Jaunā Gaita nr. 160, decembris 1986
REDAKTORA PIEZĪMES
Pirms vairāk nekā 31 gada jauni latviešu autori Ziemeļamerikā sāka jaunas gaitas. Atbildot uz jautājumu par žurnāla Jaunā Gaita regulāras iznākšanas noslēpumiem, papētīsim šos jaunos autorus toreiz un tagad. Trīs no viņiem, kas 1955. gadā sāka publicēties Jaunajā Gaitā, bija Jāņa Rudzīša skolnieki: Olafs Stumbrs, Indra Gubiņa un Modris Mednis. Pagājušajā gadā - 30 gadus vēlāk - Olafa Stumbra, kas pats izveidojies par pirmšķirīgu dzejnieku, skolniece Beverīnas vasaras skolā - Lauma Cenne par saviem dzejoļiem Jaunajā Gaitā saņem ļoti labas atsauksmes. Indra Gubiņa savukārt bija aicināta teikt atklāšanas runu 8. Latviešu dziesmu svētkos Kanādā, saņemot aplausus no sienas līdz sienai, kamēr Modris Mednis turpināja labi runāt savu dzeju. (Tik labi, ka pie 5. Jaunatnes dziesmu svētku dievtuŗu saieta durvīm sabiedrībā labi pazīstamai dāmai bija jānopūšas: Tā gribētos iet iekšā un dzirdēt Medni, bet bailes, ka archibīskaps mani neierauga.)
Pārējo jaungaitnieku stāsts ir līdzīgs - aktīvitāte dažādās kultūras dzīves nozarēs, labs kontakts ar reālo dzīvi un latviskā dzīves ziņa dod viņiem labu pamatu zem kājām.
Bet ir arī citi iemesli JG nepārtrauktai iznākšanai. Bez pretspēka un bez pretinieka izdevums varbūt būtu apstājies 50-to gadu beigās vai 60-to gadu vidū. Bet tā kā pretspēkam bija savs veselums un pretiniekam laba veselība un nešpetni uzbrukumi nāca no galējiem polītiskiem spārniem, Jaunā Gaita pārziemoja un spītī un darba mīlestībā spārnotu redaktoru vadībā kļuva par domājošo latviešu žurnālu.
Trešais iemesls, kas palīdzēja iegūt atbalstu bija Jaunās Gaitas attiecības ar Latviju, ar zemi, saknēm - mūsu nostājā pret Latvijā radītām patiesām kultūras vērtībām un cilvēkiem, kas darbojas latviešu tautas interesēs. ...mēs sekosim ar interesi visam, kas notiek Latvijas laukos un pilsētās un informēsim par to savus lasītājus. (JG 1957, 9) Jau pirms 30 gadiem JG publicēts Ojāra Vācieša (1933-1983) dzejolis Pēc ilgas šķiršanās. Redakcija toreiz nāca klajā ar deklarāciju, kuŗu mēs vēl arvien respektējam: Mēs esam vienoti pāri visiem dzelzs režģiem, kas sastiepti starp mūsu un viņu domām un jūtām, ar to, kam izcelsme meklējama vienā un tajā pašā latviešu avotā. Kopš tā laika jaungaitnieki nav šķēpus lauzuši par to, vai uz Rīgu un Jūrmalu vajadzētu braukt vai nebraukt.
Kopsavilkumā jāsaka, ka šīs trīs bagātības - labi līdzstrādnieki, slikti pretinieki (kas, sekojot partijas laiku mentalitātei, nodarbojas ar citu kritizēšanu) un skats uz Latviju, ir svarīgi faktori, kuŗi palīdzējuši kalpot brīvai domai nu jau vairāk nekā 30 gadus. Zīmīgi, ka ALAs 1985. gadā izdotajā Latvju enciklopēdijā par Jauno Gaitu. teikts : ...žurnāls izveidojies par nozīmīgu lat(viešu) kult(ūras) dzīves faktoru ar respektējamu līmeni. Un to saka tā pati ALA, kuŗas valdes priekšsēdis 50-to gadu beigās Jauno Gaitu publiski nosodīja...
Tempora mutantur...
Šinī numurā ir 7 latviešu portreti". Divi no viņiem - Aleksandrs Čaks un Pēteris Ķiķauka - jau miruši, pārējie ietekmē latviešu kultūras pastāvēšanu un veidošanos pašreizējos apstākļos. Jaunākais - Rimants Ziedonis ienāk rakstos 30 gadus pēc sava tēva Imanta Ziedoņa. Visiem šiem cilvēkiem kopējs ir tas, ka viņi pastāv uz mūsu vietu zem saules, cīnās, lai latvieši, sporta terminoloģijā izsakoties, varētu beidzot pāriet no pirmās līgas uz virslīgu.
*
Kā vienmēr gaidīsim Jūsu, lasītāju, kommentārus un domas par Jaunās Gaitas saturu un virzienu.
GAIŠUS SVĒTKUS UN LAIMĪGU 1987. GADU vēlot,
Laimonis Zandbergs
