PĀRDOMAS PAR JUBILEJĀM UN CITAM LIETĀM

...Teātŗa kultūras augstākā virsotne ir kamerspēle...

Mārtiņš Zīverts

 

„Mazais Teātris” Sanfrancisko šogad svin savu 20 darbības gadu jubileju. 1966. gadā saujiņa entuziastu nodibināja šo neatkarīgo ansambli un sāka iestudēt Mārtiņa Zīverta lugu Tvans. Teātŗa dibinātāji bija: Ivars Lindbergs, Ingūna Pampe, Brigita Siliņa, Laimonis Siliņš un Dainis Turaids. Trīs no šiem dibinātājiem spēlē arī jubilejas izrādē. Ansambli dibinot, pamatā bija vairāki mērķi: izveidot mākslinieciski kompetentu drāmas ansambli, kas, regulāri strādājot, iestudētu mākslinieciski vērtīgas lugas kamerteātŗa stilā, mēģinot ar iestudējumiem sasniegt pēc iespējas lielu skatītāju skaitu. Jau no paša sākuma ansamblis spēlējot lietoja vienkāršu, dabīgu valodu, izvairoties no tradicionālā deklamātoriski pacilātā runas veida, kāds vēl tagad sastopams dažos latviešu uzvedumos. Izrādes notika bez suflieŗa palīdzības, kas toreiz latviešu teātŗos bija jaunums.

Šajos 20 gados daudz kas paveikts. Pavisam kopā iestudētas 26 lugas, no kuŗām 21 ir latviešu autoru darbs. Šie skaitļi tomēr neraksturo visu paveikto. 5 lugas bija latviešu autoru darbu pasaules pirmuzvedumi; 6 lugas bija latviešu autoru darbu pirmuzvedumi Ziemeļamerikas kontinentā; 4 lugas bija tulkotu lugu pirmuzvedumi latviešu valodā. Galvenokārt izrādes rīkotas ASV rietumu krasta latviešu centros, bet iespēju robežās ar dažām lugām apciemoti latviešu centri ASV, Kanadā, Austrālijā, Anglijā un ir arī spēlēts Rīgā. Teātris piedalījies ar izrādēm vairākos dziesmu svētkos un gadiem regulāri rīkojis publiskus lugu lasījumus, lai varētu iepazīties ar jaunu autoru darbiem, kā arī ar tādām lugām, kuŗas pašreizējos apstākļos techniski grūti uzvedamas.

...mākslā nevar mīņāties uz vietas...

Anšlavs Eglītis
lugā Jolanta Durbe

Ikvienam kultūras notikumam aizmugurē stāv kāds cilvēks vai cilvēki, kas ar savu talantu, dedzību un darba gribu šo notikumu ir palīdzējuši īstenot. Savā veidā „Mazā Teātŗa” dvēsele ir režisors un aktieris Laimonis Siliņš. Atsevišķas režijas ir vadījuši arī citi ansambļa dalībnieki (Pampe, Lindbergs), bet Laimonis ir bijis tas motors, kas ansambli ir vadījis no iestudējuma uz iestudējumu, gandrīz vienmēr baudot pārējo ansambļa dalībnieku atbalstu un sadarbību. Laimoņa prasības vienmēr ir bijušas augstas, ne jau vienmēr iecerēto ir laimējies sasniegt, bet uzveduma mākslinieciskā kvalitāte viņam vienmēr ir bijusi prīmāra. Šeit gan jāpiemin, ka ansambļa aktīva līdzdalība, iestudējumus sagatavojot, vienmēr ir bijusi liela un savu augstāko izpausmi, manuprāt, sasniedza Anšlava Eglīša lugas Leo pirmiestudējumā 1975. gadā. Iestudējot šo lugu, ansamblis saauga kopā vienotā kollektīvā. Notika kopīga vingrošana, jo luga bija fiziski visiem ļoti prasīga; mēģinājumos notika daudz improvizācijas, gan neaizskarot autora doto tekstu, atsevišķu ansambļa dalībnieku idejas tika uzklausītas, pārrunātas, izmēģinātas un bieži arī iekļautas iestudējumā. Gala rezultāts bija apbrīnojami cieša un precīza ansambļa saspēle. Apstāklis, ka vienam tēlotājam iedots daudz teksta un sešiem maz, neapgāž faktu, ka šī bija tīra ansambļa saspēles luga. To, diemžēl, toreiz 1975. gadā spēja saskatīt un novērtēt tikai retais skatītājs. Spriežot no Stokholmas Teātŗa panākumiem šogad ASV turnejā liekas, ka skatītāju uztveršanas spējas patīkami progresējušas. Laimonis Siliņš pats uzskata Leo uzvedumu par vienu no „Mazā Teātŗa” labākajiem sasniegumiem gan piebilstot, ka vislabākais vēl tikai nākšot.

...man ākstība ir tikai amats...

Mārtiņš Zīverts
lugā Āksts

Arī pašam Laimonim Siliņam šogad jubilejas gads. Sasniegts sešdesmitais dzīvības gads, pavadīts piecdesmitais teātŗa gads (ja skaita darbu bērnībā ar Rīgas Radiofona bērnu ansambli). Nupat ar pilnu sparu viņš strādā, iestudējot „Mazā Teātŗa” jubilejas izrādei Māras Zālītes dramatisko poēmu Pilna Māras istabiņa. Laimonis mīl darbu teātrī. Bez darbošanās latviešu teātrī Laimonis arī amerikāņu teātŗos ir spēlējis kā aktieris un vadījis režijas. Mēs abi runājām kādu vakaru par prioritātēm. Laimoņa atbilde bija ļoti skaidra: „Man latviešu teātris ir ļoti svarīgs − labs latviešu teātris. Sen jau esmu atzinis, ka amerikāņu teātris var ļoti labi arī iztikt bez manas līdzdalības un nekādu lielu zaudējumu nejutīs, ja manis tur nebūs. Nekā jauna es tur nepienesīšu, lai gan, jāatzīstas, dažreiz līdzdalība sniedz pašam tādu tīri profesionālu gandarījumu. Latviešu teātrī man darbs tomēr šķiet ar daudz lielāku nozīmi un daudz kas vēl ir padomā, kas veicams.” − Neskatoties uz visiem sprunguļiem, kādi kādreiz tavā ceļā ir mesti?” − „Jā. Katrā vietā, kur mēs spēlējam, mums vēl joprojām ir ap 150-200 skatītāju, kam mūsu darbs ir svarīgs. Ar to man pietiek.”

Tanī vakarā runājām par paveikto, par labām un ne tik labām izrādēm; par mūsu Tvana izrādes ietekmi uz citiem teātŗiem toreiz 1966. gadā; par sajūtu spēlējot Rīgā kopā ar turienes kollēgām uz lielās skatuves. Runājām par kopīgi piedzīvotām labām izrādēm, kas pazuda nepiemērotos šķūņos un vēlāk sasniedza apskaužamu emocionālu kontaktu ar skatītājiem mazā necilā zālītē, spēlējot bez kaut kādām greznām dekorācijām. Runājām vispār par to, ka kamerteātŗa dekoratīvi vienkāršotās izrādes ir ideālas mūsu pašreizējos apstākļos un ar patiesību tēlojumā, runā un izjūtās sasniedz vistiešāko un dzīvāko kontaktu ar skatītājiem. Runājām par „Mazā Teātŗa” neizdevīgo ģeografisko novietojumu turnejām. Un par visu vairāk runājām par „ākstiem”, kas tikai viņiem vien zināmu iemeslu dēļ ziedo 100 un pat vairāk nesamaksātu darba stundu, lai sagatavotu lugu 2 izrādēm, pēc tam bieži saņemot nepamatotus vai neintelliģentus pārmetumus par paveikto. Un tad atkal sākt visu no jauna ar jaunu lugu. Tas nav tikai amats. Te jau kaut kur figurē bārddziņa bļodiņa, vējdzirnavas un lielā mīlestība...

...un sabiedriskā dzīve ies uz priekšu un neapstāsies, ja vien neuznāks lugu trūkums...

Brāļi Kaudzītes
Mērnieku laikos

Runājām abi ar Laimoni par „Mazā Teātŗa nākošiem 10 gadiem. Cik ilgi vēl ansamblis varēs darboties? − Kamēr kāds vadīs režiju, kamēr kāds nāks spēlēt, kamēr būs labas lugas ko spēlēt un kamēr būs vēl skatītāji, kam ir interese par latviešu teātri un kultūru vispār. Žēl, ka ir cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ nespēj saskatīt dzīvas, radošas kultūras nozīmi kādas tautas esmē. Tikai saites ar dzīvu kultūru dod spēku kādai etniskai vienībai pastāvēt. Jāprot redzēt un just, kas ir dzīva, mudinoša kultūra un kas ir tukši propagandas zvārguļi. Aizvērt acis un apmierināties ar doršu derbijiem un ceremoniāliem cīsiņu cienastiem var tikai cilvēki, kas nekad nav sajutuši šo kultūras nozīmi. Izrādīt nejūtību un pat naidu pret to dzīvo garīgo spēku, kas veido šo gara pasauli un ir daļa no tautas dzīvības ziņas, ir necienīgi.

Jā, šis ansamblis vēl darbosies. Pirms gadiem bija grūtības ar jauniem tēlotājiem un viņu vājajām valodas zināšanām. Tagad ir jūtams tas darbs, ko veikusi Minstere, Kursa, Mišigena. Jaunie spēlēt gribētāji ir zinīgi, runīgi un gaiši. Viņi jūt, ka vēl darāmā ir daudz un ka ieliktās pūles ir nozīmīgas, ka tā ir lielāka kā tikai patapas laika izklaidēšanās.

Kādi ir „Mazā Teātŗa” nākotnes plāni? Paredzēta līdzdalība nākošā gada Minsteres svētkos ar viesizrādi. Iestudēšanu gaida Raimonda Staprāna jaunā luga Mieles, kas ir balstīta uz nelaiķa Gunša Zariņa romāna motīviem. Ivars Lindbergs tulko poļu autora Slavomira Mrožeka lugu Policija, Laimonis Siliņš nopietni strādā, mēģinot izkārtot Akadēmiskā Drāmas Teātŗa viesizrādes ASV 1987. gadā ar Harija Gulbja lugu Olivers.

Nobeidzot citēšu Anšlavu Eglīti no viņa pirms 10 gadiem rakstītās recenzijas par „Mazā Teātŗa” toreiz uzvesto Artura Millera lugu Skats no tilta:

... Skats no tilta dažkārt redzēts ievērojamu amerikāņu trupu inscenējumos. Gribas apgalvot, ka „mazā Teātŗa” izrādes spētu sekmīgi konkurēt. Atliek novēlēt „mazajam Teātrim” labas sekmes arī turpmāk. Ar savu enerģisko, nenogurdināmo režisoru Laimoni Siliņu, teicamajiem aktieŗiem, dekoratoriem un techniskajiem spēkiem teātris izaudzis par neapstrīdamu vienību un viņa viesizrādes latviešu centros arvien ir māksliniecisks notikums, kas izraisa pārrunas teātŗa publikā un ierosina uz darbošanos arī citus latviešu teātriniekus. ...

1986. gada 18. oktobrī atkal vērās priekškars jaunai izrādei. Darbs turpinās.

...Patiesība ir fantastika, kamēr tā nav atklāta...

Mārtiņš Zīverts
lugā Raķete

 

Ivars Lindbergs