, ka nespēšu šai sievai turēties pretī. Viņa mani sadunkāja tā, ka es vaidēju, bet neraudāju. Es gandrīz vairs nekad neraudu, vienīgi, kad ilgstoši domāju par Alīnu.

Es mācījos otrajā klasē, kad pirmo reizi ieraudzīju savu māti. Atceros to vakaru, kaut arī starp to dienu un pašreizējo ir vairāk nekā deviņi gadi. Rātni sēdēdama pie galda, es rēķināju mājas darbu, kamēr Alīna rosījās virtuvē. Viņa atnesa man vakariņas, noglauda galvu un sacīja kaut ko ļoti siltu un uzmundrinošu, ko tieši − es vairs neatceros. Bet tie bija vārdi, kurus man varēja sacīt vienīgi Alīna, jo es viņai biju vienīgā un viņa man bija vienīgā. Nekad vēlāk neviens ar mani tik maigi nav runājis, pat Emīls nē. Es ēdu lēnītēm, kamēr Alīna pārbaudīja manus mājas rēķinus. Atpinusi bizes, viņa ilgi ķemmēja man matus. Gulta jau bija saklāta, un es devos uz vannas istabu nomazgāt kājas. Izdzirdējusi zvanu pie durvīm, es pieklusināju ūdens krānu, lai paklausītos, kas mūs traucē vakarpusē vienpadsmitos. Es pavēru vannas telpas durtiņas. Alīna paņēma mani pie rokas un iepazīstināja ar svešu sievieti, nosaukdama to par manu mammiņu. Nepazīstamā noglaudīja manu galvu, un es redzēju, ka viņas rokas ir cietas un tumši sarkanas. Šķiet, ka arī toreiz viņa bija atnākusi, lai palūgtu mazliet naudas.

Nekad neesmu varējusi šo sievieti nosaukt par mammiņu, kā to darīja Alīna. Viņa zināja par mūsu abu pagātni vairāk, nekā es varēju iedomāties. Mātei atņēma tiesības mani audzināt jau tad, kad es pati vēl nevarēju nostāvēt uz savām kājelēm. Ar vieglu sirdi viņa atdevusi mani Alīnai, un par to es tagad esmu pateicīga bezgala, jo citādi man būtu jāaug kādā bērnunamā. Alīna bija mana audžumāte, un viņai nekad nebūs vairāk kā septiņdesmit divi gadi. Mātei es uzspļauju. Alīnu es mīlēju, kaut neviens tam netic. Viņa atstāja mani vienu decembra beigās, pirms trim mēnešiem. Pēdējo reizi pie viņas kapa es biju bēru dienā. Labprāt aizietu, bet tur nav soliņa, uz kā pasēdēt, un man arī trūkst naudas, lai nopirktu puķes. Stāvēt kājās pie kapa man nepatīk, es jūtos kā parādniece, bet iet bez puķēm man neļauj sirdsapziņa.

Pēc mātes apciemojuma man radās vēlēšanās kaut ko ieēst. Ledusskapis man ir, diemžēl tas ir tukšs, bet naudas, pats par sevi saprotams, man nav. Man ir septiņpadsmit gadu, un skolā es neesmu bijusi kopš jaungada brīvdienām. Laikam jau būs trīs mēneši? Nu jā, tieši trīs mēneši. Es vēlējos pusdienot „Mēnestiņā”. „Mēnestiņš” ir maza kafejnīca, kur var arī brīnišķīgi paēst, un atrodas uz tās pašas ielas, kur „Saulīte”, tikai vienu māju tālāk. Slaidi un bezbēdīgi ieslīdēju kafejnīcā, jo kopš zināma laika es vienmēr jūtos kā kafejnīcā. Es pavēros uz jaunajām sievietēm, un man šķīta, ka pie katra galdiņa sēž dvīņumāsas. Visām vienādi pašūtas bikses, kuras reizē ir gan platas, gan šauras. Mīksti, adīti svīteri modernā garumā. Apbrīnojami līdzīgas frizūras pusaudzēm un jaunām dāmām, un es varu jums droši sacīt, ka nākamajā sezonā šīs frizūras būs apkaunojums ikvienai meitenei, kura uzskata sevi par ļoti modernu. Pārsteidzoši līdzīgi arī valšķīgie smaidi un lūpukrāsas toņi. Šķietamais skaistums un oriģinalitāte. Šīs ainas manī neradīja nedz skaudību, nedz arī apbrīnu. Es vēlējos vienīgi paēst. Atnesto ēdienkarti es pētīju ar tik nopietnu sejas izteiksmi, it kā kabatā man būtu vismaz pieci rubļi. Es pasūtīju šniceli, divas porcijas gaļas salātu, kūku, kafiju un arī šampanieti. Kālab gan neiedzert pie viena, ja nav jāmaksā? Gausi ēdot kūku, es ievēroju, ka šai kafejnīcā arī vīrieši ļoti līdzinās viens otram. Nošķelti papēži kurpēm, brezenta un džinsa bikses. Kabatas, pagonas, rāvējslēdzēji, velvēta jaciņas, kuras visus dara pievilcīgus un iznesīgus. Vismodernāko jaunekļu frizūras līdzinās vismodernāko meiteņu frizūrām. Sievietes varētu samainīt savas drēbes ar vīriešu ģērbiem. Un otrādi. Pat tad visi būtu vienādi moderni. Beigu beigās man sāka likties, ka šajā kafejnīcā notiek kāds neliels dvīņu simpozijs.

Visbeidzot ar lielām pūlēm un milzu pašiedvesmu biju visu notiesājusi un tagad gaidīju visizdevīgāko momentu, lai... Piepeši kādai no dvīnēm nokrita kafijas tasīte. Troksnis, ņudzoņa. Neliels apstulbums, ziņkārīgo acis. Bet nekas šausmīgs. Vieglā un pavisam neuzkrītošā riksītī izskrēju no „Mēnestiņa”. Un jutos labi paēdusi.

Paēst un nesamaksāt es atļaujos bieži, protams, kopš man vairs nav Alīnas. Šīs kafejnīcas oficianti esmu apšmaukusi tikai vienu reizi, tomēr tas jau nozīmē, ka vairs nedrīkstu tur rādīties. Parasti tā rīkojos mūsu pilsētas daudzajos „Tūristos” un „Vējiņos”. Kafejnīcas ar nosaukumu „Tūrists” mums ir četras, bet „Vējiņi” diemžēl tikai trīs.

Man vienmēr ir bijis mazliet žēl to oficianšu, kuras es apkrāpju, jo dažreiz viņas mēdz izturēties pat diezgan laipni. Taču nedēļām ilgi man nav ne kapeiciņas. Tiesa, pēc Alīnas bērēm nepilns simtnieks atlika gan, kuru es noslēpu vecajā pulkstenī pie sienas. Drīz pēc tam, kad manis nebija mājās, pulksteni kāds nospēra. Nez kādēļ man šķita, ka es zinu, kuri ir vainīgie. Tie bija divi no tiem daudzajiem jaunajiem cilvēkiem, kuri mēdz ienākt pie manis patrinkšķināt ģitāru vai izdzert pudeli alus, ja nekur citur viņiem durvis vairs neatver. Tāpēc reiz, kad abu žaketes bija nevērīgi nosviestas manā virtuvē, es pamanījos nočiept Kantānam desmit rubļu, bet no Normunda krūšu kabatas izvilku dažās obligācijas. Ar naudu es toreiz iztiku četras dienas, bet obligācijas drīz vien man atkal kāds nozaga.

Ja es varētu paļauties uz sevi, tad jādomā, ka rudenī man jau būtu pašai sava nauda. Ja vien es sākšu strādāt. Bet domas par darbu mani morāli grauj. Ir marts, un saulainais laiks jau pavisam tuvu, bet kurš tad vasarā strādā? Es, starp citu, ātri iesauļojos un tad izskatos daudz pievilcīgāka. Tādēļ es nevaru šai laikā atļauties sēdēt pie konveijera. Es vēl nekad neesmu strādājusi, arī vasarās nē, jo Alīna to nevēlējās. Es esmu ļoti trūcīga, un patiesībā sava ir tikai tā drēbju kārta, kas patlaban mugurā, bet man ir iejūtīgas un saprotošas draudzenes, kuras dažkārt man atdāvina savas apnēsātās drēbes. Viņas ir brīnišķīgas meitenes, tikai diemžēl tuklākas par mani. Šujmašīna ir virtuvē, bet es neesmu iemācījusies šūt, neprotu arī pāršūt, un man nemaz nenāk prātā tērēt laiku tik muļķīgām nodarbībām. Tas būtu absolūti bezjēdzīgi, jo varbūt rīt vai aizparīt šīs drēbes iznesīs no dzīvokļa, kad būšu izgājusi. Durvis gandrīz vienmēr ir pusvirus, jo tās kāds atlauza pirms mēneša. Diemžēl es nevaru atļauties jaunu šleperi, jo trūkst naudas, ar ko atlīdzināt meistaram. Nesen lūdzu palīgos Emīlu, bet viņš atrunājās, jo neko no tādām amatnieka padarīšanām nesaprotot.

Ar Emīlu draudzējos jau ilgāku laiku un gribu ticēt, ka mēs itin drīz apprecēsimies. Emīlam ir turīgi vecāki un pašam pieder mājas augšstāvs. Viņa māti gan es vēl neesmu redzējusi, bet domāju, ka Emīls mūs vēl sapazīstinās. Viņš ir glīts un naudīgs puisis un reižu pa reizei man iešķiebj kādu desmitnieku, tomēr ne tik bieži, kā atļautu viņa ienākumi, kuri ienāk nezin no kurienes.

Gurda un nogurusi no pārēšanās, es lēni vilku kājas pa kāpnēm. Bez vismazākā satraukuma es iegāju pa sava dzīvokļa pusatvērtajām durvīm. Šorīt, projām ejot, es biju tās cieši pievērusi. Palūkojos grīdā − uz tās kusa mazi sniega gabaliņi, ko atstājis nesenais nācējs. Kāds atkal vēlējies satikt mani vai varbūt mani nē, tikai manas telpas. Man nav pat nojautu, kurš tas bijis. Tagad pie manis mēdz iegriezties tik daudzi, ka visiem pat neesmu noskaidrojusi vārdus. Tas arī nav svarīgi, es tikai vēlētos drīzāk atbrīvoties no šiem ciemiņiem, kurus nekad neesmu lūgusi.

Es vēlējos lasīt. Es lasu maz un lēni, kā pamatskolniece. Paņēmu kādu no Egila Lukjanska saistošajiem romāniem. Bet vispirms iedomājos, ka būtu lietderīgi aizbarikādēt ieeju dzīvoklī ar ledusskapi. Tas ir neliels, taču izturīgs pret triecieniem. Negribēju, lai atkal kāds mani traucē. Lasāmviela tik tiešām bija interesanta, bet man ātri uzmācās snaudiens, kāds parasti pārņem pēc pusdienām, par kurām neesmu samaksājusi. Akurāt tādā pašā nomidzī varu ieslīgt tad, ja visu dienu neesmu ēdusi.

Pēc trijām vai sešām stundām izdzirdēju, ka aiz durvīm sevi piesaka kāds atnācējs. Bija ieradušies kārtības sargi, jo es kopā ar savu dzīvokli atrodos milicijas uzskaitē. Ik pārvakarus šie mani apmeklē, lai iebāztu savus degunus skapī, mazmājiņā un pieliekamajā kambarī, cerībā, ka tur atradīs kādu no maniem neskaitāmajiem paziņām. Šoreiz es jutos mierīga, jo biju viena.

Pēc viņu aiziešanas sēžu te virtuvē, iespiedusies pašā kaktiņā, vistālāk no mēslu spaiņa, ap kuru pulcējas mušas un kurš vienmērīgi un lēni izelpo neciešamu smirdoņu. Ik pa brītiņam es paveros spogulī un mēģinu izprast, kāpēc šie kārtības sargi vispār pie manis nāk.

 

2.

Pēdējā laikā man labāk patīk iet gulēt, nekā atmosties no rītiem, jo rītos man vienmēr jāizdomā, kā aizvadīt priekšāstāvošo dienu. Šorīt izprātojos visādi un tomēr neko sev piemērotu nevarēja atrast. Vienubrīd pat iedomājos, ka varētu atkal sākt iet skolā. Celties no rītiem, mācīties vakaros. Skolai tomēr ir miljons visādu labumu. Pirmkārt, tur var labi paēst pusdienas un krietnos daudzumos sasperties rupjmaizi, tādējādi nodrošinot sev vakariņas. Ne jau tik smalkas kā citiem, tomēr vakariņas. Otrkārt, var aizņemties no daudzajiem paziņām pa rublēnam, un man no pieredzes zināms, ka tik mazītiņu summiņu neviens negaida atdodam. Treškārt, stundu laikā gandrīz netraucēti varu lasīt grāmatas, ko reti varu darīt mājās. Man visu laiku šķiet, ka skolotāji cenšas no manis atbrīvoties. Zinu, ka viņi būtu daudz sajūsminātāki, ja tiem izdotots mani ieslodzīt kādā internātā vai speciālajā skolā. Un galu galā skolā par mani neviens nerūpējas, jo visi nodarbojas tikai ar to, lai pozitīvos skolēnus padarītu pavisam pozitīvus un slavētu. Sabiedrisko darbu es neatzīstu, un vēl tad, kad uz stundām ierados puslīdz regulāri, man bija jāklausās smieklīgās runas par to, it kā es neko nedarot lietas labā. Vientiesīgi atzinos, ka neredzu to lietu, kuras labā kaut kas būtu jādara, un kopš tā laika esmu ieskaitīta negatīvajos skolēnos. Bet es par to nospļaujos. Skaitos visai skandaloza persona, kaut pēc rakstura esmu paklusa, tomēr mazliet neprātīga jau arī. Un, ja tagad es ierastos skolā, varu jums apzvērēt, ka uz mani skatītos tā, it kā būtu noslepkavojusi savu kaimiņieni vai izdarījusi vēl kaut ko trakāku. It kā tas, kā es dzīvoju, būtu kāds šausminošs fakts, nekā briesmīga taču nav, vienīgi pašai ļoti grūti.

Es biju pagurusi no šīs prātošanas un tālab nolēmu mazliet pastaigāt pa veikaliem cerībā, ka varbūt izdosies kaut ko nočiept. Kaut vai kafiju, ko pavārīt Emīlam, kad viņš atnāks.

Tikko biju apāvusi savas vienīgās kurpes, kuras nav nozagtas tikai tādēļ, ka visu laiku ir man kājās, pa durvīm, notriekdams mazo ledusskapi, milzīgā ātrumā ieskrēja kāds jauneklis. Patiesi, es neatceros, kur būtu viņu redzējusi. Laikam jau kādu reizi ir bijis pie manis, bet pie kuras kompānijas pieder, to tikai pats laikam zina. Ārkārtīgi nepatīkama situācija, jāatzīstas.

−      Klausies, vecenīt, − viņš aizelsies mani uzrunāja, − redzi, te ir dažas smalkas lietiņas.

Viņš man parādīja divas zelta ķēdītes un vienu gredzenu, arī zelta.

−      Vispār tā, šīs mantiņas man ātri kaut kur jānoslēpj, un es izdomāju, ka vislabāk būs pie tevis. Tā, tā, tūlīt paskatīšos, kur visforšāk noslēpt, − viņš sacīja, mazliet nervozēdams, un sāka staigāt pa manu dzīvokli gluži kā pa savējo.

−      Paklausies, − es viņam teicu, − iedod man, es zināšu, kur nolikt.

−      Kas vēl nebūs! Es pats zināšu! Tu sēdi un klusē. Skaidrs? − Viņš man uzbrēca.

−      Skaidrs, − bikli atbildēju. Negribēju ar viņu strīdēties, jo šo cilvēku vispār nepazinu. Atzīšos, ka mazliet baidījos no viņa noskūtās galvas.

−      Paklau, − pēc brīža iebildu, − tas tomēr ir mans dzīvoklis.

−      Tas nav būtiski, − viņš lietišķi atbildēja.

Ko es vēl varēju iebilst? Līdzko viņš bija nobēdzinājis sazagtās zeltlietas Alīnas vijoles futrālī, es aizmirsu par kafiju, kuru biju nodomājusi iegādāties priekš Emīla. Es nogāju lejā un viņam piezvanīju, jo ilgi neesmu savu draugu redzējusi. Viņu gaidīdama, es pošos tik rūpīgi, it kā gatavotos iet uz balli, kaut gan es tās vairs neapmeklēju. Man nav tik smalku drēbju kā labākajai diskotēku publikai. Es neizskatos līmenī, bet daudz to nepārdzīvoju. Bez tam, es arī vairos no jauniem paziņām, jo jau tagad pārāk daudzi manu mītni uzskata arī par savējo.

Pēc pusdienlaika Emīls tiešām atnāca, un es nopriecājos par savu akurāto izskatu. Bet viņš izskatījās sapīcis. Tad, iegājis virtuvē, viņš paziņoja, ka gribot izmazgāt matus.

−      Vai tu taisies kaut kur iet? − es painteresējos, jo nevarēju izprast, kālab viņš to vēlas darīt.

−      Nekur neiešu, palikšu pie tevis, vienkārši sasvīdusi galva, − viņa balss bija ļoti nogurusi.

Emīls brīdi pašķendējās par to, ka man nav šampūna, un tad izmazgāja matus ar dzeltenu ziepju kriksīti. Šo ieapaļo gabaliņu es vakar uzgāju šujamo piederumu kastītē. Alīna ar to zīmēja līnijas uz auduma, kad piegrieza man svārkus.

−      Vai, kāds tu izskaties smieklīgs ar izmazgātu galvu, − es līksmi iesaucos, raudzīdamās uz viņa slapjajiem, izpūrušajiem, matiem.

−      Vai tad citi savādāk izskatās, kad izmazgā galvu? − Emīls naidīgi atjautāja.

−      Es nemaz nezinu, kā citi izskatās! − iesaucos, sašutusi par to, ka viņš grib mani aizvainot.

−      Jā, jā, − viņš pasmīkņāja, − tu jau nu gan esi īstā, kas nezina.

Es neatbildēju. Iegāju istabā un apsēdos uz savas trīskājainās tahtas „Lira”. Raudzījos caur logu, kurš netīrumu dēļ jau līdzinājās matētam stiklam. Rāmi un domīgi slīdēja mākoņi, kuros es vēlējos iegrimt. Virtuvē ne skaņas. Tad Emīls tomēr atšļūkāja līdz istabai un nevērīgi atbalstīja muguru pret sienu.

−      Varbūt tu man varētu uzvārīt tēju, ko? − Viņš prasīja, jo zināja, ka kafija man jau sen izbeigusies.

Šai mirklī es nožēloju to, ka nebiju aizgājusi līdz veikalam, lai nozagtu kafiju. Te nemaz nav vainojams mans slinkums, bet gan jauneklis ar savām zeltlietām, kurš, tāpat kā daudzi citi, traucēja man darīt to, ko es pati biju ieplānojusi.

−      Tējas man vairs nav, mīlulīt, − es atbildēju, cik vien maigi spēdama, jo manīju, ka viņam jau kāds aizdevis dusmas. Tikai neticēju, ka tā varētu būt es.

−      Ak kungs, tev pat tējas vairs nav?

−      Bet man taču nav naudas, mīlulīt, − kļuvu vēl iecietīgāka un klusāka.

−      Neuzrunā mani tā − „mīlulīt”, − viņš saviebās.

Klusēju un skaudīgi nolūkojos mākoņos. Tie, kuros es vēlējos iegrimt, jau bija aizslīdējuši gar logu.

−      Emīl. vai tu vari man aizdot kādus desmit rubļus? − beidzot sadūšojos un ievaicājos.

−      Man nav tik daudz naudas priekš tevis, mīlulīt! − viņš iesaucās ar tādu ironiju, ka man vajadzētu būt pēdējai muļķei, lai to neuztvertu.

−      Neuzrunā mani tā − „mīlulīt”, − atrunāju viņam to pašu, nolēmusi, ka neļaušu par sevi ņirgāties.

−      Vajag atšķirt intonācijas, mīļā!

Nu man vairs nebija, ko atbildēt. Vienkārši neticēju, ka Emīls var ar mani tā runāt. Bet naudu man tomēr vajadzēja.

−      Ja tev nav desmitnieka, varbūt tu varētu iedot vismaz kādus piecus rubļus, − es pazemojos. − Tad es varētu tev nopirkt kafiju, − vēl piebildu, pati nosarkdama.

−      Paklausies, mīļā, ko tu no manis gribi? − viņš kļuva pavisam nikns un enerģisks. − Vai tad es tev vēl nebūtu teicis, ka man jānokārto ziemas sesija? Trīs ieskaites es noliku pats, par pārējām jāmaksā ar muskatu. Par katru, apjēdz? Labi vēl, ka kursadarbu dabūju par velti, bet par pārrakstīšanu atkal jāmaksā. Tā, lūk, mīļā sirds! Studēšana nav tik vienkārša lieta, kā tu varbūt esi iedomājusies.

Emīls no mums visiem ir visizglītotākais. Viņš studē neklātienē, un finālā taps jurists, ja tāpat izdosies nobeigt vēl divus kursus. O, Alma Mater dāsnās, pienīgās krūtis!

−      Tad jau tev jāsāk krāt nauda diplomdarbam. Jāmeklē, kas uzrakstīs, kas pārrakstīs?

−      Neuztraucies, esmu jau izdomājis, − viņš atteica ar pilnu pašapziņu balsī.

Līdzko mati bija izžuvuši, Emīls, stīvi atvadījies no manis, aizgāja.

−      Nākamreiz nopērc kafiju, − uz sliekšņa stāvēdams, viņš sacīja, − un šampūnu arī.

Pēc šīs sarunas es jutos tik nelāgi, ka aizgāju gulēt, neaizbīdījusi durvīm priekšā pat ledusskapi. Nav zināms, biju gulējusi stundu vai trīs, bet uzmodos no paskaļas kņadas aiz durvīm. Bija atnākušas visas četras manas sirsnīgākās draudzenes − Ieva, Līga, Edīte un Aiva. Viņas mācās klasē, kurā būtu jāmācās arī man, un neko daudz viena no otras neatšķiras.

Viņas vēlas būt tikai neatkarīgas.

Ieva un Līga, lai gan smaidīja, izskatījās noslēpumainas, Edīte ar Aivu − neparasti lustīgas. Izrādījās, ka abas jau iemetušas dažus gramus tuvīnā kafejnīcā, kura ir turpat pie mūsu mācību iestādes. Nosēdāmies visas ap manu lielo galdu. Cita citu pārkliedzot un žestikulējot, viņas man sāka stāstīt pēdējos jaunumus par dzīvi skolā. Aizrāvušās viņas klaigāja tik skaļi, ka man nācās aizrādīt, lai pieklusinās. Jo kaimiņi var atkal izsaukt kārtības sargus, kaut gan vairāk ticams, ka tie ieradīsies paši. Uz mirkli valodas pierima, tad atkal iezvanījās, un es sapratu, ka velti viņām ko aizrādīt. Galu galā tas taču ir mans dzīvoklis, kurā visi visu atļaujas. Tikai es nē.

Edīte un Aiva izvilka no somas divas pudeles vīna. Piecu mazu glāzīšu manā mājā nebija, taču viena tējas glāze ar nograuztu maliņu atradās. Īpaši dzert nevēlējos, taču atteikties arī nevarēju. Iestājās mazliet svinīgs apmulsums, jo tajā brīdī Līga man pasniedza burciņu ar rosolu, trīs žāvētus lučus un palielu tortes gabalu. Es zināju, ka vakar bija viņas dzimšanas diena. Saprotams, es netiku ielūgta, taču man nav tiesību apvainoties, jo pēc savu draudzeņu jubilejām arī es vienmēr esmu labi paēdusi. Šoreiz tā gluži vis nebija, jo arī Aiva un Edīte jutās izsalkušas, tālab rosolu apēdām trijatā. Kūku veikli noslēpu ledusskapī. Līga ar Ievu aši ieslīdēja virtuvē, līdzi paņemdamas trīs žāvētos lučus. Man bija kauns skriet abām līdzi un sacīt, ka zivtiņas ir domātas man.

−      Dzeram fiksāk, kamēr viņas vēl nav atnākušas, − Edīte pusčukstus iesaucās un attaisīja otru pudeli.

Trijatā ātri, ātri visu iztukšojām. īsajos klusuma mirkļos mēs saklausījām, ka virtuvē tiek runāts par vienu no daudzajiem Juriem, kurš sarunājis tikšanos ar abām vienā dienā. Ar Līgu trijos un ar Ievu deviņos.

−      Es domāju, ka varētu iepļaut arī dažus alēnus. − Edīte teatrāli noteica.

Aiva ar sānzobiem atkorķēja metāla vāciņus trijām alus pudelēm. Man aizmirsa piedāvāt, pašas izdzēra alu tik ātri, kā svelmainā jūlija priekšpusdienā izdzer vēsu limonādi. Noslaucījusi lūpas, Edīte sāka dziedāt visu, ko vien atcerējās. No katras dziesmas viņa zināja ne vairāk kā četras vai tikai divas rindiņas. Aiva vārgā balsī vilka līdzi, kaut arī viņai bija ļoti nelaba dūša. Atstāju abas dziedam un devos uz virtuvi. Līga ar Ievu bija saplēsušās, un tagad stāvēja katra pie sava loga.

−      Ko nenācāt uz istabu, mēs jau visu izdzērām bez jums, − mēģināju viņas samierināt.

−      Nu baigās, − Līga noteica.

Aiva ar Edīti mežonīgā balsī un aplamā meldijā dziedāja kaut ko par to, ka šalc zaļais mežs un lakstīgalas dzied. Klusums virtuvē bija tikpat nepanesams, cik troksnis istabā. Es viņas nobrīdināju, kaut gan man bija grūti savaldīties un aizrādīt mierīgā tonī.

−      Ja tev nepatīk − nedziedāsim, − Edīte sacīja.

−      Eu, man ir kolosāla ideja! − Aiva pēkšņi iesaucās, paķēra Edīti aiz rokas un abas izrikšoja kāpņu telpā.

Līdzās manas visniknākās kaimiņienes durvīm ir nolikta metāla vanna, un Aiva bija nodomājusi piestumt to viņas durvīm priekšā. − Lai netiek ārā, − Edīte lietišķi paskaidroja. Vanna izrādījās pārāk skanīga un smaga. Es redzēju, ka to ir grūti pacelt, bet palīgos arī nedomāju iet. Iespiedusi rokas sānos, stāvēju uz sliekšņa un skatījos. Man bija uzjautrinoši un reizē ārkārtīgi skumji. Es redzēju, kā viņas pūlējās, un arī to, ka, nespēdamas vannu pacelt, viņas sāka to vilkt pa grīdu. No milzīgās piepūles, no alus un vīna Aivai kļuva pavisam slikti. Drudžaini taustīdamās gar sienu, viņa sāka rīstīties un tad vemt. Tieši vannā. Es iespurdzos, bet Edīte, turēdamās pie vannas roktura, smējās tik skaļi, ka to varēja dzirdēt pat mājas pirmajā un pēdējā stāvā Es apzinājos, ka tobrīd izturējāmies kā bērni, kuri var būt nežēlīgi, smejoties par cita nelaimi. Bet tas tiešām bija ārkārtīgi amizanti.

Kaimiņtante, kurai piederēja vanna, acīmredzot bija izgājusi. Taču, lai mēs nepaliktu nesodītas, durvis atvēra otra niknākā būtne mūsu mājā. Nesacīdama neviena vārda, viņa uzmeta plecos mēteli un skrēja lejup. Esmu ļoti apķērīga un tūdaļ sapratu, ka pēc dažām minūtēm ieradīsies kārtības sargi. Ievilku Aivu istabā, kaut gan viņa pretojās. Mēs ieslēdzām televizoru un sēdējām rātni kā skolasbērni. Muļķīgi blenzām uz Pjatņicka kori, kurš, enerģiski līgojoties, dziedāja.

Kārtības sargi atskrēja tik veikli, it kā šeit būtu ugunsgrēks. Štābā par mums visām sastādīja protokolu. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ man atļāva iet mājās. Kautrīgi palūdzu, lai atlaiž ari draudzenes, bet kāds vīrs mani saudzīgi izstūma pa durvīm. Priecīgi palēkdamās, skrēju mājup un ne par ko vairs nedomāju.

 

3.

No rīta aizgāju bezmaksas brokastīs un atceļā iegriezos maizes veikalā, kura plauktos zvilnēja svaigi vai vēlreiz pārcepti baltmaizes kukulīši. Katrā ziņā tie izskatījās skaisti un garšīgi. Nozagt nebija nekādu izredžu − to jau es uzreiz pamanīju. Veikals bija tukšs, bet pārdevējas pat divas. Taču maizīte mani bija jau iekārdinājusi. Un es, pārvarot slinkumu, aši devos uz nākamo maizes veikalu, kurš atrodas divus kvartālus tālāk. Esmu novērojusi, ka tur strādā pārdevēja, kura gandrīz vienmēr no rītiem, kad mazāk pircēju, aizrautīgi ada cepures. Tad es ieeju, nedaudz pagrozos, nolūkoju izdevīgu brīdi un ieslidinu somā maizīti. Kad eju pārdevājai-adītājai garām, saku, ka neko neesmu nopirkusi un uzrādu tukšu tīkliņu, viņa pavirši paskatās uz mani un turpina adīt, klusi pie sevis murminot. Tā es izdarīju arī šoreiz.

Atpakaļceļā es atminējos, ka mans virtuves skapītis nav gluži tukšs. Ja vēl neviens nav paņēmis, tad tur vēl jābūt četrām burciņām ar ērkšķogu un zemeņu ievārījumu. Pārnākusi izķeksēju trauku saturu un sagāžu visu vienā spainī. Ērkšķogas kopā ar zemenēm. No burkām atbrīvojos veikalā, un manā plaukstā atkal žvadzēja metāla naudiņa. Es biju nodrošinājusi sev vakariņas, nopērkot arī pienu. Bet pusdienas nolēmu paēst pie Margaritas. Viņa mīt kaimiņmājas pirmajā stāvā, un dzīvokļa durvis es ne reizi neesmu redzējusi aizslēgtas. Un, ja es teiktu, ka man patīk šī Margarita, tad es varētu sacīt arī to, ka man patīk sava pašreizējā dzīve.

Viņas istabā norisinājās nelielas viesības. Margaritas runcim Kazimiram šodien bija vārdadiena. O, Simona! − Kāds iesaucās, mani pamanījis, un pārējie laipni aicināja ienākt. Es biju mazdrusciņ samulsusi, bet priecīga, jo jutu. ka esmu gaidīta vismaz vienā jubilejā, kaut arī tā bija tikai kaķa vārdadiena.

Uz dīvāna sēdēja Žanis ar savu draudzeni. Esmu piemirsusi viņas vārdu. Zinu tikai to, ka Žanim šī meitene ir ļoti vienaldzīga, taču viņai ir tik pulka naudas, ka spēj izmaksāt sev un arī savam draugam. Turpat nīka arī Normunds, Fēlikss un Kantāns. Visi izskatījās skumji un noguruši, it kā visu priekšpusdienu būtu zāģējuši malku. Tāpat kā es, viņi nestrādā, bet parasti ir vēl pārgurušāki par mani.

−      Kur tad Kazimirs? − tāpat vien ievaicājos.

−      Ir taču marts. − kāds atbildēja nopietni un reizē divdomīgi.

Tikai pēc pārdesmit minūtēm ievēroju, ka istabas kaktiņā ganās kāds suns. Fēlikss kopā ar Kantānu to bija nočiepuši kādas mājas saimniecei. − Nevis nočiepuši, bet aizņēmušies, − Fēlikss paskaidroja. − Mēs šantažēsim saimnieci, − Kantāns precizēja. Viņi bija izlēmuši paturēt šo suņuku trīs dienas un tad vest atpakaļ. Bet atdošot tikai tādā gadījumā, ja īpašniece maksās divdesmit piecus rubļus. Ai, vispār nē − labāk prasīšot visus piecdesmit. Jo naudas, lūk, esot aptrūcies.

−      Jūs domājat suni atstāt šeit? − iejautājos, jo zināju, ka uz savām mājām viņi to nevedīs. Jo tur ir mammas, tēti un vecmāmiņas.

−      Nekādā gadījumā, mēs vedīsim viņu pie tevis

−      Bet es varbūt neesmu ar mieru.

−      Tas nu man ir pie lampiņas, − Fēlikss iesmējās.

−      Durvis taču tev vēl nav salabotas? − Arī Kantāns ierunājās.

−      Nav gan, − es skumji atbildēju, cerēdama viņos izraisīt zināmu līdzjūtību.

−      Tad jau viss kārtībā, − jautri atteica Normunds.

−      Kamēr tevis nebūs mājās, mēs paši ielaidīsim sunīti, − Kantāns pateica tā, it kā tas būtu varen izdevies humors

Vēlāk viņi tā arī izdarīja.

Lai mazinātu skumjas, kuras bija pārņēmušas mūs visus, Kantāns sāka stāstīt anekdotes. Rupjas, ļoti rupjas anekdotes. Bet televizors mums piedāvāja filmu par ģeologiem. Ekrānā bija redzama nora, kurā ganījās milzums aitu, un tās uzmanīja gans, vecs, sirms kalnietis. Es ieklausījos. „Es jums tūlīt rupjās častuškas nodziedāšu, es tās zinu desmitiem. Gribat paklausīties?” vecais vīrs jautāja ģeologu grupai „Lēnāk, lēnāk, šeit ir arī sievietes,” ganam aizrādīja viens no ģeologu vīriem.

Kantānam jau bija izkaltusi mute, un no blociņa turpināja Fēlikss.

Es smējos, ne jau par rupjībām. − asprātīgi taču! Arī Margarita smējās skaļi, aizlikusi roku mutei priekšā un sašķiebušies sānis no pārējiem, it kā viņai būtu kauns par savu smējienu. Sajūsmā un omulībā smilkstēja arī Žaņa draudzene. Neviens, kā likās, nebija dzirdējis vārdus no televizora. Vai vienkārši negribēja dzirdēt, jo teiktais taču attiecās arī uz mums. Vai varbūt neviens nesaprata? Fēlikss pārknipsēja kanālu, kaut arī Margarita bija izteikusi vēlēšanos skatīties filmu. Es redzēju, ka viņas domas Fēliksam ir pie lampiņas, gluži tāpat neviens neņēmās nopietni manas domas.

−      Marga, − es uzrunāju savu ciešanu biedreni, − man šausmīgi gribas ēst. Vai tev nav kaut kas garšīgs?

−      Re, tur stūrī mētājas pīrādziņš, vari aprīt. − Fēliksa balss pat nebija ļauna, bet līdz bezgalībai vienaldzīga un trula.

Žanis ar savu draudzeni burtoja anglisko plates uzrakstu, Margarita joprojām knibināja zieda kātiņu un blenza uz savām čībiņām. Es sapratu. Piecēlos un izgāju, un neviens pat nemēģināja mani aizturēt. Lēni vilkos uz savām tā saucamajām mājām. Iespējams, ka kāds mani jau tur gaida.

Pārradusies nolēmu likvidēt nekārtību, kura bija palikusi pēc vakardienas nelielās uzdzīves. Sasviedu visu uz grīdas, lai vienreiz pa trijām nedēļām varētu noslaucīt putekļus. Pie durvīm klauvēja. Žigli pieķemmējos, jo gaidīju atnākam Emīlu. Bet sev par lielu pārsteigumu es ieraudzīju četras respektabla izskata sievietes viena vīrieša pavadībā. Viņā es sazīmēju Ievas tēvu. Bet sievietes bija manu vakardienas draudzeņu mātes.

−      Atnācām ar tevi aprunāties. − viena no viņām skarbi sacīja.

Nu ko, vedināju šos iekšpusē

−      Pasarg dies, kādā miskastē viņa dzīvo. − Ievas māte klusītēm nosvepstēja. laikam cerot, ka es to nedzirdēšu. Taču ticamāk, ka viņa tieši vēlējās, lai es saklausu viņas attieksmi pret mani.

−      Vienkārši briesmīgi. − Edītes māte atčukstēja

−      Kā tu, meitene būdama, vari tā dzīvot? − Līgas mamma piebalsoja

Es smīnēju un raudzījos grīdā, uz kuras vēl arvien mētājās alus pudeles Edītes nosviestās.

−      Tā, tagad izstāsti, ko jūs vakar te darījāt. − Ievas tēvs. kā jau vīrietis, uzsāka nopratināšanu.

−      Ko jūs vēl prasāt, it kā nezinātu? − bezkaunīgi atjautāju

−      Runā, runā. mēs gaidām. Mūs interesē, ko jūs te darījāt. − Līgas mamma jau satraucās.

−      Vakar šeit tika dzerts. − es atbildēju ar pilnu teikumu, gluži kā tajos tālajos laikos, kad vēl mācījos skolā un tiku izsaukta latviešu valodas stundās.

−      Un kur jūs, interesanti zināt, dabūjāt dzeramo?

−      Muļķīgs jautājums. − es pasmīnēju.

−      Tu jau laikam biji iepriekš nopirkusi, vai ne? − Aivas māte, kā varēja just. pilnīgi nepārzināja manu finansiālo stāvokli.

Vērodama šos naivos vecākus, es manīju, ka nekas viņus nepiespiedīs atteikties no pārliecības, ka uzdzīvi esmu sarīkojusi es. Tomēr es neuzdrošinājos sacīt to, ko zinu par viņu bērniem. Un viņi arī neticēs, jo ir pārliecināti, ka postīgās ievirzes ir tikai manā raksturā un viņu meitas no tām ir pasargātas.

−      Kāpēc jūs domājat, ka es nopirku? − es painteresējos un izdzirdēju atbildi, kādu biju arī gaidījusi.

−      Es nedomāju. Es zinu! − atteica Aivas māte.

−      Aiva man visu izstāstīja. Viņas esot atnākušas, bet tu uzreiz esot teikusi: meitenes, vajadzētu iedzert.

−      Jā, jā, man Ieviņa arī tā teica.

−      Un jūs tam ticat? − es pavīpsnāju gan par māmiņām, gan par meitiņām.

−      Tu jau gribi, lai mēs ticētu tev, vai ne? − Ievas tēvs atjautāja.

−      Es gribu, lai jūs ātrāk aizvāktos no šejienes. − Man viņi bija galīgi apnikuši.

−      Oho, kas par toni! − viena iesaucās.

−      Neko citu jau no šī skuķa nevar sagaidīt. − Līgas māte samierinošā balsī sacīja.

Šajā mirklī es ļoti gribēju šīm sievietēm izstāstīt itin visu, ko es zinu par viņu meitām. Diemžēl es to nedrīkstēju atļauties, jo tad man draudētu pati lielākā no vientulībām. Un es pat nepūlējos taisnoties, jo man bija skaidrs, ka meitenes saviem vecākiem par mani ir sastāstījušas visneiedomājamākās lietas.

−      Es vienmēr savai Edītei esmu teikusi, lai nenāk šurp, bet viņa mani neklausa. Un kopš viņa sākusi draudzēties ar tevi, Edīte pavisam izmainījusies. − viņas māte to sacīja man, bet es redzēju, ka tiek gaidīts atbalsts arī no pārējām.

−      Es jau Ievai to pašu saku. Ja tik ļoti gribi ar to Simonu draudzēties, lūdzu, lai viņa nāk pie mums, varat iedzert kafiju, klausīties mūziku. Tikai neej uz to midzeni. − Ievas māte saviebās

−      Kur tas redzēts, jaunas meitenes, bet sēž un dzer vīnu. − Aivas mamma iejaucās. − Tagad es diezgan bieži jūtu. ka Aiva pārnāk mājās iedzērusi, arī smēķējusi. To viņa laikam no tevis iemācījusies?

−      Es, starp citu, nesmēķēju.

Visas iesmējās. Beidzot, vecākiem par lielu apmierinājumu, es piekritu, ka pudeles iegādājos pati, uzaicināju meitenes un ar varu liku viņām visu izdzert. Piespiedu sarīkot mazu tracīti un pēc tam nemanāmi izsaucu kārtības sargus. Vecāki bija ļoti gandarīti.

Edītes māte sāka mani tincināt, kāpēc es nestrādājot, kāpēc šeit ir tāds haoss, kādēļ man vienai pieder divistabu dzīvoklis, un kālabad to nepiešķirot kādai kārtīgai un godīgai ģimenei. Un vispār, vai tikai tie neesot Edītes vecie svārki, kuri nosviesti uz dīvāna?

−      Nav jūsu darīšana, − es atcirtu.

−      Ai, nepatīk nemaz ar tik rupju skuķi runāt, − noteica Ievas tēvs un bīdījās atlauzto durvju virzienā. Sievietes viņam sekoja, bet neviens no manis neatvadījās.

Es apgūlos uz tahtas un skatījos spuldzē pie griestiem. Tā bija bez kupola. Gaisma grieza acīs, un manā priekšā sāka spriņģot zilas zvaigznītes. Kā senāk, Ļeņina ielā, kad aušīgā kompānijā un jautrā prātā mēs klīdām, priecājoties paši par sevi. Toreiz es nedomāju par Alīnu, manu visvienīgāko cilvēku, kura gaidīja mani pārnākam pat visagrākajā rīta stundā. Toreiz Alīna mani traucēja. Es viņu mīlēju, jā, bet vairāk par Alīnu es mīlēju brīvību, kura jau bija daudziem maniem draugiem, bet man tās vēl nebija. Un tad arī es to sagaidīju.

Beidzot Alīna mani atstāja. Es saku − beidzot, iespējams, ka izklausās šausminoši, taču es atceros brīžus, kad viņa man traucēja dzīvot tā, kā es biju izvēlējusies. Precīzāk − viņa netraucēja, es varēju iet un pārnākt, cikos vien vēlējos. Bet es nevarēju skatīties uz viņas saraudāto seju, dzirdēt kluso šņukstēšanu un redzēt asaras, kuras es nevarēju ciest. Nekad Alīna neuzkliedza man, nerājās un neko arī neaizliedza. Tikai raudāja, tā, pavisam nedzirdami. Un tādēļ es mazliet apvaldīju savas gaitas, bet, ai, cik tas bija mokoši!

Kad Alīnas vairs nebija, arī man sākās tieši tāda dzīve, pēc kuras ilgojas gandrīz visi manā vecumā. Es uzdrīkstējos neiet uz skolu. Es varēju vispār nepārnākt mājās, kamēr daudzi par to vien sapņoja, lai vienu, kaut tikai vienu nakti varētu būt brīvi. Es varēju sēdēt kafejnīcās un bez uztraukuma dzert kokteiļus tik daudz, līdz es nespēju uz tiem vairs paskatīties. Un man nevajadzēja, mājup nākot, gremot košļājamo gumiju. Es rīkoju mājās ballītes, bet manām draudzenēm bija jācieš no tā, ka vecāki nesaprot, cik tāda ballīte var būt svarīga. Jums var likties, ka tie ir pieticīgi mērķīši. Varbūt. Taču toreiz tie man šķita tikpat būtiski, cik tagad man ir svarīgi atbrīvoties no paziņām, kurus nekad pie sevis neesmu aicinājusi. Viņi paši atrada ceļu pie manis. Un es jau vēlos mieru, kamēr viņi vēl arvien ilgojas tikai pēc izpriecām.

Jā, beidzot es varu dzīvot nerēķinoties ne ar vienu, bet līdz ar to neviens vairs nerēķinās arī ar mani. Šīs brīvās dzīves sākumā es biju vinnētāja. Jo man piederēja pašai savs dzīvoklis, pēc kā ilgojās tik daudzi. Un tad es biju zaudētāja. Jo manas mājas jau piederēja arī citiem. Draugu atnākšana vakaros, kas agrāk mani iejūsmināja, tagad padara mani nervozu. Es vairs neticu tam, ka vēl kādreiz varēšu šajā mājā dzīvot tikpat rāmi un godīgi, kā tas bija bērnībā, kopā ar Alīnu. Bet es ticu, ka apprecēšos ar Emīlu un aizmirsīšu šo laiku, kuru esmu pavadījusi bez Alīnas, tikpat ātri, kā es aizmirstu savus sapņus, − tūlīt pēc atmošanās. Un es varu jums pastāstīt, cik tīkama un laiska nākotne mani sagaida. Darbs man būs vajadzīgs pavisam neilgi, lai varētu pieklājīgi apģērbties un ar nelielu pūru iziet par sievu pie Emīla. Pēcāk es atļaušos nestrādāt, jo jau tagad Emīlam ir tāda rocība, ka viņš vienmēr nēsā līdzi tikai autobusa talonus, jo tie noder arī tramvajā un trolejbusā, un, protams, arī pašā autobusā. Jo vienmēr nav iespējams dabūt taksometru, ar kuru viņš pārvietojas visbiežāk.

Kad apprecēsimies, mēs dzīvosim klusumā, un es vakaros lasīšu, bet viņš brauks ar mašīnu un agri no rīta pārvedīs daudz naudas. Citreiz vairāk, citreiz mazāk. Bet mums būs nauda un mašīna, toties bērnu mums nebūs. Vienkārši es viņus negribēšu. To jau tagad zinu. Es nevarēšu atbildēt par saviem bērniem, tāpēc ka neesmu tik stipra, lai atbildētu pati par sevi, un, ja nejauši par kaut ko tādu iedomājos, tad sāku vicināt rokas pa gaisu, it kā atgaiņādamās no lapsenes. Es esmu nogurusi no šīs dzīves, pēc kuras tā ilgojos, kad ar mani vēl bija Alīna. Un, ja nebūtu Emīla, varbūt ka nemaz tik ļoti necenstos atbrīvoties no šī jūkļa, nekārtības, draugiem un uzdzīves.

Nemaz nedzirdēju, pa kuru laiku viņš bija ienācis Attapos tikai tad, ka viņš sapurināja mani aiz pleciem Es redzēju, ka viņš bija piedzēries

−      Paklausies, vecenīt. − viņš iesāka ne īsti maigā, ne īsti nievājošā tonī, − ir tāda lieta, ka man nav kur šonakt palikt. Tev taču ir divas istabas? Vai tu nevarētu man vienu, tā sakot, izīrēt?

−      Protams, mīlulīt. − es laimīgi sacīju.

−      Bet tu zini, kas par lietu? Vai tu nemaz nezini?

−      Nu?

−      Vot. nav kur šonakt palikt.

−      Es taču sacīju, ka vari šeit pārnakšņot.

−      Bet es esmu absolūti piedzēries.

−      Tas nekas.

−      Tātad tev ir vienalga, vai es esmu skaidrā vai neesmu?

−      Tā jau nu nav gan, taču projām es tevi nedzīšu.

−      Bet tu saproti, ir tāda lieta, ka man vēl ir Līvija. Sajēdz? Un mums nav kur iet! Pie manis nevar, bet viņai vecāki mājās. Tagad tu saproti, ko? Es tev iedošu tos desmit rubļus vai pat piecpadsmit, ko? Varam tā sarunāt, manu mazo vecenīt?

Istabā bija ienākusi Līvija. Es atcerējos šo sievieti. Sen atpakaļ mēs kopā nīkām kādā kafejnīcā. Un toreiz Emīls sacīja, ka viņas elpai esot mežrozīšu smarža.

 

(Literatūra un Māksla. 1983 g. 26. augustā)