PAR PĒTERI PĒTERSONU UN VIŅA GRĀMATU ACIS. ZVAIGZNE. ACIS

 

1968. gada jūnijā grupa Padomju Savienības mākslinieku viesojās Ņujorkā. To vidū arī Pēteris Pētersons, drāmaturgs, režisors un rakstnieks.

Tā kā viņš ir manas draudzenes un dvēseles tuvinieces Annas Auzeres brālis, biju viņam pretī jau lidostā.

Caur Ņujorkas teātŗiem, muzejiem un kino traukdamies, Pētersons, saukts ģimenē un Rīgā Runcis, kādu vakaru mirkli bija arī Kadiļcietoksnī, 50-to un 60-to gadu Ņujorkas literātu pulcēšanās vietā − un, aizrautīgi žestikulēdams, cēla mums priekšā savu tolaik jaunās lugas Man trīsdesmit gadu dziesmu par līko gurķi.

Reiz dzīvoja viens gurķis zaļš
Un tomēr nelaimīgs,
Jo bij viņš zaļš un ieapaļš,
Bet vienā galā līks.
Vai tas var būt,
Vai tas var būt,
Ka bij viņš zaļš un ieapaļš?

Un dārznieks dara, ko tik prot,
Viņš piesien to un baŗ,
Bet gurķi nevar izlabot,
Kāds bij, tāds paliek ar.
Vai tas var būt,
Vai tas var būt,
Ka gurķi nevar izlabot?

Tos taisnos gurķus tirgū ved
Un pārdod pilsoņiem,
Bet līko pāri sētai met
Par pamācību tiem.
Vai tas var būt,
Vai tas var būt,
Ka līko pāri sētai met?...

Tā bija atklāsme. Laiks izkusa, mana pilsētu pilsēta Rīga kļuva pēkšņi atkal tagadne, Runcī un viņa dziesmā klausoties. Tā bija no jauna mana, brīnišķīgi mana.

Šis mirklis kļuva par mēness staru tiltu atpakaļ uz mājām, un pēc gada es dzīva pa to Rīgā vēlreiz atgriezos.

Sezona bija gandrīz beigusies, neredzēju Motociklu, Pētersona un Imanta Ziedoņa jauno dzejas drāmu, par ko tobrīd runāja visa Rīga. Par dienu 1970. gada rudenī nokavēju arī Idiotu, Runča Dostojevska dramatizēto un viņam būtiski vistuvo lugu, par ko viņš savā grāmatā Darbības māksla rakstījis:

Liekas, visspilgtāk romānā tverto pamatkonfliktu Dostojevskis jau izteicis romāna virsrakstā − Idiots − motīvā, kas vērpjas cauri visam romānam. Šai apzīmējumā slēpjas dziļa pretruna, nežēlīgs paradokss, kņaza Miškina traģēdijas kodols. Proti, cilvēku, kas ir nesalīdzināmi labāks, smalkjūtīgāks, sirdī gudrāks par daudziem cilvēkiem, kas ir bezgala atklāts, patiess, savās tieksmēs tīrs, pret citiem dziļi iejūtīgs, vērīgs un vēlīgs, tā laika sabiedrība nesaprot un, lai atvieglotu sev šo nesapratni, sauc viņu par idiotu.

Bet septiņdesmitiem gadiem trakā skrējienā tālāk skrejot, piedzīvoju uzvedumu Spēlē, Spēlmani, Pētersona kopīgi ar Imantu Ziedoni izveidoto Aleksandra Čaka dzejoļu apvienojumu drāmaturģiskā vienībā (kas vēl ir Rīgas Valsts jaunatnes teātŗa repertuārā), Bastarda pirmizrādi un pagājušo pavasari viņa Meteoru, kā arī 1972. gada rudenī un 1974. gada agrā vasarā Runča Fedras, viņa paša, no franču valodas tulkotās, Rasīna lugas lasījumu.

No Rīgas aizbraucot, manā ceļa somā bijušas Runča grāmatas: Darbības māksla 1978. gadā, Majakovskis (lugas) 1981. gadā un pagājušā jūnijā Acis. Zvaigzne. Acis., kur sakopotas mātei dāvinātā „Nebrīvības poēma”, viegli ritmizētas apceres „Mans svešais, vienīgais, māns brālis”, vienas mīlas mazā drāma Acis. Zvaigzne. Acis., lugas Man trīsdesmit gadu un Bastards, spēle ar pārģērbšanos 2 cēlienos, 15 ainās.

Kā jau no virsrakstiem jaužas, Pētersons ir sarežģīta, gribētos teikt, laikmeta sarežģīta personība. Marčs Bastardā saka: „Trūkst vienkāršības man”. Un nedaudz tālāk:

Tā piemita ir man, kad biju vēl
Aiz vēja, kam mūs izšķirt nebija žēl,
Un vienkāršība palika pie tevis.

Bet Imants Ziedonis zīmīgi par viņu rakstījis: ... „Pētersonam nav sastinguša ideāla, tāpēc viņš ir brīvs cilvēks. Viņš vienmēr ir brīvs un gatavs pārdalīt īstenību.” Un vēl: „Brīvība nav tiesības, brīvība ir spēja. Pētersons uzrāda lielu brīvības spēju.” Viņš ir dramaturģijas meteors Rīgas bieži pieticīgajās debesīs un, kaut gan zaudējis Dailes teātŗa galvenā režisora vietu, ko mantoja pēc Smiļģa aiziešanas, nav piesaistīts nevienam teātrim, Rīgā pavisam droši jau gadiem tiek runāts par Pēteŗa Pētersona teātri.

Teātŗa zinātniece Līvija Akurātere par viņu izteikusies:

Viņa mākslas darbu filozofiskais saturs virza mūs pretī atzinumam − izšķirīgam un iedvesmojošam −, ka nevis pasaule ir naidīga cilvēkam, bet cilvēks reizēm kļūst pats sev vislielākais pretnis. Tāpēc cīniņš pašam ar sevi ir cilvēka, cilvēces drošākais attīstības virzītājs.

Pie Pētersona dramaturģijas šūpuļiem, kā viņš pats Darbības mākslā rakstījis, stāvējuši Brechts, Tovstonogovs, Efross etc.

Brechta atziņu... par cilvēku un līdz ar to mākslas tēlā slēpto potenciālu, par lūkošanos uz cilvēku, saskatot ne tikai to, kāds viņš ir, bet arī to, kāds viņš varētu būt, − šo domu bezgala reižu esmu citējis un tagad vairs to nedaru, jo sadzīvoju ar to kā savu. Doma par cilvēka garīgo potenciālu „uzspridzināšanu” mākslas darbā man joprojām pieder pie dārgākajām estētiskajām pamatatziņām.

Pētersona lugām, dzejai ir atslēgas; daudzas tikai viņam vien zināmas, citas minamas, reta rodama. To meklēšana nav izprieca, tā ir kā pašam uzkāpt Gaiziņā vai laisties Burtniekezera dziļumā. Bet − uzslēdzam Rīgu šodien, cilvēku − mākslinieku tur. Reizē brīnišķīgi romantisku, askētisku sevis šaustītāju, augstākās patiesības meklētāju, atradēju; varētu teikt − bieži kņaza Miškina dvēseles radinieku. Pašu Rīgu kā sidraba birzi, tīra zelta, laika duļķa skartu, un tomēr dziļākā būtībā neskartu.

Es nevaru, negribu šīs lugas analizēt. Jo − „Tā jau pārāk daudz Nenotvertu zīmju spietu kailas kosmā klīst” (Bastards, 256).

Birzs brīnišķais zelts − kā visu alķīmiķu zelts − manu dvēseli dziedē. Caur Runča lugām es nonāku mirkli mājās, savās īstās, vienīgās šīsdienas mājās.

Varbūt šādai rakstīšanai cits taujās savukārt atslēgu. Bet − „Būt zariņu nolauzusi, Tad staigātu raudādama” − es vēl ilgi nelauzīšu neviena Runča birzs zariņa, kuŗā Dievs man piešķīris laimi mirkļiem būt.

Rindās, kas šim rakstiņam atvēlētas, nevaru tuvāk pakavēties pie visiem Pētersona jaunā krājuma Acis. Zvaigzne. Acis. darbiem.

Ieskatam pavisam īsi par Bastardu, Pētersona labāko lugu. Tā ir psīcholoģiska drāma, sarakstīta 1974. gadā brīvā pantā bez izteiktas vietas un laika.

Lugas sižets īsumā: ar savu izvēli visus pārsteidzis, Profesors, lielākais gobelēnu mākslinieks, kāds latviešiem bijis, no savas darbības aiziedams un par savas darbnīcas pēcnieci izvēlējies Agni, savu visapdāvinātāko skolnieci, kas lugā tiek saukta gan par Saulgriežnakts prieka māti, gan bastardu. Viņš tomēr nekad īsti labi nav varējis ar viņu, lielu spītnieci, saprasties, sūtījis Agni uz Ļeņingradu mākslā papildināties. Lugas tālākā norisē Agnes cīņa ar sevi un savu apkārtni par savas mākslinieciskās domas izteikšanu, par savu lielo uzdevumu − Burtniekpils gobelēnu zāles radīšanu.

Zvaigznes un acu tema skan cauri visai grāmatai. Jau pašā agrīnākā darbā, lugā Man trīsdesmit gadu − cilvēka attieksmes ar sabiedrību, kollektīvu − Roze ievada monologā runā par koreandra smaržu, „Kas kā gaisma no dzisušas zvaigznes Nāk un nāk, kaut zvaigznes vairs nav.” (70. lp.). Bastardā Agne ir dzimusi zem astotās (brechtiskās?) zvaigznes, kā vēl tiek teikts: „Zem tās zvaigznes, kuŗas vēl nav.” (327. lp.). Tema kulminē mazā drāmā Acis. Zvaigznes. Acis., kur varonis jautā: „Zvaigzne, kur ir tavas acis?”

Cilvēka garīgo izaugšanu, pārveidošanās problēmas Pētersons saista ar tādu iekšējās katarses spēku kā mīlestība. Viņa izteiksmes līdzekļi lakoniski, valoda iekšēji ritmizēta.

Dzīves smago un bagāto realitāti mīlēdams, Pētersons to cenšas pietuvināt debesīm, kā viņš pats to saka „kontaktēties caur zvaigzni”. Viņa poētiskās saskares tilts − Acis. Zvaigzne. Acis.

Arī daļu no viegli ritmizētām apcerēm ar apakšvirsrakstu „Mans svešais, vienīgais, mans brāli” man laimējies dzirdēt paša autora vienreizīgā priekšā cēlumā. Tāpat kā „Nebrīvības poēma”, tās ļoti personīgas, simboliskas, īsas drāmas, kas gaidīt gaida to, kā Runcis saka, „uzspridzināšanu”.

Man gribētos tās visas pieminēt ar pēdējās apceres „Spēles dvēsele” (Lilijai Žvīgulei) rindām:

Es nespēju to. Mana lapa liecas sausa kā tāss.
Bet teātris, kur Jūsu mūžs ir siets, kur Jūsu gaita ir ieta,
Mirdz, slavas vārdos tērpts, un šais košajās dzejrindās,
Šai dziesmā Jums pieder viens pants, viena vieta.
Jūsu dvēs’le tai līdzi kā plīvuris žvīgo, kā liesma līgo un stīdz,
Tikai līdz, tāds ir aktierim nolemtais nerimas ceļš, tikai līdz.

Arī Pētersons ir lielisks aktieris. Laimīgie viņu Jāņu laikā redzējuši Rīgā Drāmas teātrī Skroderdienās nokāpjam no skatuves zālē un ozolvainagiem kronējam tālus viesus. Tas skan kā leģenda un droši par tādu kļūs.

Es nevaru ielikt Pēteri Pētersonu pāris lappusēs. Viņš ir par lielu. Šī ir tikai norāde, astronomiska ziņa − Rīgas un vispār mākslas debesīs uzaususi zvaigzne, savā zvaigznes mūžā vēl jauna, bet jau uzlēkdama reti spoža − Pēteris Pētersons.

 

(1986)

Mudīte Austriņa

 

 

 

PILNA MĀRAS ISTABIŅA SANFRANCISKO 

 

Māras Zālītes Pilna Māras istabiņa mūsu literātūrā ir viena no tām retajām lugām, ko jau tūliņ pēc publicēšanas tauta kā Latvijā, tā trimdā pieņēma par savu dziļāko nacionālo jūtu izpausmi.

Kopš lugas parādīšanās Karogā (1983,2) un Jaunajā Gaitā (1984,148 un 149), tā presē iztirzāta bieži. Divas labākās recenzijas, ko izdevies lasīt, ir Māŗa Raudas (Latvijā Šodien, 1984, 12. lp.) un Anšlava Eglīša (Laikā, 1986. 22. nov., 3. lp.). Eglīša recenzija satur arī ļoti pilnīgu satura atstāstījumu. Tā varam pieņemt, ka Māras istabiņas sižets JG lasītājiem būs pazīstams. Pēc lugas pirmizrādes (1982. gadā Rīgā, Jaunatnes teātrī) tā lasīta arī vairākos trimdas centros (ieskaitot Sanfrancisko 1986. g. 25. aprīlī), taču pilnā skatuviskā uzvedumā trimdā nebija izrādīta. Tādēļ jo sevišķi jāapsveic Laimonis Siliņš, kas „Mazā teātŗa” 20 gadu jubilejas uzvedumam 1986. g. 18. oktobrī (Latviešu Draudzes namā, Sanfrancisko) izvēlējās tieši šo visai tautai tik nozīmīgo darbu. Vēl jo vairāk jāslavē Siliņa uzdrošināšanās lugu izrādīt trimdas apstākļos, jo luga prasa samērā lielu, kompetentu aktieŗu skaitu, ko Siliņam un palīgrežisorei Izabellai Osītei šim uzvedumam izdevās piesaistīt.

Sāksim ar to, ko skatītājs ierauga vispirms: tas ir, dekorācijas un kostīmus. Raimonda Staprāna Māras istabiņas skatuves ietērps sastāvēja no pelēka pabieza audekla un debesu trijstūra (arī Māras zīmes) lugas sākuma un beigu skatos un no Austras (dzīvības) koka projekcijas lugas vidus daļā. Brigitas Siliņas smilšu toņos ieturētie, stilizēti latviskie kostīmi bija izdomā bagāti un acij tīkami.

Tālāk par spēli. No sieviešu lomu tēlotājām visvairāk izcēlās Ieva Celle, kas tēloja Miķeļa meitu Artu. Blonda, stalta, skaista, mirdzošām zilām acīm, labu balsi un valodas ritma izjūtu, Celle Artu nospēlēja ar tādu jaunavīgu jūsmu un mīlošu sievišķīgumu, ka patiesi tapa par izrādes centru. Tā tam arī vajadzētu būt, jo Zālītes lugā meitene Arta ir tautas cerība un dievietes Māras līdziniece zemes virsū.

Miriamas Krūmiņas Mārai bija spēks, kas pats par sevi ir neatsveŗama aktieŗa dotība un ar ko Krūmiņa, kopš sava sulīgā sekretāres tēlojuma Omartija kundzē (1978. gadā), ir izcēlusies veselā rindā (Felicitā Eglīša lugā Karmen, Karmen; Melānijā Leldes Stumbres Ipolitā) „Mazā teātŗa” inscenējumos. Taču Māras istabiņā dievības Māras tēlojumā kopā ar spēku būtu gribējies arī kaut kāda iekšķīguma, mistērijas un arī mīļuma.

No vīriešu lomu tēlotājiem izcēlās tieši sekundāro lomu tēlotāji, kā: Tālvaŗa Turaida kundziskais Saimnieks ar Reinholdu Milleru kalpa Kraukļa lomā; Andrejs Gulbis Miķeļa vecākā dēla Andŗa lomā − gan dikcijā, gan ķermeniskā izmaņā pierādot savu skatuves pieredzi; Mārtiņš Gulbis jūtīgi notēlojot Miķeļa jaunāko dēlu; Austras koka meklētāju Madi, sevišķi miršanas skatā. Jaunpienācējs Jānis Veidis piešķīra traģisku spožumu kaŗavīra Niklāva lomai.

Dainis Turaids pasaules apceļotāju Indriķi notēloja ar atturīgu humoru, taču visvairāk izcēlās lugas liriskajās pasāžās, atceroties dzimtās zemes ūdeņu un zāļu smaržošanu, kas viņu beidzot bija pārveduši mājās.

Tomēr, ja visumā Indriķi gribējās teatrālāku, − pārticības galdauta ieguvēju un pazaudētāju Miķeli, ko tēloja Laimonis Siliņš, liekas, vajadzēja tēlot mazāk drāmatisku. Anšlavs Eglītis, savā (augšminētajā) recenzijā raksturo Siliņa spēli kā „ērtu virtuozitāti”. Bet varbūt tieši šīs virtuozitātes dēļ Māras istabiņas dzīru skatā skatītājs sāka apbrīnot Siliņa baletisko grāciju, kad pārticības galdauta atnestam postam būtu vajadzējis likt skatītājam sarauties pretīgumā un šausmās.

Tāpat Brigita Siliņa rakstu zinātājas un tradiciju kopējas Madaras lomu nospēlēja ar mierīgu vienkāršību (ko labi darīt var vienīgi profesionāli, kas Siliņa ir), taču īsti Madaras toni šajā pirmajā izrādē Siliņai atrast neizdevās. Zālītes Madara ir divdabīga būtne. No vienas puses nemīloša un auksta: viss, kam sakars ar fizisku radīšanu un bērniem, tai pretīgs. No otras puses − fanātiska bezkompromisa māksliniece, kuŗas lādēs sakrātajiem rakstiem tomēr IR vērtība. Madaras prieku par radīto rakstu skaistumu Siliņas tēlojumā juta, Madaras aukstumu mazāk, tā Siliņas tēlojumā Madarai pietrūka reljefa.

Nobeidzot par uzvedumu pašu. Režisors Siliņš Zālītes „drāmatisko poēmu” bija centies pārvērst „skatuviskā darbībā” un visā visumā tas viņam izdevās labi. Taču šādās dziļāku meklējumu un ētisku atziņu lugās uzsvērta skatuviska darbība novērš uzmanību no teksta simboliskās nozīmes, ko sevišķi izjuta lugas pirmajā daļā, kur varbūt arī bija par daudz mūzikas un dziedāšanas. Tādēļ vislabāk izcēlās garie Māras un Artas dialogi un monologi lugas otrā daļā. Taču galvenais trūkums bija, ka ar visu rūpīgo inscenējumu un visumā pat ļoti labo spēli Māras istabiņa kaut kādu dziļāku emocionālu pārdzīvojumu neradīja − atmiņā palika dzidri monologu brīži un tad kaut kā mutuļojoša darbība uz pārāk mazas skatuves... Varbūt tieši teksta bagātības dēļ Māras istabiņu vajadzētu izrādīt gandrīz kā dramatisku skandējumu ar minimālu darbību, noskaņas pastiprinot vienīgi ar gaismām. Taču jācer, ka Māras istabiņu iestudēs arī citas trimdas teātŗu grupas un ka kādai šo dziļi dvēselīgo toni izdosies notvert.

Taču visgrūtāk ir spert pirmo soli. Pats galvenais ir, ka Laimonis Siliņš Māras istabiņu uzveda un ar šo tik nozīmīgo darbu iepazīstināja vismaz Sanfrancisko un Losandželosas tautiešus.

 

Skaidrīte Rubene