IDEĀLU CILDINĀTĀJA UN TAISNĪBAS CĪNĪTĀJA DZEJA

Imants Ziedonis. Ceļmallapas. Dzeja 1957-1981. Rīga: Liesma, 1982. 406 lp.

 

Imants Ziedonis, nenoliedzami visbiežāk pieminētais dzejnieks Latvijā, iet arī pasaulē. Viņā pusē Ziedoņa dzejoļi ir tulkoti vairākās valodās, un viņa vārds ir neiztrūkstoši goda vietā Rietumos publicētajās latviešu dzejas antoloģijās. Oficiāli atzīts un godāts, Ziedonis - savā ziņā paradoksāli - ierindojas arī starp jauninātājiem. Vēl nesen nejauši uzgāju kādu mazu avangardistu izdevumu (angļu un franču valodā), veltītu galvenokārt vēl nepazīstamiem un meklētājiem dzejniekiem, kas eksperimentē (ja vēl kas ir palicis neizmēģināts) ar dažnedažādiem gan tipografiskiem, gan skaņu un vizuālas iztēles efektiem, pa reizēm sajaucot sintaksi, izgudrojot vārdus bez redzami atšifrējamas jēgas u.t.t. Starp tiem atradās arī Ziedonis ar diviem dzejoļiem. Ziedonis nav eksperimentētājs nedz formā, nedz arī ar pārsteidzošiem iztēles un domas sniegumiem. Un visādā ziņā viņš nav ne eksotisks grāvējs, ne izsmalcināts jauninātājs. Tā, piemēram, viņš nebaidās no atskaņām, kas tik bieži mūsdienu ausīs var izskanēt lēti un tukši. Varbūt taisni tāda iezīme norāda uz Ziedoņa oriģinālitāti meklēt savdabīgo tradicijā kā formā, tā saturā. Viņa dzeju raksturo kāds elementārs pievilcības spēks (kas varbūt izlikās eksotiski vienreizējs žurnāla redaktoriem). Viņš runā droši, bez izlikšanās un ar zināmu pašpārliecīgu izveicību izteikties, ar apziņu, ka īstais vārds ir vienmēr pa rokai (kas, protams, ir dzejnieka svētība un lāsts viņa raison d'étre un pašnāvība), bet varbūt arī iespaids, ka izteiksme nav šaubu slīpēta, ir mānīgs, jo dzejnieks piemin "pirmās vārdu mokas manā dzejā" (172. lp.). Katrā ziņā, neguldot Ziedoni Prokrusta gultā, ir grūti vispārināt un katēgorizēt. Un tā Ceļmallapās, dzejoļu izlasē, kas nākusi no daudziem sējumiem, aptveŗot turpat 25 gadus, gribētos redzēt kādu autobiografisku pavedienu. Taču dzejoļi nav pakārtoti kādai chronoloģiskai secībai, un arī tematisku attīstību ir grūti saskatīt. Palaikam kāda tematiska ievirze liek domāt par veidošanos, kas ved no jaunības uz briedumu, no lauku vienkāršības uz pilsētas daudzšķautnainumu, no konkrētā uz abstrakto, bet šāda pieeja nav izturēta. Un tiešām gadu tecējumā Ziedoņa dzeja nav pazaudējusi savu sākuma ievirzi un iezīmes. Ziedoņa dzeja ir vienmēr tuvu zemei (kā kādreiz Pasternaks bija raksturojis latviešu dzeju) un dabīgi tuvu tautai, tautas valodai, kas ietveŗ arī žargonisko, neendzelīnisko. Badināža un bagateles, vārdu spēles un skaņu rotaļās dod ieskaņu, ka "varbūt es esmu āksts" (169. lp.). Varbūt āksts, bet arī pravietis un katrā ziņā ideālu cildinātājs un taisnības cīnītājs, uz ko latviešu lasītāji, vismaz viņā pusē, raugās ar lepnumu un paļāvību.

 

Juris Silenieks