Jaunā Gaita nr. 161, februāris 1987

 

 

 

TAS, KAS TAS NAV

Elza Ābele. Mīlestība. Romāns. Gaujas apgāds. 1984. 172 lp.

 

Romāns tas nav. Vai drīkstu tik asi rakstīt?

Pārbaudu vārdnīcās. Par romānu Oksforda vārdnīca sauc izdomātu stāstījumu prozā, kas pietiekami gaŗš, lai piepildītu vienu vai vairākus sējumus un kas, turpinot to pašu sižetu (tā nesen Latvijā izdota vārdnīca pārtulko angļu vārdu plot), attēlo patiesai dzīvei līdzīgus raksturus un notikumus. Vebsters sižeta vajadzību uzsveŗ vēl vairāk, minot komplicētu sižetu (complex plot) kā neaizstājamu romāna sastāvdaļu.

Mīlestībai sižeta nav. Ir Zanes dzīves apraksts, kas sākas ar mātes nerviem un beidzas gadus divdesmit vēlāk ar mīlas laimi brālēna rokās.

Te nu tieši romāns būtu varējis sākties! Ko par šo pārīti saka radi, draugi, baznīca, darba vieta, likums, kā pieņem, noraida vai nosoda, autores vārdiem, „sena aizlieguma pārkāpumu”? Kā ģenētiski tuvie mīlnieki savu mīlestību pasargātu vai pazaudētu, ja viņiem piedzimtu mongoloids bērns? Vai izlutinātais, turīgā ģimenē pie stipras mātes un pārāk aizņemta tēva uzaugušais memmesdēliņš („rātns un mīlīgs”, apraksta autore) spēj dzīves ritumā saistīt aizrautības pilno, viegli sajūsmināmo Zani? Kas pārņem stūri ģimenē, kad no Latvijas laimes trīsdesmitajiem gadiem dzīve ielīgojas sabangotajos, krāčainajos un baismīgajos četrdesmitajos? Un − patiesā romānā − kā uz Zani (labi vai ļauni, pavedinoši vai sargājoši) iedarbotos lieliniekiem 1919. gadā līdz aizgājusī Zanes apjūsmotā skolotāja Dimanta kundze, ja tā atgrieztos ar padomju tankiem atpakaļ?

Ai, kas par vieliņu romānam! Vienam, diviem, trim sējumiem!

Šīs 172 lappuses turpretim izliekas sijātas, ekspurģētas un izskaistinātas ar autores jaunības atmiņām. Uz to it sevišķi pavedina fakts, ka „romāna” varones Zanes un autores dzimšanas gadi un vieta ir vienādi, arī Zane skolas laikā publicē dzejolīšus u.t.t.

Kādēļ autore nav uzrakstījusi tīras un skaidras atmiņas? Labu atmiņu mums gauži maz. Par tām galvenokārt domājuši polītiķi un kaŗakungi, droši vien mēģinājumā attaisnot savu rīcību vai tās trūkumu atsevišķos vēstures periodos. Kāpēc tādas nevarētu atstāt arī literāri spējīga šo izrīcību „patērētāja”? Kā smejies: „Re, Cielēn, Bastjāni, Klīve, Bērziņ, Danker un Bangerski, tā jūsu darīšanās vai nolīšana malā iedarbojās uz mani, Elzu Ābeli!”

Bet tā vietā dabūjām to, kas tas nav. Žēl.

Brunis Rubess

 

 

 

 

KĀDA 7. VISPASAULES LATVIEŠU JAUNATNES KONGRESA ATBALSS

Liekas, ka mācītājas Sarmas Eglītes necilvēcīgi cilvēciskie (no veco status quo uzturētāju viedokļa) ievadvārdi, kongresu atklājot: „Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara vārdā... Necelieties kājās! Kas tas ir, ka tikko mācītājs atveŗ muti, tā visi augšā!” un tiem sekojošā viņas sirsnīgā, spēcīgā uzruna; prof. Dr. Juŗa Dreifelda prātula: „Mēs esam mušas uz krievu lāča purna, bet mums būtu jācenšas kļūt vismaz par bitēm” un kongresa darba moto „Dzīvā latvietība”, ko prof. Dr. Vaira Vīķe-Freiberga iztirzājusi vairākos referātos un pārrunās (atzīdama cita starpā, ka „latvietība bez emocionālas iesaistes, ar prātu vien, būtu ļengana”) − ka šīs trīs mudes novērsušas katastrofu (no jaunāko paaudžu vairākuma viedokļa), kuŗas laimīgu nenotikšanu Austrālijas Latvietis (1838. num.) apraksta šādi:

„Gandrīz sēklī uzskrēja 2 stundu ilgais debašu cēliens par diezgan neveikli noformulēto tematu ‘Prasība pēc labas latviešu valodas kaitē latviešu sabiedrībai’. Debašu vadītājs Viesturs Zariņš pārrunas bija iecerējis tradicionālā universitātes debašu stilā, ne lai izšķirtu jautājumu pēc satura, bet gan lai uzzinātu, cik veikli jaunieši spēj debatēt. Ja debašu vadītājs un dalībnieki savus uzskatus izteica mierīgā garā, tad klausītāji toties sadalījās divās pretējās nometnēs. Vieni aizstāvēja domu, ka pirmais pamatnoteikums, lai paliktu pie latviešiem, ir valodas prasme, jo tāds, kas nevar vai negrib iemācīties latviski, nebūs arī nekāds Latvijas atbrīvotājs. Pretējā puse uzsvēra, ka mums savā vidū jāpatur ikviens latvietis, neskatoties uz viņa valodas prasmi, jo citādi mēs saruksim un iznīksim daudz ātrāk. Izlases kodols bez masas nespēs pastāvēt. Izskaņā it karstās debates beidzās ar − balsošanu, no kuŗas vairums atturējās, tādā veidā atzīstot, ka abas debatētāju puses bijušas vienādi labas...”

Vārdu sakot, − psīcholoģiski veikli, tradicionālā universitātes debašu stilā formulētais sabiedriski neveiklais temats nedabūja vairākuma!... Kas būtu noticis, ja kongress būtu nobalsojis, ka „prasība pēc labas latviešu valodas kaitē latviešu sabiedrībai”? Protams, − nekas. Nobalsojumam būtu visu pārējo nobalsojumu liktenis, kongresisti vienmēr celtos kājās, „tiklīdz mācītājs vērtu muti”, mušas turpinātu baroties no krievu lāča deguna izgarojumiem un latvietība „ar prātu vien” bez emocionālas iesaistes, paliktu „ļengana”. Vecajos laikos, gadsimta sākumā, tādas lietas vēl varēja atrisināt ar „Lustīga dzīvošan’, lai tālu skan, lai tālu skan.” Tagad, gribot negribot, jāsaka: „tautu”, resp. tās valodu „izglāba prātu gars”.

O.L.

 

Šis mācītāja Ādolfa Čopa raksts ar JG redakcijas pievienotu virsrakstu pārņemts no „Sv. Andreja Ev. Lut Latviešu Draudzes ZIŅU” 51. numura (1986. g. maijā).

 

VISIEM JĀZEMOJAS PATIESĪBAS PRIEKŠĀ

Kā laikrakstos lasām, šajā vasarā ar svinībām Romā atzīmēs kristīgās ticības misijas 800 gadus Vidzemē. To saista ar pirmā katoļu bīskapa Meinharda darbību pie lībjiem Ikšķilē. Lai gan jau labu laiku pirms Meinharda pareizticīgie misionāri darbojās Vidzemē, tomēr viņu darbība apsīka. Meinharda iesāktā misija turpinājās ilgstoši un kļuva liktenīga latviešu tautai.

Meinhards 1185. gadā lībju ciemā Ikšķilē uzcēla pirmo katoļu baznīcu un pirmo vācu mūra pili Vidzemē. Abas šīs celtnes − baznīca un pils − latviešu tautas vēsturē ieguva simbolisku nozīmi. Baznīca − kristīgas ticības simbols; pils − politiskas un militāras varas simbols. Abas tās sadarbojās un pievērsa latviešus gan ar labu, gan ar varu kristīgai ticībai. Ar to arī sākās tas, ko vēsture apzīmē par „Krusta kaŗu” iesākumu Baltijā. (Latvju enciklopēdija − prof. Švābe)

Ja nu mēs, latvieši, tagad pieminam Meinharda darbību un viņa celto pirmo kristīgo baznīcu Latvijā, tad nevaram un nedrīkstam nepieminēt arī viņa celto pirmo vācu mūra pili un procesu, kādu tas ievadīja mūsu vēsturē. Apgalvojumā, ka pils celta, lai aizsargātos pret leišu laupītājiem, ir laba deva nepatiesības un viltības. Visas varas, kas vien ir mēģinājušas iekarot mūsu zemi, apgalvojušas, ka tās ir nākušas kā draugi, lai mūs aizsargātu un aizstāvētu. Bet kas notika? Lībji un latvieši nebija vairs savas zemes īpašnieki, bet bija kļuvuši bīskapu un ordeņa vasaļu (muižnieku) kalpi. Jau toreiz briesmas laikam nojauta kā lībji, tā arī latviešu ciltis. Lībji kristību centās nomazgāt un zemgaļi mūra pili ar virvēm ievilkt Daugavā. Tikai nedaudz gadu pēc Meinharda nāves lībju vīrs Imauts kaujā ar vāciešiem nodūra Meinharda pēcteci bīskapu Bertoldu, kas vadīja krustnešus kaujā pret lībjiem. Latvju enciklopēdija Imautu apzīmē par lībju brīvības cīnītāju. G. Merķelis šo lībju brīvības cīnītāju literāri pārveido par latviešu varoni Imantu, un šis varoņa tēls no tiem laikiem ir uzglabājies dzīvs līdz pat mūsu laikiem.

Es vēlētos, lai mani nepārprot. Šis raksts nav domāts kā opozicija vai naidīga nostāja pret katoļu baznīcu un tās galvu pāvestu. Es ar simpātiju raugos uz sadarbību ar katoļu baznīcu, augsti novērtēju pāvesta iestāšanos par brīvību un cilvēku tiesībām, bet, ja mēs domājam par vēsturiskiem notikumiem, kas skaŗ mūsu tautu, tad visiem jāzemojas patiesības priekšā.

 

Mācītājs Ādolfs Čops