JĀBRAUC, JĀREDZ, JAMEKLĒ!

Indra Gubiņa. Kaza kāpa debesīs. Ceļojumu piezīmes. Bruklinā: Grāmatu Draugs. 1984. gadā. 203 lp.

 

Starp Indras Gubiņas sešpadsmit iespiestajām grāmatām vairums ir romāni, daži dzejoļu krājumi, arī stāsti un tēlojumi. Šajā grāmatā sakopotas ceļojumu piezīmes. Tās radušās apmeklējot Austrāliju 1978. g., Alasku 1980. g., Meksiku 1981. g. un Skotiju 1982. gadā.

Atgriezusies no Austrālijas, Gubiņa raksta: "Esmu saspīlēta, atmiņās un dažādās izjūtās sapinusies. Zinu, ka samudžinātais pavediens jāattin taisni un gludi atpakaļ, lai es pati atkal būtu - es." Un - sarežģītu pavedienu attīšanā Gubiņa ir meistare. Turoties pie psīcholoģiskā reālisma, viņa savos romānos veikli un pārliecinoši attēlo galveno personu dažādu attiecību samezglojumus. Šajā grāmatā autore runā par sevi, jautā:

Kāpēc man bail no lopiņiem? - Vai otrs likteņa mājiens? - Man laikam ir tā, ko tauta smiedamās sauc par kājminamo domāšanu, jo vislabāk varu kaut ko izdomāt un apdomāt - ejot. - Vai nevajadzēja iesēsties šajās sapņu kamanās un sākt braukt? Varbūt tieku tur, kur palika mana bērnība?

Katrā tēlojumā ievītas atmiņas par pieredzēto un pārdzīvoto gan bērnībā Jelgavā, gan kaŗa gados, vēlāk nometnē un Toronto.

Pastaigā pa Skotijas kalniem, nomaldījusies no galvenā ceļa ziedošu viršu laukos, kādu Kanadā nav, autore atceras dziesmu svētkus Līdsā, ērģeļu sabojāšanos tieši pirms koncerta un zāles degšanu pēc tam. Vērojot, kā pār seno romiešu valni, kas bija celts barbaru aizturēšanai, tagad viegli pārlēc aitas, autorei jāatceras nometņu laiki. Kāda latviete vākusi vilnu, kas aizķērusies pie dzeloņdrātīm vāciešu aitu ganībās. Dziju pati nokrāsojusi, tad grezni izšuvusi Bārtas brunčus.

Starp tuksnesi un Nīlu ir ceļojuma apraksts vistiešākajā nozīmē, apmeklētas un aprakstītas visas tūristiem pieejamās vietas. Drupas ir varenas, bet ceļošana neērta: putekļi, satiksmes nenoteiktība un "ubago bērni, policisti, suņi un kazas".

Gubiņai ir "viegla spalva", plūstoša lokana valoda un bagātīgs vārdu krājums. Viņa ir populāra rakstniece, jo attēlo visiem saprotamus apstākļus, rūpes un psīcholoģiskos sarežģījumus. Viņas darbos velti meklēt lielas kaislības, donkichotisku cīnīšanos vai hamletisku šaubīšanos. Mērenība un laba līdzsvara izjūta raksturo Gubiņas darbus. Mazi romantisma asniņi tālāk nedīgst; tēlojumus, kas tiecas uz sentimentālitāti, izglābj sirsnība. Stāstīto var lasīt ar patiku un bez liela uztraukuma, zinot, ka briesmas patiesībā - nav briesmas. Gandrīz rodas vēlēšanās, kaut autore Alaskas mežā būtu satikusi lāci, ne tikai redzējusi viņa pēdu nospiedumus, tad uztraukums būtu asāks.

Puslīdz vienāda konstrukcija visiem pieciem tēlojumiem. Katrā ir mazs kāpinājums - bailes, vai līdz vakaram tiks atpakaļ, vai nav pavisam aizmaldījusies, vai tūristu autobuss neaizbrauks bez viņas, ja neizdosies atrast īsāko ceļu atpakaļ. Katrā stāstījumā ir kāda aizklīšana no grupas, lai pabūtu viena un netraucēta, katrā ir kāda pakāpšanās kalnā, bet ne pārāk augstu. "Vai tiki kalna galā?" - "Upe starpā ; netiku."

Sastaptie cilvēki aprakstīti skopi, bet trāpīgi. Meksikas kalna piegāzes apdzīvotāji nabadzīgi, bet laipni - apkopj autores nobrāzto kāju un palīdz viņai nokāpt no kalna. Raksturīgi attēloti latviešu rakstnieki Austrālijā. Dabas apraksti gandrīz acīm skatāmi. Koši aprakstīta maldīšanās augstās, zaļās papardēs, vakara noskaņa ziedošu viršu laukos, izdegušu mežu spokainība. Katram tēlojumam ir laimīgas beigas. Gubiņa jautā: "Vai nav tā, ka katram ir sava noteikta vieta un tikai tajā cilvēks var būt īsti laimīgs?" Pēc Austrālijas ceļojuma ar sevišķu sirsnību un siltumu attēlota atgriešanās savas mājas omulībā, kas ir it kā pretrunā ar grāmatas moto, Kārļa Ābeles dzejolī izteikto domu: "...plašums mājas nepazīst, pazīst tikai dzīvi."

Grāmatu vislabāk raksturo pati autore:"...tikai brīži, kas manas dienas darījuši bagātākas un krāsainākas."

Ed. Dzeņa vāka zīmējums piemērots un izteiksmīgs.

Mazs aizrādījums: gan svešvārdu, gan pareizrakstības grāmatā rakstīts - sfinga. Ēģiptiešu sfinga ir lauva ar vīrieša galvu. Vēlams vārdā Tutankhamens neizlaist burtu "k", lai paturētu vārda galveno nozīmi, jo ankh - dzīvība, dzīve. Dažas kļūdas: pareizi jāsaka - atbildēt uz jautājumu, nedaudz drupu, mēs pētījam. Bet tie ir sīkumi.

 

Irina Ozolina