KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

Māra Gulēna

 

SĒKLAS SNIEGĀ: 24. DIVREIZDIVI NOMETNE

1986. g. decembrī Mišigenā

 

Sēžot vienā no universitātes kafetērijām, malkoju kafiju un stāstu draugiem − nepārtraukti − par saviem 2x2 piedzīvojumiem. Par iepazīšanās vakaru, kur lecot grīda līgojās, par dziedāšanu, kur piecās minūtēs attīstījās pirmklasīgs četrbalsīgs koris, par teātri, par pēcvakara programmas vakarnodarbībām, kuŗas gāja līdz pieciem no rīta, par „Monofāgu”, kas nekad neatklāja savu identitāti, par to, kā pirmajā vakarā gājām gulēt ap pusnakti, bet pēdējā nemaz.

Stāstu, stāstu. Kā izskaidrot visu to, kas tik īsā laikā notika? Kā izskaidrot tiem, kam 2x2 nozīmē tikai vienkāršu matemātisku jēdzienu?

Es grandiozi paceļu roku un rādu savu jauno Nameja rokas sprādzi. „Es šo uztaisīju.” Bet tas ir mans vienīgais taustāmais pierādījums tam, ka es vispār biju 2x2. Viss pārējais ir manī pašā.

 
 

*   *   *

Pa dienu sadalījāmies ievirzēs: katrs uz savu pusi uz 3x3 intensīvām stundām.

Kalām rotas. Vasarai iekārtotā darbnīca bija pielāgota lietošanai ziemā: kaltuve − sienas un soli pārklāti biezām vilnas segām. Dauzījām, vīlējām, lodējām, lamājāmies, dziedājām. Bronza, sudrabs, zelts bija pati Lilita, kas skrēja no viena kalēja pie otra aizrādot, mācot, mierinot. Daži gatavoja sleņģenes un kala pat nakts vidū, citi darināja gredzenus, saktas. Laila un es mācījāmies Nameja pinumu, − pirmo reizi pinot nepareizā virzienā un otru reizi (pēc lielas svīšanas) pareizā. Šajā laikā mūs arī apbūra ar rotu vēsturi. Vispār latviskās rotas mums ir kļuvušas vismaz desmit reižu vērtīgākas.

Drāmas ievirze mums jau otrā dienā sniedza savu pirmo Pēra Ginta izrādi. „Kāpēc Pērs Gints?” prasa Pauls. Tāpēc, ka to lieliski tulkojis Jānis Akurāters un tāpēc, ka Pēra Ginta motīvi ir dziļi iesēdušies latviešu literātūrā. Sēžam aplī, kuŗa centrs ir skatuve. Gaisma. Tumsa. Gaisma. Pērs aizjāj ar Ingrīdu. Gaisma. Tumsa. Gaisma. Troļļu ķēniņš draud Pērām izgriezt acis. Gaisma. Tumsa. Gaisma. „Ar to meistardarbu teātris beidzās.”

Troļļu degunus un ausis gatavoja mākslas ievirzē, visu nedēļu darbnīcā veidojot skulptūras, gleznas, portretus. Tikai pēdējā dienā mums atklāja skati un Andŗa mākslas darbu uz ezera, kur šņukurugunskura vietā bija dzelmē ielaista gaŗa ķēde, kuŗas galā karājās virtuves katls. Pa daļai bija iespaidīgi, ka mēs nezinājām, vai tajā katlā ir vai nav kaut kas iekšā. Izlaidumā mākslinieki pārvērtās par chirurgiem, kuŗi veidoja Jāņa Granta ausi. Šermuļi skrēja pa ķermeni, kad balto, lipīgo šķidrumu lēja viņam ausī...

Literātūras ievirze arī visu nedēļu slēpās starp grāmatām bibliotēkā. Tad pēdējā vakarā viņi atklāja savus tulkojumus. Edgars ‘Blues’ stilā brēca: „Worries! I ain’t got no worries..” (Bēdu manu lielu bēdu). Likās, ka pirmo reizi dainu tulkojums iesit tikpat spēcīgi kā oriģināls.

Visai nedēļai pieskaņu deva mūzikas ievirze, pavadot, vadot vakara programmas un dziedāšanu, un beidzot uzstājoties ar saviem jaundarbiem. Atkal un atkal mēs viens otru pārsteidzām ar to, cik daudz bijām paspējuši vienā nedēļā. Muzikāli to mudināja Pēteris, kas iesildīja mūsu ilgi nelietotās balsis, un tad Imants, kuŗš mums lika dziedāt, guļot uz grīdas. Varbūt vairs nedziedam tik bieži, bet kad mēs dziedam, MĒS DZIEDAM!!!

Polītika. Polītika. Viņi mums izrādīja traģikomisko filmu Latvians of Nebraska. Sekoja Mārtiņa referāts par Šatakvas konferenci. Pārējo laiku viņi apspriedās, rakstīja vēstules, pārrunāja, plānoja, izvērtēja kā un ko, un kāpēc.

Kamēr polītiķi balsoja par to, vai mūsu nākotnē saredzams kaut kas vairāk par pīrāgiem, mājturības ievirze gādāja, lai mūsu Vecgada vakara svinības būtu neaizmirstamas. Deviņos vakarā sanācām ēdamzālē, kur šampanieša un balonu vietā bija egļu zari, sveces un pašbrūvēts alus. Sapulcējāmies tautas tērpos. Pie durvīm mūs saņēma saimniece. Dziedājām. Vilkām bluķi ap namu trīs reizes. Kaladū! Kaladū! Katrs iecirta bluķī pēdējā gada nelaimes, neveiksmes, dusmas. „Bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju!” Lēcām polku. Skaitījām dainas. Trokšņainie budēļi ielauzās istabā. Lējām laimes. Čigānietes zīlēja nākotni. Vakars bez rokas pulksteņiem nemanot ieslīdēja jaunajā gadā un tikpat nemanot pienāca rīts.

 

*   *   *

 

Un tad bija jau pienācis laiks doties mājās − katram atpakaļ uz savu pasaules stūrīti, uz savu īstenību − prom no šīs „Brīnumnometnes”, šīs nereālās 2x2 realitātes.

 

*   *   *

 

Jānis mūs aicina uz 25. nometni nākošo vasaru Vācijā.

„Vai tu brauksi?”

„Jā.”

„Es ar’.”

„Protams.”

„Jā gan!”

 

*   *   *

 

Somā tiek iebāzta 2x2 apliecība, dziesmu grāmatas, dalībnieku adrešu saraksts... Un tad visas tās lietas, kuŗām somā nav vietas: jaunie draugi, atmiņas, jaunās dziesmas... un tā neatvietojamā sajūta, kas pēc ikkatras 2x2 nometnes sēž uz sirds. Vienlaicīga apziņa par to, kas mēs esam, un dzinulis kaut ko darīt, lai arī citiem būtu tādas pašas pozitīvas jūtas par latvietību kā mums pēc šīs 2x2. Kaut ko, lai pēc 25. 2x2 nometnes būtu arī vēl 26., 27., 28. ...

Māra Gulēna

 

VELNA ASTES GABALIŅŠ

„Tepat Eiropa vien, tur aiz Zemgales, aiz Leišiem,” ir viens no pirmajiem teikumiem Jāņa Petera grāmatā par Raimondu Paulu [Jānis Peters. Raimonds Pauls. Rīgā, „Liesma”, 1982.], strādnieku atvasi no Iļģuciema.

Tēvs cerēja viņu nākotnē redzēt spēlējam vijoli kā Paganini. Pēc muzikālā bērnudārza Elizabetes ielā un Emīla Dārziņa mūzikas skolas absolvēšanas Pauls mācās Latvijas valsts konservatorijā, parallēli darbojoties dažādu klubu orķestros par pianistu. Pretēji savu profesoru iecerēm Pauls nekļūst pianists, kas spēlē Bachu un Bēthovenu, bet izveidojas par vienu no veiksmīgākajiem latviešu džezmeņiem, kas, spēlējot amerikāņu klasiķus, improvizē džezu latviskā stilā.

Rodas moderna latviešu estrādes mūzika, kas likvidē robežu starp vieglo un nopietno žanru solo un koŗa dziesmā. No dzeršanas posta Raimondu Paulu izglābj skaista krievu lēdija no Odesas, kas tagad brīvi runā latviski.

Seko „triumfāli autorkoncerti”, Tautas skatuves mākslinieka nosaukums, Latvijas PSR valsts prēmijas piešķīrums, sadarbība ar Imantu Ziedoni, Jāni Peteru, Knutu Skujenieku, uzņemšana vissavienības radio un televīzijā, ceļojums pa Eiropu 1979. gadā un ceļojums pa ASV 1981. gadā.

Pirmās nodaļas grāmatā ir lieliskas, kur ar dzejnieka iedvesmu sulīgā valodā tēlota Paula bērnības vide Iļģuciemā un latviešu vieglās mūzikas attīstība mijiedarbībā ar tautasdziesmu, ziņģi, krievu un poļu romanci un amerikāņu džezu un roku.

Latviešu vieglās mūzikas attīstībā nav aizmirsts pirmais džeza orķestra koncerts 1932. gadā Jāņa Vītoliņa vadībā un trīsdesmito gadu kultūras bagātā Rīga, kad radiofonā varēja dzirdēt Marisu Vētru, Paulu Saksu, Artūru Priednieku-Kavaru dziedam ne vien operu ārijas, bet arī „Mīļo draugu”, „Šķiršanos” un Jautros zēnus”.

„Bet dvēseles skala sastāv no visādām izjūtām, sākot ar cēlo un beidzot ar sentimentālo, ikdienišķo.”

„Sāpoša bravūra, smeldzīgs sūrums, sirdi plosošais ‘cumtinglingling’” ir vārdi, ko Peters attiecina uz Čaka dzeju un Raimonda Paula mūziku. Tos varētu attiecināt arī uz Petera grāmatas asociācijām bagāto saturu.

Petera grāmatā ir daudz nopietnības. Tur starp citu lasām:

Nē, nav nekāda miera, mēs vēl esam 1941. gada degošajā, izšķirtajā, asiņainajā vasarā, kad drāmatisms mūsu mazās tautas dzīvē sasniedz zenītu... Tautas likteņu pētniecība literātūrā un mākslā uzliek milzu atbildību un pienākumus... neaizmirst varoni, neatstāt nesodītu slepkavu, neaizvainot jau tā aizvainoto, nepazemot jau tā pazemoto.

Grāmatā, kuŗas apakštituls ir „Versijas, vīzijas, dokumenti”, var atrast atbalstu hipotēzei, ka latviešu tautas piederības apziņai un pašapziņai dzimtenē ir nozīmīgi arī trimdas latvieši un viņu veikumi. Tā Peters ne bez lepnuma un simpātijām piemin Ņujorku, Sanfrancisko un citus „pagastus”, kur spēlē Paula plates, un līksmīgi atceras to speciālo itāliešu vīnu, ar ko Lieldienu sestdienā viņu cienāja Andrejs Johansons un Veronika Strēlerte Stokholmā, neaizmirsdams pieminēt Andreja Johansona disertāciju vācu valodā par ūdens gariem baltu mītoloģijā, kas esot atrodama arī Rīgas bibliotēkās.

Pieminot Jāni Jaunsudrabiņu un kopā ar Raimondu Paulu noliekot ziedus uz Jāzepa Vītola kapa Lībekā, Peters nostāda līdzās kultūras sargātājus trimdā un Latvijā. „Nosargāt, pasaudzēt savus māksliniekus, ne tikai mirušo mākslinieku piemiņu, bet tieši šodien dzīvos...”

Un atkārtoti citējot Andreju Johansonu, Peters pielīdzina Raimonda Paula fainomenu Minhauzenam, kas tautā eksistē gan reālā, gan izdomātā versijā.

Jā, ko tad paveicis Pauls realitātē un tautas fantāzijā? Ar gabaliņu velna astes un amerikāņu džezu, un roku latviskā versijā ieņēmis Maskavu (Mi iz Rigi), Kijevu, Viļņu, Prāgu un Ņujorku. Tepat aiz Leišmales ir Eiropa... un Amerika.

Cumtinglingling...

Aina Siksna

 

KAD PIEMINEKLIS DRŪP...

Hey, you there!... Sorry − Gentlemen!

Čikāgas Ziņas (atbildīgais redaktors I. Bergmanis, galvenais redaktors A. Raidonis) 1986. g. oktobŗa numurā savā angļu valodas pielikumā (Chicago Latvian Newsletter, Editor O. Kalniņš) ievietojušas bezautora rakstu (tātad tas pauž redakcijas viedokli) „Lady Liberty”, kuŗa 5. rindkopā lasām: „The Latvian Statue of Liberty consists of a bronze figure symbolizing Liberty, atop a travertine obelisk. In her outstretched arms are three stars representing the three territories of Latvia: Latgale, Zemgale and Kurzeme.”

Lady... Three territories: Latgale, Zemgale and Kurzeme... There is something wrong, gentlemen, something very wrong. Kur tad Vidzeme palikusi?

Šķiet, tur daudzkas nepareizi. Tik nepareizi, ka grūti atrast, kas pareizi, jo nepareizības nāk līdz jau no latviešu valodas. Pieminekļus parasti ceļ mirušajiem, karos kritušajiem u.t.t. − pēc to nāves. Latvieši − kautkādā polītiskā kristību samurkšķinājumā − laikam ir vienīgā tauta pasaulē, kas uzcēlusi pieminekli (memorial, monument, symbol) savai „tēvzemei un brīvībai”, tām vēl dzīvām esot. Par to daudz zobojušies gan paši latvieši, gan sveštautieši. Patiesībā laikam gan uzcēluši brīvības monumentu. Ministru prezidents Z. Meierovics 1922. g valdībā ierosinājis celt „piemiņas stabu” (pareizi: stabu, akmeni, klinti!) brīvības cīņās kritušajiem, bet nākamajos 10 gados projekti daudzkārt mainījušies, kamēr beidzot 1935. g. valsts prezidents A. Kviesis atklājis monumentālu, krāšņu celtni, kas tad kaut kā pavirši nosaukta par Brīvības pieminekli. Ja tas būtu bijis piemineklis, − tas varētu būt bijis tikai „brīvības cīņu”, „kritušo varoņu” vai kāds tamlīdzīgs piemineklis, jo valsts un tās brīvība taču toreiz vēl bija dzīvas!... (Jeb vai vairs nebija? Bija! Tikai kāda ēna... Tauttiesiski ir vēl tagad. Un cik ilgi tās vēl paliks dzīvas un cik ilgi tur vēl stāvēs kaut kas no celtnes − tagad tas ir un būs piemineklis. Nebūs arī svarīgi, kā paši to sauksim. Pārējais taču bijis un būs tikai vadonības juku laiku bla bla bla, nekas vairāk.)

Informācijai latviski nerunātajiem tomēr jābūt pareizai − vai ne? Diemžēl, Čikāgas Ziņām divos teikumos iznākusi pašām sava polītiskā samurkšķinājuma versija.

Vispirms par to būtu mazliet tā kā jāpriecājas, jo atsevišķas pieminekļa daļas nosauktas ļoti piedienīgos vārdos: par statuju, obelisku... Bet jau citētajā virsrakstā tā pati statuja nodēvēta par kādu tur augstdzimušu „lēdiju”... Latviešiem augstdzimtību un titulu nav, ārzemju titulu lietošana aizliegta ar brīvības laiku likumu, augstākais pagodinājums sievietēm folklorā ir − māmiņa, māte. Dzejnieki gājuši tālāk, mēģinājuši lietot tēlam Mātes Latvijas nosaukumu. Bet ne polītiķi. Protams, „lēdijas” nosaukumu Amerikā vieglāk pārdot, sevišķi, ja tam var pievienot kādu seksīgu aicinājumu, piemēram: „Redzi, man trīs spožas zvaigznes − nāc, ņem, es tevi gaidu!...” Lielās Latvijas kaimiņienes, Vācija un Krievija, vienalga, kāda kuŗu reizi bijusi to polītiskā satversme, vienmēr smīnējušas... Kā šo „lēdiju” tagad pārtulkosim atpakaļ uz latviešu valodu − vai par Brīvības kundzi, „brīvkundzi”?

Ko īsti simbolizē trīs zvaigznes „Lady Liberty” paceltajās rokās, − polītizētāji laikam nekad nav izdomājuši. Kādreiz saskaņā ar valsts neatkarības deklarāciju 18.11.1918. g. tās simbolizēja bijušos krievu administratīvos apgabalus: Vidzemi, Kurzemi un Latgali (bij. krievu guberņas), par cik tie latviešu etnogrāfiskajās robežās. Tā mums divdesmitajos gados mācīja arī visās skolās. Bet šis formulējums jau sen aizmirsts. Saradās visādi lokālpatrioti, „Putras Dauķi” un tamlīdzīgi „ar lepnumu sistie”, kam interesēja tikai „senču pēdas” vai citādi iedomu panākumi, par „bijušo apgabalu” kļuva arī bagātā Zemgales meitene Paija − novads, kas sev pakļāva arī Sēliju un pat vienotru Polockas kņazistes skaistuli. Un − vienas zvaigznes pietrūka, tēlnieks iespītējās un klāt nelika... Trīs vien zvaigznes tāpat palika arī Latvijas ģerbonī... Ko lai dara, latviski nerunājošiem tagad jāstāsta „storija”, kā no četrām var iztaisīt trīs un otrādi!... Nu − tā Vidzeme jau arī tikai tāds lībiešu, slātaviešu un čangaļu novadiņš, kas prot dziedāt dzīru dziesmas par nokļūšanu Kurzemē, vairāk nekā. Un − vēl jau var paspēlēties arī ar anglisko jēdzienu „territories”: ir tādas, kuŗu iedzīvotājiem arī kāda jēga par sevis pārvaldīšanu, un tādas, kam jēgas nav...

Come on down, gentlemen, and see if the price you are paying is right!

 

Vecais Santīms