DOKUMENTĀCIJA PAR JĒKABA ZĪBERGA DZĪVI

Osvalds Akmentiņš. Lielais kurzemnieks Amerikā. Gaujas apgāds, 1984.

 

Jēkaba Zīberga vārds (parasti gan pārtransponēts vāciskā rakstībā: Jacob Sieberg) vairumam Amerikas latviešu būs kļuvis par jēdzienu. Zīberga gaŗais mūžs (1863 - 1963) ir visu latviešu ievērības cienīgs, un tā dokumentācija, ko tagad par viņu grāmatas veidā devis publicists Osvalds Akmentiņš, ir ne tikvien pelnīta, bet, raugoties no mūsu kultūrvēsturiskā viedokļa, pat nepieciešama. Daudzi no 40-to un 50-to gadu ieceļotājiem, bijušajiem Vācijas DP nometņu iemītniekiem, konkrētā veidā sajutuši viņa plašo vērienu un palīdzīgo roku, saņemot galvojumu un cita veida atbalstu jaunas dzīves sākšanai. Bet 1948. gadā "Zīberga tēvam" bija jau piepildījušies 85 gadi! Rosīga, uzņēmības pilna, reizē arī dziļa cilvēcīga siltuma apstarota dzīve tuvojās savam nobeigumam. Osvalds Akmentiņš nu parūpējies, lai mums un nākamām paaudzēm paliktu arī ziņas par viņa bagātīgo mūžu līdz tām dienām, kad Amerikā ieradās jauns latviešu bēgļu vilnis, tā iezīmējot sākumu citam Amerikas latviešu vēstures posmam.

"Tikai no 1888. gada var sākt rēķināt Amerikas latviešu vēsturi, jo tikai kopš tam ir kaut kas zināms par latviešu sabiedrisko dzīvi Ziemeļamerikā", saka pats Zībergs. Tas saietas ar patiesību, pie kam gan jāpiebilst, ka pamatakmeņus šai latviešu sabiedriskajai dzīvei neliek neviens cits kā 1888. gadā no Kurzemes ieceļojušais latviešu galdnieks Jēkabs Zībergs. Jau gadu pēc ierašanās Bostonā viņš nodibina pirmo latviešu biedrību, kam drīz seko dievkalpojumu un draudzes noorganizēšana, un, materiālajiem apstākļiem uzlabojoties, viņa iniciātīvā tiek nodibināts pirmais latviešu laikraksts Amerikas Vēstnesis. Arī latviešu ieceļotāju skaitam aizvien vairāk pieaugot, Bostona patur savu lomu kā sabiedrisks un kultūrāls latviešu centrs. Tur savukārt liela nozīme ir tieši Zīberga darbībai. Diemžēl, jau ap gadu simteņu maiņu sākas latviešu šķelšanās un naidošanās - parādības, kuŗu izpausmes tik labi pazīstamas vēl tagad. Vienā pilsētā jādibina divas draudzes, rodas vairāki savā starpā ne pārāk draudzīgi laikraksti, arī Bostonas Latviešu Biedrībā notiek kursa maina, kā rezultātā Zībergs aiziet no paša dibinātās un veidotās organizācijas. Palikdams uzticīgs saviem nacionālajiem un kristīgajiem ideāliem, viņš turpina aktīvu darbību citās latviešu organizācijās. Neatkarīgās Latvijas laikā mājās atgriežas tikai niecīgs skaits latviešu. Zībergs pieder tiem, kas pat ne reizes neapmeklē savu dzimteni, kad tā beidzot nonākusi pie savu sapņu piepildījuma. Būdams Savienoto Valstu pavalstnieks, viņš tomēr joprojām strādā Latvijas un latviešu labā. 11 gadus viņš ir Latvijas goda konsuls. Beidzot, pēc Latvijas valsts bojā ejas un Otra pasaules kaŗa beigām, nāk jau minētā iesaistīšanās lielajā palīdzības akcijā, kad apmešanās zemes meklē simttūkstoši Vācijā nonākuši tautas brāļi.

Osvalds Akmentiņš savam darbam par Zībergu materiālus guvis galvenokārt bibliotēkās un archīvos. Dažas personīgas intervijas ir bijušas, bet tās neliekas atstājušas kādas pēdas. Rezultātā grāmatā atrodam rūpīgu, pat pārspīlēti sīkumainu Zīberga biografiju, īpaši attiecībā uz dažādiem gadu skaitļiem, kas uzdoti sakarā ar vairāk vai mazāk svarīgām norisēm viņa dzīvē. Nemotivēti gaŗajā nodaļā, kas veltīta goda konsula laikam, atzīmēts, kuŗos četros gados Latvijas valdība izdarījusi grozījumus konsulārajā reglamentā un pievienots arī šī reglamenta pilns teksts! Nodaļā par Amerikas Vēstnesi lasītājs tiek informēts, ka laikraksta ekspedīcijas adrese 1900. gadā bija "24 Washington Street", bet ka 1901. gadā ekspedīcija pārcēlusies uz "2152 Washington Street"! Līdzīgu piemēru netrūkst arī citās lappusēs. Te būtu bijusi vietā maza retināšanas akcija, tā atbrīvojot telpu dažiem interesantākiem jautājumiem, kas tagad skarti tikai kā gaŗāmejot. Kā izskaidrojama vairāku agrāk nacionāli noskaņotu sabiedrisku darbinieku pāriešana ienaidnieka pusē Otra pasaules kaŗa laikā? Kāpēc tik maz 1905. g. un vēlāko gadu bēgļi atgriezās neatkarīgajā Latvijā? Kur palika "piektgadnieku cīņas elpa, sāpes un vilšanās", ko ievadvārdos, apcerot caurskatītos vēsturiskos materiālus, piemin grāmatas sastādītājs? Bez tam lasītājs labprāt sagaidītu kaut nedaudzas rindiņas, kas mums dotu iespēju gūt kādu priekšstatu par Jēkabu Zībergu kā privātu personu ārpus "oficiālās" sabiedriskās dzīves, tātad Jēkabu Zībergu kā draugu draugu vidū. Tāda raksturojuma pietrūkst. Liekas, ka privātai dzīvei nolemts vietu grāmatā nepiešķirt. Arī Zīberga dzīves biedre, pārvesta no Skrundas 1894. gadā, parādās dažās fotografijās, bet citādi pazūd dziļā anonimitātē.

Nav šaubu, ka līdzīgā cittautu publikācijā būtu mēģināts konkrēto faktu materiālu atsvaidzināt un atsvērt ar epizodiem no galvenās personas dzīves, kā te trūkst. Dzīves stāsta vietā Osvalds Akmentiņš nodod mums faktu sakopojumu, chroniku, dokumentāciju par Jēkaba Zīberga dzīvi. Ar to katram vērts iepazīties, gan apzinoties, ka izvēlētā metode un pasniegšanas veids lasāmvielu nedara pārāk saistošu.

 

Gunars Zvejnieks