Ojārs Vācietis 1933-1983

 

 

VECA KARTE

 

Man jāskatās tai laikā,

kad vēl manis nebija,

caur bieziem krūmiem jālaužas,

kur šodien asfalti,

un upes jāpārpeld,

kas sen jau zudušas.

        Dzīvs nedrīkst nezināt

        pats savu

        dzīvošanas ātrumu.

Man steigas izģērētai ādai

jāatdabū jutība,

man trokšņu kontuzētai ausij

jāatdabū dzirdība,

lai simtiem gadu vecas

nātras kož

un ozoldobumā

simts gadu vecas bites skan.

        Var visu aizsegt viena pati šodiena,

        es tāpēc vecas kartes dievinu,

        jo, tikai liekot

        kontūru uz kontūras,

        top laika svētbilde

        un laika fotogrāfija.

Sāk pulsēt upju

sen jau pārtrūkušās dzīsliņas,

un smiltis nopurina nost

no sevis pilskalni.

        Es skatos tajā laikā,

        kad vēl manis nebija,

        lai redzētu to laiku,

        kurā manis nebūs vairs.

 

 

 

 

(Intas Ezergailes apcere par to, kā Ojārs Vācietis lieto tautas tradicijas būs nākošajā JG numurā.)