Jaunā Gaita nr. 161, februāris 1987

 

Ingrīda Cāzere

 

JAUNA LAPPUSE LATVIEŠU ŽURNĀLISTIKĀ?

 

„Trimdas žurnālistika ir krizes stāvoklī.”

Šādu satraucošu apgalvojumu dzirdēju atkal un atkal gan no avīžniekiem, gan no citiem sabiedriskiem darbiniekiem, kas bija pulcējušies šovasar Gaŗezera 3x3 nometnē. No 17. līdz 24. augustam bija sanācis rekordskaits kursantu un lektoru (kopā apmēram 300), no kuŗiem enerģiska 10 cilvēku grupiņa piedalījās manis vadītā ievirzē „Celsim latviešu žurnālistiku!” Rīta lekcijās ievirzes dalībnieki gan iztirzāja šo „žurnālistikas krizi”, gan mācījās reportieŗa un redaktora darbu, gan iepazinās ar trimdas lielākiem izdevumiem. Lektori bija Ziemeļkalifornijas Apskata redaktors Ojārs Celle, Laika galvenais redaktors Ilgvars Spilners, WSIL televīzijas „enkurvīrs” Harisburgā, Ilinoijā, Kārlis Streips, ilggadīgais Laika korespondents Auseklis Zaļinskis un rakstniece Ingrīda Cāzere.

Ievirze ne tikai iesaistīja dažus avīžniekus, bet mudināja visus nometņotājus kritiski domāt, izteikties un debatēt par trimdas izdevumiem. Nometņotāji izteicās gan avīžu lasītāju aptaujā, gan 22. augusta publiskā paneļdiskusijā „Laika triumfi un trūkumi”. Vispār atklājās avīžu lasītāju neapmierinātība vairākās plāksnēs, bet dzirdējām arī interesantus − un daudzus līdz šim nepieminētus − ierosinājumus mūsu preses uzlabošanai. Šinī esejā apskatīšu aptaujas rezultātus, paneļdiskusijas kommentārus un rītu lekciju „revolucionāros” ierosinājumus, ar nolūku nonākt pie loģiskiem padomiem rīcībai nākotnē.

Bet vispirms jāatgriežas pie augšminētā citējuma, kuŗā slēpjas pamatjautājums: vai mūsu žurnālistika tiešām ir krizē? Spriežot pēc visa 3x3 nometnē dzirdētā un pēc maniem novērojumiem par latviešu presi, jāsaka tā: ja pavirši apskatām mūsu trimdas daudzās publikācijas, varētu likties, ka krizes nav. Galu galā latviešu avīzes, žurnāli un apkārtraksti iznāk vairākos kontinentos tādā daudzumā, ka neviens nespēj tos visus izlasīt, un ar tādu saturu, ka lasītāju interese ir liela. Bet ja kritiski izvērtējam mūsu izdevumus un ja izpētījam „aizkulises”, kādās šie izdevumi rodas, tad kļūst skaidrs, ka krize tepat aiz stūra.

Par to liecina vairāki fakti. Daudziem izdevumiem krītas abonentu skaits: pat trimdas lielākai avīzei, Laikam, sešdesmitos gados bija metiens pie 13.000; tagad tas noslīdējis uz 10.200. Nav jau brīnums, jo veco lasītāju saime sarūk, un ir norādījumi, ka jaunā paaudze par trimdas izdevumiem mazāk interesējas. Tas atklājās 3x3 aptaujā latviešu laikrakstu lasītājiem, kurā no 52 atbildētājiem tikai viens jaunietis zem 20 g.v. varot lepoties ar to, ka avīzi lasot vienmēr. Divdesmit atbildēja: „šad tad”; deviņi teica „reti”, bet lielākā grupa (22 lasītāji) atzina, ka jaunais avīzi nekad nelasa.

Par jauniešu mazo interesi liecina arī sekojošais gadījums, par ko stāstīja Laika korespondents Zaļinskis:

Nesenā pagātnē viena no mūsu akadēmiskajām organizācijām, kāda korporācija, samaksāja Laikam 30 abonementu vienam gadam piesūtīšanai tās jaunākajiem locekļiem, kas avīzi līdz tam nekad nebija abonējuši. Drīz avīzes izdevējs Lotārs Rudzītis sāka saņemt protesta vēstules no dažiem saņēmējiem, ka Laika piesūtīšanu arī bez maksas viņi nevēloties, tas viņus traucējot. Apgāds par spīti protestiem avīzes regulāru piesūtīšanu turpināja. Pagāja gads, neviens no 30 iecerētajiem jaunajiem abonentiem naudu par laikrakstu nesūtīja. Pēc trim atgādinājumiem un avīzes piesūtīšanas vēl pāris mēnešu bez maksas neviens no minētajiem 30 avīzes saņēmējiem par abonentu nekļuva, piesūtīšanu tādēļ visiem pārtrauca.

Tāpat ir liels jautājums, vai būs jauni redaktori un rakstnieki, kas stāsies mūžībā aizgājušo avīžnieku vietās. Dzirdam no dažādu publikāciju redakcijām, ka tā ir problēma − ar to cīnās gan žurnāli, piem., Treji Vārti, gan avīzes, piem., Laiks, gan vietējie biļeteni, piem., Minesotas Svētrīta zvani. Tāpat daudz lasītāju ir neapmierināti ar izdevumu kvalitāti, kā pierādīja mūsu aptauja un paneļdiskusijā, kuŗās lasītāji kritizēja avīžu subjektīvitāti, saturu, vēlās un nepareizās ziņas, iespieduma kļūdas, iekārtojumu un ideoloģisko ierobežotību, kas dažos gadījumos novedis pie cenzūras. Manā skatījumā augšminētie fakti norāda, ka tagad ir pēdējais brīdis kaut ko darīt, ja gribam trimdas žurnālistikas krizi atvairīt. Vai krizi vispār var atvairīt? To neviens nezina. Bet viens ir skaidrs − un šo domu bieži dzirdēju 3x3 nometnē − situācija ir glābjama tikai, ja esam ar mieru izdarīt plašas pārmaiņas, ja šķiram jaunu lappusi mūsu trimdas žurnālistikā.

Kāda varētu būt šī „jaunā lappuse”, pa daļai atklājās aptaujā, ko žurnālistikas darba grupa centās izdalīt visai 3x3 saimei, saņemot atpakaļ 76 izpildītas lapas. Aptaujas analizēja lektors Streips ar datora palīdzību, sniedzot sekojošos rezultātus.

Uz aptauju atbildēja 40 sieviešu, 27 vīrieši un 9 personas, kas neuzdeva dzimumu („Kāds tam sakars?” jautāja viens.). Atbildētāju vairums (59 no 76) bija 41 g.v. vai vecāki. Gandrīz visi (73 no 76) minēja Laiku kā visbiežāk lasīto avīzi; viens Latviju Amerikā un divi Literatūru Un Mākslu. (Tā kā atbildētājus lūdza visu aptauju atbildēt attiecībā uz visbiežāk lasīto avīzi, sekojošie rezultāti attiecas galvenokārt uz Laiku.)

 

1.  Kas Jums avīzi lasot patīk visvairāk?

Te kļuva skaidrs, ka lasītājiem vislabāk patīk ziņas par latviešiem − par to kulturālo un polītisko dzīvi, to pasākumiem, individiem un iestādēm. Lasītājiem sevišķi patīk lasītāju balsis un fotogrāfijas. Populāri arī ir Franka Gordona kommentāri un Paijas „Raibā dzīve”.

 

2.  Kas Jums avīzi lasot nepatīk nemaz?

Visbiežāk minētas pasaules ziņas, kuŗas parādoties ātrāk un pilnīgāk amerikāņu presē; lasītājiem arī nepatīk avīzes ideoloģiskā vienpusība. Daudz lasītāju sūdzējās par iespieduma un valodas kļūdām. Viens kritizēja „gaŗos un nesaprotamos teikumus”, otrs − „nesvarīgu personu nesvarīgos uzskatus pirmajā lappusē”.

 

3.  Ko Jūs avīzē lasāt visbiežāk?

Lasītāji minēja 22 katēgorijas, no kuŗām vispopulārākās ir lasītāju vēstules (19 lasītāju), ziņas par nacionālpolītiskiem pasākumiem (12 lasītāju) un ziņas par latviešu novietnēm un nodarbībām. Minēja arī bēru sludinājumus, Paijas „Raibo dzīvi” un rakstus par izglītību un kultūru.

 

4.  Ko lasāt retāk?

Atbildētāji visretāk lasot ziņas par pasaules notikumiem un chronikas par citām pilsētām.

 

5.  Ko nelasāt nekad?

Par visbiežāk ignorēto nodaļu izvērtās Laika sēriju romāni (kas gan izraisīja stipri atšķirīgas jūtas: daži lasītāji minēja romānus visbiežāk lasītā katēgorijā). Citi lasītāji nekad nelasot pasaules ziņas, sporta ziņas, jubileju aprakstus un ceļojumu atstāstījumus. Par pēdējiem daudzi izteicās negatīvi, bet pozitīvi − neviens. Viens nelasot rakstus ar garlaicīgiem virsrakstiem, bet septiņi atbildēja, ka šis jautājums uz viņiem neattiecas: viņi lasot visu avīzi!

 

6.  Ko Jūs vēlētos avīzē redzēt, kā pašlaik nav?

Lasītāji minēja 35 kategorijas. Kopskatā atklājās, ka vēlas vairāk ziņu par Latviju un latviešiem vispār. Vairāki lasītāji ieteica praktiskus rakstus par latviešu rokdarbiem un ēdienu gatavošanu. Pāris lasītāju kāro pēc tēlvijām („komiķiem”), viena vēlas „Dear Abby” tipa sleju, kur lasītāji varētu izkratīt sirdi par tautiskām kliķēm, ‘pinko’ apkaušanu u.c. tematiskām problēmām, kamēr cits ieteica „rakstus par fiziku, filozofiju un dzīves jēgu”.

 

7.  Dažādo ziņu katēgoriju svarīguma vērtēšana.

Lasītājiem lūdza uz skālas no 1 līdz 5 novērtēt dažādu rakstu svarīgumu, apzīmējot vissvarīgākās katēgorijas ar 5, visnesvarīgākās ar 1. Par vissvarīgāko katēgoriju izvērtās ziņas par okupēto Latviju, kam caurmērā piešķīra 4,59 punktus; cieši seko ziņas par trimdas nacionālpolītisko darbību (4,57), ziņas par latviešiem citās zemēs (4,28) un lasītāju vēstules (4,15). Drusku zemāk novērtē ziņas par kultūras sakariem ar Latviju (3,89), recenzijas (3,78), vietējās ziņas (3,75), ziņas par sabiedriskiem darbiniekiem (3,38), daiļliterātūru (3,38) un ziņas par Padomju Savienību (3,37).

Par visnesvarīgākām kategorijām atzina vēsturiskus notikumus (3,18), sporta ziņas (2,69) un pēdējā vietā pasaules ziņas (2,03). Lasītāji pierakstīja sevišķi atzinīgus kommentārus par izglītības ziņām, Anšlava Eglīša filmu kritikām, ziņām par ASV attiecībām ar Padomju Savienību, Paijas „Raibo dzīvi” un Franka Gordona esejām.

 

8.  Kā Jūs Laiku saņemat?

Laiku abonējot 67 no atbildētājiem, 4 saņemot no draugiem.

 

9.  Vai Jūsu mājās jaunieši zem 20 g.v. avīzi lasa?

Kā jau agrāk minēts, tad viens jaunietis lasa vienmēr, 20 atbildēja − „šad tad”, 9 − „reti” un 22 − „nekad”.

 

10.  Vai vajadzētu iespiest daļu no avīzes angliski tiem latviešiem, kas neprot latviski lasīt?

„Dievadēļ ne,” atbildēja viena lasītāja. „Ir labi, ka amerikāņi nezina, ko latvieši dara.” Viņas uzskatam, varbūt gan citu iemeslu dēļ, pievienojās vairums lasītāju: 46 atbildēja nē, ka nav ieteicams iespiest ziņas angļu valodā, 13 − jā un 8 ieteica izdot angļu valodā tikai pielikumu.

 

11.  Vai vajadzētu avīzē iespiest ziņas un reklāmas, kas ir ideoloģiski „nepieņemamas”, piem., rakstus par Kultūras Sakaru Komitejas rīkotiem koncertiem?

Liels vairums (58 lasītāji) atbildēja − jā, 11 − nē. Daži lasītāji atšķīra ziņas no reklāmām („Ja Pravda maksātu par reklāmu, vai tad ievietotu?” jautāja viena lasītāja.)

 

12.  Vai Jūs būtu ar mieru maksāt par avīzi vairāk, ja tas nozīmētu kvalitatīvus uzlabojumus?

Te 43 atbildēja − jā, ka būtu ar mieru vairāk maksāt, 13 − nē un 13 − varbūt. Viena persona izteicās: „Tas atkarājas no tā, kādi tie uzlabojumi būtu.”

 

13.  Ko Jūs darītu, ja Jūs būtu avīzes redaktors?

Visbiežāk lasītāji teica, ka viņi uzlabotu valodas līmeni, novērstu daudzās iespieduma kļūdas, atbrīvotos no ideoloģiskās vienpusības, atmestu pasaules ziņas un vairītos no vecu ziņu iespiešanas. Citi izteicās: „Es meklētu vairāk korespondentu, sevišķi gados jaunākus”; „Es ietu kursos, lai iemācītos žurnālismu”; „Es atlaistu neinteresantos korespondentus, pieņemtu darbā Amerikā izglītotos korespondentus” un „Es atcerētos, ka mēs visi kļūstam vecāki un ka ir ļoti garlaicīgi lasīt par nesvarīgu sabiedrisku darbinieku jubilejām ik pa 5 gadiem.”

 

14.  Lūdzu miniet citas latviešu publikācijas, kuŗas Jūs lasāt puslīdz regulāri!

Atbildētāji atzīmēja 59 izdevumus, no kuŗiem visbiežāk minēti: Jaunā Gaita (21 lasītājs), Montreālas Ziņotājs (17 lasītāju), Latvija Amerikā (15 lasītāju), Vaga (15 lasītāju), Čikāgas Ziņas (14 lasītāju) un Latvju Māksla (13 lasītāju).

 

Skatoties uz aptaujas rezultātiem, jāievēro, ka 3x3 saime nevar reprezentēt trimdas latviešu šķērsgriezumu: šinī nometnē piedalījās neproporcionāli daudz sabiedriski aktīvu un Amerikā dzīvojošo latviešu. Gados jaunākie bija vāji pārstāvēti (tikai 17 no 76 aptaujas atbildētājiem bija zem 41 g.v.), bet sievietes neproporcionāli labi pārstāvētas. Tāpēc aptaujas rezultāti tikai pa daļai atspoguļo trimdas latviešu uzskatus; lai gūtu zinātniski pareizākus rezultātus, ieteicams šo aptauju izmēģināt citās latviešu vidēs.

Nometņotāju visbiežāk lasītā avīze Laiks nonāca degpunktā piektdienas vakarā, kad uz divu stundu paneļdiskusiju Kronvalda zālē bija pulcējušies pāri par 100 dalībnieku. Šī bija neparasta izdevība lasītājiem izteikt savus komplimentus, kritikas un jautājumus Laika galvenajam redaktoram Spilneram. (Spilners, bijušais ALAs un PBLA priekšsēdis, ir pensionēts ķīmiķis, kas pārņēma Laika vadību 1983. g.) Bet Spilnera panelī piedalījās Celle, Streips un Zaļinskis ar vadītāju Cāzeri.

Pirmais jautājums, uz ko panelis rotācijas kārtā atbildēja, bija: kādi ir Laika triumfi? Celle atzina par Laika galveno triumfu to, ka šī avīze vispār eksistē. Tā esot trimdas vislabākā avīze, „latviska sega, kas mūs apsedz, mūsu kopējā saite tautai svešumā”.

Zaļinskis norādīja, ka Laiks vismaz vienā gadījumā aizsteidzās priekšā globālai ziņu aģentūrai „United Press International”, ziņojot tai par čekas majora Imanta Lešinska pārbēgšanu.

Spilners teica, ka Laikam neesot triumfu, bet gan „triumfiņi”. Viens no tiem esot lielais korespondentu skaits (starp 200 un 400, atkarājoties, kā tos skaita). Avīze arī apsveicama ar to, ka guvusi milzīgu lasītāju interesi: ja laikraksts nokavējas, abonenti nepacietīgi zvanot redakcijai.

Izvērtējot Laika trūkumus, Celle kritizēja vēlās un nepilnīgās ziņas, kas tanī parādoties. Zaļinskis minēja konkrētu gadījumu: kad Latviešu Fonda sanāksmē Losandželosā dažādām vajadzībām piešķirti $44.000, ziņas par to parādījušās Laikā tikai pēc diviem mēnešiem. Streips minēja, ka ziņas par Černobiļas katastrofu bijušas nepilnīgas: ļoti ieteicama būtu bijusi ziņu analīze, apskatot, kā nelaimes gadījums ietekmējis Latvijas dabu un iedzīvotājus.

Spilners atbildēja, ka Laiks bijis pirmais ar ziņām, ka uz Černobiļas katastrofas seku likvidēšanas darbiem sūtīti latvieši. Ja Laika ziņas esot dažreiz vēlas un nepilnīgas, ir vainojams lēnais pasts, reportieŗu nokavēšanās un tas, ka korespondentus vispār grūti sarunāt, viņš teica. Pat ASV galvaspilsētā Vašingtonā, kur dzīvo daudz latviešu žurnālistu, trūkstot Laika korespondenta.

Panelisti visi atzina, ka Laika valodas līmenis varētu būt labāks. Zaļinskis minēja piemērus, to starpā tādu gadījumu, kuŗā Valerijas Bērziņas-Baltiņas rakstā esot parādījusies tieši tā valodas kļūda, pret ko raksts ir vērsts. Zaļinskis izteica aizdomas, ka kāds Laika darbinieks būs kļūdaini „labojis” filoloģes rakstu. Spilners atbildēja, ka šo kļūdu Bērziņa-Baltiņa ielaidusi pati.

Runājot par atklāto − daži teiktu rupjo − valodu Ulža Ģērmaņa sēriju romānā „Pakāpies tornī!” Streips teica, ka par šo valodu nav vērts uztraukties. Cāzere piemetināja, ka šādi romāni dod latviešu jaunatnei iespēju paplašināt vārdu krājumu ar atklātiem izteicieniem, ko latviešu skolās un mājās nemāca. Atbildot uz sūdzībām par valodas līmeni, Spilners teica, ka daudzas kļūdas tiek palaistas gaŗām laika un darbinieku trūkuma dēļ.

Apspriežot objektīvitātes jautājumu, Cāzere izteicās, ka Laiks maz ievērojot Rietumu žurnālistikas pamatprincipus, ka reportāžai jābūt objektīvai un ka ievadrakstiem jābūt apzīmētiem kā tādiem. Streips par to liecināja ar piemēru, rādot publikai Laika lappusi, kuŗā bija ļoti daudz zilu svītriņu, katrai svītriņai reprezentējot reportieŗa nevajadzīgi iejauktos kommentārus. Streips nosodīja objektīvitātes trūkumu kā Laika vislielāko vājību.

Zaļinskis sūdzējās, ka lasītāju vēstulēs parādoties ievadraksti un ievadrakstos lasītāju vēstules. Viņš skubināja latviešu sabiedrību palīdzēt redaktoriem un pēc iespējas piegādāt jaunus, profesionālus žurnālistus trimdas avīzēm.

Kad panelim vaicāja, ko Laikā vajadzētu mainīt, Celle ieteica jaunu avīzes iekārtojumu, atdalot ievadrakstus no reportāžām. Zaļinska uzskatā jāsamazina ārzemju ziņas. Streips ierosināja Laikam salīgt stipri liberāli noskaņotu rakstnieku, kas reizi nedēļā rakstītu ievadrakstu no sava viedokļa; tas būtu līdzsvars pret daudzajiem konservatīviem ievadrakstiem un palīdzētu avīzei atspoguļot tautas vispārējo domāšanu.

Uz kritikām Spilners atbildēja, ka pasaules ziņas sniegtas tikai mazos kumosos, kas izdevīgas avīzes iekārtošanai. Viņš uzsvēra, ka Laika redaktors ir atbildīgs izdevējam un ka ziņas par kultūras sakariem ar Latviju ir ierobežotas, lai nesāktos nevēlama polemika.

Uz jautājumu, cik ilgi Laiks var pastāvēt, Zaļinskis teica, ka avīze ilgāk izturēs, ja iesaistīs profesionāli izglītotus žurnālistus. Streips aprakstīja avīzes iespējamo apstāšanos kā traģēdiju un ieteica vairākas maiņas, kas piesaistītu jaunās paaudzes abonentus. Būtu labi, teica Streips, ja avīzē biežāk parādītos kontroversijas: kāpēc, piem., nerunāt par organizāciju „Dardedzi”, par ko līdz šim klusēts? Tāpat latvieši daudz varot mācīties no amerikāņu žurnālistiem.

Spilners stāstīja, ka viņš pastāvīgi cenšas piesaistīt jaunus darbiniekus: daži no PBLA sabiedriskā institūta ir rakstījuši Laikam, bet daži jaunās paaudzes pieaicinātie izrādījušies slinki. Spilners atzina, ka daudz ko Laikā varētu uzlabot, bet trūkstot darba spēku.

Diskusijas beigās bija vārds publikai. Izskanēja domas, ka Laikā iespiestās pasaules ziņas ir tomēr vēlamas; ka Laiks ir nevis pārāk konservatīvs, bet pārāk „kreisi” noskaņots; ka latviešiem nevajadzētu aizstāvēt cenzūru Laikā un tanī pašā reizē protestēt pret cenzūru dzimtenē; un ka Laikam pašam vajadzētu izdarīt lasītāju aptauju. Kāds ierosināja pārstāvēt visu tautiešu domas, ne tikai vienu noslieci; tautas vienotība nenozīmējot, ka mēs visi vienādi domājam. Publika izrādīja dzīvu interesi šinīs jautājumos; man kā vadītājai bija žēl, ka sarunas bija jāizbeidz (nometnes ugunskura dēļ), iekām visi tika pie vārda.

Izsekosim žurnālistikas ievirzes norisēm nometnes laikā!

Žurnālistikas ievirzes rīta lekcijās avīžnieki ne tikai tuvāk iepazinās ar trimdas presi un mācījās par žurnālistikas pamatprincipiem; debatēs arī radās daudz konkrētu ieteikumu, kā presi uzlabot. Pirmdien Zaļinskis deva pārskatu par trimdas laikrakstiem Amerikā, Kanadā, Eiropā un Austrālijā.

Otrdienu Cāzere veltīja tieši šīm reportieŗu apmācībām, apskatot reportāžu gan no abstraktā viedokļa (kādai reportāžai jābūt?), gan no praktiskā viedokļa (kā lai reportieris šo velnišķīgi grūto darbu veic?). Viņa uzsvēra trīs galvenās lietas, ko latviešu žurnālisti var mācīties no profesionāliem amerikāņu žurnālistiem:

1.  Reportierim jācenšas pēc objektīvitātes: reportāžās jāziņo fakti, jāapraksta kontroversāli jautājumi vispusīgā veidā, nemēģinot lasītājam uzspiest zināmu uzskatu. Ja reportierim ir degoša vajadzība izteikt savas kritikas un kommentārus, lai raksta lasītāja vēstuli vai ievadrakstu. Jāliek vērā, ka neviens raksts nav galīgi objektīvs; objektīvitāte ir mērķis, pēc kā censties.

2.  Reportāžai jābūt loģiski sastādītai ar galveniem faktiem raksta sākumā. Vislabākā struktūra tiešu faktu reportāžām ir tā saucamā piltuves forma (inverted pyramid): pirmajā rindkopā parādās galvenais notikums (kas?), tad seko atbildes uz jautājumiem: kad? kur? kam? un tālāk nāk izskaidrojumi: kā? un kāpēc? beidzot ar mazāk svarīgiem papildus faktiem. Šāda veida raksts ātri informē lasītāju un saista viņa uzmanību. Redaktoram vajadzības gadījumā ir viegli šādu rakstu saīsināt, strīpojot pēdējās rindkopas, kur atrodas mazāk svarīga informācija. Jātiek vaļā, teica Cāzere, no apsēstības ar chronoloģisko formu. Piem., latviešu reportieris, aprakstot sēdi, bieži vien atstāsta notikumus to secībā, sākot tā:

„........organizācijas sēde notika ....... pilsētā, piedaloties......” Tā nav reportāža; tas ir protokols! Līdz kamēr lasītājs tiek pie galvenām ziņām, viņš jau raud aiz gaŗlaicības. Aprakstot sēdi, konferenci vai citus notikumus, var sekmīgi lietot chronoloģisko formu, bet tikai tad, ja pirmajās rindkopās parādās īstās ziņas, tas ir, sanāksmes svarīgākie spriedumi, interesantākie starpgadījumi utt.

3.  Amerikāņu avīžu reportāžai ir daudz vērtīgu paveidu, kuŗus latviešu reportieŗiem derētu izmēģināt. Viens ir izmeklēšanas reportāža (investigative reporting). Amerikāņu avīžu izmeklēšanas reportāžas atklāj netaisnības, par kuŗām sabiedrībai svarīgi informēties, piem., atklāja, ka kādā veco ļaužu mītnē iemītniekus cienāja ar suņu barību. Bet tas vēl sīkums. Izmeklēšanas reportāža ir atklājusi korrupciju visādos apmēros − organizācijās, pilsētās, pavalstīs un nacionālā plāksnē − Votergeita gadījumā prezidents spiests atteikties no amata. Latviešu sabiedrībā klīst baumas par nebūšanām, un mēs bieži rīkojamies uz baumu pamata, jo fakti nav zināmi. Ja rodas kāda sabiedrībai nozīmīga apsūdzība, trimdas reportieŗa pienākums ir to objektīvi izmeklēt.

Vēl viens reportāžas paveids, kas latviešiem diezgan svešs, ir ziņu analīzes, kas palīdz lasītājam izprast sarežģītus notikumus un pasākumus, un to sekas. (Žurnālā Time var atrast labus ziņu analizēs paraugus, sevišķi saimnieciskos jautājumos.) Kā Streips minēja, mūsu laikrakstos būtu derējusi ziņu analizē par Černobiļas ietekmi Latvijā. Tāpat kādam enerģiskam reportierim derētu analizēt PBLA sabiedriskā institūta pirmā gada darbību (cik efektīvs ir šis institūts?) vai arī par Daugavas Vanagu plānu būvēt sabiedrisku centru Gaŗezerā.

Trešdien bija brīvs rīts, kad avīžniekiem dots laiks apmeklēt citas ievirzes un rakstīt par tām nometnes avīzē. Ceturtdien Cāzere lasīja referātu par redaktora neskaitāmiem uzdevumiem: kā atšķirt svarīgas ziņas no nesvarīgām un kā tās attiecīgi izvietot avīzē; kā sadarboties ar (dažreiz) nevīžīgiem korespondentiem; kā saīsināt rakstus; kā izskaust valodas kļūdas un faktuālās nepareizības, lietojot attiecīgās korrektūras zīmes; kā sastādīt trāpīgus virsrakstus; kā izvēlēties pievilcīgu grafisko ietērpu; kā izvairīties no neslavas celšanas un kā aizstāvēties tiesā vajadzības gadījumā.

Lekcijā un pārrunās bija daudz ieteikumu latviešu avīžu uzlabošanai. Referente, piem., izdalīja konspektus ar visbiežāk sastopamām valodas kļūdām − gan gramatiskām, gan ortografiskām, gan svešvalodu iespaidā radušāmies. Bet kursanti bija vienisprātis, ka ar šādu konspektu vien nepietiek. Katrai lielākai amerikāņu avīzei ir stila rokasgrāmata (parasti lieto Associated Press Stylebook); kaut kas līdzīgs ir nepieciešams arī katram latviešu izdevumam. Šādā avīžnieku rokasgrāmatā būtu redakcijas nostāja ortogrāfiskos jautājumos (vai lietot mīkstināto „r”? vai lietot „ch”? vai rakstīt „televīzija” vai „televizors”? „tautas dziesma” vai „tautasdziesma”?). Grāmatā arī būtu visbiežāk pārkāptie gramatiskie likumi (par lietvārdu locīšanu ar nelokāmiem skaitleņiem, par sieviešu uzvārdu locīšanu, par pavēles un īstenības formu atšķirībām). Atbildēti būtu arī stila jautājumi: vai rakstīt 9 vai deviņi? vai Jaunā Gaita ar vai bez pēdiņām? vai visi doktora grāda ieguvēji apzīmējami ar „Dr.”, vai tikai ārsti? Būtu arī norādījumi reportieŗiem par reportāžas stilu un struktūru, par izvairīšanos no neslavas celšanas, par manuskripta formu utt. Kursanti izteicās, ka šāda rokasgrāmata dotu reportieŗiem un redaktoriem vadlīnijas un eventuāli uzlabotu avīzes.

Analizējot latviešu avīžu virsrakstus, lektore izteicās, ka tie bieži ir gaŗlaicīgi, reti kad lasītāju pievelk. Tas tāpēc, ka virsrakstu sacerētāji pārkāpuši Rietumu žurnālistikas pamatprincipus, izlaižot darbības vārdu un neizsakot galvenās ziņas. Tipisks latviešu virsraksts ir: „D.V. ASV zemes valdes sēde”. Tas lasītāju nesajūsmina, jo bez noriseņa šis virsraksts ir pasīvs un pie tam netiek pieminētas svarīgākās ziņas: nav jau nekāda pārsteiguma, ka sēde notika (tā droši vien agrāk izsludināta) − lasītājs grib zināt, kas tur notika. Labāki virsraksti ziņotu jaunāko, iepinot arī darbības vārdu, piem.: „ASV Vanagi izdos Plūdoņa kopotos rakstus” vai „DV zemes valde aicinās Rēgenu uz Jāņiem”, vai „Vanagu zemes valde atsauc sēdi, iet makšķerēt”.

Protams, šie virsraksti ir gaŗāki nekā oriģinālais un tādēļ telpas trūkuma dēļ varbūt nederēs. Tas noved pie vēl vienas problēmas mūsu trimdas žurnālistikā: izdevumu grafiskie iekārtojumi ir bieži vecmodīgi, nepievilcīgi un nepraktiski − daudzās avīzēs tiešām trūkst vietas saturīgiem virsrakstiem. Latviešu avīzēm būtu izdevīgi, teica referente, pāriet uz modernāku, līmeniskāku iekārtojumu, kuŗā stāsti stiepjas pāri vairākām slejām un līdz ar to virsraksti arī var būt gaŗāki.

Par piemēru, lektore rādīja kādu nodaļu no Minneapolis Star and Tribune, kuŗā lietots ekstrēmi līmenisks iekārtojums, un katrs stāsts un pievienotā fotogrāfija ierāmētas gareniskā kastītē. Šāds iekārtojums (ko angliski sauc par modular layout) ir ļoti tīrs, vienkāršs, acij tīkams. Ja nu kādam stāstam ir turpinājums citā lappusē, tad „turpinājums ...... lp.” ir neuzkrītoši ievietots tumšajā ietvarā, kas aptver stāstu. Referente to atzina par ļoti labu paņēmienu, jo pētījumi rāda, ka lasītāji vairās no stāstiem ar turpinājumiem citā lappusē; lasītājs, ievērojot „Turpinājums 8. lp.”, uzreiz sāk šaubīties, vai gaŗais raksts būs lasīšanas pūļu vērts. Tāpēc ir ieteicams vai nu stāstu saīsināt, lai tas der vienā lappusē vai arī turpinājuma rindiņu ievietot pēc iespējas neuzkrītošā veidā.

Star and Tribune paraugā bija arī redzamas tā saucamās drop out fotogrāfijas, kuŗām ir izgriezts priekšplāns (piem., cilvēka galva) un tas vien iespiests. Tas dod avīzes lappusei vēl vienu dimensiju − fotografētais priekšmets it kā izlec lasītājam pretī. Runājot par fotogrāfijām, lektore izteicās, ka latviešu avīzēs derētu vairāk bilžu ar darbību un mazāk ar individiem un grupām stīvās pozēs; ir labi redzēt čempiona volejbolistus grupas portretā, vēl labāk redzēt, kā volejbolisti uz laukuma cīnās, aizrautīgi gremdējot un bloķējot. Referente arī rādīja paņēmienus, kā ievietot fotogrāfijas un stāstus tā, lai lasītājam skaidrs, kas uz katru attiecas. Tas trimdas avīzēs dažkārt neesot skaidrs.

Runājot par grafisku apdari, kursanti ieteica vēl vienu maiņu: likt autora vārdu katra raksta sākumā. Mūsu šaurajā latviešu sabiedrībā taču pazīstam daudzus avīžu rakstniekus personīgi, un mums ir svarīgi zināt, kas ko rakstījis; pašlaik mums nepacietīgi jāšķirsta līdz stāsta beigām pēc autora vārda.

Piektdien bija viesredaktoru diena. Spilners stāstīja, ar kādām galvassāpēm viņš cīnās, lai noteikti divreiz nedēļā iznāktu trimdas lielākā avīze Bruklinas redakcijā, kur strādā apmēram 20 pilna un nepilnlaika darbinieku, kur viss notiekot lielā steigā, jo trūkstot palīgu: esot grūti piesaistīt kompetentus redakcijas līdzstrādniekus, jo dzīve Ņujorkā ir ļoti dārga, bet Laika algas samērā zemas. Viņš minēja, ka redaktors ir nevarīgs daudzos jautājumos: ASV un Kanadas lēno pastu viņš nespēj paātrināt, tāpat slinkus korespondentus nevar atlaist, jo nav, kas stātos viņu vietās.

Par Ziemeļkalifornijas Apskatu stāstīja tā redaktors Celle, kas ir profesionāls techniskais rakstnieks Sanhosē. Apskats ir vietējās latviešu biedrības izdevums ar metienu pie 600, kas sasniedz latviešus visā Amerikā. Redaktors apskatīja savu darbu no vairākām pusēm, uzsveŗot ziņu svaigumu: dodoties mājās no konferencēm, viņš pats ļoti bieži uzrakstot reportāžu jau lidmašīnā.

Sestdien Laika redaktors turpināja savu stāstījumu, rādot piemērus no sava ikdienas darba. Sekoja Zaļinska un Streipa īsreferāti par preses nākotni. Televīzijas reportieris Streips stāstīja, kāda varētu būt Laika ideālā nākotne, ieteikdams dažādus uzlabojumus: profesionālāku un objektīvāku reportāžu, modernāku grafisko apdari, „latviskās dzīves” nodaļu ar tautiskām receptēm u.c. un plašākas intervijas ar ievērojamiem latviešiem, piem., ar mūsu sūtni Vašingtonā, par ko tik maz dzirdam.

Skatoties nākotnē, Laika korespondents Zaļinskis uzsvēra, cik svarīga ir trimdas avīžu turpmākā pastāvēšana: „Ja mums nebūtu latviešu avīžu, atsvešināšanās, plaisas latviešu sabiedrībā, atšķirības starp dažādo zemju un kontinentu latviešiem strauji augtu augumā. Tas varētu apdraudēt latviešu sabiedrības pastāvēšanu ārpus Latvijas.”

Viņš minēja pareģojumus, ko izteikuši mūsu lielāko laikrakstu redaktori sešdesmito gadu beigās: redaktors Kārlis Rabācs toreiz teicis, ka viņa avīze Laiks var pastāvēt 15 līdz 25 gadus (tātad līdz 1989. g.), Austrālijas Latvieša redaktors Emīls Dēliņš teica, ka − vismaz 20 līdz 25 gadus (līdz 1994. g.). Zaļinskis pievienojās lielajiem redaktoriem, ka „zināms skepticisms par mūsu avīžu nākotni ir vietā”, sevišķi ievērojot to, ka jaunieši mūsu laikrakstus maz lasa un it sevišķi sūdzas par to ideoloģisko vienpusību. Viņš piemetināja: „Nav šaubu, ka pēc zināma laika sprīža arī Laiks... būs sasniedzis fazi, kad tā izdošana līdzšinējā veidā vairs financiāli neatmaksāsies.”

Kopsavilkumā Zaļinskis konstatēja, ka pat radikālas maiņas nepievērstu daudz jaunu lasītāju un tādēļ laikraksti praktisku iemeslu dēļ turpinās vecās sliedēs, pievēršoties vidējai un vecai paaudzei. Tāpat izdevēji (konservatīvās pieejas un materiālo apstākļu dēļ) nepievērsīsies datoriem, kas varētu uzlabot un paātrināt ziņu plūsmu. Tādēļ varētu pieņemt, ka avīžu veidotāji turpinās darboties tādā pašā veidā kā līdz šim, „labi apzinādamies, ka darbības turpināšana apdraudēta ar laika degli”.

Atskatoties uz šo nedēļu, jautāju sev, vai nākotne ir tik bēdīga, kā Zaļinskis to raksturo? Pēc šīs rakstnieces domām daudz atkarājas no tā, vai mūsu izdevumi spēs piesaistīt izglītotus jaunās paaudzes reportieŗus un redaktorus. Pašlaik mūsu jaunie žurnālisti strādā galvenokārt cittautu iestādēs, jo tur vilina lielākas algas un, liekas, arī spožāka nākotne. Ja gribam veicināt trimdas žurnālistikas pastāvēšanu, būs vajadzīga uzupurēšanās − gan no jauno žurnālistu puses, kam būs jānāk talkā, gan no lasītājiem un organizācijām, kuŗām jāturpina – un varbūt jāpaplašina − publikāciju financiālais atbalsts: nauda ir vajadzīga, lai turētos līdz moderno laiku technoloģijai un lai piesaistītu vislabākos darbiniekus.

Bet naudas jautājums ir blakus lieta. Galvenais, mums jāatrod veidi − daudzi jau minēti šinī rakstā − kā pacelt izdevumu kvalitāti. Neviens nevar garantēt, ka līdz ar augstāku kvalitāti augs arī abonentu skaits, − bet šis solis tomēr jāsper. Kā liecināja gan lietpratēji, gan vienkāršie avīžu lasītāji, mūsu laikrakstos vēlams augstāks valodas līmenis, mazāk iespieduma kļūdu, pievilcīgāka un praktiskāka grafiskā apdare, loģiskāks iekārtojums, trāpīgāki virsraksti, dzīvākas fotogrāfijas un skaidrāka atšķirība starp faktiem un vērtējumiem. Satura ziņā derētu jaunākas un precīzākas ziņas, ziņu analīzes, izmeklēšanas reportāžas, praktiski raksti latvietības uzturēšanai un ievadraksti, kas atspoguļo ne tikai vienas grupiņas domāšanu, bet tautas bagātīgo domu dažādību. Neiegrimsim miegainā pašapmierinātībā, kas var novest pie mūsu publikāciju apklušanas.

 

 

Garezerā 3X3 nometnes vadītājs Arnolds Ruperts un administratore Līga Ruperte. 1986. g. GAREZERĀ 3x3 PROGRAMMA NO RĪTA: Celsim latviešu žurnālistiku I. Cāzere, vad.; O. Celle, A. Zaļinskis, K. Streips, I. Spilners. Darba grupa skolotājiem S. Miezīte, vad.; L. Muižniece, G. Michele, J. Rumberga, L. Streipa, L. Ruperte, V. Zeps, A. Zepa. Latviešu folklora A. Grasis, vad. Sprīdītis plašajā pasaulē (polītikas ievirze)    O. Pavlovskis, vad.; A. Balodis, O. Kalniņš, A. Pavlovska, V. Klīve, M. Hildebrants, L. Siliņš, M. Latsons.   PĒCPUSDIENĀ: Iepazīšanās ar latviešu grāmatu un latviešu rakstniekiem    B. Abula, vad.; O. Stumbrs, R. Gāle, I. Lindbergs, M. Gulēna, I. Briga. Ķīmiskie latvieši    M. Ķirsons, vad.; L. Ruperte. Latvieša morāle   V. Klīve, vad. Latviskā virtuve E. Pone, vad.; Elza Sproģe. Pārrunas par mūzikas dzīvi Latvijā, Meksikā un visapkārt citur plašajā pasaulē    R. Lielmane, vad. Rokasgrāmata sabiedriskiem darbiniekiem U. Bluķis, vad.; O. Celle, L. Streipa, M. Bundža. Šachs I. Erkmanis, vad.   VISU DIENU: Ādas apdare E. Mednis, vad. Aušana un tautas tērpi M. Strausa Keramika Z. Rožkalne, vad. Kokgriešana P. Ozoliņš, vad. Jostu aušana V. Wurstnere, vad.; V. Kākule. Rokdarbi − tautas tērpi Z. Enzeliņa, vad. Rotkalšana A.J. Mednis, vad.; J. Kļaviņš, L. Spure, I. Preiss. Koklēšana E. Mednis   BĒRNU PROGRAMMA: Pusaudžiem no 11-15 g.v. S. Vilka, vad. Bērniem no 5-11 g.v. E. Kronītis, vad.; S. Kronīte-Sīpola, I. Kļaviņa Mazlācīši no 0-5 g.v. S. Putele, vad.; L. Erkmane, I. Johnson, A. Zommere, A. Streipa, G. Kļaviņa. Bija arī kopējas vakara programmas.