Jaunā Gaita nr. 161, februāris 1987

 

JAUNĀS GAITAS INTERVIJA AR ROLANDU LAPPUĶI

 

Jaunā Gaita: Vai 7. Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongress Kanadā atšķīrās no iepriekšējiem kongresiem?

Rolands Lappuķe: Grūti pateikt, bet liekas, ka jaunā maiņa pārņem grožus. Ja atskaita no Latvijas nesen izbraukušos jauniešus, visi tagadējie dalībnieki ir dzimuši mītnes zemēs, nevis Latvijā vai dīpīšu nometnēs. Sāk izteikties pirmā VLJK dalībnieku bērni. Vērā ņemama bija jaunajai paaudzei apsveicama tieksme pēc lielāka ražīguma. Kā to Brunis Rubess nosauca, tā ir „izvēles paaudze”, līdz ar to, domājams, izvēlīgāka. Tātad kongresā visur tika uzsvērts fakts, ka visiem jādarbojas profesionālāk, radot attiecīgus darbus ar piedienīgu atalgojumu. Ir arī vēlēšanās izmantot mītnes zemju iestādes, sadarboties ar polītiķiem un citiem darbiniekiem, vairāk pielietot mūsu laiku technoloģiju visumā, būt mazāk piesardzīgiem un vairāk atvērties uz apkārtējo pasauli. Tas varbūt atspoguļo, kas notiek jauniešos, kuŗu identitāte ir vairāk atvērta uz ārpasauli.

 

JG: Vai konkrēti izpaudās vēlēšanās praktiskāk darboties?

RL: Tika uzaicināti: pazīstamā žurnāliste Anna Medīna un palestīnietis Muamaru, lai viņi pastāstītu par metodēm, latviešu darba popularizēšanai. (Tas gan notika angļu valodā.) Kongress centās izveidot darba kalendāru, t.i. kādiem būtu jābūt panākumiem polītiskā, sabiedriskā un kulturālā laukā līdz 2000. gadam.

 

JG: Kas pēc Tavām domām bija sevišķi labs kongresā?

RL: Kongresā valdīja vienreizēja atmosfaira. Brīžiem tā kļuva pat elektriska. Piemēram, kad kabarē vakara beigās uz vietas salasītais ansamblis sāka spēlēt Andra Klausa sarakstīto „Reagae” par brīvības atgūšanu, pēkšņi publika burtiski eksplodēja un, gabalam beidzoties, sāka kliegt spontāni sulīgu Nyet, nyet soviet. Tādus emocijas viļņus ir grūti aprakstīt vai arī izskaidrot. Galu galā nevaru apzīmēt atmosfairu ar citu vārdu kā „nacionālu”.

Vairāku sniegumu līmenis bija augsts. Talantu bija daudz un dažādu. Jaunums un man pārsteigums bija Toronto jaunieša Andra Matīsa 2 filmas divos žanros, katru ar teicamu kvalitāti. Pirmā bija animēta komiska filma un otrā iespaidīga dokumentālfilma par mākslinieku Dzintaru Mežuli un vienu viņa darba veidošanu.

 

JG: Vai kongresam bija arī vājāki punkti?

RL: Iecerētie plāni ne visi piepildījās, bet tomēr visumā izdevās. Tomēr nevaru nepiezīmēt dažus trūkumus. Vispār nebija īsta kulturāla uzveduma, piemēram, nebija teātŗa izrādes. Te atkal var pieņemt, ka kongresa rīkošanas sarežģījumi kādreiz tā samezglojas, ka neveicas panākt visu iecerēto. Toties, man ir grūti pieņemt, ka polītiskā demonstrācija, kādu rīkoja, bija nepieciešama. Jāvar saskatīt jēgu demonstrācijai, kas mūs pašus apmierina, bet neizraisa ne mazāko interesi presē, tad nedomāju, ka ir jāveltī kongresam tik daudz laika tādam pasākumam. Gribu uzsvērt, ka VLJK ir vienīgais latviešu jauniešu vispārīgais forums. Šī foruma laiks izmantojams vienīgi izcilam gadījumam, bet ne tādai demonstrācijai, kas būs 343.557. pēc kārtas.

 

JG: Vai kongress atbilda savai vispasaulīgajai jēgai?

RL: Jā un nē. Kas attiecas uz referentiem, maz starp viņiem nebija no Ziemeļamerikas kontinenta. Bet darba grupās bija iesaistīti vairāk aizjūras dalībnieku. Šķiet, ka tā spēja izvairīties no pārrunām par pārāk lokālu saturu. Kas attiecas uz dalībniekiem, 6. VLJK Austrālijā bija vairāk dalībnieku (ap 20) no aizjūras zemēm nekā 7. VLJK.

Bez tam − bija interesanti novērot pieeju dažādību pie dažiem jautājumiem, kas varēja būt atkarīga no mītnes zemes ietekmēm. Šai sakarībā sevišķi baudāms bija panelis par to, vai latviešiem ir vēlams iestāties sveštautiešu armijās un tajās pēc iespējas ieņemt augstus posteņus. Neskatoties uz visiem pamatotajiem vai nepamatotajiem argumentiem, manuprāt, izcēlās fundamentālāka dilemma. Proti, no vienas puses bija jaunieši, kas sevi uzskata par diezgan lojāliem savai mītnes zemei, strādājot visu mūžu tai par labu, uzaudzinot tai savas atvases. Bet no otras puses bija citi jaunieši, kam ar to vien nepietiek. Tie uzskata, ka lojalitātes jautājums paplašināms, upurējot tām zemēm vēl vairāk − dzīvību vai dvēseli, pāri latviešu pragmatiskajām interesēm. Abus viedokļus var aizstāvēt vienādi labi. Tas ir pārliecības jautājums. Bet pamatā ir krietna plaisa.

 

JG: Kāda perspektīva saredzama, spriežot no 7. VLJK?

RL: Liekas, ka pastāv divas noslieces jauniešu meklējumos. Ir meklējumi uz iekšpusi, uz saknēm, un ir atvēršana uz ārpasauli. Tādēļ gribētos pievienoties Vairai Vīķei-Freibergai, kas kongresa ievadrunā izteicās tā, ka latvietis 2000. gadā būs kosmopolīts. Saprotams tas būs latvietis, ja tikai apzināsies savas saknes. Par pārējiem viņa minēja, ka tiem pēdējās pastāvošās tradicijas pirms galīgās asimilēšanas, ir ēšanas tradicijas.

 

Uz redzēšanos 8. VLJK Helsinkos 1989. gadā!

 

Jaunā Gaita