ARĪ ES DZĪVOJU VIENĀ TRADĪCIJĀ

 

Daži jautājumi Larim Strunkem galvenokārt par Ķīnas ceļojuma iespaidiem. Laris Strunke piedalījās zviedru mākslas izstādē Ķīnā. Šai sakarībā L.S. kopā ar kādu zviedru mākslinieci un viņas vīru rakstnieku uzturējās Ķīnā 1985./86. gadskārtu maiņā.

 

Imants Zilberts: Vispirms jautājums par Budapeštas Kultūras Foruma mākslas izstādi, kuŗā Tu reprezentēji zviedru mākslu. Vai tur piedalījās vēl kādi latviešu mākslinieki, vai Tu sastapi trimdas jumta organizāciju novērotājus, vai tas ir tiesa, ka kādu Tavu gleznu iegādājās Mākslas Muzejs Budapeštā?

 

Laris Strunke: Tur mēs bijām tikai divi latvieši − es un Ilmārs Beķeris (tagadējais Zviedrijas vēstnieks Īrijā). Izstādē piedalījās daudzi labi mākslinieki, un man ierādītā telpa bija tikpat liela kā zemēm, kuŗas izstādīja vairākus māksliniekus. Manu gleznu „Ceļš” iegādājās Mākslas Muzejs Budapeštā.

 

IZ: Cik ilgi Tu uzturējies Ķīnā, un kādi ir Tavi vispārējie iespaidi?

 

LS: Mēs bijām nedaudz dienu Pekingā, tad Čengdū un Šiānā: pusotras nedēļas oficiāli, tad divarpus nedēļas paši uz savu roku. Čengdū mēs pārvācāmies uz citu hoteli, ko pat vietējiem taksīšu šoferiem bija grūti atrast.

Visi cilvēki cīnās, gandrīz visi dzīvo tais pašos apstākļos, izņemot, protams, tos tur „augšā”.

 

IZ: Ķīniešu slavenais architekts − emigrants Pei ir būvējis pie Pekingas kādu hoteli (Fragrance Hill Hotel) − tas būtu apmēram tā, ka Gunārs Birkerts būvētu kādu hoteli vai muzeju Rīgā.

 

LS: Jā, to visi brauc skatīties, mēs tur nebijām.

 

IZ: Kāda ir ķīniešu interese par viņiem tik svešo zviedru glezniecību?

 

LS: Viņi cītīgi skatījās katru gleznu. Visas gleznas bija jāizskaidro, par visām gleznām bija jāstāsta. Ka cilvēkiem ir tik liela interese, mēs to varējām piedzīvot kā pierādījumu katru dienu.

 

IZ: Kā ar mākslas izglītību?

 

LS: Akadēmija ķīniešu izpratnē ir vieta, kur gleznotāji var strādāt un viņi strādā ļoti tradicionāli. Eļļas krāsas gandrīz nav pazīstams materiāls. Bija ļoti auksts: Akadēmija bez apkurināšanas, gleznotājs ar dūraiņiem, kas, piesieti auklā, karājās katrā pusē.

 

IZ: Kādas ir mākslas krātuves?

 

LS: Katrā lielā pilsētā ir viens muzejs. Muzeji ir lieli un oficiāli.

 

IZ: Pazīstamais ķīniešu mākslinieks − emigrants Za Vou Ki un Raušenbergs (Rauschenberg) ir izstādījušies Ķīnā.

 

LS: Jā Raušenbergam bija lieli izdevumi: viņam pašam bija viss tas jāsamaksā, apmēram 2 miljonus dolāru.

 

IZ: Sečuānas galvaspilsētā Čengdū Tu piedalījies zviedru mākslas izstādes atklāšanā. Kā viss tas notika?

 

LS: Tā izstādes atklāšana notika tā. (Uz fotogrāfijām redzam, ka zviedru māksliniece pie muzeja ieejas taisās pārgriezt vernisāžas lenti, apakšā stāv ķīniešu masas.) Kāds runāja, zviedru kultūras atašejs tulkoja, tad tika pārgriezta lente, un visi drāzās pa kāpnēm augšā.

Vienlaicīgi ar mums bija poļu izstāde − ļoti labiem, ne pārāk lieliem darbiem.

 

IZ: Vai Tev bija izdevība redzēt propagandas mākslu, polītisko vēstījumu, ziņojumu tautai?

 

LS: Nē, izņemot polītisko vēstījumu par vienbērnu ģimenēm, par bērnu ierobežošanu, ka nedrīkst būt vairāk kā viens bērns ģimenē. Tas bija lielā formātā ielu krustojumos.

 

IZ: Kādi ir ķīniešu mākslinieku eksistences avoti, vai viņi pārdod privāti?

 

LS: Grūtību līmenis kā šeit, tas tāds minējums. Privātie tikpat kā nepērk, var tikai brīnīties, ka tomēr Zviedrijā tik daudz privāti pērk gleznas.

 

IZ: Tu labprāt brauc ar divriteni. Dažās Ķīnas pilsētās varot noīrēt divriteņus. Vai Tu to darīji?

 

LS: Nē, bet es biju izrēķinājis, ka jāpaņem līdz savas tālslidošanas slidas. (L.S. ziemā nodarbojas ar tālslidošanu, kādā fotogrāfijā redzam, ka ķīnieši kādā Pekingas parkā apbrīno viņa tālslidošanas slidas.) Tādas viņi nebija redzējuši.

 

IZ: Kā Tu sapraties ar ķīniešu māksliniekiem?

 

LS: Es satikos ar vecāku gleznotāju, kas bija gleznojis 30 metru garu un 20 cm. augstu rulli; viņš bija gleznojis vienu ceļojumu, varētu teikt sava veida filmu; te bija visādi veidi un virzieni, un ne tikai savu ceļojumu, viņš bija gleznojis dažādos ķīniešu stilos un līdz ar to gadalaikus un pats sevi, apmēram tā, kā mākslinieks ceļo un kā to redz. Tas bija kaut kas fantastisks, ko es nekad neesmu redzējis. Viņam patika manas gleznas un man patika viņa darbi, tā kā mēs labi sapratāmies.

 

IZ: Ko Tu vari teikt par ķeizara terrakotas armiju Šiānā? (Stokholmā tika izstādīts zirgs un dažas karavīru figūras lieliskā izstādes architektūras iekārtojumā.)

 

LS: Te gandrīz varēja redzēt labāk, kontakts bija labāks, tur stāv diezgan augstu un skatās. Viņi jau rok desmit gadus, mani fascinēja viss tas, kā nav, kad redz tikai fragmentus, it kā vienu armiju, kas noslīkusi smiltīs, kur redz tikai galvu vai roku, viss tas sirreālistiskais.

 

IZ: Kādi bija Tavi lielie mākslinieciskie pārdzīvojumi?

 

LS: Mani visvairāk saistīja architektūra un kaligrāfija.

 

IZ: Mums ir sveša ķīniešu mākslas aistētika, mēs daudz ko nesaprotam. Vai Tavs novērojums arī ir tāds, ka ķīnieši, būdami kopēšanas mākslas virtuozi, kopiju vērtējot gandrīz tikpat augstu kā mākslas darba oriģinālu?

 

LS: Es pievienojos pilnīgi tam, kāpēc mūsu oriģinalitāte ir tik svarīga. (Ar kaligrāfiju ir tādā pašā veidā.) Viņiem ir citāds vērtējums, piemēram, jauns mākslinieks, kas strādā tādā stilā kā ap 13. gadsimtu. Tāpēc mums ir grūti saprast viņus, un viņiem grūti saprast mūs.

 

IZ: Kultūras revolūcija taču bija liela katastrofa?

 

LS: Jā, to visi atzīst, un visi par to runā.

 

IZ: Vai Tev atmiņā vēl kāds spilgts epizods?

 

LS: Čengdū mēs redzējām „Pekingas Operu”, kas šeit domāta kā teātŗa forma. Tā savādi redzēt uz skatuves visādus prinčus salonā...

 

IZ: Teātrī Tu esi sadarbojies ar Andri Blekti. Tieši Tavas līdzdalības, Tava skatuviskā tvēriena man ir pietrūcis zviedru profesionālajā teātrī. Kāpēc tas tā noticis?

 

LS: Kad es esmu teātrī, es to ļoti pārdzīvoju, tā ir galīgi nepieciešama lieta. Tie jaunie režisori jau mani nezina.

 

IZ: Daži zviedru mākslas kritiķi ir pieminējuši, ka Tu esi skolojies grūtajā kaligrāfijas mākslā, arī es dažreiz Tavos darbos jūtu tādu kā kaligrāfijas pieskārienu.

 

LS: Mēs redzējām vienu kaligrafu. Tas bija apmēram tā kā viens spēlētu Bēthovenu, ne Mocartu, bet viss tas notika ārā. Tas ir skaidrs, tas ko es taisu, tā nav kaligrāfija, ka tā ir atstājusi pēdas − jā.

(L.S. piedalījās zviedru televīzijas programmā par ķīniešu kaligrafu Dr. Tien Lungu un izteica šīs pašas domas.)

 

IZ: Tu esi audzis mākslinieka ģimenē, bet būs grūti Tavā mākslā saskatīt Tava tēva ietekmi.

 

LS: Jā, arī es dzīvoju vienā tradicija, tas bija apbrīnojami: mēs dzīvojām vienā mazā istabiņā, Niklāvs mani nekad neietekmēja, viņš saprata, ka man jāstāv uz savām kājām, jāiet savs ceļš.

 

IZ: Kādas ir Tavas domas par Niklāva manifestu latviešu māksliniekiem trimdā?

 

LS: Tas ir ļoti labi pateikts, tur nebūtu daudz ko pielikt, principiāli ļoti nozīmīgi.

 

Ar Lari Strunki sarunājās Imants Zilberts