MĀKSLINIEKS - DOMĀTĀJS UN VĒRTĒTĀJS

Juris Soikans. Mākslas kritika un esejas. Rakstu izlase Dr. H. Tichovska redakcijā. Astras apgāds, Toronto 1983. g. 416 lp.

 

Turpat četrus gadu desmitus gleznotājs un grafiķis Juris Soikans rakstījis mākslas apceres un izstāžu izvērtējumus latviešu presē. Rakstu krājums Mākslas kritika un esejas ir šādu, jau agrāk presē publicētu, darbu sakopojums, kuŗā ietvertais vecākais raksts ir "Portretu izstādes izvērtējums" Līdumā 1944.gadā Rīgā, kam seko pārspiedumi no Vācijas nometņu posma un tālākās emigrācijas laika laikrakstiem un citiem izdevumiem Anglijā, Vācijā, Austrālijā, Kanadā un ASV līdz 1981. gadam. Tiešām apsveicama "Astras apgāda" doma sakopot grāmatā šādus kultūrvēsturiski vērtīgus dokumentējumus; tie tajā pašā laikā sniedz saistošu, izgaismojošu lasāmvielu, kas skaŗ latviešu mākslas un vispārīgus kultūras jautājumus kopš dzimtenes atstāšanas 1944. gadā. Šajā apskatā neiespējami aplūkot visus krājumā ievietotos rakstus, tādēļ pievērsīšos tikai dažām, manuprāt, iezīmīgākajām Juŗa Soikana paustajām domām.

Juris Soikans ir ass vērotājs un arī domātājs un analizētājs. Viņa spriedumi ir balstīti diezgan uzsvērtā personiskā pārliecībā; tie veidojušies patstāvīgas domāšanas rezultātā un dzīvā saskarē ar latviešu tautas likteņgaitām, un ar modernās pasaules mākslas un dzīves mijiedarbes radītajām straujajām izmaiņām. Savā diezgan autoritātīvajā izpausmē tie lasītāju ierosina aktīvi domāt un izvērtēt - atzīt vai noraidīt - ikvienu autora iztirzāto parādību un attīstīto domu, bet tiem jaunākās paaudzes lasītājiem, kam rūp mūsu kultūras nākotne, aptvertā viela ļaus ieskatīties nesenajā pagātnē un sniegs izskaidrojumu vienai otrai iesakņotai parādībai.

No daudzajām apcerēm, kuŗās J. Soikans pievērsies latviešu mākslas problēmām, piemēram, "Pa latviešu glezniecības pēdām" (1958.), "Latviskais latviešu mākslā" (1964.), "Nacionālā māksla un tautas likteņi" (1964.), "Pārdomas par latviešu mākslu" (1968.), "latviešu kultūra starp citām kultūrām" (1969), varam secināt, ka viņš ir ne tikvien ass vērotājs un analizētājs, bet arī dedzīgs latviskuma meklētājs un sargs. Latviskuma jautājumus mākslā viņš iztirzā ar lielu nopietnību un bijību, balstoties pārliecībā, ka mums dzimtenē, it sevišķi Latvijas brīvības gados, ir bijusi sava latviešiem raksturīga māksla, latviska gara un izjūtas piesātināta, kuŗas turpināšanos trimdas apstākļos, svešu ietekmju ēnā, loģiski secinot, autors ieskata par apdraudētu.

Tajā pašā laikā Juris Soikans noraida stūrgalvīgu stāvēšanu uz vietas "latviskuma saglabāšanas" vārdā, to apzīmēdams par "tautisku anachronismu... ar ko slimo visu nāciju emigrantu vecākās paaudzes mākslinieku lielākā daļa..." Viņš ieskata mākslinieka nepārtrauktu augšanu un jaunu ceļu meklēšanu par vienu no vissvarīgākajiem "dzīvās mākslas" faktoriem. Bet tikpat kritisks viņš ir pret tiem, kas, pagātnes vērtības noliegdami, kļūst par jebkuŗa jauna modes novirziena akliem līdzskrējējiem. Balstoties uz modernās mākslas vēsturē novērotām parādībām, viņš ieskata, ka, arī sekojot laika garam, mākslinieki ir spējuši savos darbos saglabāt savas tautas garīgās raksturības, un ka, trimdai ieilgstot, mums, latviešiem ir pienākums analizēt aktuālās mākslas parādības un, to elementus iekausējot savā mākslā, meklēt jaunus ceļus savas nacionālās mākslas saglabāšanai. Saprotams, tāpat kā nav iespējams skaidri formulēt latviskumu mākslā, tā arī autoram nav bijis iespējams izstrādāt "priekšrakstu", pēc kuŗa vadoties, varētu apvienot un sakausēt laikmetīgo ar latvisko. Daudz vērības J. Soikans veltījis mūsu jaunajiem, svešumā uzaugušajiem un še izglītotajiem māksliniekiem, norādīdams, ka visiem līdzekļiem veicināma mūsu jaunās paaudzes mākslinieku iesaistīšana latviešu kopībā. Jaunās audzes sekošanu laikmetīgām mākslas vēsmām viņš uzlūko par dabisku parādību, bet nožēlo, ka jaunos vairs nevieno tādas visiem kopējas iezīmes, kādas, pēc autora domām, vēl arvien var izjust Latvijā izglītoto mākslinieku daiļradē.

Vairākos rakstos Juris Soikans pievērsies mūsu trimdas centrālizētajiem kultūras iestādījumiem un kultūras polītikai, ieskatīdams, ka daudz enerģijas un līdzekļu ieguldīti aktīvitātēs, kas, nesaredzot plašākas līnijas, sadala mērķus un nepakalpo mūsu kultūras nākotnei. Šajās slejās lasāma kā kritika, tā arī konkrēti ierosinājumi trimdas Kultūras fonda mērķu un darbības uzlabojumiem. Kaut arī ne visiem autora ierosinājumiem iespējams pievienoties, gribas, piemetināt, ka daudzi pamatotie autora secinājumi būtu guvuši plašāku atbalsi un varbūt pat ierosinājuši pārmaiņas, ja bez Austrālijas un Eiropas laikrakstiem tie savā laikā būtu publicēti arī Amerikas kontinenta latviešu presē, jo šajā kontinentā nenoliedzami dzīvo organizēto un kultūrāli aktīvo latviešu lielākā dala.

J. Soikans skāris arī latviešu mākslas dzīvi tagadējā Latvijā, atzinīgi novērtēdams latviešu mākslinieku radošo garu un drosmīgo, un diezgan drīzo atbrīvošanos no uzspiestā sociālistiskā reālisma žņaugiem. Daudzu mākslinieku darbos viņš saskata turpinājumu vecajām Rīgas skolas tradicijām, daudzos saskata atzīstamus meklējumus, bet nekavējas izteikt kritiku, ja izstādēs Rietumeiropā dažu dzimtenes mākslinieku darbi neatbilst mākslinieciskiem standartiem. Viņš arī pieskaŗas trimdinieku un dzimtenes mākslinieku sadarbībai, atzīdams šādas mijiedarbes vēlamību.

Personīgu pieskārienu izmanām vairākās esejās un īsākos rakstos, kuŗus - dažādos laikposmos un sakarībās - autors veltījis individuāliem māksliniekiem. Še - caur Soikana domu un izjūtu prizmu - varam skatīt: Jāni Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Richardu Zariņu, Jāzepu Grosvaldu, Burkardu Dzeni, Jāni Kugu, Niklāvu Strunki, Voldemāru Toni, Sigismundu Vidbergu, Augustu Annusu, Jāni Tīdemani, Jūliju Jēgeru, Jāni Plēpi, Fridrichu Miltu, Jāni Kalmīti, Mariju Indusi-Mucenieci, Ernu Geistauti, Ģirtu Ārvaldu, Teodoru Puciriusu, Rūdolfu Kronbergu, Benjaminu Ancānu, Arnoldu Pabērzu, arī Rembrantu, Rodēnu un Tērneru (Turner). Raiti lasāmajās apcerēs viņš iejūtīgi un ar cieņu izcēlis aplūkotajās personībās zīmīgāko, izgaismojot šo mākslinieku vienreizību, reizēm stāstījumam piešķiŗot romantisku skanējumu. Iepinot intervijas, autors plašāk iepazīstina ar gleznotāju Kārli Neili un skulptoru Leo Jāni Briedīti (illustr. pirmpubl. Latvju Mākslā 6. un 7. num.). Ar siltu iejūtīgumu un pamatīgumu viņš rakstījis gaŗāku apceri par sava 1980. gadā mirušā brāļa grafiķa Nikolaja Soikana devumu (illustr. pirmpubl. L.M. 8. un 9. num.).

Vienkārši, bet glīti iesietā krājuma beigās ievietots grāmatā minēto personu rādītājs, bet satura rādītājā varam atrast norādes par rakstu pirmpublikāciju avotiem.

 

Eleonora Šturma