JG160 Edīte Zuzena. Mana mīlestība - mūžības alka ir debesu dāvana

Kur cilvēks, tur mīlestība. To saņem, tās alkst.

Liekas, pati pirmā Čaka mīlestība attēlota nepabeigtajā bērnības atmiņu virknējumā Saldais gredzens. Objekts − sētas Zenta *1)

Mana pirmā draudzene Zenta −
Divas bizes un ābols sārts −
Mūžam iztapt man centās.
Labi − bij viņas pirmais vārds.

Es slapināju ar lūpām
Čaukstošus ielāpus,
Lai tie tad kā miegā bez rūpēm
Pie meitenes miesas dus.

Mums izvirtības vēl trūka.
Un tā reiz klāju es kluss
Uz viņas dibena sārtā pūkas
Dzeltenus papīrus.

Es laikam tā papīrus licis
Būtu līdz mūžībai,
Bet ienāca māte ar vicu
Kā šausmas un soģis baiss.

Es nojautu: grēks ir saldums,
Ko nedrīkst uz šķīvja likt.
To pasniedz viens otram zem galda,
Un tas tikai vārdos slikts.

Tas ir atskata dzejolis. Par tiešu pirmo mīlestības dzejoli vēstī A. Būmaņa Čaka biogrāfija *2):

1923. gadā Čaks iestājās II Rīgas valsts vidusskolā Pārdaugavā. Čaks mīl vientulību. Viņam nav draugu, toties ir draudzene, klases biedre Leontīne Rundele, trīs gadus jaunāka. Šī centīgā, kārtīgā meitene ir dzejnieka pirmā, īstā mīlestība. Par to stāsta daudzi dienasgrāmatas dzejoļi. Šo mīlestību Čaks dēvē par zelta zvanu:

Mīla, mirdzošā mīla, tas ir tavs zelta zvans, tavs, kuŗš
krūtīs man skan, manas jaunības gods, mana vecuma spieķis...
Nāvi vaira viņš prom, laimi aicina šurp, laimi, dzīvi un
MŪŽĪBAS JAUSMU. (Uzsvars mans. E.Z.)

(„Loņai,” 1925)

Šī dzejoļa datums gan rāda, ka tas rakstīts vēlāk, jo jau 1924. gadā Čaks iestājas medicīnas fakultātē un teātŗa kursos.

Ne tik daudz cilvēcīgas ziņkāres dzīti, kā vēlēšanās izprast Čaka dzejdarbus, vilksim parallēles no Čaka dzīves stāsta datiem uz viņa pārdzīvojumu izliešanos dzejā iespējami chronoloģiskā secībā. Rakstnieks, īpaši dzejnieks un it īpaši Čaks, neuzraksta nekā, kas nebūs paša dziļi pārdzīvots patiesā izjūtā, jo tikai patiesība spēj aizraut. Visagrāko Čaka dzejoļu sakopojums ir Mana paradīze, 1932. g. *3) Tur mīl, visvairāk gan nelaimīgi, viņa „trešās šķiŗas” cilvēki: matroži, pašpuikas, veļas mazgātājas, kaŗa laiku gadījuma ļaudis, nomaļnieki. Dzejnieks tur runā ar viņu muti pirmajā personā. Tas nav viņš pats, un tomēr tur izjūtamais noteicamais un alkstamais ir tik mirdzošs − pats dzejnieks. Šai kopojumā autoram vistuvāk stāvētu dzejolis „Savādā meitene” (111. lp.)

Savādā meitene, kādēļ tik ātri
Aizsteidzies gaŗām kā mūžs mans un prieks,
Apdzeļot sirdi ar nemiera nātri,
Lai nu es klīstu viens apkārt kā spiegs?

Pirmā panta nemiera nātre pēdējā dzejoļu krājumā Debesu dāvana pārvēršas milzu zelta nātrē, par kuŗu jākrīt (dzejolī „Manas mājas”, 16. lp.)

Zini, ka mīla un kaislīgās mokas
Visu kā laiks tomēr pārvar un veic.

Savukārt te minēto laika jēdzienu Debesu dāvana paplašina līdz neierobežotībai. „Aizsviedis sen esmu laiku” (16. lp.). Arī dzejoļa „Sieviete” (115. lp.) pēdējais pants ir kā pakāpiens uz izteiksmes ziņā augstvērtīgāku galotni poēmā „Spēlē, spēlmani”: *4)

Acis tai dega kā degvīns,
kājas tā meta kā dunčus,
kā kaislīgus vārdus,
bet ķermenis bij tai kā svārpsts.

Lai tā kājas kā dunčus mētā,
kas man pašās asinīs duŗ,
tā kā kaisle deg katrā rētā
un es nespēju aiziet nekur. *4)

Zem parasto ielas gājēju maskām Čaks var dziedāt:

Kad tava šaurā, baltā plauksta
Man rokā iegūlās kā zieds,
Tā bij tik vienaldzīgi auksta
Kā man zem kājām asfalts ciets. (88. lp.)

Tik sirdi alku iemest spuldzēs,
Lai kā nekad tās šonakt kvēl, (88. lp.)

Viņai acis bij valgas
Kā divi brūni spīdoši kastaņi,
un viņas gurni
zem svārciņiem
īsiem kā decembŗa diena
mala man sirdi. (116. lp.)

Vai lai sirdi es tev rokās lieku
Tā kā putnu, kas no dzīves trīc?...
Ak, bet ko nu! − Kā kaut kādu nieku
Atdosi to man, līdz atnāks rīts. (119. lp.)

Varbūt ar sekojošām 2 rindām dzejnieks tai laikā pienāk tuvāk sev: Jo man sirds it kā no smalka zīda, / Ne tā saburzās, ne asi lūzt. (119. lp.). Te viņš visur rāda dzīvi: mīlestībā laimīgie daudz muti vaļā never, tiem lūpas citai vajadzībai, runājošie ir mīlestībā cietušie... Līdz nāk spēcīgais dzejolis − arī komponēts −, kam virsraksts „Atzīšanās” (121. lp.) maz pazīstams, bet kuŗa pirmā rinda „Miglā asaro logs” izsaka dzejoļa būtību − vismīļākās zudumu. Tāda tema atrodama visos laikos un visās vietās, sākot ar Orfeju un Euridiku. Īpaši sāpīgs ir attiecību aizplīvurojums, ja mīlestība līdz zuduma brīdim vēl nav saukta vārdā. Tad siltā migla, pārpalikums no neizbaudītajām attiecībām kondensējas uz aukstā īstenības loga un asaro. Maz palicis pāri no mīļotās tēla: „acis, ko varbūt redzēšu spīdam logos, kur eju garām, un lūpas, ko tu mērc sarkanā dīvainā sulā” – dzejnieka asins kvēlē. Tad nāk maigi spēcīga reakcija zaudējumam: tirdošs nemiers, kas liek atgriezties satikšanās vietā, vientulība, kas izraisa mākslīgo rudeni, raujot lapas no kokiem un beŗot tās notekā, un čakiskais noturas punkts: vērst ilgas asos un satrauktos dzejas pantos. Tā vairāki Čaka dzejas viļņi izlīst uz Angeliku Blauu, ko dzejnieks iepazīst 1927. g., kad strādā Drabežos par skolotāju. Angelika ar divriteni, mātei Cēsīs nezinot, brauc pie draudzenes, skolotājas, − uz satikšanos ar Čaku. Brāzmainā Angelika studēja teoloģiju. *5) Bet Čaks jau 1928. gadā pamet gan medicīnas, gan filoloģijas studijas un pārceļas uz Rīgu nodoties tikai rakstniecībai. Dzejolis „Atzīšanās” iedots Angelikai rokā tikai 1930. g. vasarā.

Divdesmit lappušu aiz „Atzīšanās” krājumā Mana paradīze ievietots septiņu lappušu gaŗš divdaļu dzejolis, kam būtu jāveltī atsevišķa apcere un ko uzskatu par vienu no labākajiem visā krājumā. Nosaukums ir „Divas variācijas” (140. lp.). Tā ir izsmeļoša saruna Čakam pašam ar sevi, cilājot jautājumu: Čak, ko tu slēpi? (145. lp.). Lapu tālāk dzejoļa beigu posmā ir atbilde, kas veidojusi visu pārējo Čaka mūža daļu. Veidojusi neatkāpjoties. Te citāts (147. lp.):

−Jūs,
jūs, kas domājat, ka esmu vārgs,
jūs,
ja es
nesviežu slepeni acis
katrai meitenei tūlīt aiz blūzes,
ja es
nelienu steidzīgs
kaut vai telefonbūdā uz ielas
pēc katra
it kā uz prīmusa sildīta skūpsta,
tad − jūs − domājat,
nelgas,
ka es nezinu mīlas,
nē,
es pat pielūdzu kaislību elku
un es mīlu;
mīlu
un mīlēšu vienmēr,
TIK SAVĀ MĪLĀ−
ES MŪŽĪBAS ALKSTU.

(Uzsvērums mans, E.Z.).

Šo dzejas nobeiguma teikumu, ko jau ilgi auklēju savos Čaka izpētes nodomos, klaji iznesuši savās apcerēs grāmatā Ceļā uz Čaku (Liesma, Rīgā 1981) divi dzejnieka darbu analizētāji. Atsaukdamies uz beigu rindu „savā mīlā es mūžības alkstu” − Vilnis Eichvalds saka: „Lirikas varonis alkst ne vien tīri ikdienišķas, vienkāršas laimes sievietes rokās, viņa ilgas ir daudz dziļākas, nopietnākas: viņš savas dzīves īsajam mirklim gribētu just uzspiestu mūžības zīmogu. Viņš gribētu savu dzīvi izdzīvot un vainagot ar mūžības skārumu. Mīļotās sievietes tēls aptuveni, līdzīgi Raiņa „sudrabotās gaismas” koncepcijai, paceļas līdz pilnvērtīgi nodzīvojamas dzīves simbolam.” (69.-70. lp.). Šāda romantiska sievietes apjūsmošana tomēr brauc īstenības kodolam pāri. Vairāk varu pieslieties Pētera Pētersona domai: „Te ievijas viens no dziļākajiem konfliktiem Čaka lirikā − bezgala augstu pacelta mīlas sliekšņa konflikts. Šo kāpināto prasīgumu cilvēka jūtu pasaules dziļākajā sfērā, šo ideālu, par kuŗu nesapratnē ņirdz sabiedrība, Čaks dzejojumā „Divas variācijas” formulē šādi: (seko jau nupat citētā dzejoļa beigas.) Mūžības alkas − tas ir ceļš, kas patiesībā nesola piepildījuma, un tā trauslais fināls ieskanas Čaka vtsintimākajā, arī viņa vispopulārākajā dzejolī ‘Atzīšanās’ − miglā asaro logs.” (124. lp.). Tātad „Atzīšanās” ir Pētersona labās atziņas fināls. Tālāk viņš runā par ko citu. Aplikdams īstenības kodolam dzejoļa „Atzīšanās” čaulu, arī Pētersons noskrien no manām sliedēm, kas no „Asarotā loga” pāri dzejoļa „Variāciju” tezei − mīlestībā mūžību alkt − ved uz „Debesu dāvanu”, turklāt uz dzīvu cilvēku, ne tēlu, − turpat Rīgā. To parāda tas, ka trīsdesmito gadu „Variācijai” desmit gadu vēlāk atrodam dvīni krājumā Debesu dāvana 66. lp. dzejoli „Variācija” *6):

Viens tev ir acis aizslēdzis,
Nāc klausi manu vārdu:
Ja viss tev sirdī izdedzis,
Klāj pāri jaunu kārtu;
Kur tālu, tālu aizplūst viss,
Vien ilgas mūžam pāri ris.

Es tevi gribu turēt ciet,
Līdz tu man sevi dosi:
Virs galvas katram dzīve zied
Ar vēsu, zaļu osi.
UN TAD MĒS ABI SĀKAM IET,
KUR MŪŽĪBA KĀ DŪKA DZIED.

(Uzsvērums mans. E.Z.)

Te nu ir izplaucis atrisinājums pirmās, senās „Variācijas” jautājumu virknei.

Angelika „bija sprigana, skumji starojošām acīm.” Bija. Tai laikā Čaku no sievietēm atstatu turēja gan viņa augstās prasības, gan arī vēlēšanās nesaistīties. Viņa attiecības pret sievietēm visspilgtāk izlobāmas viņa stāstu grāmatas Mana mīlestība personāžā. Grāmatu izdevis „Grāmatu Draugs” 1958. g. ar Anšl. Eglīša ievadu un zīmējumiem. Otrs iespiedums 1981. g. Grāmatas nosaukums nav paša Čaka dots un ir tikai viena grāmatas stāsta virsraksts. Čakam raksturīgāki ir viņa paša dotie šo stāstu krājumu nosaukumi − Eņģelis aiz letes (1935) un Aizslēgtās durvis (1938). Visumā Čaka mīlestība ir uz visu dzīvību, un arī nedzīvajām lietām viņš pieraksta pārdzīvojumus šai virzienā. Visi grāmatas stāsti ir mīlestības pilni: vecīte mīl kukaiņus, puika − kļavas lapu, Reņģu Andrejs − Daugavu, citi mīl Nāvi, vēl citi − meiteni ar visiem atribūtiem. Stāstu virsraksti un bieži arī saturs vairāk rāda nelīdzeno ceļu uz mīlestību nekā pašu gala sasniegumu.

Vēlēšanās nesaistīties parādās jau stāstā „Smaržas”: „Arī manī erotiskā dziņa ne visai attīstīta. Es neesmu liels sieviešu draugs, jo tās ierobežo mūsu brīvību.” (101. lp.). Stāstā „Eņģelis aiz letes” rakstāmlietu bodītes žīdiņš ieteic Čaka draugam Akmenim: „Liela mīla, liela kvēloša kaislība iespējama tikai tur, kur nav saistību, nav ikdienas...” (124. lp.) Stāstā „Liktenis” Andra, citu precēdama, saka Arvīdam: „Es zinu, kas tev sāp, bet ko lai es daru? Ko? Tu pats arī esi vainīgs. Nekad negribēji ar mani galīgi saistīties, kaut gan es biju mierā ar visu.” (281. lp.)

Pats par savu mīlestību stāstā „Mana mīlestība”, kur mēs katrs atradīsim arī kādu savas dzīves brītiņu, Čaks atklāti runā par sevi. (74.-82. lp.). Raksturīgie izvilkumi:

Kā man zēnībā gribējās mīlēt! Mīlēt un iet uz kino... Tagad es esmu liels, drīkstu apmeklēt kino un mīlēt... Bet kā ir ar manu mīlestību? Bēdīgi. Tagad, kad es drīkstu un varu mīlēt, man nekas vairs ar meitenēm nesanāk. Es pelnu maz, melna spīdoša, līdzīga lakas kurpei auto man arī nav, un tādēļ jaunavas man uzgriež muguru un par manu mīlestību tikai apburoši smaida. (75. lp.).

Pietrūkst ārējā skaistuma. Anšlavs Eglītis stāstu krājuma priekšvārdos sīki raksturo A. Čaka ārējo izskatu: „vidēja auguma, pašaurs plecos, bet biezu ķermeņa augšdaļu, Čaks izskatījās druknāks nekā patiesībā bija. Galvaskauss viņam bija gluži kails ar īpatnēji pasmailu galvvidu. Acis dziļi iegremdētas zem lielās velvētās pieres. Deguns neliels, ieliekts, lūpas plānas un izlocītas.” Par pēdējiem diviem atribūtiem man gan gribas Eglītim pretī runāt. Bet māksliniekam jau sava acs.

Cita Čaka attiecība: „Bieži kāda jaunava, kuŗu es no visas sirds mīlētu, uzsit man kā šoferis uz pleca un pasmaida: − Tu esi labs čoms! − Un vairāk nekā.” (76. lp.). Tad cita draudzene: „Viņa drāžas pie manis un dveš: − Mīļais, man steidzīgi vajadzīgas divas biļetes, aizej nu tu un nopērc. Tu jau esi mans draugs.” (77. lp.). Atkal cita:

Šī pati draudzene. Nosēdusies man uz gultas un lēnā, sērīgā balsī stāstīs, kā viņa ar savu jaunekli skūpstījušies. Es protams klausīšos un cietīšu zobus sakodis, līdz beidzot, nespēdams tādu mocību tālāk vairs panest, uzlekšu kājās un iesaukšos: − Klusi. Es taču neesmu no koka vai ādas kā tava kurpe! − Tādā gadījumā mana draudzene savilks savas apaļās krāsotās lūpiņas lūgšanā un noņurdēs: − Mīļais, neskaisties, bet tu jau esi mans draugs un mīli mani. Kam lai es citam tad stāstu? − Tiešām, kam lai viņa stāsta. Ar pārējiem jau viņai jāskūpstās! (80. lp.).

Vēl citai: „Un tad es teicu: − Dārgā, noskūpsti mani. − Viņa sarāvās, pacēla savu līdzīgi rožu krūmam smaržīgo galvu un izbrīnījusies izdvesa: − Ko vēl ne. Es tomēr domāju, ka tu esi prātīgāks. Es vēl vairāk saguru savā vientulībā. Pēc tam nekad vairs neesmu lūdzis, lai mani skūpsta.” (81. lp.). Nobeidzot: „Tomēr mana agrā, jūsmīgā mīlestība vēl līdz šim laikam kveld manā dvēselē. Un ko gan es darītu bez viņas?... Es būtu kā putns bez dziesmām, un visas zemes skaistums man liktos svešs un lieks.” (82. lp.).

Palīdzot ar savu atsaucīgo, silto sirdi, ar ko viņš līdz mīlestībai netiek, sairst arī viņa draudzība ar Austru Skujiņu, kas savu dzīvi izbeidz 1932. gadā.

Nākošais Čaka dzīves posms patvēries dzejoļu krājumā Iedomu spoguļi, kas iznāca 1937. g. beigās, datēts ar 1938. gadu. *7) Jau 1933. g. Čaks iepazina Anitu (toreiz sauktu Anniņu) Bērziņu, ar ko salaulāts 1941. g. oktobrī. 1944. g. oktobrī Čaks devies uz Tukumu, bet Anita caur Liepāju uz Vāciju un tālāk uz ASV, kur mīt vēl tagad. *8) Šo chronologiju izklāstu, lai tai pretī nostādītu attiecīgā laika Čaka darbus. Anita arī dzejojusi. LARAs Lapā (25. num.) ievietoti 3 Anitas dzejoļi, kas publicēti toreizējā Rīgas dienas laikrakstā Jaunākās Ziņas 1934. un 1935. gadā, viņu pazīšanās sākumā. Čaks esot šos dzejoļus „slīpējis”, bet iespaidīgo dzejoli „Mierinājums” *9) esot abi rakstījuši kopā. Tomēr Anitas uzrakstījumā (LL 10. lp.) dzejolim trūkst vidējā panta, no kā spriežams, ka tieši šeit teicējs bijis Aleksandrs pats. Te dzejolis visā pilnībā: *10)

Mierinājums

Būs jau labi. Tas pēc mirkļa pāries,
Tikko logā nāks ar gaismu rīts,
Tikko būšu es ar lūpām skāris
Tavu muti, lai tā paņem līdz

Manu skūpstu, jo nekā man nava
Cita, ko tev klusi uzdāvāt;
Tukšiem ziediem nobirst mana*) slava,
Tikai sapņos varu*) galdu klāt,

Tikai sapņos vēl es drīkstu brīvi
Savas ilgas trakās piepildīt;
Bet es tomēr nenolādu dzīvi:
Visa vaina jau uz mani krīt.

Būs jau labi. Tas pēc mirkļa pāries,
Tikko logā nāks ar gaismu rīts,
Tikko būšu es ar lūpām skāris
Tavu muti, kas tik maigi trīc.

*(3. pants Anitai izlaists. Anitai vārda mana vietā dienu un varu vietā varam. E.Z.)

Tieši šis dzejolis rāda, ka dzejas dziļums var radīt ļoti atšķirīgus minējumus. Ka dzejošana bijusi abu kopējs interešu loks, norāda tāds sīkums: kad pēc 2. pasaules kaŗa lūdzu draugus Rīgā atsūtīt man kaut ko no Čaka, man tūlīt pienāca uz padzeltējuša papīra mašīnraksta novilkumā vairākas lapas, kur galvgalā

Aleksandrs Čaks

SIRDS UZ TROTUĀRA

Dzeju cikls

Izdevniecība „SEŠI”

Rīgā 1928

(Saņem šos pirmos kucēnus, Anniņ,
un pasmaidi par tiem. Saša.
Rīgā, 1935. g. 10 aprīlī)

Lapās − 13 dzejoļi.

Nu atkal notiek pārmaiņas. Krājuma Mana paradīze neburzīgā un nelūztošā dzejnieka zīda sirds sāk mainīties, kā dzejolī „Lepnai sievietei”:

Nu, vai nav muļķīgi? Kam nevaram mēs salīgt?
Tu labi zini to, cik tagad esmu viens,
Ka sen vairs nedrīkstu es sāpju lietū salīt,
Jo sirds man vārīga kā tikko nopļauts siens.

Jeb tev tā patīkas, lai es no sāpēm smoku
Un lēnām sastingstu, kad pilns būs kļuvis mērs.
Nezko tu darītu, ja tavos matos roku
Es pēkšņi gremdētu kā agrāk kā vienmēr?

Tu mani nosistu ar savu smīnu laikam
Un ātri noslēptu, kur tavas kurpes stāv.
Tad atkal tērzētu ar saviem draugiem maiga,
Un lepnums sēdētu uz pleca tev kā pāvs. *11)

Čaka dzejā iezogas smalkais izsmiekls. īpaši meistarīgajā dzejolī „Mans prusaku ansamblis” ir dresēta ironija. Turklāt, liekas, dzejnieku savā varā pārņem ieradums, un viņš kļūst rimtāks: *12)

Ienāci tu
Un klusi smaidot,
Paņēmi
Manu sirdi no plaukta
Uzpūti elpu
Un tad uzvilki to sev
kā gredzenu pirkstā.
Pirkstā

Mīlu, mīlu es visu − kaut velti −
Smaržas, elpu, kas skropstā man dus.
Gaismu, pūkas, kas acīs nirst peldēt;
Tamdēļ bieži es spēju būt kluss.

Tikai nezinu, kamdēļ es mīlu,
Laikam nemīlēt nevar man sirds.

Bet tad nāk spaidu, kaŗa un juku laiki, kas apvērš pat dabu: Čaka lakstīgalai triļļu vietā − jādzied bass, un arī dzejniekam jāatkārto savs dzejas piedziedājums basā:

Miers, kur tu esi?
Sāpes uz mani mūžam medības rīko
Nakts skalojas
Lakstīgalu rīklēs. *13)

Dzīve un dzeja top divkosīga:

Bij dziļa nakts, kad tu man atmirdzēji
Nu saule mirdz, bet tagad dziesti tu. (528. lp.)

Vai:

Mēness sniedz caur logu savu roku,
Sirds vien nezin, kad man sniegsi tu. (532. lp.)

Nāc pasaki man kaut ko maigu,
Man, kas vairs netic it nekam. (547. lp.)

Un tā līdz galīgajam pesimismam dzejolī „Nogurums”:

Es visur telpā nāves elpu jūtu
Un baigumā kā apmāts sāji smeju.
Vai uzrakstīt vairs varu kādu dzeju
Un noskūpstīt līdz noreibumam lūpas?
Man sirdi auklē noguruma šūpas
Un kājas lēni, lēni slīd uz leju (586. lp.)

Anita Bērziņa atceras: „Šie pārmaiņu gadi milzīgi pārmainīja arī dzejnieka personību. Čaks ieslēdzās sevī, kļuva aizdomīgs.” Tai laikā Čaks veic lielāka apmēra dzejdarbus, kur varam aplūkot jaunu virzienu viņa jūtu skālā, piem., „Greizsirdīgajā svečturī”:

Vīrs palocījās tavā priekšā
Un skāva asi tevi ciet
Kā slaidu ziedu savā riekšā,
Lai atmaņa kā diena riet.

Es jūtu: savāds, sarkans karstums
No tālām dzīlēm manī nāk.
Cērt mani kailu liesmu tvārstā
Ar katru mirkli varenāk.

Es redzēju: vīrs tevi tvēra
Un, kļuvis liesma, sals un posts,
Līdz pelnam visu tevi dzēra.
Man trūka mutes izkliegt: − Nost!

Jūs liesmas, bēdziet! Mirdzēts gana! −
No augstuma, kur biju likts,
Kā iesarkans un zibošs vanags
Es gāzos lejā ciets un pikts.

Es gāzos. Pretim nāca galva.
Es viņā dobji ieurbos.
Tā pajuka kā putnam spalva.
Tāds svečturim ir kliedziens: − Nost!

Greizsirdība rādīta arī poēmā „Nakts” (Burvis) un dzejolī „Ints trakais”, kas kopā ar dzejoli „Fransua Vijons” (visi četri) ietilpst nodaļā „Zem pelniem” krājumā Debesu dāvana. Šai nodaļā reizē ar Čaku pārkāpjam mīlestības lieguma augsto slieksni, atrodam mūžības alkas piepildījumu un pietuvojamies debesu dāvanai − Mildai Grīnfeldei.

Viņa pati par abu vairākkārtīgo iepazīšanos un Čaka vienīgā mīlestības dzejoļu krājuma rašanos, pazušanu, dīvaino atrašanos, patvarīgo pārveidošanu un pastāvēšanu stāsta atklāti un dzīvi Čakam veltītajā laika biedru atmiņu krājumā Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku, izdotu Rīgā (Liesma) 1970. gadā. Tur Mildas Grīnfeldes devums atrodams no 156.-167. lappusei.

Mildas Grīnfeldes personība iekļaujas tanī pašā Angelikas līnijā: gaiša, tieša, strauja, līksma un neizsīkstošu enerģiju. Bet viss viņas dzīvīgums ir smalkjūtīgi iegrožojams, raugoties uz katrreizējo pretspēlētāju un izejot ļaudīs. Visā savā dzīvē viņa radusi un spiesta būt ļoti patstāvīga, turpretī Anita atzinusi, „ka laikam nav bijusi radīta praktiskai dzīvei, jo vecāki viņu Latvijā vīstījuši un tīstījuši”. *14). Milda Grīnfelde, beigusi baltu filoloģiju, jau toreiz ar savām plašajām svešvalodu zināšanām bija grāmatniecības darbiniece − tulkotāja. Čaks savā laikā slīpējis Anitas dzejoļus. Anita bija tikai ņēmēja. Milda varēja būt un bija devēja kopējos Čaka darbu lasījumos. Sarunā M.G. man attēloja tagadnes jauno ļaužu tik brīvo, tiešo, no viņas jaunības laika atšķirīgo izturēšanos pret slaveniem, suminātiem, iecienītiem māksliniekiem. Kaut ar goddevību, bet bez kādas kautrēšanās viņi tagad tiem tuvojas katrā iespējamībā un bez aizsprostiem klāj vaļā gan slavinājumus, gan arī iebildumus, spējīgie pat „āķīgus jautājumus”. „Tādas iejaukšanās bija pilnīgi neiedomājamas mūslaikos,” atzīstas M.G., „tagad es bez vilcināšanās nāktu ar saviem ierosinājumiem gan izteiksmē, atskaņās, stilā, mums viņa radīto dzeju kopīgi pārlasot. Toreiz es vienmēr vilcinājos ko aizrādīt, un tomēr retumis to darīju.” Bez plaša vēriena valodnieciskām zināšanām M.G. piemīt arī iejūtīga svešo valodu izjūta, bez kā nekas nav īsti tulkojams. Par viņas panākumiem un izturību liecina tas, ka viņa pēdējos gados nobeidza agrāk sāktos tulkojumus no franču un angļu valodas: grāmatu par Tuluzu-Lotreku (Henri Pirruchot), lugu Hamilkāra kungs Drāmas teātrim un stāstiņus bērnu krājumam Pasaules bērni. Vēl arvien viņa ir dedzīga teātŗu, koncertu un literāru sarīkojumu apmeklētāja. Šīs vispusīgās, dzīvās kopējās intereses vien pamato viņas saskaņu un nemitīgo tālāk virzīšanos ar Aleksandru Čaku mākslā un dzīves ziņā. Te Čaks var piepildīt savu prasību, bez kuŗas viņš mīlestībā nemaz negremdēsies − savu mūžības alku. Čaka mūžībai nav nekā kopēja ar romantiskiem izplatījuma jēdzieniem tur augšā „Mīla – zelta zvans, laimi viņš aicina šurp, dzīvi un MŪŽĪBAS JAUSMU.” Tā, gan mazliet novirzītā nozīmē valdzina viņu jau agrīnā dzejas vārsmā jaunības draudzenei Loņai 20 gadu iepriekš. Čaks neskata nekādu sidraboti cēlu, simbolisku iedomu tēlu, bet vēlas reāli mīlamu, dzīvu sievieti, „...es pat pielūdzu kaislības elku un es mīlu;” bet pāri kaislībām Čaks meklē dvēseli − spēcīgo garīgo rosmi un rosinātāju, kas lieluma ziņā līdzinātos, ja ne kongruētos, ar viņu pašu. Tā ir viņa mūžības alka. To viņš saņem kā debesu dāvanu un savukārt rada savu Debesu dāvanu.

Krājuma Debesu dāvana 32 dzejoļi, izņemot divus, tapuši īsā septiņu mēnešu laikā no 1943. gada aprīļa līdz oktobrim. Krājumu Čaks sakārtojis pats, sadalījumu un visus virsrakstus ieskaitot, un to nodevis „Zelta Ābeles” apgādam, kas to tomēr nepaguva publicēt. Visi krājuma rokraksti glabājas pie Mildas Grīnfeldes, kas it kā īslaicīgi tos nodeva drošākai glabāšanai atpakaļ autoram pašam. Bet kaŗa laika jukās tie pazuda. Tikai kādus gadus desmit pēc dzejnieka nāves tie pēkšņi un nejauši atradās pie gleznotāja Jāņa Liepiņa, dzejnieka tuvākā drauga, kuŗa ogles zīmējums ierosināja poēmu „Spēlē, spēlmani”. Kā viņi nonāca atkal īstās īpašnieces rokās? „Mākslinieks piesit sev pie pieres, iziet blakus istabā un pēc pusminūtes atgriežas ar sainīti. Uzreiz pazīstu − tas pats ietinums un ar Čaka roku pāri uzrakstīts mans vārds. Ak dievs, cik gan daudz laimes ir pasaulē!” *14)

Lai gan atsevišķi dzejoļi jau agrāk publicēti presē un Rakstos, pats īstens, pilnīgs krājums izgāja tautā pirmo reizi tikai 1980. gadā Rīgā „Liesmas” literārā mantojuma mazajā bibliotēkā, 101. lappusē, mīkstos vākos ar M. Dragūnes 6 izteiksmīgiem spalvas zīmējumiem. Krājumu publicēšanai sagatavojis spējīgais literatūras zinātnieks Valdis Rūmnieks, kas grāmatas beigās dod precīzus datumus un pilnīgus kommentārus katram dzejolim, dzejnieka veltījuma vārdus ieskaitot. Turpat pievienoti V. Rūmnieka paskaidrojumi un vērtējumi iejūtīgas esejas „Bezgalībā ieejot” veidā.

Lasot dzejas grāmatas nosaukumu, jautājam sev: kāpēc dāvana? Kas īsti ir dāvana? Tas ir ieguvums ar varbūtējiem atribūtiem: negaidīta, klusībā pat ļoti gaidīta, nepelnīta tieši, bet netieši ierosināts dāvanas devējs. Dāvanā ir pārsteiguma moments. Tā parasti ir skaista, augsti vērtējama, glabājama. Dāvanu dzejniekam dod debesis. Debesis? Agrāk, kad mums vēl nebija tagadējās izplatījuma izpētes, debesis arī dzejā bija labā, derīgā, gaišā, glābiņa un mūžīgā iemiesojums, bet arī neierobežotā, neizprotamā, bezgalīgā, ar prātu neaptveŗamā nekuriene, neziņas, pat tumsas jēgums. Kas Čakam ir debesis? 1938. gadā iznāca viņa stāstu krājums bērniem Debesīs. *15) Mēs tagad to vērtētu vairāk kā stāstu krājumu par bērniem. Titulstāstā „Debesīs” mazu tumsā, parkā auklei noklīdušu zēnu paceļ augstu pāri pūlim uz muzikantu estrādes ar zilo kupolu, un ar spožas taures pūtienu par viņu paziņo, − tad viņš jūtas kā debesīs. *16) Citas „debešķīgas” sajūtas parādās rindās: „Tāds par manām mokām dots atmiņu saldums. / Debesis nokāpj un klāj man galdu.” *17) Arī, piem., dzejolī „Atdzimšana”: „Kā līdz zariem es plešos / Un ieaugu debesīs.” *18) Jau Manā paradīzē „Savādai meitenei”: kaut krāsotas lūpas, tomēr liekas „ka tās skāris būtu no debesīm eņģelis pats”. Bet īsti pilnībā Čaka debesis parādās poēmā „Spēlē, spēlmani” otrā nodaļā. „Spēlmanis” sarakstīts 1943./1944. g. Tad dzejnieks ar iekšēju kvēli un paša pieredzes pārliecību var sakalt kopā mīlestību un kaisli ar dziesmu, dzeju, radošo darbu, kas aizsniedz un iet debesu klajumā, mūžos, aizmūžā...

Paša pārdzīvojums ļauj Čakam radīt Spēlmaņa tēlu, kas iemieso cilvēka otru, garīgo Es, radošo gara spēku, rosinošo inspirāciju. To izteic panti: *19)

Lai es degdams degu kā skaida
Un turpat arī sadegu.
Nāks tad kāja, skaista un slaida,
Tvers, lai mūžam tur palieku.

Domā liesmainu ugunskuru
Esam ermoņikas. Svied
Savu augumu tajās. Bez turu
Sirds kā dziesma lai mūžos iet.

Spēlē, spēlmani, spēlē kaislāk.
Mani nežēlo. Aizved vēl
Tālāk, tālāk par putniem gaisā
Tur, kur gaisma un dziesmas vien kvēl.

Tur uz rožaina mākoņa galā
Tavas ermoņikas vienmēr
Spēlēs savu dziesmu bez gala,
Jo tur nezin, kas laiks un kas mērs.

Spēlē, spēlmani, spēlē kaislāk.
Labi zini, ko vēlos es:
To, ko nevar rast miņā un gaisā −
Neiespējamas pasaules.

Tikai dziesmā mazliet to var sajust,
Tikai vārdā mazliet to var kost.
Manā priekšā ir debesu klajums,
Kāpnes atpakaļ noņemtas nost.

Te neiespējamās pasaules − iedomu spoguļi ir šī radošā iztēle, kas ir Čaka mūžības alka, kur iztēles bezgalībā viņš var ieiet kopā ar savu mīļo − debesu dāvanu. Loks noslēdzies.

Bez „Ieskaņas” un „Izskaņas” Čaks krājumu Debesu dāvana sadalījis 4 posmos: „Tu”, „Zem pelniem”, „Dziesmas” un „Vārdi”. Nodaļa „Zem pelniem” aizņem tikpat lappušu, cik pārējās nodaļas kopā, jo sastāv no 4 gaŗākiem dzejdarbiem, no kuriem „Nakts” (arī saukta − „Burvis”) varētu pat būt poēma. Datēta „Nakts” ir 1943. g. 20. sept. ar veltījumu: „Mildai Vollesai vietā”. Jāpiezīmē, ka „Volless” (Wallace) bija viegli lasāmu krimināldēku romānu autors, kuŗa tulkojumi no angļu valodas pārplūdināja latviešu grāmatu tirgu 1930.-os gados. „Nakts” kā Vollesa aizvietojums ķircina Mildu, jo tur sašķetināts tāds fantāzijas trakums, kuŗā vērtīgie folkloras elementi un psīchologijas smalkumi atšķetināmi tikai pēc pilnīgas, vairākkārtējas iedziļināšanās. Valdis Rūmnieks apgaismo: „Poēmas sākotnējais nosaukums ir „Nakts” rokraksta dāvinājumā M.G. Vēlāk radies nosaukums „Burvis”, kāds sastopams muzeja manuskriptā (mašīnrakstā). Vispār Čaks vācu laikā pats ārkārtīgi bieži maina nosaukumus saviem dzejoļiem. Chaoss ar šīs poēmas publicēšanu Rakstos radies sastādītāja ārkārtīgās paviršības dēļ: Sākuma daļa atrodama Čaka Rakstu 2. grāmatā (70. lp.), vidus daļa Rakstu 3. grāmatā (492. lp.), bet beigas, kādas 100 rindas, Rakstos nekur nav atrodamas. Tad nu Debesu dāvanā pirmo reizi „Nakts” ievietota visā pilnībā.”

Jaunu emocionālu posmu savā dzīvē sākdami, mēs parasti bijušo nokurinām, un tas paliek zem pelniem. Visvieglāk tas veicams, izrunājot to skaļi vai izrakstot no sevis ārā. Arī pasaules rakstnieku daudzi darbi radušies šī iemesla dēļ. Tā rīkojies sekmīgi arī Čaks.

„Ieskaņā” un „Izskaņā” ir tikai pa vienam dzejolim. *20) „Ieskaņa” apskaidrotā skaistumā un tiešumā parāda dzejnieka iekšējā cilvēka situāciju Debesu dāvanai sākoties un mērķi savā dzīves galā:

Vai varu tev pie kājām likt
Es savu klusēšanu
Kā norimušu zvanu?
Pats gribu tālu projām tikt:
Es visu lūpās manu
Vien īgnu smīnēšanu.

Kur miglas elpā lauki gaist,
Viens iešu es bez stājas.
Grib ceļu manas kājas
Kā suni sev pa priekšu laist,
Līdz atrastas būs mājas,
Kur klusums pāri klājas.

Tur palikšu es sevī viens
Līdz galam visu mūžu.
Kad mieru reiz sev gūšu,
Kā trakā svelmē kaltis siens
Tik tīrs un viegls būšu,
Pilns smaržu un pilns žūžu.

Visu, it visu dzīvē cieši un pilnīgi pārdzīvojušam, un nekādi atraisīties no tik iemīļotām smaržu asociācijām. Pēdējais vārds patapināts no tautasdziesmas „Aijā žūžū” − slīdēšana miegā, mūža miegā, kas vijīgi saistās no „Ieskaņas” uz „Izskaņas” pēdējo rindu: „Nāc, bezgalība, nāc: tev pretī mierīgs eju.” (89. lp.).

Čaku vispār un sevišķi Debesu dāvanu nedrīkst ātri pārlasīt. Tad zudīs šo dzejoļu pārdzīvojuma intensitātes spirāliskais pieaugums kvēlē, kas tomēr paliek rotaļīgi maigs: „Mīlu pasauli visu un tevi: / − Tu man šo pasauli devi. / Mīlu. (22. lp.). Un:

Nāk piena ceļš par laipu.
Sāk rasa zīdu aust.
To likšu tev zem kājām,
Kad vidū naktij tu

Man teiksi iet uz mājām
Un būt par avotu,
Kas burbuļo tev dziesmas
Un mūžus vārdos liek, (74. lp.)

Līdz:

Tavas mutes uguns plaukums
Un roku saldā nakts,
Tavs rožu maigais augums −
kaps, kuŗā dzīvs es rakts.

Ņem un atstāj uz mīļās ādas
Savu prātu. Kur tas tev vairs der?
Viņš tagad bez kāda sāta
Un smagāk par dzīvību sveŗ. (28. lp.)

Un:

Ko runāju, es neatminos,
Jo kļuvu karsts un alkains tvaiks,
Kad tavā augumā es tinos
Kā smaržā − negausīgs un maigs. (24. lp.)

Katra spēcīga mīlestība ir izraibināta pretstatiem:

Tu kā vilnis: te celies, te zūdi,
Debesīs šūpo un pazemē grūdi (25. lp.)

Mīlu
Kā zvaigzni un bezdibenu,
Kā sāpi, ilgu un senu,
Kā nāvi un dzīvību citu,
Dzīvību, karstu un jaunu, (20. lp.)

Vakar teici: − Iesim abi, −
Šodien saki jau: − Nekā: (75. lp.)

Mūžība, ņemu tevi mirkli rokā.
Tagad es zinu, kur ņemt tādu zirgu,
ko iejūgt varavīksnes lokā,
Lai nokļūtu galā. (21. lp.)

Zirgu, kā visas proziskās, ikdienā zināmās lietas (prusakus, peļķi, pagrabu) Čaks dzejā pārvērš par izteiksmīgiem simboliem.

Loģiski būtu bijis Čakam sakārtot šo dzejas krājumu chronoloģiski − dzejoļu uzrakstīšanas laika secībā, ja jau, kā norādīju, pieaug jūtu spēks. Bet pirmais krājuma virsraksta dzejolis Debesu dāvana, kas rakstīts tikai 1943. g. 30. septembrī, jau norāda uz divām nepārtraukti pulsējošām dzīslām − apakšstrāvām visā šai Čaka mīlestības lirikas kopojumā. Tās varētu apzīmēt par: 1. Brīnīšanos, neticību − vai tiešām šī mīla ir man? 2. Tumšu nojautu, paša Čaka vārdiem: „Vien mirkli cilvēks laimīgs ir.”

DEBESU DĀVANA

Šo lēno ārprātu un dziļās skumjas −
To deva man kā manu avotu
Tie mākoni, kas pāri jumjas,
Un Tu.

Zem savām kājām jūtu irdni valgu.
To visu, visu, ko sev kāri alku,
Es skatu citu izdzeŗam kā malku.
Man paliek pāri tikai tukšots, sauss,
Smags kauss.

Savs labums ir pat virsū liktam slogam.
Kad cilvēks miris, mēs to zemē rokam.
Nāc uzliec delnu nokritušam kokam −
Vēl jutīsi, kā viņa audi trīc
Kā spīts.

Tu mani mīli, nemīli un mīli.
Es sevi dodu arumam par zīli
Un elpu metu debesīs kā zīli.
Mans apvalks man sen pašam apnicis
Kā viss.

Šo lēno zudību un rēnās skumjas −
To deva man kā avotu
Tie mākoņi, kas pāri jumjas,
Un Tu. (13. lp.)

Pirmajā pantā: Šo lēno ārprātu un dziļās skumjas − ār(pus)prāta, mocošas. Pēdējā pantā: Šo lēno zudību un rēnās skumjas − mierīgas, dziedinošas. Abos pantos: To deva man kā avotu − visas veldzes sākums. Tie mākoni, kas pāri jumjas − debesis. Un Tu − Tu!

„Tu mani mīli, nemīli un mīli.” Dzejniekam grūti pierast: vai tiešām šī mīlestība būs un paliks viņam pašam bez atlikuma? „Zem kājām jūtu irdni valgu, Es sevi dodu arumam par zīli,” lai viņš būtu spirgts un auglīgs. Vai viņā atgriezīsies pagājušais: „To visu, visu, ko sev kāri alku, / Es skatu citu izdzeŗam kā malku. Man paliek pāri tikai tukšots, sauss, / Smags kauss.” Vai: „Mans apvalks man sen apnicis / Kā viss.” Abas varbūtības ir vienā dzejolī. Tas pats ir arī dzejolī „Aizmiršanās” (77. lp.):

Sirds, kas gan tu esi īsti:
Putns, ieslēgts manā elpā,

Spārns, kas meklē otru telpā?
Es bez tevis būtu mierīgs.

Rindas no dzejoļa „Sods” (27. lp.):

Reiz pāri visām savām sāpēm
Es gribu brīdi priecīgs kļūt.
Kaut tikai brīdi gaismā būt.

Es savas šaubas putniem dodu,
Lai manu prieku vaļā šķiŗ.
Vien mirkli cilvēks laimīgs ir.

Dzejolī „Melodija” (69. lp.):

Mūsu prieks līdz bezgalībai augs
Sirdis slepus sauks:

Noreibsim, mans draugs!
Pāri mums drīz melni spārni trauks.

Dzejolī „Lēmējai. Šķīrējai”. (70. lp.):

Tu, kūtrais tramvaj, ātrāk, ātrāk brauc!
Kāds man aiz pleca: nav vairs laika daudz.
Vēl gribu gāzties beigu dziļumā.

Vēl gribu celties debess zilumā.
Traks vējš pret stikliem mušas met un sit.
Vēl gribu tevī zust, pirms nāve māc,
Cik tramvajs lēni rit.

Un visa šī laimes krājuma beigās izskaņas rindās tomēr traģiskā nojauta, kas datētas jau 1943. g. 23. maijā:

IZSKAŅA

Aiz loga vakars dreb, kadzilgme skūpsta rūti;
Es rokas nolieku: man viņas pacelt grūti.

Rēns, tumšs un nekustīgs es dienām sēdu tagad,
Un manus plecus klāj melns zīda lakats.

Es zinu, pienāks drīz − tas klās man arī seju.
Nāc, bezgalība, nāc: tev pretī mierīgs eju.

„Dziesmu” nodaļas pēdējais dzejolis „Aizmiršanās” izgaisina izskaņas drūmumu. Šī dzejoļa visi 6 panti ņemti no poēmas „Spēlē, spēlmani” izskaņas sākuma. Klāt iesākumā pieliktās jaunas 6 rindas:

Ir dažreiz mirkļi šūpoles,
Kas tevi augšup nes.
Tu kļūsti kā bez dvēseles,
Par zelta tvaiku top tavs es.
Tad atnāk paradīze lēna
Kā smarža, skumjas, salda ēna. (77. lp.)

Pieminot temu paradīze, gribu paskaidrot sekojošo: aizvien biežāk sūdzas par kļūdām, atvietojumiem, labojumiem, patvarīgiem grozījumiem Čaka darbu publicējumos. Atskaitot pēdējos, kas ir vardarbība ideoloģijas labā un nav attaisnojama, tomēr jāliek vērā sekojošais: īpaši okupāciju laikā dzejnieks, intensīvi strādādams, bieži paplašina dzejoļus poēmās vai poēmu varoņu monologus saskalda un pārvērš dzejoļos, kas tad dažādās publikācijās atkārtojas vai parādās kā atsevišķi darbi. Tipisks piemērs ir teksts „Paradīze” (reiz arī „Pārdaugava”), kas pirmo reizi kā atsevišķs 8 pantu dzejolis parādās žurnālā Daugava 1938. g. 4. numurā. Tad tas kā avots sazarojas un arī apsīkst daļās, ieplūzdams gan Spēlmanī, gan Matīsā, gan Debesu dāvanā ar virsrakstu „Aizmiršanās”. Kad reiz atklātībā būs parādījušies visi Čaka darbi bez atlikuma, tad laikam būs jāizdod vēl atsevišķs sējums par šo darbu mutācijām.

Visi iepriekšējie citāti ņemti no nodaļām „Tu” un „Dziesmas”. Tagad apskatīsim pēdējo nodaļu – „Vārdi”, kas ir pilnīgi cita lieta.

Šī nodaļa mūs iepazīstina ar gluži jaunu, līdz šim nepiedzīvotu Čaku, ko varbūt senāk varēja spontāni apjaust, bet šos viņa dotumus īsti pavēra tikai viņa debesu dāvana. Te liecības. Anita: Čaks bijis arī jautrs, alkoholu lietojot ar mēru. Bijušas reizes, kad naktīs kopā ar draugiem ticis klaiņots pa Rīgas ielām smejoties, jokojoties, draiskus vārdus apmainot. Dažas reizes policija aprādījusi būt klusākiem. *21) Milda: Lai kādā toņkārtā bija noskaņota Čaka jautrība, visas viņa izdarības bija vienreizējas. Kur bija Čaks, tur bija dzīvība. Asprātīgi tosti, pagodinājums kādai pavisam necilai personai, kas, dzejnieka izcelta, pēkšņi aizkustinoši iemirdzas. *22) Cik atšķirīgos vārdos šīs liecības teiktas!

Uldis Zemzaris, zīmēdams Čaka portretu (Karogs, 1976,11), redz viņa pārliecinošo, gribas pat sacīt, − omulīgo smaidu gan nereāli plānā vaigā − seja par daudz garena. Bet māksliniekam jau sava acs.

Čaka rindas:

Un smiltis, ko tev metu, / Kā ziedi pāri slīd. (74. lp.) − notikums Mildai Jūrmalā dzīvojot, kur daudz kas risinājies joku pēc. Anita par Jūrmalas dzīvi raksta: „Rīgas Jūrmala. Majori. Karsta saulaina diena. Es „bikini”, Čaks man blakus, ģērbies aizpogātā vestē, žaketē, tradicionālo hūti galvā, promenādējam pa jūrmalu.” Tad smiltis nemeta. Tad nebija ierosinājuma! Anita tālāk: „Jeb Mežaparkā − es slēpoju, Čaks staigā man blakus (ne jau uz slēpēm!)” *23) Mildas tēlojums: „Laukā bija ziema. Ielas mazliet paslidenas. Mēs ar Valdu bijām līksmas un vieglas. Čaks smags, smags, smags. Pārmērīgais smagums un vientulība iesmeldza tik dziļi sirdī, ka es pārliecīgi jautri satvēru Aleksandru Čaku zem rokas un paslidināju pa ietvi, kad viņa acis aiz brillēm pateicīgi iedzirkstījās. Pateicīgi, bet skumji.” *24) Tas vēl notika ziemā. Kā īsajā „vasaras sapnī” Milda novelk Aleksandru no vērotāja krēsla un ierauj viņu savā dzirkstošā pasaulē, to rāda dzeja nodaļās „Tu” un „Dziesmas”. Mīlestību ieguvis cilvēks ir priecīgs, un tad viņš dzejo tā: „Nekautrīgs dzejolis Mildai”:

Mīļā,
Man gribas trakot,
Ilgi un briesmīgi trakot!
Es mūsu zemi kā olu lakotu
Ietriektu bezgalībai
Līdz ceturtai ribai,

- - - - - - - - - - -

Un vienā rāvienā pārlikt
Romu un Parīzi vienu otras vietā
Gaiziņkalnu
Iecelt mazā vizbules ziedā,
Kas man to dos;
Mani aizdzītu ganīt nākošo bekonu,
Kur saule dundurus uz mana kailā pakauša sies.

- - - - - - - - - - -

Sevī es jūtu sākuma nabu,
Katru zvirgzdu, mēslu, lāsi un ceļmalas stabu.
Es gribu darīt tikai labu.
Es gribu cīnīties, šķelties un radīt.
Es gribu būt jūsu pulkā
Vulkāns.

- - - - - - - - - - -

(18., 19. lp.) (1943. g. 30. maijā)

Vai atkal tāds nieku savirknējums kā „Melnā dziesma” (75. lp.), par kuras rašanos M.G. pastāsta: *25) „Vakaros notiek gaŗu gaŗās sarunas pa tālruni. Vienā tādā reizē, kad lielā stāstītāja esmu es un kad vada otrā galā valda klusums (divi reizē it kā nevar runāt), es ik pa laiciņam uzprasu: ‘Vai tu dzirdi?’, bet Čaks atsaucas: ‘Tavu sirdi!’ No mana jautājuma izaudzis dzejolis. Ka tas tā, Čaks pats apstiprina uz dāvinājuma priekšlapas. Nekā cita, kas dzejolī apcerēts, īstenībā nebija, ne saderēšana vai nesaderēšana, ne par mirti, ne ceļa stabiem un zābaku.” Daudz dzejoļu vietu norāda, ka abu attiecībās nekad nav bijis nekā gatava, noveikta, bet ka tās vijušās nepārtrauktā kustībā kā tautas pasakas gaŗā pupa, kā Čaks pats redz „liesmu ļoganu bez malu”. Ne velti Valdis Rūmnieks atzīst: „Krājuma Debesu dāvana neapšaubāma līdzautore ir Milda Grīnfelde.” To apstiprina arī viņas raksts Karogā 1976. g. 11. numurā „Kā tapuši Čaka dzejoļi”, kur viņa runā tieši par dzejdarbiem, „kuŗu tapšanā esmu bijusi kaut cik aktīvs faktors ar kādu vārdu vai temata ierosinātāja.” (127. lp.).