MŪSU DIENU RAUDU DZIESMAS

Ingrida Vīksna. Neviens mūs nedzird. Dzejoļi. V. Ziediņa apg. 1984. 77 lapp.

 

Šo grāmatu jau godalgojis Kultūras fonds. Atliek pakavēties pie dažiem spilgtākajiem rakstiem dzejnieces domu audumā. Grāmatas un tās otras nodaļas virsraksts liek domāt par Vecajā Derībā lasāmajām Jeremijas raudu dziesmām, ko jūdi dziedājuši Bābeles trimdā pirms vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem. Jeremija (2. nod. 13. p.) jautā: "Ko es tev lai saku, Jeruzālemes meita, un kam es tevi lai pielīdzinu, lai tevi iepriecinātu, jaunava Ciānas meita? Liels ir tavs posts kā jūŗa, kas tevi var dziedināt?" Ingrida Vīksna 1984. gadā baiļojas:

Ja nenāks lietus
un zeme vēl ilgi stāvēs sausa,
aizdziedās kraukļa ķērciens
mūsu dzīvības slāpes. (57. lapp.)

Dzejniece šai grāmatā sakopojusi domu, pārdzīvojumu pierakstus, kuŗu kopnoskaņa ir skumja ar brīžiem asas ironijas piesitieniem. Ar viņas balsi raud svešajās zemēs trimdinieki, kuŗu bēdas pasaule nedzird, jo tai prātā tikai tirgošanās. To tik raksturīgi apliecina dzejolis "Dziesmu svētki Ņujorkā: Anno 1954" (40./41. lapp.).

Mēs ar savām bēdām esam nonākuši kā individi, tā arī kā kopība vientulības krastā, kur:

Klusumā atbalss kliedz:
- nav neviens. (21. lapp.)

Šī bieži ir modernās, ļaužu pārpildītās pasaules traģiskā aina: kad cilvēkam cilvēka vajag, tad - nav neviena. Gan Pēteŗa baznīcas ērģeļu stabules, pirms uguns tās aprij, vēl dzied: "Te Deum laudamus!" (38. lapp.). Taču pagaidām arī Dieva balss klusē, jo Dieva dzirnām cits ritms nekā ašajai cilvēka dzīvei (16. lapp.). Neatsaucas uz trimdinieku jautājumu: "Kad nāks mūsu stunda?" (47. lapp.) ne cilvēki, ne Dievs. Tā pamazām vien nomirst mūsu sirdis (24., 47., 51. lapp.), mūsu sapņi (piem. 33. lapp.).

Varbūt tomēr vaina nav ne pasaules, ne Dieva pusē. Varbūt ar dziesmu svētkiem veltīto dzejoļu refrēnu "Neviens mūs nedzird" autore vēlējusies pasvītrot, ka pārāk paši sevī vien maļamies, tā pasaulei palikdami nezināmi. Šādā virzienā, liekas, ved arī dzejolis "Saucējs" (48./49. lapp.) ar aizrādījumu, ka ejam "aplī paši sev apkārt".

Tā beigās izaug situācija, kad atkārtojas senās "Marta Idas" - draugs draugam vairs nedrīkst uzticēties (53. lapp.), kad ar raudāto asaru lāsēm var dzirdīt putnus (56. lapp.).

Jeremija 4. nod. 18. pantā saka: "Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt paši pa saviem ceļiem. Ar to mums arī tuvojās gals. Mūsu dienas ir beigušās, mūsu gals klāt." No vēstures zinām, ka jūdu trimdinieki svešajā zemē ar laiku bija iedzīvojušies, un kad persiešu ķēniņš Kīrs viņiem atļāva atgriezties Jeruzālemē, tad maz bija, kas to darīja. Varētu teikt - gals bija klāt. Taču tie, kas atgriezās, nāca ar jaunu spēku un jaunu, stipru pārliecību un tie cēla jaunu Jeruzālemi.

Ko mums, tagadējiem trimdiniekiem, sola Ingrida Vīksna? Viņas grāmatas trešā nodaļa, kuŗas virsraksts "Smilšu pulkstens" gan brīdina, ka mūsu laiks var iztecēt, tomēr skan gaišāk. Tanī ievietotajos dzejoļos brīžam pavīd labvēlīgs smaids, it sevišķi pavisam jaunajai paaudzei veltītajās rindās, kaut vai, piem., Spēka vīra dziesmā: "Uz tēva skausta uzsēdies, es valdu pasauli, patiesi!" (69. lapp.).

Pēdējais darbs grāmatā "Laivu ļaudis", kuŗā apvienojas visi, kas pasaulē spiesti meklēt glābiņu, patvērumu svešumā, tāpēc ka dzimtenē iesēdušies varmākas, izskan ar solījumu:

Laivu ļaudis, bēdu ļaudis,
brīvas elpas meklētāji,
laivu ļaudis - mīļā jūŗa
izglābs jūsu dvēselītes. (77. lapp.)

Svešumā dzīvojot, mūsu dvēselīšu glabātāja ir mūsu valoda. Tāpēc arvien vedas pavērot, kā ar valodu rīkojas tās galvenie sargātāji - rakstnieki un dzejnieki. Vīksnas grāmatā blakus acīm redzamām iespiedumkļūdām (dvēselss - dvēseles, zemo sliekšņus - zemos sliekšņus, ciecīgs - niecīgs u.t.l.) sastopamas dažas īpatnības gan rakstībā, gan vārdu lietošanā. Viņa saka "pirmsaules" (61. lapp.), kaut dzejoļa saturs norāda uz laiku pirms saules lēkta. Iespējams tomēr, ka, ziedojot otru s-skaņu, autore vēlējusies, lai lasītāji domātu arī par pirmās saules laikmetu. Tāpat ar ambiguitātes pieskaņu 20. lapp. minētais "mēness spocīgais spožums", jo vārdam "spocīgs" ir mazliet žargona iekrāsojums, līdz ar ko teksts iegūst īpatnēju pieliekumu. Mīļš vārds dzejniecei ir "blāvs". Ja viņa nav šo vārdu tīši izraudzījusi īpašas noskaņas radīšanai, to atkārtojot arvien par jaunu (blāvs galvaskauss, blāvas papīra rozes, blāvi gliemežu vāki, blāvi ugunskuri), tad būtu derējušas variācijas. Neparastākos savienojumos reizēm lietoti retāk dzirdēti vārdi, piem., "skārņš (t.i., skābens) vējš" vai arī "dzēsni pelēks vējš". Par pēdējo vārdu varētu pat teikt, ka ar "dzesni" radīts jaunvārds, jo vārdnīcās tā nesastopam. Radīt jaunus vārdus - tā ir dzejnieka prerogātīva.

 

Valija Ruņģe