DZIMTENE UN TĀS LIKTENIS

Māris Čaklais. Cilvēksauciena attālumā. Rīga: Liesma, 1984. (1985) 141 lp.

 

Māris Čaklais (dz. 1940) var jau atskatīties uz divdesmit gadu rakstniecības posmu, kuŗā viņš izpelnījis slavu kā viens no ievērojamākiem mūsdienu latviešu dzejniekiem. Ar savu jaunāko dzejas grāmatu Cilvēksauciena attālumā viņš pievieno iepriekšējiem krājumiem darbu, kas pa daļai turpina attīstīt jau pazīstamus tematus un dzejas formas, bet kuŗā atskan arī jauni toņi. Čaklā dzejas balss vēl arvien izklausās jauna, varbūt tādēļ, ka viņš raksta ar aizrautību un pat zināmu patosu par savām jūtām un sevišķi par sabiedrības problēmām; kuŗas viņš uztveŗ, kā savējās. Arī viņa stils izstaro jauneklīgu tiešumu. Izvairoties no lielākas pacilātības, Čaklā dzeja sakņojas ikdienas sarunas valodā, kas tomēr spēj uzburt liriskumu.

Sējuma pirmajai trešdaļai piemīt kaut kas no dienasgrāmatas rakstura, šeit ir dzejojumi, kas radušies ceļojumu ietekmē. ("No Tadžikijas burtnīcas", "Serbijas balādes" un "Kanadas cikls"). Vidus daļu - "Liepu ielokā" - veido intima un reizē pārdomām bagāta lirika. Noslēgumā seko divas gaŗas, episkas poēmas "Māte, es nākšu" un "Rīga. Studiju gadi".

Šai grāmatā sevišķi izceļas Čaklajam raksturīgā vēstures izjūta. Cilvēka dzīve iekļaujas kā īss epizods visā pasaules gaitā.

Tūkstošgades ap mums.
Miljongades mums pāri.
Tas viss tāds noskumums --
dzīves stiebriņu cilvēkspārītēm. (6. lp.)

Reizēm viņa vērojumā manāms fatālisms, bet biežāk Čaklais grib, lai mēs mācāmies no pagātnes. Dzejolī "Sens mērogs" viņš atskatās uz laiku, kad cilvēki bija pieraduši dzīvot "cilvēksauciena attālumā" un zināja, ka tikai tik tālu bija jāmeklē palīdzība, aizstāvoties pret vilkiem un ienaidniekiem. Bieži Čaklais piemin konkrētus vēsturiskus notikumus, piemēram, dzejoļos "Tito kaps" un "Kragujevacas skolotājs", attīstot no tiem vērojumus un secinājumus.

Taču dzejnieka interese par vēsturi visspilgtāk izceļas abos episkajos dzejojumos. Poēmā "Māte, es nākšu" Čaklais sevišķi spēcīgi formulē savus uzskatus par latviešu vēsturisko stāvokli. Kā tematu viņš izvēlas 1905. - 1907. gada notikumus un apraksta acīmredzot patiesu gadījumu, kur barons Silvio fon Brēdrichs esot nežēlīgi spīdzinājis un beidzot nogalinājis latviešu zemnieku Rūdolfu Miezi. Brēdrichs esot vēlāk mierīgi dzīvojis Rietumvācijā, rakstījis savus memuārus, saņēmis godinājumu no Adenauera valdības un miris 82 gadu vecumā 1952. gadā. Šos notikumus Čaklais ir brīvi drāmatizējis un attēlojis, mainot perspektīvas un pantmērus, lietojot dialogu un pat tiešus citātus no vēsturiskiem dokumentiem. Uzsveŗot savas poēmas radniecību ar Alberta Bela Saucēja balsi, Čaklais piemin, ka Belam, romānu rakstot, esot sapņos rādījušies "Viņi", tie, kas cīnījās un krita 1905. g. revolūcijā. Čaklais turpina:

Šajā likteņu lapkritī,
šajā gadsimta cilvēkkritī
egles pavada viņus kā mātes,
un pār melnajām lentēm skrien vējš.

Skujas nokaisās pašas, tās zina --
dziesmas putni izdziedās zaros.

Mūsu zeme un mūsu putni,
mūsu egles un mūsu vējš. (112. lp.)

Savas poēmas pēdējo daļu Čaklais nobeidz ar citātu "no mācītāju ziņojumiem par 1905. g. revolūciju Latvijā": "Nākotne ir neaprēķināma, un nav neiespējams jauns uzliesmojums" (113. lp.). Te nāk prātā Rolfa Ekmaņa novērojums, ka latviešu dzejnieki, kas raksta par vēsturi, bieži domā par tagadni.

Otra poēma "Rīga. Studiju gadi" ir subjektīvāka un ietilpina dažus no 1960. līdz 1963. gadam rakstītus dzejoļus un fragmentus. Šī poēma ir sacerēta kā prologs ar septiņām "vēstulēm". Tā ir pa daļai Čaklā mīlestības dziesma Rīgai, pilsētai, ar kuŗas ēkām un bieži sāpīgo vēsturi ("Rīga, tu asinsasaru lietavās mērcētā...") viņš jūtas saaudzis. Viņš piesauc Rīgas "Garu" - "pārcēlāju", kas pilsētu pārnesīs droši pāri kaŗiem un briesmām, un ļaus tai dzīvot. Šī cerība un lūgšana ir izteikta parafrazētā tēvreizē:

Mūsu zvaigzne debesīs
un mūsu Kristap pār ūdeņiem,
lai notiek jūsu prāts --
Rīga grib dzīvot
un nebūt ne mazāk kā citi...

Dodi mums mūsu dienišķo
drosmi šodien
un piedod mums mūsu nevarību,
kas nedrīkst vairs atkārtoties. (133. lp.)

Dzimtene un tās liktenis ir vienmēr bijis svarīgs temats Čaklā dzejā.

 

Aija Bjornson