NOVĒLOJIES ROMANTIĶIS?
Andrejs Johansons. Krēslainie spoguli, dzeja. Stokholmā: Daugava, 1984; 112 lp.
Andrejs Johansons sacerējis mūsu literātūrā ļoti nozīmīgas esejas un citus prozas darbus; viņš rakstījis arī vārsmas. Pirmais dzejoļu krājums ar nosaukumu Mijkrēslī publicēts kopā ar Anšlavu Eglīti 1941. g. Krēslainie spoguļi ir otrs krājums; tas sakārtots un nācis klajā pēc autora nāves.
Aplūkojamā krājuma sakārtotāja Veronika Strēlerte savos pēcvārdos sniedz šādu Andreja Johansona dzejas raksturojumu:
Andrejs Johansons bija tradicionālo dzejas formu cienītājs un tikai dažos krājuma beigu daļas dzejoļos pievērsies arī brīvākai izteiksmei. Kā šīs saistītās formas 'mācekļa pārbaudījums' var likties sonetu vainags.
Johansona dzeja neizceļas ar spilgtumu un oriģinālitāti, bagātām mētaforām vai epitetu eksperimentiem. Toties vairāk vērības autors veltījis katra dzejoļa kompozīcijai, mēģinot radīt kādu zināmu noskaņu lasītājā, vai arī reljefi izgaismot kādu atziņu.
Krēslainie spoguļi neapšaubāmi liecina par spējām dzejdarba organizēšanā; diemžēl, kritiskam lasītājam nereti ir zināmas grūtības iejusties Johansona vārsmās, jo dažviet drusku traucē ne visai svaigā izteiksme. Izciliem dzejniekiem ir neparastāka sensibilitāte nekā Johansonam, un šī atšķirība laikam nozīmīgi ietekmē priekšstatu un vārdu izvēli vārsmās. Šai sakarā recenzentam gribas minēt Kārli Skalbi, kas prata izteikties reizē it kā pavisam vienkārši un ļoti savdabīgi. Arī Johansons nav pamatoti apzīmējams par ordināru personību un pat sensibilitātes ziņā viņš nav gluži bez manāmas īpatnības, bet neparasts viņš ir galvenokārt ar esejās ļoti jūtamajām kultūras alkām, tāpat ar spēcīgo un kopto intellektu un, cik noprotams, ar tādām rakstura īpašībām, kas noteikti neiederas pūļa cilvēku sabiedrībā. Protams, jāievēro, ka Johansona vārsmas pa lielākai daļai sacerētas, šī krājuma sakārtotājas vārdiem runājot, "diezgan agros jaunības gados".
Pirmās divas nodaļas lasot, recenzentu vismazāk apmierināja sonetu vainags. Par to nav jābrīnās: mūsu valoda nav atskaņām bagāta un līdz ar to pūles, kas ziedotas šī dzejdarības perpetuum mobile veidošanai, ir "gluži veltīga varonība". (Virza bija atsevišķā soneta meistars, bet, ja nemaldos, sonetu vainags viņa publicētajos darbos nav atrodams. Tukša virtuozitāte šo izcilo dzejnieku laikam gan nevaldzināja.)
Krājuma 3. un 4. nodaļā ievietotie dzejoļi visumā liecina par vairāk nobriedušu gaumi un stingrāku paškritiku nekā tie, kas uzņemti pirmajā un otrā nodaļā. Iezīmīga kvalitātes svārstība konstatējama visās nodaļās, bet labāko dzejoļu vairums atrodams trešajā un ceturtajā.
Johansona vārsmu izteiksme nereti liecina par zināmu nevērību vai nejutību pret skatījuma valodas dzejisko potenciālu (esejās izteiksme ir pievilcīgāka). Tomēr nav tā, ka Johansona dzeju varētu pamatoti apzīmēt par seklu vai "pašceptu": V. Strēlerte laikam gan pareizi norāda, ka lasītājs ieraudzīs autora sejas patiesos vaibstus, un recenzentam gribētos piebilst, ka šie vaibsti nepavisam neatgādina Sančo Pansu; bez tam - Johansona dzejā manāma latviešu un cittautu literātūras ietekme, lai gan skaidrs, ka autors pieņēmis vienīgi to, kas licies saskaņojams ar viņa iedabu un nav verdziski atdarinājis citus vārsmotājus. Šķiet, ka viņš jau agros gados diezgan pamatīgi iepazinies ar angļu literātūru; viņa dzejoļi palaikam liek domāt par angļu romantiķiem, varbūt arī par Danti Gabrielu Rossetti un dažu citu vairāk vai mazāk sendienīgu autoru. Romantiķis Vordsvorts (William Wordsworth) skolas zēna gados dažkārt ieslīdēja tādā kā transā un vēlāk ticēja, ka viņam piemīt spēja vīzijās saskatīt lietu būtību. Līdzīga nostāja bija arī citiem angļu romantiķiem, izņemot Baironu, kas noraidīja romantiskās iztēles metafizisko glorifikāciju. Johansona dzejolis "Blāzma" (20. lp.) šķiet būtībā vordsvortiski romantisks, jo ārpasaules vērojums tur noved pie vīzijas, kas it kā atklāj transcendentālu īstenību. Šī ievirze manāma arī dažos citos Krēslaino spoguļu dzejoļos.
Andrejs Johansons tomēr nav tikai novēlojies romantiķis: viņa dzejā iezīmējas pāreja no īsti romantiskā skatījuma uz modernā dzejnieka vairāk atsvešināto, eklektisko, apzināti pētījošo, mūsdienīgi urbānizētā vidē sakņoto uztveri; viņš it kā pieder reizē deviņpadsmitajam un divdesmitajam gadsimtam. Zīmīgi, ka viens no viņa redzējumiem attiecas uz sniegbaltu pūdeli (nevis kādu lauku kranci vai nekoptu mazpilsētas jaukteni!), kas ziemas vakarā, saulei rietot, lielpilsētas ielā rok mirdzošu sniega kupenu. Dzejoļa virsraksts ir "Šķīstība" (103. lp.). Tik pilsētnieciska un - tā kā suns taču ir vismaz drusku bezkaunīgs radījums - šķietami nepiemērotas vielas izraisīta vīzija laikam gan pauž modernā dzejnieka patvaļīgo, no sendienu tradicionālās uztveres ieražām atsvabināto pieeju, johansonam pūdeļi allaž likušies simpatiski (sk. dzejoli "Pūdelis" 26. lp.); šī patika viņam palīdz dziļi iejusties vērotajā ainā un radīt dzejdarbu, kur var samanīt kaut ko līdzīgu Kolridža (Coleridge) sludinātajai sekundārai iztēlei ("the Secondary Imagination"), kas ar visas dvēseles līdzdalību pārveido, apvieno un ideālizē pieredzes datus, nepaliekot pie virspusīga skatījuma un samērā nesakarīgām (kaut varbūt jauki dekorātīvām) fantazijām.
Romantiskā vīzija šai dzejolī ir moderni neatkarīga - lai gan ne tik uzkrītošā veidā kā Rembo (Rimbaud) dzejolī "Utu lasītājas". Sendienu romantismam tuvāks, bet vielas ziņā mūsdienīgs un izteiksmē nemākslots (jo "ziedoša nāve" etc. pilnīgi atbilst raksturotajai situācijai) ir drūmi rēgainu izjūtu piesātinātais dzejolītis "Pusnaktī" (93. lp.). Krēslainajos spoguļos var atrast vēl dažu pantu vai dzejoli, kas nepārprotami atstaro divdesmito gadsimtu, nevis tikai romantisku skatījumu un sendienīgu izteiksmi.
Gundars Pļavkalns
