Jaunā Gaita nr. 162, aprīlis 1987
|
Juris Kronbergs
|
|
|
RĪGA, VIESNĪCA (No ceļojuma piezīmēm) |
Es noguļos gultā tik noguris, ka gandrīz neeksistēju, savāktuve tam, kas bijis un tam, kas būs:
Mana māte gana govis tepat pie viesnīcas gultas, uz paklāja aug zāle, un no radio, ko nevar izslēgt, dārd jūŗa vilni sēj sāli man acīs.
Gadi aizskrien kā milzīgā ātrumā griezta filma: 1946. es piedzimstu, un pēc gada manas mātes vecāki mirst bada nāvē, viņu karā cietušie augumi savienojas ar Jaunās Republikas zemi,
Un pāri trūdošajiem ķermeņiem aug nezāle brīvi.
Aizmirstā kapsēta uzplaukst mierīgos savvaļas ziedos turpat kur kolchoza priekšsēža āmurs trāpa pa miera laika darināto galdu ...un es krītu caur uguns tuneļiem krītu un kad pieceļos, es neesmu vairs tas pats.
Kas tad esmu? Šķīstīts skatītājs, kas nupat noskatījies izrādi Varmācības Vēstures teātrī? Jeb apjukusi muša Krievijas logā uz rietumiem?
|
|
Anita Dzirne
|
|
| JŪLIJAM |
krīt zīles zīļu lietus rej suns čirkst circeņi
zvaigznes izmētātas pa debesīm ar paviršu roku izkaisītas
laiks un telpa laiks un telpa
(starp tevi un mani laiks un telpa zem olīvkoka trīsošas lapas un rokas un elpa)
(krāsas un ēkas mēļas krāsas maigas rokas vējā izspūruši mati svārki virs ceļiem un rokas un rokas un motocikls)
zīles izmētātas pa braucamceļu kā zvaigznes debesīs mēs braucam pa tām zīļu peļķes peles zilas zilas peles zaļas papardes dārzā kur zīles krīt
puika klausies krīt zīles zīļu lietus rej suns čirkst circeni
(starp tevi un mani laiks un telpa un tikai elpa un elpa un elpa)
kad pūš vējš krīt zīles puika klausies ieklausies atceries neaizmirst mani nedz manu stāstu
jo viss ir tik skaisti un mēļi kad braucam pa izmētātām zvaigznēm
un neaizmirst laiku un telpu un stāstu
un neaizmirst elpu un vēju un elpu
|
|
ONE HUNDRED YEARS OF SOLITUDE |
pie zila kantaina ezera viņa guļ kā uz sārta starp divdesmit vienu un divdesmit astoņi guļ viņai blakām septiņi gadi. ezers ir sekls septiņi gadi dziļais spogulis viļņo šogad zāle ir tik sausa ka negribas vāļāties tajā. sausos stiebros guļ tā otrā viņai gribas degt bet zāle bija zaļa pirms septiņiem gadiem ar savu roku viņa izlaužas spogulim kamēr septiņus gadus jaunākā velk nost savu kreklu un krūtis spiež pie viņa pleca viņai gribējās degt bet zāle bij tik zaļa tad kad viņam bārda pēc piena smaržoja
viņi mērcēja kājas tās sāka pūt viņi pameta kājas viņiem izauga zvīņas tirkīzu krāsas zvīņas viņi lidoja katrs savā tīklā tīts
viņai gribējās degt bet zāle bij tik zaļa toreiz kad viņa bārda pēc piena smaržoja
|
|
ES APVAINOJOS TAD, KAD TU MANI APVAINOJI. SALĪDZINĀJUMI, PA TUMŠĀM STĪGĀM |
es stāvu uz ledus manas pēdas salst esmu stāvējusi uz ledus piecpadsmit minūtes vai gadus es pagriezu vaigu pret sauli bet tomēr zābaku zoles pie trotuāra piesala es aizvēru acis un oranžas saules pa baltiem putnu spārniem peldēja, kā lētās kartiņās, ko sūta viens vientuļš cilvēks otram aizvērtās acīs simtām melnas saules puķes nodurtām galvām zem simtām Itālijas saulēm pelē un gruzd es aizvēru acis un dzirdēju kā kaut kur kūst un lāstekas krīt tuvu pie mājas kā šķēpi, kā bultas un lāstekas krīt sirdī kā kupenās baltās mīksti, tā kā nazis griežas miesā klusi.
|
|
Elga Leja
|
|
| ATBRĪVOŠANĀS |
Es nometu pēdējo plīvuru, un nu jūs mani redzat kailu. Un, lūk, ir noticis brīnums šai mirklī man nav vairs ne raižu, ne baiļu, es jūtos tīra, skaidra un dzimusi no jauna un varu pasaulē skatīties droša, bez kauna. Pārāk ilgi biju dzīvojusi aiz dažādu krāsu plīvuriem biju segusies, tinusies, slēpusies, jo šādu tuntuļošanos no manis prasīja Pēteris, Miķelis, Marta, jo, lūk, biju sabiedrības uzskatu skarta. Aiz plīvuriem slēpu prieku, dusmas, bēdas un visu, kas kā ķirmis dzīvē urbjas un ēdas, un bija brīži, kad auksta kalkulēti plīvuros nožņaudzu patiesību, jo, lūk, no manis to prasīja Pēteris, Miķelis, Marta. Tagad manu miesu un dvēseli nesedz ne balti, ne melni, ne sarkani plīvuri jūs sakāt ķecerība! Ai, nē ir tikai nomesta bezcerība. Mana pasaule vairs nav apaļa, bet stāva, smaila, un es stāvu tās virsotnē brīva un kaila.
|
|
(Kahlil Gibran)
|
|
|
SALOME ATCERAS (Neapmierinātas ilgas) |
Viņš mirdzēja kā bērzi saulē Un kā ezers ieslēgts vientuļos kalnos Viņš vizuļoja saulē; Un kā sniegs klints kalnu galotnēs, Balts, balts zeltainā saulē.. . Jā, Viņš bija kā bērzi, ezers un sniegs, Un es Viņu mīlēju, Bet es tomēr baidījos Viņa tuvuma, Un manas kājas nenesa mīlas nastu Tur, kur manas rokas varētu apkampt Viņa kājas.
Es būtu Viņam sacījusi, Es nokāvu Tavu draugu kaisles stundā, Vai Tu piedosi man manu grēku? Un vai savā žēlastībā Tu neatņemsi manai jaunībai Tās aklo darbu, Lai tā drīkstētu staigāt Tavā gaismā?
Es zinu, ka Viņš būtu piedevis manu dejošanu Ar ko samaksāju par Viņa svētā drauga galvu. Es zinu, ka Viņš manī būtu saredzējis Piemēru Viņa paša mācībām, Jo nebija tādu badu ieleju, pār kuŗām Viņš nebūtu cēlis tiltu, Nedz slāpju tuksnešu, kuŗiem Viņš nebūtu gājis pāri.
Tiešām, Viņš bija kā bērzi Un kā kalnu ezers Un kā sniegs Libānā, Un es būtu atvēsinājusi savas lūpas Viņa balinātos lina svārkos.
Bet Viņš bija tālu no manis, Un man bija kauns, Un mana māte mani aizturēja, Kad mani pārņēma ilgas Viņu redzēt.
Katrreiz, kad Viņš gāja man gaŗām, Mana sirds brēca pēc Viņa šķīstības, Bet mana māte skatījās niknumā uz Viņu Un dzina mani prom no loga, Un ieslēdza mani savā kambarī, Sacīdama skaļiem kliedzieniem, Viņš nava nekas cits kā otrs sienāžu ēdējs! Viņš ir mēdītājs un nelietis, Viltīgs traču meklētājs, kas gribēja nozagt mums zizli un kroni. Vai Viņš nelika šīs nolādētās zemes lapsām un vilkiem Kaukt gar mūsu logiem un sēdēt mūsu tronī? Novērs savu seju no šīs dienas Un ej sagaidi to dienu, kad Viņa galva kritīs, Bet ne tavā traukā!
Šos vārdus sacīja mana māte, Bet mana sirds neklausījās viņas valodā. Es mīlēju Viņu slepus, Un mans miegs bija satīts liesmās.
Tagad Viņš ir aizgājis projām Un daļa no manis arī ir aizgājusi. Varbūt tā ir mana jaunība, Kas negribēja šeit palikt Tāpēc, ka jaunības Dievs tika nokauts.
Tulkojusi Astrīda Stānke (Stahnke)
|
|
|
|
| TĀ KUNGA 1186. GADS |
Vai tie nebija mani brāļi, kas Meinhardu krastā sveica? Jā, tie bija mani brāļi viņi noticēja, kad saldus vārdus tiem teica.
Vai tie nebija mani brāļi, kas pilīm akmeņus sanesa? Jā, tie bija mani brāli: viņi to klusībā panesa, kas manu māsu tur iemūrēja.
Vai tie nebija mani brāļi, kas Meinhardam līdzi kaŗā, dziedādami aizjāja? Jā, tie bija mani brāļi, kas ciemus dedzināja.
Un Meinhards tiem pasniedza karodziņu, un Meinhards tiem apjoza zobentiņu un nopirka viņu sirdsapziņu. Kaut, māmiņa, tu zinātu, kā pušķoja tav dēliņ! Tagad mēs veltīgi meklējam viņu mūsu samīto sirdsapziņu.
Es labāk Augeja staļļus mēžu nekā ar Meinharda vīriem pie svētku galda sēžu.
|
|
Inārs Brēdrichs
|
|
| BENEDIKCIJA |
par godu Latvijas 800 gadiem Rietumu baznīcā un bīskapam Bertoldam, ko mūsu senči pataisīja par galvas tiesu īsāku.
No manas mīmas pilnīgās Kā desu atēdīsies To domu neatvairāmo, Kas tev kā nātre plīsies Starp stilbiem un pa pacerēm Ar ērksni niekkalbīgu, Kā puikam, kas pie kliņķa liek Sev mēli, redzēt Rīgu. Kā puika, kas pie pirtiņas Lien skatīt meitas plikas,
Tā paliksi no dzejas šīs Kā žīds bez naudas sīkas. Jo nedziedu es šodienai Nedz arī vakarējai, Nest jaunu nakšu mēnesim Man bikti dikti tīkas.
(6.4.86.)
|
|
Klāvs Elsbergs
(3.10.59-5.2.87)
|
|
| * * * |
ak raugiet šo padebesi tur Veidenbaums vientulīgs mīt un vieglītēm aizķerdamies saule tam cauri spīd
vieglītēm aizķerdamies atstaigā pavasaris un kādu mirklīti vēlāk sarosās puķes un zari
bet piedod ak mantīgais dārzniek kas tulpes uz tirgu nesi bija kāds dzejnieks viņš drusciņ ēnojas padebesī
|
| * * * |
es tev piedāvāt varu vien tīru un pliku Neko rasas podiņi pļavās tukši un svinīgi slejas aptrūks tev glāstu un atbildot klusi uz to pilēs no pienenēm skaistas un savādas dzejas
pilēs par visiem kas dzīvojuši zem saules pilēs par mēmiem par kurliem par visiem kritušiem ar viņi kā zāli ir izdiedzējuši kaulus ko tavi papēži basie kā lietus un svētība skaŗ
kaut nu es apklustu laikā kaut nebūtu citiem par nastu droši kā pīpene vējā stāv pļavā mans plikais Nekas un pa zāli kā viļņiem uz viņu dvēseļu krastu spītīgi nemanāmi airējas airējas tas
|
| * * * |
Tik vien ir tās mīlestības, cik tu, Daugaviņa, nes. Ir jau daudzas citas upes platākas uz pasaules.
Platas gan nu jā, bez šaubām, vien tik blīvas nekur nav, dvēseles pa virsu staigā, iedurts zobens stāvus stāv.
(Literatūra un Māksla 20. num., 1985. g. 17. maijā)
|
| ŠONAKT NAV MIGLAS |
šonakt nav miglas es veros uz bākām mēs papīru vergi arī tā mākam palīdzēt katram gadījumam jebkuram kuģim vai radījumam doties ostā vai doties dzīvē doties brīvībā doties nāvē
vai sažņaugtām rokām uz balkona stāvēt
(Literatūra un Māksla 1987. g. 13. febr.)
|
|
Gunārs Saliņš
|
|
|
KRITUŠAIS Klāvam Elsbergam
|
Tu krizdams esi pārgāzies šķērsam pāri pār Rīgu Tu krizdams esi pārgāzies šķērsām pāri pār Latviju Tu esi pārgāzies pāri pār Atlantijas okeānu Tu guli ar kājām Dubultos ar kamiešiem Ņujorkas dokos ar pārsistu pieri Taimsskvērā pakausi pret Brīvības statuju
caur Tavām saplīsušajām acenēm šai naktī skatās uz Rīgu Elles ķēķis
|
