„Tikai caur redzamo apriti cilvēks var aizdomāties arī līdz neredzamai. Kad viņš ir izpratis aprites ideju. Tradicija ir cikla redzamā darbība. Tradicija liecina, ka cikls pastāv un nav atmiris” − tā Imants Ziedonis grāmatā par Madlienu. Aprite. Cikla zīme. No redzamā uz neredzamo − dziļumā! Jau sesto rudeni Katskilu kalnos, cik nu tālu no Ņujorkas, latviešu mākslinieku saiets. Tā no malas jau nekas varens nerādās − cilvēku grupiņa labi ja pāri piecdesmit un kas nu tāda sestā reizīte par tradiciju? Neredz arī spožos Ņujorkas profesionāļus − ne tur Strautmaņa, ne Celmiņas un pat vecmeistars Fridrichs Milts šoreiz palicis mājās! Un tomēr saite sien, spēks velk atpakaļ. Pirmajā vakarā, sēžot pie lielā galda, ar interesi un cieņu klausījos, kā Ēvalds Dajevskis stāstīja Dagmārai Igalai, cik brīnumspožu krāsu mirdzumu var panākt ar olas temperu. Un ausīs ieskanējās aizgājušā mēnesī Džemmas Skulmes teiktais, ka garīgi vistīrākā saruna ir māksliniekam ar mākslinieku. Apritē ir no ārpuses neredzama garīga kārtība, iekšēja harmonija. Nepavisam jau negribas tā slavēt, bet visu nedēļas nogali vērojot, cik gan spēcīgu, garīgas pietātes piestrāvotu, klusuma lauku ap sevi radīja Ēvalds Dajevskis. Patiesa ieinteresētība, klusa klausīšanās, respekts pret otra cilvēka garīgo pasauli, − kāds skaists spēks uz mūsu skaļās un nemierīgās planētas. Un spēks pievelk, pievelk arī rūpe − it īpaši kopējā − par mākslu, par mazo brāli, par tautu. Taču jau arī jaunas sejas: Kildišs no Menhetenas, Īstsaides, Robežgruntnieks-Robez, Mežulis, Grāvleja no Toronto. Aigars Kildišs − gaišu smaidu ielogo blondu matu vilnis, bet acīs radošam cilvēkam iezīmīga zinātgriba − pasaules paplašināšanās dzenulis.

Gleznotāja un tēlnieks. Alises Kalniņas gleznās ieskanas tādi citpasaulīgi akordi par cilvēka niecīgumu, bet Ludis Kalniņš marmorā meklē pastāvēšanas alķīmijas eleksīru − spēku. Abi izjūt un pakļaujas cikla zīmes pievilkšanas spēkam, kas no Montreālas velk uz Katskiliem, kur latviešu kalnā lapas jau noklājušas zemi, varbūt lai vedinātu Annu Annusu stāstīt par aizgājušās vasaras priekiem un bēdām Beverīnā, kur viņa palīdz mūsu jauniešiem apjaust saknes, cikla zīmes harmoniju, aprites spēku.

Ne jau visus te aprakstīt vai pat pieminēt, bet no paaudzes starp manējo un jauniņiem tā pati „dajevskiskā” klusā nopietnība ir Daumantā Šnorē. Vēl joprojām garīgi spurainais astoņdesmitgadnieks Arnolds Treibergs Daumantu daždažādi balstījis latviešos, bet kādēļ mēs kā tautas daļa, jā, patiesi kā tauta par šī nozīmīgā latviešu mākslinieka daiļradi zinām tik maz. Vai viņa vārdam nevajadzēja būt uz apzināmo mākslinieku līstītes, kad Ināra Ņefedova viesojās ASV?

Par saieta norisi netiku rakstījis piezīmes, tādēļ atstāstām epifānisku uzžilbumu iedaba. Oktobŗa pēdējā sestdiena savā dzidrumā šķita apliecinājums aprites iekšējai harmonijai. Jāizsaucas līdz ar Jaunēžu māmuļu no Ziedoņa Madlienas stāsta: „Diena saulaina kā pērle reta!”

No interesantās priekšlasījumu programmas gribētos pastrīdēties ar Eleonoras Šturmas domu, ka Kārļa Padega daiļrade Rīgā izmantota tendenciozi, lai radītu maldīgu uzskatu, ka tā ietveŗ sociālā protesta temu par viņa laika dzīvi. Katrs redzīgais jau pamanīs, ka pietāte iepretim jaunāko laiku vēstures faktiem Rīgā ir bijis visai sāpīgs deficits, bet nemālēsim tādēļ velnu vēl melnāku! Sociālā protesta, sociālās netaisnības un mazā brāļa sāpju tema Padega mākslā ieskanas atkārtoti un sāpīgi, gluži kā Eleonoras pieminētiem vāciešiem Diksam un Grosam. Fakts, ka Romāns Suta un tā laika kreisie liberāļi nav bijuši Kārļa Padega draugu lokā, tur nekā nemaina.

Kad saule bija norietējusi, priekšlasījumi izskanējuši un projektoru lampas izdzisušas, aprite turpinājās ar „šindingu” − ar pīrāgu ēšanu un slāpju dzesēšanu. Un lai arī Ilmārs Rumpēters ģitāru bija atstājis Džerzijā, Laimons Eglītis diriģēja „Gaismas pili” ar nepieklusušu entuziasmu. Jauneklīgi atsperīgs, fasonīgi pieglauztiem matiem, kaut arī vienu otru gadu atstātu rieviņu sejā, „šindingā” uzradās Egīls Hermanovskis. Kad es biju tāds puišelis, tad viņš Rīgā bija ne tikai vienkāršs fasona lauzējs, bet laikmeta stila virziena noteicējs. Atpūtā bildēts, kinochronikā filmēts, visu progresīvo čaļu un viņu fidu apbrīnots. Latvijas meistars slalomā drāžas zemē pa Siguldas nogāzi kakla laušanas stāvumā un nevis kaut kā, bet ar fasonīgām saules brillēm un Latvijā pirmo reizi redzētiem aluminija spieķiem. Arī mākslā un tipogrāfijā viņam bija grūti atmērījama ietekme. Kad Tālis Ķiķauka 1949. gada iesākumā zīmēja plakātu pirmajam latviešu karnevālam Kanadā „Nakts pie Baltijas jūras”, tad plakāts bija „par pirmo zorti” un pilnīgi à la Hermanovskis. Un šo savu māku Tālis savukārt bija iemācījies no Haralda Norīša Vācijas nometnē. Un ja gribat saskatīt Egīla Hermanovska stila iezīmes vēl šodien, papētiet Langmaņa darbus Kalifornijā vai Itas Ozolas − Toronto. Un kur nu vēl raudošā Hermanovska tautu meita uz Rīgas žurnāla Laikmets vāka, kad pie Latgales debesīm jau dega kaŗa ugunsgrēki. Tā vien liekas, ka Hermanovska toreiz iezīmētās asaras vēl joprojām līst pa Annas Dārziņas gleznoto sērdienīgo sieviešu vaigiem. Jutos pagodināts, kad Egīls ar mani aprunājās, un es mazliet neveikli skaidroju, ka man jau tie sirmie mati... Uz to saņēmu ātru solījumu par varenu pervi, kas visu šo laika pastrādāto nebūšanu atkal vērtīs par labu. „Cik tad Tev īsti ir to gadu, − man pašam ikurāt 39” − reizē jautā un atbild Egīls. Un tad kaut kā gluži vaļsirdīgi man jāatzīstas, ka arī man ir ikurāt tikpat. Tad nu nākamgad ar Egīlu Hermanovski kopā svinēsim apaļu jubileju, bet faktiski jau es varu atbildēt tikai par sevi.

Atskaite iesākās ar Gundara Robežgruntnieka gaismas un stikla parādi. Pirmo reizi Gundaru kā vēl gluži jaunu studentiņu redzējām pirms 11 gadiem. Ai, kas par skaistu augšanu varēšanā, roku rokā ar krāsainā stikla gaismas caurstarotu mirdzēšanu!

Laimons Eglītis bez savas noslēpumu glabājošas ūdensaugu valsts rāda arī Valtera Lindberga skanīgās krāsas uz papīra (šodienīgs abstraktā ekspresionisma variants).

Eleonora Šturma rāda maiņas „bruklinieša” Viļņa Strazdiņa glezniecībā. Viņa ainavu elementi kļuvuši maigāki, formas apaļīgākas, un tāds violets maigums iezadzies paletē. Man šī glezniecība šķiet rados Mairas Reinbergas delikātām abstrakcijām, lai gan ārēji tik atšķirīga.

Ģirts Puriņš rāda gleznas no savas izstādes, kas tobrīd vēl redzama Maiemi. Ģirta virtuozā ģeometrija arvien vairāk atkāpjas, dodot vietu mirdzošiem krāsu sadariem. Ģirts arīdzan rāda nesen Floridā satiktās Astrīdas Dāliņas (nākamā paaudze uz jauno pusi no Ģirta) darbus. Cik gan daudz, dažādi un arī vienādi ir gleznotas saules puķes! Prātā ieķērusies Astrīdas glezna, kur no dekoratīvā zieda patvēries tikai zeltainas krāsas ieklājums − kā gabaliņš saules.

Dagmāras Igalas mierpilnajām, krāsām apdzīvotām, savdabīgām formām piemīt tāds sapņains maigums.

Gleznas par temu „Sieviete un govs” Daina Dagnija rādīja Katskilos jau pirms pāris gadiem. Arī šoreiz, lai gan „govs gleznu” cikls viņai, šķiet, šobrīd izsmēlies. Tie ir spēcīgi lielu dimensiju (6 pēdu augsti) gleznojumi, un tik dziļi pārdzīvots folkloristiskā un šodienīgā sasaistījums latviešu glezniecībā nez vai būs atrodams. No moderniem „lielajiem” mani fascinējis vācietis Anselms Kīfers. Ar mūsdienu mākslas formām savīt Nībelungu teikas ar Otra pasaules kaŗa kaujām. „Sieviete un govs” it kā Ziedoņa „Poēmas par pienu” nākamā daļa ar citiem izteiksmes līdzekļiem.

 

 

Smeldze, grūtums, bet arī ziemcietība − „kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries!”

Pasaules mākslā govs ir daudz apteiksmota jau kopš antīkiem laikiem, bet pilsonīgi (lasi „anštendīgi”) audzinātam latvietim šis tematiskais pavediens nav īsti pa kaulam. Tā arī nesen dzirdēju pārmetumu: kā nu Krišjāņa Barona jubilejas numurā „Sieviete un govs” reproducēta titullapā!

Pēdējā šī cikla gleznā redzamas vairs tikai govju kājas un pati sieviete it kā iemīta bruģī. Un nākamajā darbā palikusi tikai sieviete, un ir izskanējis augšāmcelšanās kliedziens. Bet tā vien liekas, ka šim kliedzienam ir šodienas skaļums, ir histērisks griezīgums. It kā kaut kas pielipis no mūsdienu programmatiskiem vienlīdzības cīņas saukļiem. Folkloristiskā ziemcietība kā iemīta zemē, tā, šķiet, tur arī palikusi un, ja arī šī sieviete nonāks debesīs, jāšaubās, vai viņu tur ilgi piecietīs aiz pārmērīgā skaļuma.

Bez svešuma mākslinieku darbiem redzējām arī trīs diapozitīvus no Ilmāra Blumberga 33 melnbaltu litogrāfiju cikla „Viss ir viens” un asējuma trejskaldni „Satikšanās uz ceļa”. Blumberga filozofiskās domas blīvums it kā no jauna apliecina, ka visi jau esam no viena − no vienas saknes, no viena koka, pa vienu ceļu, ar vienu tikšanos, kas ir reizē mirklis un mūžība!

Par nesenām Rīgas aktuālitātēm (tēlnieku simpozijs pie Mārupītes) un savu fotogrāfiju izstādi iepriekšējā mēnesī Rīgas fotoamatieŗu klubā stāstīja un rādīja Valdis Kupris. Pēc iepriekšējās vasaras gleznu un zīmējumu izstādes fenomenālās popularitātes šoreiz Rīgas „esteblišments” licis Valda ceļā dažādus šķēršļus, lai skates laikā viņš jau būtu atpakaļ Amerikā. Valdis tomēr bijis Rīgā, kur viņa izstāde notikusi parallēli ar kāda krieva fotogrāfa skati. Bijusi norāde, lai visu laiku gan nepavadot skates telpās. Arī draugi devuši padomu, lai, dalot savu cilvēkmīlestību, neesot gluži tik devīgs kā aizgājušā vasarā. Atklāšana bijusi svinīga, un izstāde blīvi apmeklēta, ko visu varam noskatīties Valda atvestajā videolentē. Palaikam skates apmeklētāji spontāni sākuši dziedāt latviešu dziesmas. Jāatzīstas, ka video skatītājam Katskilos ir savāda sajūta, kad dzird cilvēku grupu Rīgas izstāžu zālē nadzīgi raujot: − „nu tik, brāļi, naigi, naigi...” Būtu jāmin, ka par Gustavu Celmiņu dziedātāji nezina nekā, jo Latvijas vēsture jau šodien Rīgā tiek mācīta ar zināmu atlasi. Interesanti ir nolasītie apmeklētāju kommentāri no anonimās „kommentāru kastes”. Bez izstādi un mākslinieku slavējošiem („Tu atstāji dziļas pēdas mūsu dvēselē”) tika nolasīti arī aicinājumi Valdim neaizmirst sludināt Amerikā, ka Latvijā valda liberālākā un humānākā sociālā un polītiskā sistema visā pasaulē. Viens apmeklētājs izteicis sašutumu par šovinistisko pieeju, ka skates atklāšanā tik daudz lietota latviešu valoda, jo izstāde lūk „esot valsts, ne privāta lieta”. Bija interesanti klausīties un skatīties. Jācer, ka tas mums palīdz izprast mūsu tautas tagadējo situāciju. Prātā atkal nāk dzejnieka Māra Čaklā vārdi intervijā Jaunajai Gaitai, „ka tā tiltu celšana ir ļoti komplicēta un delikāta lieta.” Cik īsti patiesības un mīlestības, un arī uzticības, draudzības un atklātības (par sirdsasinīm jau nemaz nerunājot) tai saistvielas formulā var atļauties, šķiet, vēl nav gluži skaidrs. Brīžam tā vien liekas, ka ja kāds miligrams pāri mēram, tad izsper ideoloģisko spundi, ka nobūkšķ vien.

 

*  *  *

No 1986. gada 28. oktobŗa līdz 1987. gada 1. februārim Diseldorfas mākslas muzejā Skandināvijas glezniecības izstāde no laika uz divdesmitā gadusimta sliekšņa − „Ziemeļu gaismā”. Izstādē pārstāvēta arī somu (Galen-Kalela), bet, diemžēl, ne Baltijas tautu glezniecība.

Apmēram tai pašā laikā Diseldorfas pilsētas muzejā (Stadtmuseum Düsseldorf) Sandras Ikšes tekstilmākslas izstāde. Ikšes izstādei illustrēts 32 lappušu katalogs ar pašas mākslinieces kommentāriem:

Radīt mākslu man ir līdzīgi kā iet dzērvenēs vēlīnā rudenī, kad gaisā jau ziemas aukstums. Dzērveņpurvs ir cilvēku gluži atstāts, ja neskaita nedaudzos, kuŗi kopš bērnības nav aizmirsuši sarkanās ogas, kuŗas mirdz it kā asinspilieni zaļā tepiķī.

Kad ūdens sāk smelties zābaku stulmos un purvs draud mani ieraut savā aukstumā, es atbrīvojos un izstiepju rokas pret zvaigznēm un mēģinu tās pa vienai nolasīt un ielikt grozā pie sarkanajām ogām. Kurvi es paslēpju zem egles un kad apgriežos, tas ir tukšs.

Tad man ir jāmeklē cits purvs, lai piepildītu jaunus grozus. Un es apzinos, ka jo tālāk es aizmaldos, jo tuvāk piekļūstu savām īstajām mājām.

 

Nikolajs Bulmanis